Zeltīte, ragana kopš bērnības

“Ceturtdien, 15. martā Gaujā pie Valmieras tika atrastas noslīkušā septiņus gadus vecā puisēna mirstīgās atliekas. Bojā gājušo bērnu sameklēt bija ļoti grūti spēcīgas straumes un ledus iešanas dēļ. Glābējiem palīdzēja ekstrasensi, precīzi norādot vietu, kur zēns atrodams, Dienai pastāstīja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta galvenais speciālists Guntis Zilberts. “Patiešām — cepuri nost — šie cilvēki mums ļoti palīdzēja. Tā nav pirmā reize, kad vietu, kur meklēt noslīkušus cilvēkus, norāda ekstrasensi, tikai reizēm tā ir pareizā, bet citreiz ne,” teica G. Zilberts.” (Diena, 16.04.2001.)

Zeltīte More bija viena no ekstrasensiem, kas norādīja, kur meklējams zēna ķermenis. Viņas otrs vārds ir Daina. Ķoņu ciema un citu tuvējo ciematu un pilsētu iedzīvotāji viņu tā arī saucot. Zeltīte dzīvo kopā ar māsu. Reizumis viņu apciemo mazdēls Emīls, pirmās klases skolnieks. Pieminot Emīlu, Zeltīte tikai nosaka: “Viņš arī būs dziednieks. To var redzēt jau tagad.” Daļa vietējo iedzīvotāju atzīst Zeltītes dziednieces spējas un iet pēc palīdzības, citi apgalvo: “Tā jau ragana kopš bērnības.”

Zeltīte More: Mans vecaistēvs arī bija dziednieks, kā krievi saka — ot boga. Tāds lauku večuks, dziedināja cilvēkus un lopus. Viņam bija iedzimtas spējas, kuras esmu pārmantojusi. Es pat tagad šad tad viņu jūtu. Neatceros viņu pēc izskata, jo, kad viņš nomira, man bija tikai divi gadi. Taču atceros dažādas lietas — kā sēdēju viņam klēpī, siltās, spalvainās rokas. Tēvs stāstīja, ka viņš esot varējis atrast cilvēkus un pazudušas lietas. Tādus cilvēkus, ko tagad liek ārstēties psihiatriskajā slimnīcā, viņš ņēma pie sevis mājā, ja kāds atveda, un ārstēja. Viņi dzīvoja brīvā dabā, nevis būrī. Aukles klāt arī nebija. Pāris nedēļu laikā cilvēks bija vesels.

Kad vecaistēvs savu lauksaimniecības produkciju ar zirgiem veda pārdot uz Rīgu, viņš, iebraucis ceļmalas krodziņos paēst, savus zirgus nekad nepiesēja. Atstāja rindiņā uz ceļa. Citi brīnījās, kā nav bail, ka nenozog. Reiz tiešām viņš pa logu bija redzējis, ka viens stāv pieķēries pie pirmā zirga grožiem. Večuks tik pie sevis pasmīnējis — lai jau pastāv. Bijusi auksta ziema un viņš tīšām krodziņā sēdējis ilgāk. Kad puisis nosalis pavisam zils, vecaistēvs nācis ārā, uzsitis uz pleca un teicis: “Ej nu, dēls, mājās!”

Rīgas Laiks: Vai jūs arī tā varat?

Zeltīte: Man tā nav. Varbūt, ja mēs būtu satikušies tādā apzinātā vecumā, es daudz ko varētu no viņa mācīties. Bērnībā redzēju auras. Cilvēki bija krāsaini. Arī tagad dažreiz redzu, bet ne vienmēr. Jo vecāka kļuvu, jo vairāk no savām spējām zaudēju. Toreiz nebija tādu grāmatu kā tagad. Nevarēju laikus attīstīt savas spējas. Skolā biju atšķirta no pārējiem, kā baltais zvirbulis. Daudzas lietas redzēju savādāk kā citi, bet daudz par to nerunāju. Tad tika noliegts gan Dievs, gan tāda dziedināšana. Vēlāk aizgāju strādāt par feldšeri. Ārstēju lopiņus visu mūžu un bija reizes, kad palīdzēju drīzāk ar vārdiem nekā ar zālēm. Pieliku rokas un norunāju attiecīgos vārdus. Un tiešām palīdzēja, ne vienreiz vien. Piemēram, kolhozā bija skaists sugas ērzelis. Viņš bija ļoti uzpūties un gatavs nomirt. Pēc veterinārijas likumiem zināju, kas būtu jādara, lai izlaistu viņam tās gāzes, taču man nebija ne zondes, ne arī laika meklēt visu vajadzīgo. Viņš jau smaka nost. Es viņam vienkārši pieliku rokas un noskaitīju vārdiņus, ko zināju no galvas, vēl bērns būdama, bet izmantoju pirmo reizi. Un pašai par brīnumu zirgs sāka elpot, pārstāja raustīties un cēlās kājās. Es viņu paijāju un raudāju kā bērns. Tā bija satikšanās ar brīnumu.

RL: Kur jūs uzzinājāt nepieciešamos vārdiņus?

Zeltīte: Man jau bija vecātēva grāmatiņa, kur tie visi bija pierakstīti — vārdiņi dažādiem gadījumiem, receptes pret slimībām.

RL: Kur slēpjas spēks — vārdos vai cilvēkā, kas tos izsaka?

Zeltīte: Pirmkārt, pašos vārdos. Katrs burts izstaro enerģiju un, ja tu ar ticību un lielu paļāvību visu to enerģiju koncentrē uz konkrēto lietu, tad viss notiek. Arī latviešu dainas patiesībā ir tādas dziednieciskas mantras — piemēram, “uz akmeņa malku cirtu, strautā kūru uguntiņ’”— tās visas parāda, ka jau senos laikos cilvēki prata izmantot šo domu enerģiju. Tagad daudzi cilvēki skatās uz Austrumiem, mācās mantras. Protams, tās der arī mums, taču pašu zināšanas kaut kā atstātas novārtā. Daudz līdzīgu vārdiņu ir arī tajā vectēva grāmatiņā. Vienreiz es izmēģināju pret ugunsgrēku. Kāds puišelis bija pļavā iesviedis sērkociņu un tā aizdegās. Es atbraucu un skatos — puse pļavas jau svilst. Aši aši uzrunāju attiecīgos vārdiņus uz akmens un iesviedu ugunī — un tā tiešām apslāpa. Vai apslāpa pati no sevis vai tādēļ, ka iesviedu to akmeni — nezinu.

RL: Kādi vārdi ir pret uguni?

Zeltīte: (Smaida.) Tur ir daudz vārdu. Kādi septiņi vai astoņi, un katrā reizē ne visi arī der. Intuitīvi sajūtu, kas ir tas, ko vajag. Ar biolokācijas palīdzību var noteikt, kādu tēju labāk dzert, ko ēst, ko pirkt vai nepirkt. Tāpat ir ar tiem vārdiņiem. Asins vārdu ir vairāk nekā desmit. Ir dažādi burtu savirknējumi, ir pat veseli teikumi.

RL: Cilvēki nāk pie jums pēc palīdzības?

Zeltīte: Nāk, bet ne visiem varu palīdzēt. Ar to pašu biolokācijas palīdzību jau pa telefonu varu pateikt, vai viņam ir vērts nākt. Ja pašreizējās ciešanas viņam ir karmiski uzliktas, ja viņš cieš par kādu nodarījumu šajā vai arī iepriekšējā dzīvē, tad nevaru palīdzēt. Pretējā gadījumā es uzņemtos Dieva lomu. Varu palīdzēt tiem, kam to ļauj augstākie spēki. Kas ir slimības, ciešanas? — Tā ir skola. Katram tā jāiziet. Ja cilvēks saprot, kāpēc cieš, spēj piedot, tad varu viņam palīdzēt. Kamēr viņš kā auns ir ietiepies un meklē vainu tikai citos, palīdzība nav iespējama.

RL: Jūs nevarat palīdzēt cilvēkam, ja viņš pats to negrib, bet kā ir ar dzīvnieku?

Zeltīte: Dzīvnieks vienmēr intuitīvi meklē palīdzību un ļaujas, lai viņam palīdz. Pirms divām vasarām man bija atgadījums ar stārķi. Jūlijā vecie stārķi aizlidoja projām un atstāja ligzdā mazuli. Parasti, ja nav ko dot ēst, viņu izgrūž no ligzdas, bet šoreiz nē. Viņš bija izšķīlies vēlāk, jo pirmais perējums nosala. Mēs viņu nocēlām no ligzdas un sākām barot no rokas, taču sapratos ar viņu vēl tad, kad putns bija stabā. Jutu, kā viņš no manām rokām uzņēma enerģiju. Kad putns jau bija uz zemes, barojām ar reņģēm. Pienāca septembris. Apzvanīju visas iespējamās vietas, lai uzzinātu, ko man ar viņu iesākt — turēt gūstā vai ļaut, lai iet. Man teica, lai ļaujot lidot, ja vien viņš to spēs. Viņš iemācījās lidot, kādu nedēļu lidoja ap māju, tad sapratu, ka viņš aizies, zināju pat dienu. Kad pienāca tas brīdis, nācu no pļavas ar kazām, redzēju kā viņš nopucē svārku un paceļas, lai lidotu prom. Taču pirms tam viņš vēl nāca uz tīrumu, lai atvadītos, vairākas reizes aplidoja apkārt, paklabināja ar knābi un aizlidoja. Todien bija ziemeļvējš, 11. septembris. Pagāja kādas divas nedēļas. Izplānoju, ka viņam tagad vajadzētu būt jau pie Vidusjūras, netālu no Āfrikas, un pēkšņi jutu, ka sauc palīgā. Līdz tam nebiju par viņu domājusi. Uzreiz pieslēdzos un sūtīju savam Kivi — tā viņu nosaucām — palīdzību. Nākamajā pavasarī gaidīju vai atgriezīsies, vai arī nēģeri būs apēduši, jo viņš bija pieradis pie cilvēkiem. Bija jau atgriezušies vecie stārķi, bet mans Kivi nekur. Vienu dienu ar mazdēlu gājām tepat uz dārzu. Redzu, nāk Kivi! Nosviedu savas somas un skrēju pretī. Viņš pielidoja un riņķoja apkārt tāpat kā projām ejot. Pēc tam nolaidās zemē kādu piecu metru attālumā, bet tuvāk gan sev vairs nelaida. Visu to vasaru viņš nodzīvoja pie mums starp kazām, ko katru dienu vedu ganībās.

RL: Ķoņi ir mazs ciems. Kā vietējie iedzīvotāji uztver jūsu darbību?

Zeltīte: Nevarētu teikt, ka pie manis nāktu daudz cilvēku. Nāk tie, kas uzticas. Liela daļa cilvēku to visu uzskata par muļķībām. Ne viens vien varbūt domā, ka man ir drusku sagriezies uz vecumdienām. Aplinkus pienāk ziņas, ka runājot — uz to jau nav ko skatīties, tā jau ragana kopš dzimšanas. Viņi neatšķir, kad tiek darīts labs, kad ļauns. Uzskata, ja tiek darīts kaut kas nesaprotams, tad tā ir raganība. Pravietis savā zemē netiek atzīts. Bez tam, viņi jau te mani ir redzējuši kopš mazām dienām skraidājot pa pļavām. Es vienmēr meklēju vientulību. Man visa dzīve pagājusi starp dzīvniekiem — ganos, laukos un mežos. Bērnu dienās pat sastapos ar vilku. Man bija kādi trīs gadiņi. Viena pati biju aizgājusi uz mežu zemenēs — un man nāk klāt tāds liels, mīļš sunītis. Es viņam stiepu pretī rociņu un skatījos zaļi dzeltenajās acīs. Man viņš tik ļoti patika! Sunītis apsēdās un skatījās, es gāju tuvāk. Tad apstājos un skatījāmies viens otram acīs. Pēdīgi viņš piecēlās, iežmiedza asti kājstarpī un lēnām aizgāja projām. Pārnākusi mājās stāstīju, cik skaistu sunīti mežā satiku. Mamma tikai saķēra galvu. Apkaimē nevienam tāda suņa nebija.

RL: Jūs atceraties sevi no trīs gadu vecuma?

Zeltīte: Jā. Pat vēl agrāk. Atceros kā zostēviņš mani slānīja. Bet man nebija bail.

RL: Jūs esat arī reiki skolotājs — meistars.

Zeltīte: Reiki tulkojumā no japāņu valodas nozīmē “augstākā dievišķā enerģija”. Lai spētu ārstēt ar reiki enerģiju, nav jābūt iedzimtām īpašībām. Ikviens var iziet iniciāciju pie reiki skolotāja. Trīs gadu laikā arī es kļuvu par reiki skolotāju. Latvijā reiki ienāca 1992. gadā un tad arī manās rokās nejauši nonāca rakstiņš par to. Tur bija arī adrese un telefons sīkākām uzziņām. Aizbraucu uz Rīgu pie reiki skolotāja, taču man viņš nepatika kā cilvēks. Viņš man teica: “Uzliec simt latu te uz bočku un tu rīt būsi dziednieks.” Nodomāju — nu gan joki. Pārgāja gribēšana, taču zemapziņā vēlme palika. Izgāju Rīgā biolokācijas kursus un iepazinos ar savu reiki skolotāju Edīti Vēju. Kā viņu ieraudzīju, tā sapratu, ka īstā stunda ir situsi. Lai apgūtu reiki, ir jāiziet trīs iniciācijas līmeņi. Tas jādara pakāpeniski, jo enerģija ir ļoti spēcīga. Izejot pirmo iniciāciju, varēju savas spējas izmantot jau daudz augstākā līmenī. Mans mērķis bija iemācīties ārstēt sevi. Nedomāju par palīdzēšanu citiem. Gribēju atbrīvoties no savām ķibelēm. Izejot trešo pakāpi, varēju ārstēt jau no attāluma, pašu cilvēku nemaz neredzot. Savukārt biolokācijā izmantoju svārstiņu. Ar to var noteikt saderību starp cilvēkiem, vietām, pateikt, kur jārok aka. Nākotnē nekas nav jāzīlē, jo to cilvēks veido pats ar savu uzvedību. Var jau ar svārstiņa palīdzību pateikt, kad nomirsi. Zilākalna Marta zināja, kad nomirs. Daudzi to ir zinājuši. Bet vai tas ir vajadzīgs?

RL: Kā jūs spējāt pateikt, kur jāmeklē noslīkušais zēns?

Zeltīte: Pēkšņi iebrauca pagalmā un aicināja palīgā. Godīgi sakot, aizgāju otrā istabā un ar svārstiņa palīdzību domāju, vai varu to uzņemties. Izrādījās, ka varu. Aizbraucu līdzi uz to vietu. Pati vēl tagad nesaprotu, kā to varēju pateikt, pat nepaguvu izvilkt svārstiņu. Intuitīvi uzreiz zināju, kur viņš ir. Kad biju parādījusi to vietu, kāda sieviete teica: “Vakar tas večuks sacīja tieši to pašu.”

RL: Vai jūs redzējāt ķermeni?

Zeltīte: Nē. Es neesmu gaišreģis, kas redz cauri lietām. Es nezinu, kas tas ir. Nemāku pateikt.

RL: Kā jūs pati sevi saucat?

Zeltīte: Ekstrasenss es neesmu. Es nedziedinu ar savu biolauku, kā to dara viņi. Es no sevis neko nedodu un arī neko nepaņemu no otra. Es ar savām rokām uzņemu enerģiju un iedodu otram vietās, kur tās trūkst. Katrai slimībai ir savs cēlonis. Kāpēc, piemēram, bērni slimo ar angīnu? — Tādēļ, ka viņi ir iekšēji apspiesti. Viņiem nav ar ko parunāties. Var saslimt arī no sliktām domām, sava ķermeņa nepieņemšanas. Kas ir vēzis? — Tā ir galējā forma iekšējām dusmām. Inteliģenti neparāda savas dusmas. Viņi nelamājas, nepiekauj nevienu, skaisti runā, bet iekšā viss vārās. Nesen runāju ar sievieti, kura nāk no desmit bērnu ģimenes. Viņa stāstīja par savu māti, kas vienmēr bija enerģiska, smaidīga, gāja dziedādama, bet beigās nomira no vēža. Droši vien viņai iekšā bija kādas neizraudātas sāpes, kas beigās radīja dusmas. Tā dziedāšana bija maska.

RL: Vai ir brīdis, kad vispār nav maskas?

Zeltīte: Tie, kas meklē vientulību, brīdī, kad ir vieni, ir bez maskas. Sabiedrībā viņi droši vien uzliek masku. Katrs no kaut kā izsargājamies. Citādi iznāktu, ka mēs staigājam pliki.

RL: Kas ir tie augstie spēki, kas jums stāv klāt?

Zeltīte: Sargeņģeļi. Katram cilvēkam tādi ir. Zinu, ka man ir vairāki. Kad izgāju iniciāciju, fiziski sajutu to klātbūtni, iedrošinājumu. Es jau pati neko nevaru izdomāt.

RL: Vai ir iespējams dzīvot pilnīgi pareizi?

Zeltīte: Visgrūtāk ir disciplinēt sevi. Man katru rītu vajadzētu stundu meditēt, taču tas man nav izdevies vēl līdz šim brīdim. Tāpat es savu reizi sadusmojos un pēc tam sevi atkal audzinu.

Sagatavoja Inga Spriņģe