Bilijs Vailders "Dubultā atlīdzība", 1944
RL skatās

Daniela Zacmane

Bilijs Vailders "Dubultā atlīdzība", 1944

Bilijs Vailders
Dubultā atlīdzība, 1944
Double Indemnity, Billy Wilder

Ja kāds jautātu, kas mani piesaista film noir, pie kā pieskaitāma arī “Dubultā atlīdzība”, es teiktu: “Stils.” Vaildera filmā elegants ir viss: varoņu tērpi, viņu gaita (kā viņa nokāpj pa kāpnēm, kā viņš izkāpj no lifta), valoda (“es gribēju redzēt viņu tuvāk, bez tām muļķīgajām kāpnēm starp mums”), elegants ir varoņu slepenais plāns, eleganta, pretēji aizspriedumiem, ir slepkavība un beigās arī – nāve.

Filma sākas ar apdrošināšanas aģenta Valtera Nefa atzīšanos slepkavībā, ko viņš ierunā audioierakstīšanas aparātā savam pārlieku gudrajam priekšniekam. Par slepkavības motīviem un detaļām skatītājs uzzina pamazām, un filmas beigās, atkal atgriežoties pie galvenā varoņa, Nefs skatītāja acīs no slepkavas ir kļuvis drīzāk par upuri. Par spīti tam, ka jau filmas sākumā ir zināms, kurš ir slepkava, skatīšanās spriedze neatstājas ne mirkli, un pietiek ar nejaušību (Barbaras Stenvikas spēlētā Filisa izskatās liktenīga, sākot jau no slaidajām potītēm), lai gudrība kļūtu par aprēķinu, mīlestība par nodevību, bet ieguvums par zaudējumu. “Es nedzirdēju pats savus soļus, jo tos spēra jau miris cilvēks,” saka Nefs par brīdi, kad viss varēja tikai sākties.