Ieva Lešinska

Edvīns Raups "Putn"

Edvīns Raups
Putn
Jāņa Rozes apgāds, 2008

Pa ilgiem laikiem latviski lasāma grāmata, kur man nudien patīk viss - sākot no pelēcīgajiem vāciņiem, svaigi atgrieztajām lappusēm un it kā viegli iereibušajiem, it kā putniski lēkājošajiem nosaukuma burtiem, kuri - vai man tikai tā rēgojas? - uzvēdī tādu kā senaizmirstā žurnāla Māksla krītpapīra smaržu, un beidzot ar tekstiem. Patīk vārdu vīrišķīgais tiešums, kas tomēr nav ne tik naivs, ne tik brutāls, ne tik saīdzis, kāds mēdz būt normāls latviešu vīrietis. Te ir kaut kas tā kā no Lorkas, tā kā no Kreina, tā kā varbūt pat no Virzas - bet tikai asociatīvi un gaistoši, kā tā krītpapīra smarža. No vienas puses, nez kāpēc šķiet, ka tas ir jauna, ļoti apdāvināta un traģiski miruša (vai vienkārši apklusuša) dzejnieka vienīgais krājums, no otras - tur dun tik patiesi smagnējs gravitas, ka arī nezinātājs jūt - šis vīrs ir rakstījis un pārrakstījis daudz, bet zinātājs cer, ka nākamā grāmata būs vēl kas sevišķāks, ka šī vēl nav virsotne. Man patīk, ka latviešu valodā var rakstīt arī tā, ka jālasa katrs vārds - jo tas šķiet tik pārsteidzoši precīzi ierindots un pašcieņas, bet arī savaldīgi vīrišķīgas kaisles pilns. (No jūsmošanas nekaunos.)