Ieva Lešinska

Aizputnieku stāsti par ebrejiem

Aizputnieku stāsti par ebrejiem
Rīga: Starpnozaru mākslas grupa
Serde, 2008

Redzamā Latvija man atgādina palimpsestu, kur nokasītajam vai nomazgātajam spīd cauri vecākais teksta variants – varbūt tikai kā gaistoša ēna vai iedoma, tomēr klātesoša un reāla. Aizpute ir bez ebrejiem, taču saglabājusies kādreizējā sinagoga, Ābrama Zebbas greznā aptiekas ēka, Mari­­annas Glikmanes divstāvu nams, vēl dau­dzas citas ebrejiem piederējušas mājas – kādreizējie veikali, darbnīcas, dzīvokļi. Ir arī kapi, kur kāds rūpīgi sa­­numurējis drū­­pošos, pakritušos, zālēs ie­­augušos kapakmeņus, bet kāds cits vēl nesen iz­­pļā­vis galvenās takas. Un vēl Aiz­­putē var no­­pirkt grāmatiņu, kurā paši aizputnieki novad­pētniekam V. Blokam stāsta par lai­­kiem, kad kaimiņos viņiem dzīvoja ebreji. (1936. gadā – 534; 33 kara sākumā eva­kuējušies, vienam izdevies pa­­slēpties, pā­­rējie nošauti.) “Mēs visi sa­­dzīvojām labi. Nekādas domstarpības. Nekad neiznāca ar viņiem kaut kas!” Jā, par tām kristiešu bērnu asinīm macēm… Nē, nē, “viņi tak nekrita nevienam ar nazi virsū”, bet aptiekā ar tādu “mini šķērīti – ļoti glīšu, tīru” uz Lieldienu laiku tomēr esot kādam “nejauši, netīši” iedurts, jo “tas piliens dikti svarīgs”. Nē, pašai stāstītājai gan iedurts neesot. Bet tā zinājuši teikt. Bet vēlāk – “Bija tāda skaņa, kā ietu pēdējie gājputni. Es ienācu iekšā un teicu tēvam, vai tik vēlu var iet vēl gājputni. Tēvs teica, ka tie ir cilvēku kliedzieni. Aizputē palika pavisam tukšs un kluss”.