Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aki Kaurismeki
Es nolīgu slepkavu, 1990
I Hired a Contract Killer, Aki Kaurismäki
Kaurismeki pārliecības un estētikas kvintesence filmā, kas ir ne tikai lieliska, dzīvi apliecinoša pasaka par neveiksminieku, kurš vēlas izdarīt pašnāvību, jo neprot dzīvot, bet arī iedvesmojošs atgādinājums par to, ka reizēm vajag pavisam nedaudz, lai gribētos dzīvot. Filmas noskaņu un tempu nosaka Trifo aktieris Žans Pjērs Leo, kuram šī ir viena no izcilākajām lomām, kaut kādā ziņā – noslēgums vai veltījums Antuāna Duanela ciklam (Fransuā Trifo filmās “400 sitieni”, “Nozagtie skūpsti”, “Ģimenes pavards” un “Bēguļojošā mīla”), tās uzbūvei un montāžai piemīt bērnu bilžu grāmatas vienkāršība – šo filmu varētu rādīt kino studentiem kā mācību materiālu kursā “Kā atbrīvot filmu no visa liekā, panākot fascinējošu pilnības efektu”. Ikvienā tās kadrā atrodas vieta vienai daiļrunīgai detaļai, kas iesāk savu stāstu un turpina to paralēli filmas pamatsižetam: galvenā varoņa atšūtās uzvalka bikses, kas bijušas divdesmit centimetru par garu, saņurcītā biļete uz autobusa pakāpiena, kam pāri kāpj neko neredzošas pasažieru kājas, grupas Clash dziedātājs Džo Stramers, kas uzstājas patukšā krodziņā Londonas nomalē, visa šī apskretusī dzīve, kas Londonā izskatās tieši tāpat kā Parīzē, Helsinkos, Rīgā vai Krāslavā un tāpēc tās jēgu atliek meklēt kaut kur citur. Iespējams – sevī.