Ivars Drulle

Ars ex machina


Izstāde “Hello, Robot. Design between Human and Machine” no 21. jūnija līdz 1. oktobrim Vīnes Lietišķās mākslas muzejā MAK

Tas viss ir jau bijis. Robots ir uzvarējis cilvēku šahā, vēlāk – atjautīgās vārdu spēlēs, līdz beidzot tika svinēta uzvara sarežģītā, abstraktā Austrumu stratēģijas spēlē “Go”. Kopš šīs uzvaras spēlē, kur iespējamais kauliņu kombināciju skaits esot lielāks par atomu skaitu Visuma redzamajā daļā, interese par robota un cilvēka sacensību ir zudusi. Tas vairs nav interesanti.

Tēma “dzīvesbiedrs robots” ir izvērstā veidā redzama izstādē “Hello, Robot”. Ekspozīcija ir skaists kopsavilkums mūsu kopdzīvei, kuras karstais sākums bija bezpalīdzīgais barojamais Tamagoči un kura pieņēmās spēkā ar seksīgiem Bjorkas videoklipiem un ārstnieciski murrājošiem roņu bērniņiem, mierinot ar demenci sirgstošus sirmgalvjus. Izstāde ir skaists albums mūsu attiecībām ar visiem romantiskajiem bērnu šļupstiem un karsto cerēšanās laiku, bet pēdējā kopdzīves lappuse ir tāda slābana. Mans partneris ar rokā ieliktu zīmuli raksta dzeju, izvēloties sižetus no viņam iebarotām grāmatām, bet pats sēžu krēslā, kur cits partneris ar saviem maigajiem gumijas pirkstiņiem man kasa galvu jutīgākajās vietās.

Tomēr Likten’s bij’ lēmis iegriezt izstādes dienas domu gājienu citā gultnē. Pievakarē, sūcot aliņu kafejnīcā, no palodzes nocēlu kaudzīti ar ēdienu paliekām aplipušu avīžu un trāpīju uz rakstiņu par gleznām, ko radījuši ar mākslīgo intelektu apveltīti aparāti. Šīs gleznas esot savietotas kopā ar bioloģisko mākslinieku veidotajām gleznām no pasaules spicākās mākslas meses Art Basel un, neatklājot autorus, nodotas vērtēšanā skatītājiem. Kā noprotams, skatītāji par labākām atzina mašīnu veidotās gleznas, jo tās cita starpā esot “iedvesmojošākas”. Šim mākslīgā intelekta aparātam esot divas personības – viena ģenerē idejas, bet otra tās apšauba un kritizē. Radošais process notiek līdz brīdim, kad kritiķis ir apmierināts, un aparāts izdrukā gatavo bildi.

Dzīvot starp radošiem cilvēkiem, kas plosa sevi šaubās un neziņā par to, kā nobeigt gleznu vai līdzsvarot kompozīciju, un ar atvieglojumu gaidīt to stundu, kad mākslīgā intelekta sistēmas palīdzēs atrisināt šīs problēmas, gluži kā kalkulators palīdz saskaitīt skaitļus. Piemēram, gleznotājs Miķelis ir nosprūdis pie kāda svarīga krāsu laukuma gleznā. Viņš dienām nevar atrast pareizo risinājumu, un tieši tāpēc domājošā mašīna varētu viņam palīdzēt. Tā analizēs Miķeļa iepriekšējās gleznas, zinās to, kas Miķeli ir piesaistījis interneta lapās, izvairīsies no krāsu risinājumiem, kādi pēdējā laikā ir redzēti izstādēs, redzēs Miķeļa ģērbšanās stilu un būs informēta par to, cik daudz adrenalīna viņam sagādā drosme riskēt ar jauniem krāsu sajaukumiem. Rezultātā varēs iztikt bez tām banālajam katalogu fotogrāfijām, kur čokurā sarāvies gleznotājs nekustīgi sēž gleznas priekšā, taustoties neziņas miglā ar tādu neatlaidību, ka dienas garumā nav bijis laika aiziet pačurāt.

Zināms, ka aparāts darbu var izdarīt ātrāk un precīzāk, to arī var nokomandēt ieviest šarmantas kļūdas, kādas piemīt cilvēku veidotajām lietām, bet man kā bioloģiskajam māksliniekam dzīves laikā būs jārēķinās ar jauna veida mākslu. Tādi lēti triki, ka primitīvi domājošs robots pielāgojas cilvēka domu gājienam, apzinoties mākslas vēstures bagāžu, ir aplipušo kafejnīcas avīžu vēsture. Interesantākais varētu sākties tad, kad dzelži sāks piedāvāt risinājumus, kādi mums nevarētu ienākt prātā, turklāt viņi ņems vērā mūsu ilgas, sapņus un vājās vietas.

Vienīgais, ko man grūti iztēloties, ir situācija, kad mākslīgais intelekts pēc grūtām pārdomām paķers nazi un mēģinās nogriezt savu silikona ausi vai lūkos iebakstīt pirkstus kontaktligzdā, lai uzvārītos. Vai gluži vienkārši – izvēlēsies klusēt un pievienosies zemāko robotu kārtai, kas bez liekiem jautājumiem skrūvē kopā matu žāvējamos fēnus. Hm…, bet tādus risinājumus es varu izdomāt kā cilvēks. Cerams, ka mākslīgais intelekts spēs piedāvāt nedzirdētākus gājienus.


Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">