Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aija.
Sastādītāja un redaktore Anita Vanaga
Blankenfelde, 2007.
“…tiekšanās pēc diženām tēmām, romantiskā kaislība un varoņa kults, mistika un nāves suģestija, iracionālais un reliģiozais, bezgalīgais un transcendentālais, pārdabiska griba un gaišredzība, cilvēka dēmoni un eņģeļi, pagātnes pirmatnīgo spēku un patiesās vienkāršības apbrīna.” Pirmais, kas iešautos prātā, smagnējs kā pāri jumtam lidojoša valkīra, būtu Vāgners. Taču tas teikts par Aijas Zariņas mākslu. Daudz ko šajā mākslas albumā saka arī pati Aija. Manu naivo aizspriedumu, ka pateiktais nozīmē to, kas tiek pateikts, ir kliedējuši daudzi lieli mākslinieki. Vārdi ne Hermanim, ne Poškum, ne arī Aijai nenozīmē to, ko es dzirdu vai lasu uz papīra; vārdi neliek ne kautrēties par pateiktā kategoriskumu un absolūtumu – tādi hipervārdi kā lieli veikali, – ne skumt par tā īslaicību un neobligātumu; vārdi ir tikai vārdi, ne vairāk. Runāšana ir tikai runāšana. Vai izklausās, ka manā tonī ir kāda neapmierinātība? Nē, gluži otrādi, es, kopš to sapratu un pieņēmu, jūtos beidzot atbrīvota no pienākuma uzturēt “neskatieties uz maniem darbiem, klausieties uz maniem vārdiem” slepeno, otrādo jēgu. Aijas māksla mani atbrīvo, visas princeses saiet vienā zirnī, un es apbrīnoju to, par ko viņa klusē.