Vents Vīnbergs

Brīvības ķēde

Ēriks Keselss


Ēriks Keselss. Brīvības ķēde (2018), speciāli 1. Rīgas Starptautiskajai laikmetīgās mākslas biennālei radīta brīvdabas instalācija, fragments


Ja iet pa biennāles kuratoru ieteikto maršrutu, tad Sporta ielas 2 iekšpagalmā, kur novietota Ērika Keselsa instalācija, nokļūst pēc ilgāka laika būšanas aptumšotā angārā. Žilbinoši saulainā un karstā dienā, kādu šajā simtgades vasarā ir daudz, tas ir ass kontrasts: acis cieš no pēkšņās apgaismojuma maiņas, ko vēl vairāk pastiprina plašā un tuksnešainā plača balto šķembu segums. Pēc pierastās videodarbu ņirboņas un laikmetīgajai mākslai raksturīgajiem trokšņiem iekštelpu ekspozīcijā pagalms šķiet mulsinoši, pat neviesmīlīgi mēms. Un sajūta, tuvojoties 55 metrus garajai “Brīvības ķēdei”, nīderlandiešu mākslinieka lielformāta kolāžai, kas kombinēta no Aivara Liepiņa 1989. gada 23. augusta aerofotogrāfijām, ir stipri atšķirīga no tā himniskā patosa, ar kādu parasti atceras Baltijas ceļu. Bet no rietumniekiem bieži var dzirdēt šeit neierastas interpretācijas, piemēram, kad viņi Atmodas vērienīgāko akciju vai arī Berlīnes mūra krišanu pēc dažiem mēnešiem jūsmīgi sauc par diženām laikmetīgās mākslas performancēm. Un arī Ērika Keselsa darba apraksts un mērogs aicina to uzlūkot kā viena slavena sociālkritiska mākslinieka komplimentu citam, pasaulē, iespējams, slavenākajam šejienes kolektīvajam aktam. Taču tā ir vieta – ar to domājot visu šīs vasaras pilsētu, nevis tikai konkrēto pagalmu –, kas neļauj justies ērti šī šķietami solidārā žesta priekšā.

Runā, ka vēl līdz nesenam laikam līdzīgā bijušās padomju ražošanas teritorijā, kādu atjaunotās Latvijas galvaspilsētā ir daudz, glabājies arī 1991. gada augustā demontētais Rīgas Ļeņina piemineklis. Spekulācijas par tā turpmāko likteni pēc desakralizācijas un izraušanas no oriģinālā konteksta līdz tikpat nesenam laikam mēdza būt populāra tēma vietējo mediju augusta repertuārā, un tas labi sasaucas ar Ērika Keselsa ierasto praksi būvēt jaunas iespējamo nozīmju konstrukcijas no svešiem, anonīmiem, savu agrāko praktisko un emocionālo nozīmi zaudējušiem attēliem. Tāds ir viņa otrs biennālei speciāli radītais darbs, bijušās Bioloģijas fakultātes izbāzeņu kolekcijā izvietotā vernakulāro bilžu izlase “The Human Zoo”. Baltijas ķēdes gadījumā zīmīga – lai gan nav zināms, cik apzināta, – šķiet arī konstrukcijas tehniskā puse. Lai lielos vairogus neapgāztu vējš, tie nostiprināti ar betona pamatu blokiem, kādus izmantoja, piemēram, Doma laukuma barikādēs un kas, tāpat kā pa visu pasauli izkliedētie Berlīnes mūra fragmenti, arī atmiņā palikuši kā kolektīvas un dumpīgas ielu mākslas akts. Un Keselss ar Viktora Frankenšteina entuziasmu no šīm dažādajām Atmodas laika lauskām rekonstruējis radījumu, kas acīmredzot vairs nav atdzīvināms.

Novietota citkārt pamestu, industriālu drupu dziļumā, Keselsa māksla šķiet vēl arī ironiska vīpsna par Rīgas centrālajās vietās notiekošo ņemšanos simtgades sakarā, bet tā varētu tāda arī nebūt. Tai visu vasaru būtu jāatrodas pie Brīvības pieminekļa, teica kāds draudzīgs trimdas latvietis, un tad varbūt biennāle tiešām šķistu komplimentārs valsts svinēšanas dalībnieks. Vai drīzāk darbs uz visu pasākuma norises laiku būtu varējis atrasties dzīvīgajā kanāla promenādē pa ceļam uz bijušo Bioloģijas fakultāti kā saturiski un simboliski daudz spēcīgāks pagaidu piemineklis par šajā vietā gaidāmo oficiālās varas uzspiesto “dāvanu pilsētai”, Simtgades aleju. Jo valsts sev šogad komplimentus diriģē pati, ignorējot un marginalizējot balsis, kas tās parādes mitoloģiju varētu apšaubīt. Tāpēc, zinot, ka kaut kur starp angāriem nobāzts stāv Ērika Keselsa darbs, vēl groteskāk pilsētas goda vietā, Doma laukumā, šovasar izskatās cita svētku ķēde, ceļojošā kičīgo Berlīnes lāču izstāde.

Vents Vīnbergs