Zināšanu nevienmērība

Ir 1998. gada augusts. Kādas necilas bankas finansu direktore domīga dodas uz darbu. Viņu nomāc bažas par bankas pelnītspēju – ielauzties kreditēšanas tirgū līdz šim nav izdevies, bet, uzpērkot valdības vērtspapīrus, nav iespējams pat apmaksāt īri greznajā jūgendstila namā, kur mitinās banka. Viņas nodurtais skatiens liek paslīdēt nemanītam kioskam, kur viņa ik rītu pērk avīzes. Un prāts ir aizņemts un neatceras par biznesa avīzi, ko šorīt viņa neizlasīs. Viņa apzvana citas bankas, meklējot augstāko procentu likmi, lai noguldītu savas bankas līdzekļus uz vienu dienu. Viņa izvēlas senu darījumu partneri – banku, kurā veikts desmitiem līdzīgu noguldījumu. Viņa pārskaitīs naudu, lai nākošajā dienā to vairs atpakaļ nesaņemtu. Viņas darījumu partneris būs kļuvis maksātnespējīgs, bet nenopirktās biznesa avīzes vāku rotāja patiesa ziņa par šo pašu banku, kas lielāko daļu savu līdzekļu bija izvietojusi tikko nobrukušajās vērtspapīru piramīdās Krievijā. Tomēr fakts, ka finansu direktore nebija nopirkusi un izlasījusi avīzi, otrai bankai bija attālinājis maksātnespēju par vienu dienu un ļāvis veikt daudzas izmaksas pēc klientu pieprasījuma.

Līdzīgas situācijas apvieno kāda iezīme, ko biznesa literatūrā apzīmē ar “informācijas asimetriju” jeb “zināšanu nevienmērību”. Tā ir neizbēgama un līdzīgi kā zemes reljefa augstumu starpība ļauj plūst biznesa upei. Ar tās dzīvīgās ietekmes skaidrošanu nodarbojas ikviens esošs vai topošs miljonārs.

Mans draugs Zigurds ir pārņemts ar domu, ka tieši laba izglītība pret “vidējo neizglītoto” arī rada šo nevienmērību. Viņš rūpīgi izstudēja biznesa vadības maģistrantūru piedāvājumu pasaulē, lai iekļūtu kādā no pasaules desmit labāko augstskolu programmām. Pašlaik viņš mācās Amerikā un sūta elektroniskas vēstules, kas ir pilnas ar svaigām idejām. Viņš pabeigs augstskolu, pastrādās kādā pasaulizcilā firmā un atgriezīsies Latvijā kā vienīgais ar šādu zināšanu kopumu.

Mans kolēģis Guntars vienu laiku pārtrauca sarunas tieši četros pēcpusdienā. “Amerikas tirgus veras vaļā,” viņš paskaidroja un ienira akciju novērtējumu straumē sava datora ekrānā. Viņš pelnīja naudu, labāk par citiem izprazdams vērtspapīru cenu virzību visnotaļ abstraktā vērtspapīru tirgū. Viņš zināja, ka metālapstrādes uzņēmumu akcijas Amerikā kļūs dārgākas, bet ķīmijas ražotāji cietīs zaudējumus. Zināja, sēžot Rīgā, kamēr daudzi Volstrītā to nezināja. Viņš kopa un pārdeva šīs zināšanas.

Mans priekšnieks, apspriežot rīcības plānu, bieži jautā: “Ko šādos gadījumos darīs Hansabanka un Unibanka [mūsu konkurenti]?” Viņš ir novērojis, ka sāncenši bieži rīkojas atbilstoši definētai “labas prakses” pieredzei, kas ļauj to darbības prognozēt. Tādēļ mēs paši spējam uzvesties atšķirīgi, nopelnot vairāk.

Kā mēs gribētu būt pārāki ar zināšanām! Kopš bērnības televizoru ekrāniem mūsu ideāls ir Šerloks Holmss – viņš iet tos pašus ceļus, kurus doktors Vatsons, tomēr pamana vairāk. Sistemātiskās zināšanas, kas ir viņa dedukcijas metodes pamatā, ļauj viņam būt nesalīdzināmi izcilākam. Tāpēc mammas neatlaižas no saviem bērniem, līdz izveido Teicamniekus. Tēvi ir gatavi iet vēl tālāk – viņu mērķis būtu ne mazāk kā Nīčes Zaratustra, ja vien kādā Šveices skolā tādus gatavotu. Mūsu bērni tad būtu labāki, veiksmīgāki un biznesa upei piemērotāki! Taču šajā eiforijā var padomāt arī par to ļaunumu, kas izriet no tā, kā vieni zina vairāk nekā citi.

Zināšanu nevienmērība var būt sekas kādam rūpīgi glabātam noslēpumam. “Biznesa noslēpums”, “banku noslēpums” un “komercnoslēpums” apvienojumā ar “patentu”, “licenci” un “tehnoloģiju” ir mūsdienu brīvās uzņēmējdarbības mīļvārdiņi. Savukārt vidusmēra students, sastopoties ar milzīgo zināšanu kopumu bibliotēkās un internetā, nonāk ilūzijā par informācijas telpas bezgalību. Sākotnēji zināšanu nevienmērības cēlonis šķiet vienīgi nespēja visu izprast, atrast un izlasīt. Cietvielu fizikā viss ir aprakstīts, publikācijās un zinātnisku konferenču materiālos ir pieejami jaunākie pētījumi par vielu uzbūvi – ja vien runa nav par tehnoloģijām, kā izgatavot zilo lāzeru nākamās paaudzes disku nolasīšanai vai silīcija pamatni jaunajiem četru gigahercu mikroprocesoriem. Banku vidē ikviens var iepazīties ar zināmām mikroekonomiskajām teorijām, riska pārvaldes rīkiem un metodēm, tomēr zināšanas, kā HSBC banka pārvalda bilances termiņstruktūras neatbilstības risku (zināšanas, kas noteikti palīdzētu citām bankām), tiek glabātas rūpīgāk nekā Rīgas Melnā balzama recepte. Lai piekļūtu šādām zināšanām, netiek smādēta ne rūpnieciskā spiegošana, ne pat spiritiskā pieredze.

Varu apgalvot, ka biznesa noslēpumiem iespējams piekļūt, pateicoties “pļāpīgajiem”. Lielākajā daļā auditorfirmu un lielo banku vienmēr atrodas kāds “guru”, kurš, iepazinies ar rūpīgi slēptu firmas iekšējo tehnoloģiju, pēc neilga laika rod aicinājumu paust savu “dzīves pieredzi” lekciju un semināru veidā. Uz katriem četriem tukšiem semināriem man vienmēr ir gadījies piektais, kurā zināšanu nevienmērība ievērojami samazinās.

Cita veida pozitīvā pieredze man ir saistīta ar “lasīšanu starp rindām”. Dažādie kongresi un konferences, uz kuriem sabrauc šīs biznesa pasaules varenie, lai, apmainoties ar vispārējām frāzēm, pavadītu divas trīs dienas piesmakušā apspriežu zālē, mani sākotnēja stipri mulsināja. Tad es sāku uztraukties, jo nesapratu motivāciju, kāpēc šiem cienījamiem lēmumpieņēmējiem ir vajadzīgs saiets, kurā viņi apmainās ar vispārzināmu, jebkurā biznesa žurnālā izlasāmu informāciju. Beigās es sāku saprast, ka Nordea bankas vecākā viceprezidenta tehnoloģiju attīstības jautājumos pateiktais: “WAP tehnoloģija kā interneta pielāgojums mobilajai videi izraisa interesi izstrādātājiem, bet negūst gaidīto atsaucību no klientiem,” īstenībā nozīmē vēstījumu konkurentiem: “Nordea ir pārtraukusi WAP platformas izstrādi kā neperspektīvu un iesaka to darīt arī pārējām bankām.”

Pret zināšanu nevienlīdzību kā ļaunumu plašākā biznesa kontekstā vieni no pirmajiem sāka cīnīties datorprogrammu ražotāji. Viņi apstrīdēja it kā par aksiomu atzīto viedokli, ka zināšanu nevienlīdzība veicina konkurenci un tātad arī attīstību. Šie datorprogrammu ražotāji izvirzīja alternatīvu tēzi – programmu izejas teksta publiskošana (tātad, zināšanu nevienmērības atcelšana) ir noteicošais faktors ātrākai programmu pilnveidošanai. Izskatās, ka spēja radīt biznesu, neslēpjot zināšanas, var kļūt par jaunu biznesa paradigmu.

Nepilnīga informācija reklāmā un visu zināšanu nenodošana savam darījumu partnerim bieži ir arī ētiski visai apšaubāma rīcība. Tā gan palīdz pārdot, un blēdības spektrs ir plašs – sākot no krāpniecības (“Šī karote ir no tīra zelta!”) līdz puspatiesībai (“Automobiļa līzings par 3,33%”), kad auto cena tiek sadārdzināta, lai nodrošinātu līzinga firmām kāroto 6-8% ienesību. Zināšanu nevienmērība un to slēpšana tirgojoties tiek uzskatītas par teju vai galveno veiksmes faktoru, kas rada situāciju, kad apzīmējums “tirgonis” jau ietver sevī morālu nosodījumu.

Un tagad vajadzētu sākt domāt, kā izmainītos biznesa situācija, ja raksta sākumā pieminētā bankas finansu direktore, pirms noslēgt līgumu ar otru, praktiski maksātnespējīgu banku, būtu saņēmusi godīgu brīdinājumu par lielajām likviditātes grūtībām, kurās Krievijas krīzes iespaidā nonākusi līgumslēdzēja puse...