Atmiņu arheoloģija
EKPHRASIS

Ieva Strazdiņa

Atmiņu arheoloģija

Viktorijas un Alberta muzejā Londonā līdz 20. oktobrim skatāmā izstāde “Atmiņu pils” (“Memory Palace”) kritiķu un publikas ievērību piesaistījusi ar savu visai neparasto koncepciju: izstādes kuratori bija aicinājuši Lielbritānijā populāro rakstnieku Hariju Kunzru (Hari Kunzru) uzrakstīt tekstu un tad 20 māksliniekus, kuri strādā grāmatu ilustrācijā, grafikas dizainā un reklāmā, radīt darbus, atsaucoties uz brīvi izvēlētiem Kunzru teksta fragmentiem.

Kunzru kādā intervijā atklāj, ka distopiskā stāsta “Atmiņu pils” ideja radusies, lasot anarhistu un primitīvistu kustības tekstus: tajos noraidīta civilizācija, tehnoloģiju pielietojums un par ideālu uzskatīts mednieku un vācēju dzīvesveids. Stāsta noskaņu ietekmējušas arī autora Kambodžā redzētās liecības par sarkano khmeru zvērībām. Stāsta darbība norisinās tālā nākotnē Londonā, gadsimtiem pēc tam, kad civilizācija ir pilnīgi iznīcināta un par to vairs liecina vien debesskrāpju drupas. Totalitāro nākotnes sabiedrību pārvalda Lieta – valdošā šķira, kuras mērķis ir pilnīgs civilizācijas noliegums un galīga sabiedrības “mežonizācija”. Pēdējie cilvēki, kas pratuši rakstīt, ir miruši jau pirms desmit paaudzēm, ļaudis ir zaudējuši cilvēces gadu tūkstošos uzkrātās zināšanas un spēju pielietot tehnoloģijas, valoda kļuvusi primitīva un nedaudzie jēdzieni vai zīmes, kas vēl saglabājušās no civilizētās pasaules, gadsimtu gaitā zaudējušas savu kādreizējo nozīmi. Tomēr palikusi grupiņa ļaužu, kas pretlikumīgi cenšas saglabāt zināšanas un atmiņas no senajiem laikiem. Stāsta galvenais varonis tiek apcietināts un apsūdzēts par dalību “internetā”, lai gan paši apsūdzētāji vairs nemaz nezina, ko šis vārds nozīmē. Atmiņu pils ir galvenā varoņa iztēles konstrukcija, būvēta no nesaistītiem atmiņu fragmentiem par zudušo civilizāciju, kas pamazām pārklāj viņa cietuma kameras.

Izstādes veidotāji izvirzījuši divus vienlīdz grūtus uzdevumus: ar vizuāliem līdzekļiem atveidot tekstu un tādus visai abstraktus jēdzienus kā atmiņa un valoda, reizē radot izstādi grāmatu, kurā var ieiet. Grāmata šajā gadījumā iemieso ideju par civilizāciju kā zināšanu un gadsimtos pārmantotu atmiņu krātuvi, kas tiek sargāta, pavairota un nodota tālāk. Taču mūsdienās grāmata vairs nenozīmē tikai cietos vākos iesietu un uz papīra drukātu tekstu. Kuratori, veidojot izstādi, izvirzījuši mērķi izmēģināt jaunas formas un formātu tam, ko mēs saucam par grāmatu, un palūkoties, cik tālu ir iespējams atkāpties no ierastā formāta, tomēr nepārtraucot to vēl uzskatīt par grāmatu. Taču lielākā daļa darbu, lai arī kvalitatīvi un asprātīgi, neatkāpjas no tradicionālajiem grāmatu ilustrāciju kanoniem. Izņēmums ir izraēliešu mākslinieka Odeda Ezera (Oded Ezer) video, kurā mākslinieks apspēlē burtus kā zīmes vai priekšmetus ārpus to ierastā konteksta. Daudzi darbi mēģina attēlot jēgas zudumu valodā un cilvēku apziņā, kas ir viens no Kunzru stāsta caurviju motīviem. Piemēram, Sema Vinstona (Sam Winston) iegravētie burti uz metāla plāksnēm atsaucas uz tekstu: “Senajās bibliotēkās un slimnīcās alfabēta zīmes tika skandētas kā lūgšanas.” Mākslinieku grupas Le Gun grafiskajā instalācijā atveidota groteska kariete, ko velk slavenās Londonas lapsas; tā reiz ārsti meklējuši slimniekus uz ielām, bet slimnīcas bijušas varenas viesmīlības iestādes (hospital-hospitality), kurās ļaudis sveikti ar uzrunu: “Kā es jums varu palīdzēt?”

Zīmīgi, ka izstāde norisinās muzejā, kurš jau kopš Viktorijas laikiem ar teju vai megalomānisku apsēstību vācis atmiņas kā priekšmetus no visām pasaules malām. Atmiņu pils liek aizdomāties, ka arī mēs jau staigājam pa aizgājušu civilizāciju drupām, un tā ir tikai ilūzija, ka mēs protam lasīt aizgājušo laiku zīmes.