Afišas bebra galvā
Virtuālās filmas nosaukums: "Svētā ORLAN un kulta priekšmeti", 2. sērija. 1988 (Publicitātes foto)
EKPHRASIS

Ivars Drulle

Afišas bebra galvā

Izstāde “ORLAN – Francijas laikmetīgās māk­slas ikona. Le plan du film un citi scenāriji” ap­­skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 2015. gada 25. janvārim.

Kad pēc drošības kontroles Parīzes lidostā bāzu kreklu biksēs un centos somā ieņurcīt šķidrumu paciņu, manu darbošanos apstādināja dīvainas pretim nākošas kurpes. Pacēlu galvu, un tieši man acīs raudzījās ORLAN. Pēc kāda laika izrādījās, ka sēžu viņai blakus ēdnīcā. Kopš tur apsēdusies ORLAN, omulība pagaisusi no pusmūža pāra sejām, un tagad tajās bija lasāms, ka viņu priekšā ir cilvēks ar bebra galvu. Lidojošos uz Rīgu varēja iedalīt divās lielās grupās – simt parastajos un ORLAN.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs ir viena dīvaina vieta izstādei cilvēkam ar bebra galvu. Poļu celtnieku remonts no astoņdesmitajiem, visapkārt monstrozas koka sijas un telpas, pieblīvētas ar muzeja nosaukumā minēto “dekoratīvo mākslu” – padomju Latvijas gobelēniem un brūnos toņos ieturēto “ādas mākslu”. Ieiet muzeja izstāžu zālē šoreiz ir grūti – iztēlē dodos pie drauga, kurš veicis remontu, bet ir aizdomas, ka viņa dzīvoklis ir salaulāts ar lakotām padomju laika mēbelēm, kas ar saviem formaldehīda izgarojumiem indēs dvēseli līdz mūža galam. Sasodīts.

Pirmās, izšķirošās sekundes skatiens zālē, un man atlaiž. Brūnās koka konstrukcijas pazudušas, piekārtās lampu sliedes ar prožektoriem norautas, zāle ir liela, tumša, un dziļumā skan filmu mūzika. Augstu pie sienām iekārti filmu plakāti, bet zem tiem – ekrāni ar tekstiņiem. Un kā lai plakāti nesilda sirdi? Tie ir radinieki senajām, uz audekla gleznotajām afišām pie kino Rīga, kur meistara roka parasti nedaudz bija sašķiebusies un galvenā varone uz mums lūkojās iemīlējusies, bet ar šķību degunu. Šodien velnišķās drukas mašīnas atņēmušas individualitāti jebkuram ģīmim, izņemot Āfrikas kino plakātus un ORLAN audeklus. Afišas izstāžu zālē mirdz kā materializējušies pilnmēness sap­­ņi vai reizēm – murgi, kroplīgās burtu atstarpes ir tādas, par ko grafiskos dizainerus nogalina bez brīdināšanas, un dažviet var redzēt, ka nevajadzīgs vārds ir aizkrāsots un aizvietots ar citu. “Par 95% tā ir patiesība, no kuras skudriņas pa ādu skrien bezgalīgā maratonā,” teikts kādā no filmu aprakstiem. Spilgts zibsnis izsit mani no skudriņu maratona, un tumšajā zālē es sazīmēju onkuli džemperī, kurš ar ziepjutrauku tēmē plakātos. Sirmas kundzes pārīšos pēta telpu, bet virs mūsu galvām spīd barokāla mūķene liesmojošā kompozīcijā ar pliku pupu un paceltu krustu.

Šajā brīdī saprotu savu sajūtu – tāda mani mēdz piemeklēt kā tūristu, kad es kādā Eiropas pilsētā ieeju senā baznīcā, apsēžos uz soliņa un, galvu atgāzis, vēroju griestu gleznojumus. Skatienam paveras spilgti krāsainas ainas – kāds kliedz, kāds bēg, kādam nocērt roku vai novelk ādu. No eņģeļu turētajiem ruļļiem ar latīņu tekstiem nav izlobāms ne piliens domas, bet vienalga ir interesanti.

Šeit ir vieglāk – teksti tulkoti dzimtajā valodā, un puse no tortes par izstādi pienākas grupai Orbīta. Bez viņu tekstiem izstāde būtu kā vīns bez siera, turklāt šo izstādi piestāv apmeklēt vieg­­lā reibumā vai citā nestabilā stāvoklī. Drēgnā un skarbā darbadienas vidū stāstiņi izsauc smieklus, bet ar stimulētām smadzenēm es būtu ar mieru tos pārrakstīt un vakarā deklamēt kaimiņiem aiz sienas. Nu kaut vai šo: ““Negaidīta filma par negaidītu pestīšanu”: kāda kinoteātra popkorna pārdevēja komentārs, ko viņš uzmācīgi atkārto apmeklētājiem skaļrunī. No atlaišanas viņu izglābj arodbiedrība, kas paziņo, ka jaunais cilvēks ir kādas eksotiskas reliģijas piekritējs un viņa vajāšana no darba devēja puses izraisīs skandālu.”

Kad, salasoties tekstus, sāk šķist, ka bebra galva ir pašam, jādodas prom. Pie izejas noliktajā atsauksmju grāmatā kāds ierakstījis: “Izstāde, lai apskatītos uz kino afišām. Jauki, ja vien tas nemaksā 3,56.”