Raimonds Ķirķis

Saķemmētā civilizācija

Žebers. “Spoguļskapītis”, 2020. Foto: Vitālijs Vinogradovs


Līdzko solis sperts pār mājas slieksni, tā skatam paveras divējāda aina: no vienas puses, ikviens priekšmets, mēbele, kaķis un dakšiņa paver jaunu semiotisku labirintu, kurā šķetināt sevi. Novietoti un pastāvoši, lai nodrošinātu sekmīgu un raitu ikdienu un – cik nu manos spēkos – veidotu estētiski pieņemamu manis ārējo veidolu vistuvākajā apkārtnē, tie vienlaikus atsakās būt tikai un vienīgi funkcionāli un dzīvības vajadzības apmierinoši objekti. Tajos mīt kaut kas velnišķīgs, šos priekšmetus vada cita, no manis neatkarīga griba, kas mani piejaucē tai telpai, kurai būtu jāsekmē mana šķietamā brīvība. Tomēr šī vide sniedz zināmu patvērumu no publiskās telpas, kur uz katra stūra uzglūn sirdsapziņa, valstsgriba un sociālā nevienlīdzība, – nepieciešamo minimumu, lai noslēgtos. Rasts iluzors nepieciešamais minimums, lai patvertos, ir īslaicīgi noslēgusies sevis izziņa iepretim citam, un sākusies elle sevī.

Izstādē “Rezerves dzeja”, kas bija atvērta apmeklētājiem Raiņa un Aspazijas mājā no 5. septembra līdz 8. oktobrim, tika vienkopus izstādīti gan Žebera dzejoļu krājumā “Šnabji / Blaknes” (2007) iekļautās grafiskās dzejas kopas “Blaknes uz plaknes” atsevišķi darbi, gan jauni – divcēlienu lugā pārrakstīta IKEA dīvāna salikšanas instrukcija, 1979. gada 12. martā noformētā radiouztvērēja shēma un garantijas talons, kā arī mūsu intereses objekts “Spoguļskapītis”. Gan Andrim Brežem, gan Žeberam ierastajā atrasto priekšmetu tehnikā radītais darbs jau kārtējo reizi apliecina, ka viņi abi mākslu un dzeju nevis rada, bet ierauga.

Instrukcijas, dažādas norādes, secīgi uzskaitījumi un saraksti izsenis bijuši pateicīgs materiāls gan konceptuālajai mākslai, gan dzejai. To strukturētība, pašpietiekamība un šķietamā pilnība atsevišķos gadījumos pat rada perversu apmierinājumu par citādi nesakārtojamo pasauli. Tomēr vienlaikus neizbēgama ir kļūda sistēmā, ja vien atnāk Žebers vai kāds cits asprātis, kura smadzenes ir iekārtotas un mērķtiecīgi pilnveidotas kā paradoksu rūpnīcas.

Industriālā ražošana pretrunas neparedz, kaut māksliniecisks elements tajā tomēr var pastāvēt, taču – kā ieplānots. Tikmēr Žebers visādi citādi puslīdz gaumīgi dizainētajā IKEA spoguļskapītī saredz īsteni māksliniecisku potenciālu, pievienodams cilvēcisku, nereproducējamu detaļu: “Nav vienkārša lieta, vannas istabas spoguļskapītis. To var salikt un var izjaukt, bet jāuzmanās piestiprinot spoguļdurvis. Tās var viegli pielikt arī otrādi. Tādā gadījumā arī attēls būs otrāds un, lai saķemmētos, mums būs jāstāv uz griestiem, bet ko iesākt ar nepakļāvīgajiem matiem, kas stāv gaisā?” Vides un cilvēka savstarpējo attiecību iztirzāšana kļuvusi par modes lietu, kas ir gaumīga arī ētiskā nozīmē. Šajā kultūrpolitikas veidošanā ar “Spoguļskapīti” iesaistās arī Žebers, tiesa, atkāpdamies soli atpakaļ un cenšoties uzrādīt, kā tik rāmētā un pret sistēmu vērstā iekārē pats cilvēks, būdams organiski, nevis shematiski saistīts ar vidi, var gluži vienkārši nesajukt prātā.

Arī šobrīd, kad rakstu šo tekstu privātā patvērumā, sēžot pie IKEA nopirkta galda, izcēlis Santas Hiršas monogrāfiju par Andri Breži no IKEA nopirkta grāmatplaukta, nevaru neredzēt, cik dzīves komfortam ražotās mēbeles ir nespējīgas sakārtot to, kas manī nav sakārtojams. Atsvešināti noraugoties uz sevi apkārtējā telpā, redzu gan civilizāciju, gan neprātu. Kur viens šķirams no otra, man nav skaidrs. Tāpat kā ķemme pati par sevi nezina, ko iesākt ar matiem.

Raksts no Novembris 2020 žurnāla