Ziemeļu ideja: skice

Visdziļākajā pašidentifikācijas līmenī es esmu ziemeļnieks. Pamati tam likti jau ģenētikā. Esmu latvietis nez kurā paaudzē, un abas dzimtas puses, ciktāl vien spējam izsekot, nāk no vietām, kas neatrodas vairāk par 100 kilometriem vienā vai otrā virzienā no 57. paralēles. Visi bērnības stāsti,— gan tie, kas tika stāstīti par manu vecāku un viņu priekšteču dzīvi, gan tie, ko man priekšā lasīja māte, tā vai citādi sakņojās šīs pasaules daļas ģeogrāfijā un klimatā. Vienkārši, pirmatnīgi tēli: meži, ziemas un Baltijas jūras viļņi, kas vienmēr — pareizi vai aplam — manā iztēlē bijuši salti un pelēki. Un, kaut arī mans pats pirmais vārdu krājums bija latvisks, skaņas, kurām visa mana mūža garumā piemitīs visdziļākās emocionālās asociācijas, mani vienmēr, kad vien nācies ar tiem sastapties, iejūsminājuši arī vārdi north un northern. North latviešu valodā atbilst “ziemeļi”— vārds, kas tieši atvasināts no “ziema”. Northerners — “ziemeļnieki”, līdz ar to ir ziemas cilvēki, cilvēki no vietas, kas ir ziema. Tomēr latviskais vārds, lai cik pārliecinošs, tomēr ir šaurāks un mazāk suģestējošs nekā šī vārda — priekš manis jaunākais — angliskais ekvivalents. “Ziemeļi” pārāk tieši norāda uz ziemeļu idejas ledaino būtību un teju vai paģēr fizisku izturību, līdz ar to izpaliekot daudzām no bagātīgajām blakus asociācijām.

North — nezinu, kā izklāstīt šīs vienzilbes konstrukcijas pilnu biogrāfiju manā verbālajā apziņā. Varu tikai apbrīnot daudzslāņaino jēgu, ko esmu piešķīris šim vārdam. Tās nav tikai fona sajūtas, ko izraisījuši ģimenes vēstures pārstāsti un folklora — protams, ja no šiem stāstiem izravētu netveramo ziemeļu apjautu, tie kļūtu pavisam par ko citu —, bet arī izvērsta, izsmalcināta stoicisma ētika, kura, ja es to pētītu pietiekami čakli, varētu izrādīties arī noteiktos pamatprincipos balstīta metafizika.

Vienkāršā un pašsaprotamā nozīmē ziemeļi ir dienvidu pretmets, un es to reizēm lietoju kā personīgu kodētu apzīmējumu, lai radītu skaidrāku priekšstatu par tām sajūtām, kuras mēģinu kādam paskaidrot. Psihoterapijā — kas savā ziņā ir ziemeļu etosa nodevība — es nereti piesaucu kariķētu sevis pretmetu — to, kāds es gribētu būt: dzīvīgs sicīlietis ar strauju temperamentu, kura dzīve ir emocionālu eksploziju virkne; kurš atbrīvojas no spēcīgām jūtām, iekams tās paguvušas nogulsnēties vai kristalizēties, iemantojot asas, griezīgas malas… Bet es, protams, runāju pats par sevi — par savu ģenētiski pārmantoto, kultūras nostiprināto veidu, kā manī ienāk emocijas un kā es no tām atbrīvojos; es runāju par savu stīvumu, par ieraušanos sevī — par savu ziemeļnieciskumu.

Ja šim plaša mēroga ģeogrāfiskajam, ar platuma grādiem saistītajam novērojumam ir kāda vērtība — ja es vienkārši neprojicēju un neekstrapolēju, balstoties uz tīri personīgo — tad varētu izvirzīt argumentu, ka īsti ziemeļnieciskais raksturs ar savu dziļo, luterānisko atturību, ar savu dzelžaino stoicismu ir pilnīgā pretrunā ar visu mūsu progresīvās, terapeitiski orientētās tūkstošgades kultūras paradigmu. Ja manā ziemeļu tēlā ieslēpts kāds vēstījums, kāds pieņēmums par dzīvi, tad tas ir, ka gadījums vienmēr ir pēc būtības nelabvēlīgs; cilvēku attiecības ir sarežģītas; jebkāds risinājums, nerunājot nemaz par transcendenci, ir maz ticams un ka labākais, ko cilvēks var darīt, ir uzticēties tikai pats sev, stingri turēties un nekurnēt, piedzīvojot vilšanos vai sakāvi, un samierināties, ka augstākais mērķis dzīvē ir ar pašcieņu pieņemt likteni.

No kurienes man tas viss? No tā, ka kopš agras bērnības esmu vērojis savus tuviniekus un klausījies viņu stāstos, pieņemot kā pašsaprotamas apbrīnas intonācijas, kuras ātri vien kļuva par daļu no manas dzīvošanas rokasgrāmatas. “Un viņš nekad vairs ar viņu nesarunājās, nekad nepateica viņai, kā jūtas. Vari iedomāties, kādu gribasspēku tas prasīja?” Vienmēr kāda morāle, vienmēr kāds vārdos neizteikts, bet skaidri nojaušams uzvedības kodekss. Lai kāds arī būtu stāsts, lai kādi tā pavērsieni, man vienmēr un nemainīgi radās priekšstats, ka cilvēkam jābūt nelokāmam, izturīgam un — to es ielāgoju vislabāk — jāslēpj jebkuras sāpes.

Vai es joprojām parakstos zem šī pasaules uzskata? Nē, vismaz apzināti ne. Daudzējādā ziņā es dzīvoju pretēji tam — ceru uz attiecībām, kurās iespējama skaidrība, ticu augšanas un uzlabošanās iespējām (gan attiecībā uz sevi, gan uz pasauli), ilgojos pēc dažāda veida transcendences. Taču vienlaikus es zinu, ka mani pamatinstinkti, tie paši, kuriem es reizēm tik sīvi pretojos, ir mana ziemeļnieciskuma produkts. Es tos sajūtu ikreiz, kad emocionāli sarežģītā situācijā nespēju tikt pats sev pāri; kad iekšējie šķēršļi atsakās padoties. Bet vēl es zinu arī, ka šie paši instinkti palīdzējuši man tikt galā ar grūtu uzdevumu, atteikties no tūlītēja atalgojuma un mobilizēt spītu, kad man tas bijis nepieciešams visvairāk.

Daudzu iemeslu dēļ — un liela daļa no tiem man pārsvarā šķiet pieņemami — mūsu kultūrā instinktu apspiešana padarīta par visa ļaunuma sakni. Šī apspiešana esot neveselīga, tā esot emocionāla skleroze, viens no galvenajiem ļaužu nelaimju avotiem. Ja tā, tad kāpēc es tik daudzkārt intensīvāk reaģēju uz mākslu, kuras pamatā ir savaldība? Skaidras līnijas. Tēli, kas bez pārspīlējuma runā par savām sāpēm un šo to patur noslēpumā, kuri nocietina sevi pret pasaules skarbumu. Un personīgajā līmenī — kāpēc mani, kurš taču uzskata sevi par psiholoģiski izglītotu, joprojām valdzina atturīgie, iekšupvērstie, tie, kuri šķiet samierinājušies ar to, ka viņu liktenis šai pasaulē ir būt vientuļiem?

Nāk prātā, piemēram, aktiera Maksa fon Sīdova tik pazīstamā seja. Es tajā saskatu līdzību ar mana tēva vaibstiem. Askētiskais deguns, rūgtā grimase. Tajā ir arī kāda atblāzma no Josifa Brodska sejas, kuru es nepaguris vēroju pirms daudziem gadiem, kad viņš bija mans skolotājs — mutes līnija, kas vienlaikus liecina par sāpēm un spējām tās kontrolēt, uz priekšu izvirzītais apakšžoklis — manā iztēlē spēcīgu jūtu apņēmīga savaldīšana. Stoicisms, askēze un — jā — noslēgtība. Visas šīs sejas — to es apjaušu, redzēdams tās acu priekšā — liecina par pašpietiekamību. Tās nav pavērstas pret pasauli gaidās — vai alkās — pēc piepildījuma. Tās nemeklē atsaucību citā, un šī iemesla dēļ tās ir un paliek noslēpumainas. Privātas sejas publiskās vietās, rakstīja cits ziemeļnieks, V. H. Odens, ir labākas nekā publiskas sejas privātās vietās.

Es mēģinu pateikt, lūk, ko — saprotu to tikai tagad — ka visas šīs dažādās iezīmes, manuprāt, ir iekšupvērstības zīmes. Manā personīgajā mitoloģijā skarbums un attālums kalpo par vairogu vientulības saasinātam jūtīgumam. Esmu pārliecināts, ka tieši tie ir kompasa adatas norādītie patiesie ziemeļi — es vienatnē, klusumā, kur jebkuras emocijas, domas un nojausmas satur, glabā un pastiprina tās ierobežojošais apvalks — un šis savaldīšanās redzamais spriegums signalizē citiem par to, kas viņiem nav pieejams.

No angļu valodas tulkoja I.L.