Atdodiet bērnus Pulkvedim

Jau gadiem ilgi sapņoju, ka tad, kad būšu vēl vecāka nekā tagad, man piederēs krodziņš — vieta, kur jebkurā diennakts stundā varēs pulcēties draugi, iedzert, parunāties un, ja nepieciešams — melanho­lis­ki paklusēt un vienkārši nīkt. Noskaņai jābūt tā­dai kā jebkurā draudzīgā virtuvē, taču neiztrūkstot tikai publiskā telpā iespējamai spēles, nejau­šī­bas, piedzīvojuma garšai. Gadu gaitā esmu noska­tī­jusi dažus atdarināšanas cienīgus paraugus. Denverā, piemēram, pamestā dzelzceļa noliktavā pie Plates upes (šim apzīmējumam gan tā atbilst tikai pavasa­ros, bet citkārt pārvēršas visai nožēlojamā dubļainā strautā) reiz atradās krogs ar nosaukumu Paris on the Platte, kur pat nakts vidū varēja dabūt kafiju (alkoholu, kā lielākajā daļā Amerikas, tikai līdz 2:00) un kādu maizīti vai pat karstas zupas bļodiņu, paklausīties labu (nekādu Top 40!) mūziku un lasīt grāmatas — pa visu samērā plašo telpu bija izvietoti plaukti ar lietotām grāmatām, kuras varēja pirkt līdznešanai vai vienkārši aizņemties lietošanai uz vietas. Savukārt Ohaio bija pagrabiņš Bernie’s Bagels, kur pat vistrūcīgākais students par pārdes­mit centiem varēja tikt pie viegli apgrauzdēta bei­ge­ļa (barankas formas izstrādājums no ūdens­kliņ­ģerim līdzīgas mīklas) ar sviestu, biezpienu vai ievārījumu, kafijas, alus vai grādīgāka dzēriena un stundām kluknēt pie galdiņa, lasot, rakstot vai klausoties mūziku — katru vakaru tur bija pie­ejams brīvais mikrofons, pie kura uzstājās vietējie muzikanti. Noteiktas ieejas maksas nebija, uz bāra stāvēja stikla trauks, kurā varēja iemest (vai neiemest) savu artavu. Labas atmiņas man saistās arī ar nelielu krodziņu Minhenes Švābingas rajonā, kur bavāriešu alus garšoja īpaši labi tāpēc, ka apkārt sēdēja tikai apkārtējo māju iedzīvotāji, kuri bavāriešu dialektā raiti sarunājās par pavisam ikdienišķām lietām. Krodziņu sauca u.s.w. — “un tā tālāk.”

Katram no piesauktajiem krogiem piemīt kaut kas no manis iztēlotā ideāla (piemēram, lēts, ilgi vaļā, nepretenciozs) un kas kopīgs — klaja peļņas kāres nedemon­strē­ša­na, priekšplānā izvirzot vēlmi radīt omulīgu, ērtu, ja vēlaties, demokrātisku gaisotni un apzinoties, ka to lielā mērā nodrošina pastāvīgie apmeklētāji un to mijiedarbe ar apkalpojošo personālu un citam ar citu. Rīgā šādu vietu, kam piemistu tas, ko mēdz dēvēt par “personību”, joprojām ir maz. Manā subjektīvajā sarakstā pat mazāk par desmit: Osiris, M-6, Melnais Balzams, Vējabrāļu ordenis, nu jau slēgtā Vēja stunda, varbūt Deco, vasaras vakariem Čarlstons, īpašam, savā ziņā mazohistiskam dvēseles noskaņojumam — arī Karakums vai Kraukļa krogs, kurš tagad nez kāpēc nolēmis savu līdz šim godīgo prastumu un bezgaumību maskēt aiz franciskas, iedomāti smalkas fasādes, transformējoties par Tete-à-Tete. Šis sa­raksts nebūtu pilnīgs bez viena no otrā neatka­rī­bas laika vecākajiem un tradīcijām bagātākajiem kro­giem ar poētisko nosaukumu Pulkvedim neviens neraksta.

Nezinu, cik no pastāvīgajiem kroga apmeklētājiem ir lasījuši attiecīgo Markesa stāstu un cik vispār atceras pilno nosaukumu — parasti tiek piesaukts Pulkvedis vai pat “Pulciņš”. Tas arī saprotami, jo vairumam publikas Pulkveža gaidītā (un nesagaidītā) vēstule par pensijas piešķiršanu nudien vēl nav aktuāla — pa lielākai daļai te uzturas (pulkā savesti) ļaudis, kas tik tikko sasnieguši (vai vēl nav sasnieguši) likumīgo dzeršanas vecumu un kuri spēj “tusēties” bez nolemtības skaudruma un sava mirstīguma apziņas. Viņi te nāk tāpēc, ka te skan laba, “alternatīvā” mūzika (nevis populāro raidstaciju ikdienā drillētie gabali!), pie kuras, ja vēlas, var arī padejot; tāpēc, ka arī kautrīgajiem malā stāvētājiem pieejamas savas izklaides — piemēram, galda futbols, un, protams, tāpēc, ka te visi ir “savējie”. Tiem, kuri te nāk regulāri (parasti — trešdienu, piektdienu un sestdienu vakaros, kad skan “dzīvā” mūzika), zināms, ka plašā telpa sadalās vēl “savējākos” kaktos: pie durvīm — galda futbolisti un reperi, ap bāru — TV raidījuma Savādi gan veidotāji un “personas, kas viņus pavada”, nišā — jubileju svinētāji un tādi, kas iemaldījušies nejauši utt. utjp. Esot gan reizes, kad “pilns ar idio­tiem”, taču tas negadoties tik bieži; etniskais sastāvs arī visai vienveidīgs, jo krievu jauniešiem labāk ejot pie sirds Pepsi foruma, Vernisāžas vai Metro spožums. Mani izziņu avoti atzina, ka Pulkvedim piemītot zināms snobiskums — t.i., tas, ka tu piederi pie Pulkveža publikas, var kalpot par vizītkarti. Protams, ja esi jauns. Teikšu godīgi, ka tās dažas reizes, kad esmu iemaldījusies Pulkvedī vakarā, man galvenokārt palikušas atmiņā ar ellišķīgu troksni un histēriju, kuras izcelsme varētu būt saistīta ar hormonu vētrām. Arī dažs labs divdesmitgadnieks te nākot tad, kad gribas “izlādēties”, nevis, piemēram, rāmi parunāties ar mīļoto cilvēku. Daži par trūkumu uzskata arī faktu, ka, atmosfērai uzkarstot, nereti sāk trūkt gaisa — decibelu dēļ nevar turēt vaļā logus. Taču Pulkvedis nebūt nav atteicies no tiem, kas bīstas par savu dzirdi, plaušām vai nepietiekamo jaunību — viņi var nākt dienā, kad gaisa ir pietiekami un sasvīduši ķermeņi netraucē novērtēt atturīgo, tomēr gana stilīgo, man nez kāpēc Meksikas krēslainos krodzi­ņus atgādinošo interjeru un arī — ēst.

Pulkveža ēdienkarte ir liela un bieza, jo piestiprināta pie prāva, elastīga plastikāta gabala (kāpēc, tā arī nav izdevies noskaidrot — varbūt tā ir mazliet pašmērķīga “citādības” demonstrācija), un arī visai plaša, ietverot visas ierastās kategorijas — zupas, salāti (auksti un silti), uzkodas (kuras kā apjoma un sātīguma, tā arī cenas ziņā var uzskatīt par “īstu” ēdienu — tieši šajā ailē slēpjas arī dārgākais ēdiens: ingverā ceptas tīģergarneles ar papaijas salsu par Ls 5,90), otrie, deserti. Pavārs orientējies uz šobrīd modē esošo Vidusjūras+eiropeizēti orientālo+adaptēti latīņame­ri­kā­nisko virtuvi, kāda sastopama vai visās vidējās cenu kategorijas ēstuvēs, tomēr, atšķirībā no daža laba cita, patiešām zina, ko dara. Tiesa, pastas ēdie­ni ir tikai respektabli (varbūt kļūdos, bet, piemē­ram, pesto mērce nešķiet gatavota turpat uz vietas), tāpat zivis — gana maigas, bet ne gluži mutē kūs­to­šas — taču nav retums arī īsti meistardarbi, pie­mē­ram, liesmojošo steiku, kurš aiz brūni aprautās, aromātiskās (mango?) garoziņas slēpj brīnišķīgi su­lī­gu, maigu vērša miesu. Patiesi gards ir arī veģe­tā­rais ēdiens, kas sastāv no tempuras mīklā ieceptiem dārze­ņiem ar sojas sieru. Savukārt desertam pavi­sam droši var ieteikt atturīgi vienkāršo, bet atsvai­dzi­nošo zemeņu zupu ar saldējumu. Jāpiebilst, ka cenas ir visnotaļ pieņemamas (otrajiem tās svārstās ap 3 latiem) — vismaz dienas publikai, pārsvarā Vecrīgas iestāžu darbiniekiem, ja arī ne trūcīgam, bet sevi cienošam studentam vai vidus­skol­niekam (kāpēc viņiem Rīgā joprojām lemts pārtikt galve­no­kārt no sačammātiem gaļas vai siera salātiem, bulciņām vai ēdnīcu sortimenta?). Apkalpošana ir laipna, kaut arī latīņame­ri­kā­niski nesteidzīga. Un no vīniem personāls nesaprot neko — taču tā Rīgā ir turpat vai universāla parādība, tāpēc nebūtu taisnīgi par to kritizēt tieši Pulkvedi. Bet jaunie cilvēki, kuri tomēr, šķiet, ir galvenais Pulkveža ienākumu avots, galvenokārt baudot alu un tekilu. Galu galā tie, kas tāpat kā Markesa Pulkvedis kaut ko nevar un nevar sagaidīt, var iet arī citur. Vai taisīt augšā savu krogu — citiem “savējiem”. Var meklēt savu Makondo.