Kārlis Vērpe

Dievi ar muļķiem nerunā

Nikolajs Rērihs. Augstumos, 1936. Foto – Gvido Kajons Nikolajs Rērihs. Augstumos, 1936. Foto – Gvido Kajons

Izstāde “Nikolajs Rērihs un Latvija” Mākslas muzejā “Rīgas birža”. 2015. gada 14. novembris–2016. gada 31. janvāris

Vērojot Nikolaja Rēriha darbu “Augstumos”, māc aizdomas, ka rakstīt par to nevaru, jo galvā maisās vienas vienīgas jēlības. Ne es iejūtos klasiķa smalkajā krāsu tonalitātē, kura slavēta izstādes aprakstos, ne arī nonāku svētsvinīga garīguma stāvoklī, kas šeit, saprotams, ir galvenais un kas acīmredzami ir pārņēmis citus izstādes apmeklētājus. Kādai kundzei, kas piesēdusi atpūsties, gados jaunāks kungs prasa: “Kura no gleznām tev mīļākā?” Un dāma izdveš: “Visas.” Savukārt es kārpos kā pliks pa nātrēm – bet skopi saģērbtam, sēžot sniegotu kalnu virsotnēs, ir taču mežonīgi auksti un līdz ar retināto gaisu itin drīz pienāk gals.

Rēriha gleznu Austrumi izskatās ārkārtīgi jocīgi – tādi gleznās neizskatās ne Alpi, ne – kur nu! – Latvijas pauguri. Te pa zilgani tuksnesīgajiem un klinšainajiem līmeņiem kā tādu citplanētisku dievzemīti staigā vienas vienīgas mentālas būtnes – Krišna, Buda, dažādi citi Austrumu apgaismotie un sazin ko tur pazaudējusi Dievmāte. Par mirstīgajiem liecina vien dažās ainavās saskatāmas vientulīgas jurtas, seni akmens elku dievi vai kāda tibetiešu nometne, ko šķietami apdzīvo paši pirmie cilvēki uz zemes.

Studiju gados Pēterburgā Rērihs gribējis mācīties Iļjas Repina meistarklasē, bet tā jau bijusi pilna. Tāpēc topošais mākslinieks nonācis citu peredvižņiku, Viktora Vаsņecova un Arhipa Kuindži, ietekmē. Pirmais Rēriha interesi vēsturiskajā glezniecībā noslieca uz mitoloģizētas Senkrievijas tēlojuma pusi (jau kopš bērnības prātā stāv Vasņecova slavenā glezna ar trim zirgos sasēdušiem karakungiem “Spēkavīri”, 1898). Savukārt no Kuindži Rērihs aizguvis ainavu apcerīgo un iekšupvērsto raksturu. Šo un daudz ko citu izlasu vēlāk, jo izstāde klusē kā kaps. Bet jautājumi drūzmējas. Austrumi saskaņā ar rietumnieku nostāstiem ir apgaismībai īpaši piemērota vieta virs zemes, un Rērihs laikā starp 1925. un 1928. gadu veica ekspedīciju, kas aptvēra Tibetu, Mongoliju, Sibīrijas dienvidu daļu un Indiju. Tai vajadzēja būt prātam neaptveramai daudzveidībai un ārkārtīgi bagātai pieredzei! Būtu taču interesanti saprast, kā šāds redzējums veidojies un izsijājis visu pārējo! Piemēram, Rietumu ainavu glezniecības pētniecībā sen kā saprasts, ka gleznas neiemieso vien dabas skaistumu vai metafiziskas atklāsmes, bet pavisam cilvēcisku, tai skaitā tai vai citai kultūrai raksturīgu un pat šķiriski iegrozītu skatīšanās veidu. Tikpat labi zināms, ka Austrumi, lai kādi tie arī būtu, stipri atšķiras no tās bildes, kādu tos tēlojuši rietumnieki. Kā šajās domas tradīcijās ierakstās Rēriha māksla?

Mani interesē Rērihs kā nenoliedzami bagātīgs sava laika personāžs. Kur nu! Šādu naivu cerību izstādē jau pa gabalu izsmej pagodinoši izgaismota ģēnija biste, kurā Rērihs uztaisīts kā pats Konfūcijs. Taisnības labad jāsaka, ka Rērihs tādā pašā skatā pozē arī savas dzīves nogales fotogrāfijās. Bet tas, kādēļ tēlnieks Igors Vasiļjevs vēl padomju gados Rērihu ir izkalis akmenī un kādi estētiski un ideoloģiski spēki šoreiz tikuši pie vārda, izstādes apmeklētājam jāmeklē Gaismas pilī.

Šādas izstādes, kurās apgaroti jābauda izstādes veidotāju pārapgarota mākslinieka darbi, modina augstprātību, bet tā, kā zināms, ir kaprīza – ja nelutina, tā rīko scēnu. Nevaru atkratīties no pārliecības, ka tieku turēts par muļķi, kuram nav sajēgas par pēdējā gadsimta mākslas procesiem un izstāžu veidošanas stratēģijām. Pats par sevi saprotams, ka es – kā jau pašapzinīgam intelektuālim pienākas – vēlīgi sodos arī pārējo izstādes apmeklētāju vietā, kurus manis iztēlotajā ainā idealizētais dievs aplaupa pēc pilnas programmas.