Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Anatols Ļitvaks
Ģenerāļu nakts, 1967
The Night of the Generals, Anatole Litvak
Nesen mirušais ēģiptiešu aktieris Omārs Šarifs izmeklētāja majora Grava lomā ir tieši tāds, kā par viņu gribētos domāt: pievilcīgs, godīgs un drosmīgs. Tādiem, liktos, vajadzētu būt arī visiem trim vērmahta ģenerāļiem, taču tā tas nav: viens no viņiem (un šī ir sižeta galvenā intriga) ir nežēlīgs slepkava. Vai tad nogalināšana nav “visu ģenerāļu darbs”? – kāds tā arī filmā pajautā. Notikumos iesaistītie personāži, kurus spēlē tādi aktieri kā Pīters O’Tūls, Filips Nuarē, Toms Kortnijs, ir tik īpaši, it kā viņu uzdevums būtu ar katru frāzi, katru darbību atgādināt – nav nekā tāda kā “visi”, katrs cilvēks var ietekmēt vēstures gaitu.
Anatols Ļitvaks, Kijevā dzimis ebreju režisors, kuram laimējies izbēgt no nacisma draudiem Eiropā, interesējies par vēstures un, tā sakot, psiholoģijas tēmām. Visvairāk nav skaidrs, kā vienā – tiesa, pagarā – filmā var tik kinematogrāfiski sarūmēties tāda lieluma aktieri, notikumi, kas risinās 1942. gadā Varšavā, 1944. gadā Parīzē un 1965. gadā Hamburgā, slepkavības, izmeklēšana, mēģinājums nogalināt Hitleru, spriedze, trāpīgi dialogi, asprātības (“Vāgnera nekad nevar būt par daudz!”) un vēl cauri visam noturīgas mīlestības līnija. Neko vairāk, šķiet, prasīt arī nevar – pat no kino ne.