Ādams Gopniks "Ziema. Pieci logi uz gadalaiku"
RL lasa

Ieva Lešinska

Ādams Gopniks "Ziema. Pieci logi uz gadalaiku"

Ādams Gopniks
Ziema. Pieci logi uz gadalaiku
Londona. Quercus Publishing, 2012

 

Pavirši aplūkojot Ādama Gopnika jaunākās grāmatas vāku, varētu domāt, ka tā ir ilustrācija kādai brāļu Grimmu pasakai, kuru lasīt pie omulīgi sildoša kamīna. Taču Kaspara Dāvida attēlotā situācija ir traģiska: sīkais, košā uniformā tērptais cilvēciņš ir ziemeļu sniegotajā mežā bezcerīgi apmaldījies Napoleona kareivis, kura sastingušais līķis visdrīzāk tiks atrasts pie kādas milzīgas, drūmi šalcošas teitoņu egles saknēm. “Izģērbjot dabu līdz apakšveļai,” Gopniks raksta, “ziema mums ļauj uz tās projicēt, ko vien vēlamies.” Savos “piecos logos” (starp citu – leduspuķes, kas mūsdienās kļuvušas par retumu, kā izrādās, rada negludumi un dažādi piejaukumi stiklā) Gopniks apcer, kā ziema, kura par pieņemamu un daždien pat apjūsmotu gadalaiku kļuvusi tikai 16. gadsimta vidū (līdz ar stikla un kamīnu izplatīšanos “mazajā ledus laikmetā”, kas ilga aptuveni 200 gadus), tēlota dažādu rakstnieku, dzejnieku, mākslinieku un komponistu darbos. Viens no pirmajiem ziemas “autoriem”, protams, ir Breigels, viens no pārliecinošākajiem – Puškins, bet starp vissamocītākajiem – dažnedažādie briti, kuru kontā ir gan Viktorijas laikmeta Ziemassvētku ekscesi, gan skarbās, vīrišķīgās ekspedīcijas uz Ziemeļpolu kā kontrasts sviedrainajai, nogurdinošajai un nereti nežēlīgajai impērijas veidošanai tropos.