Patiesības gaismā
Nesen kāda mana kolēģe mani apstādināja, kad klusiem soļiem, pārdomās iegrimis, minu savas darbavietas grīdu. Šķiet, tobrīd manas domas kā parasti apcerēja kaut ko no mūžības skartā, kā priekšā viss ikdienišķais, ko tajā mirklī varēju vērot ap sevi, likās tik niecīgs savā laicīgumā. Laikam domāju arī par nāvi, jo ne reizi vien gudru cilvēku raxtītās grāmatās biju lasījis, ka domas par mūžību un domas par nāvi ir cieši saistītas sava starpā, tikpat cieši kā mēnešalga, kas sola dzīvi gaismā, un zemsvītras piezīme algu lapiņā, kur kā izkapts zvārojas arī atgādinājums par neizbēgamo nodokli – kas ir tā cena, lai dzīve gaismā kļūtu par manas miesas un dvēseles stingro mājokli. Tas tā, ja runājam laicīgu terminu salīdzinājumos. Iespējams, tā bija kāda no pēcalgas dienām, kad šādas lapiņas ar informāciju par vaiga sviedros nopelnīto mēdz parādīties uz katra darbinieka galda. Varbūt viss bija pavisam citādi, bet mani patiešām apstādināja kāda no kolēģēm un arī domas par mūžības un nāves uzticīgo laulību kā parasti nodarbināja manu prātu.
Apstādinājusi kolēģe uz mani runāja sekojoši, ar tādu kā grūtu nopūtu balsī: “Tad nu šodien pēc darba es iešu pie ārstiem beidzot pielikt punktu.”
Nē, mani jau tik ļoti nepārsteidza sirsnīgums, ar kādu mēdzam informēt līdzcilvēkus par saviem plāniem, darbadienai beidzoties, jo dienu dienā plecu pie pleca strādājot, kļūstam kā brāļi un māsas ticībā, kuriem katra maizes dona ir kopēja un noslēpumi savā starpā nepastāv.
Nē, mani pārsteidza kas cits! Tā kā dažos vārdos izsacītā uzticēšanās apstādināja mani tieši mūžības apceres vidū, viņas vārdus pirmajā mirklī tulkoju tieši savas apceres tēmas gaismā: “Vai tad tiešām jau viss? Iemidzinās?”
Laikus attapos un noklusēju, jo sarunas par indivīda izvēli, kā beigt savu raižpilno mūžu, ir tikpat delikāts un intīms jautājums kā dzimumpartnera izvēle, par ko neklātos skaļi runāt citu klātbūtnē. Liecinieki (-ces) turpināja klabināt savu tastatūru taustiņus, visticamāk pat nedzirdot mūsu īso vārdu apmaiņu, kurā viens jautājums pie tam tā arī palika skaļi nepateikts. Domās novēlējis vieglu aiziešanu, es pieticīgās un neitrālās frāzēs apliecināju, ka domāšu, lai viss izdodas labi, tad, acis nodūris, turpināju savu gaitu.
Bet nu jau iesāktā doma turpināja urdīt manu prātu. Es neļāvos skumjām, zinot, ka mūsu dvēseles tixies mūžības klajumos vai nākamajās dzīvēs, atkarībā no tā, kurai pēcnāves dzīves teorijai izvēlamies ticēt. Tās nebija skumjas, bet pārdomas – kas gan pamudina aiziet tik jaunus cilvēkus? Cik zinu, viņas ārpusdarba dzīve rit rimti un netiek plosīta metafizisku spēku cīņās par labā un ļaunā uzvarām. Pieļāvu iespēju, ka reizēm par pietiekamu motīvu fatālai izvēlei var kalpot pat sadzīves rūpes, par kurām mēs, apkārtējie, tik maz ko zinām.
Te domas lidojums strauji samazināja augstumu un lidaparāta mērierīcēs parādījās atgādinājums, ka neesmu uzmanīgi sekojis katram savas kolēģes vārdam. Viņa minēja arī kaut ko par ārstiem un viņu līdzdalību tajā, kas sarunā tik smalkjūtīgi tika apzīmēts ar vārdiem pielikt punktu. Tikai tagad pār mani nāca skaidrība, ka eitanāzija dažviet, tajā skaitā arī šaiviet, pagaidām ir aizliegta. Nespēju noticēt, ka tā tiktu legalizēta jau līdz darbadienas beigām, un jo vairāk manas šaubas rūdīja vairāki apsvērumi par indivīda izvēles tiesībām vispār. Ja no valsts puses nosodāma šķiet pat kāda indivīda nevainīga izvēle publiskā telpā rotaļīgi apspēlēt svarīgas valsts amatpersonas vārdu un tā saistību ar demogrāfisko situāciju Latvijā, vai tiešām varētu notikt brīnums un šī pati valsts atļautos caur pirxtiem paraudzīties un daudz liktenīgāku indivīda izvēli! Tiesa gan, arī šai izvēlei ir zināms sakars ar demogrāfisko situāciju, varbūt valstij vispār nepatīk, ka indivīds nodarbina sevi ar domām par demogrāfiju, jo par to jādomā speciāli šim mērķim radītām domātāju institūcijām.
Es vēl ilgi būtu maldījies savās šaubās, ja vien mani realitātē neatsauktu tās pašas kolēģes balss. Fiziskajā telpā mans ķermenis bija pavirzījies tikai dažus soļus no sarunas vietas un kolēģei bija pamatots iemesls domāt, ka sarunu vēl neesam beiguši. Šo dažu soļu attālumā man aiz muguras viņa sadūšojās pabeigt sakāmo: “Jā, šodien man beigsies tās garās pārbaudes, nebūs vairs pa tām jāstaigā.”
Viss mans domas lidojums bija izrādījies veltīgs, pat lieku reizi domās biju paspējis apvainoties uz valsti par tās mūžīgo strīdu ar indivīda brīvību. Viss izrādījās tik vienkārši! Atvieglojumā dzerot kafiju, domāju nu jau pavisam citas domas. Es domāju par mūžveco jautājumu, kurā punktā starp kāda sacīto vārdu un mūsu iekšējo interpretējošo monologu dzimst patiesība, domāju par to, kas gan tās vispār, velns, par pārbaudēm, pat pieļāvu ķecerīgu domu, ka patiesība varbūt dzimst ārstu pārbaudēs, kardiogrammu ruļļos, mēģenēs un rentgena plēvēs, nevis vārdu un domu filigrānajos vijumos.
Iedomājos arī par to, ka bieži vien patiesību neuzzinām kaut vai tāpēc, ka, līdz galam nenoklausījušies mums teikto, kā pēc trauxmes signāla apvelkam skafandrus un metamies pārgalvīgos starpgalaktiskos lidojumos, domājot, ka varbūt patiesība ir tur ārā. Bieži atgriežamies uz zemes ar kādas galaktikas nostūrī iemainītu suvenīru, pārliecināti, ka tas arī bijis mūsu ceļojuma mērķis, un nepavisam negribam atzīt, ka tas ir tikai suvenīrs, visticamāk, viltojums. Secināt, ka riskantais ceļojums ne par soli nav tuvinājis patiesībai, arī īsti negribas – vai vienkārši nav noskaņojuma atzīt savas kļūdas. Iedomājos arī par to, ka patiesi vārdi tādi turpina būt tikai līdz brīdim, kad pārmaļam un izvētījam tos savu iekšējo monologu detektoros. Varbūt vienkārši jāklausās, nemeklējot patiesību atsevišķā vārdā vai teikuma uzbūvē, vienkārši jāpiešķir beztermiņa atvaļinājums savam iekšējam tulkotājam un jāklausās, arī tad, ja liekas, ka īsti nesaprotam, ko mums saka, jo, kas zina, varbūt tieši tā arī ir tā patiesība.
Un tad man šķita, ka pēkšņi atceros, kurā dzīves brīdī savu patiesību esmu sadzirdējis es un ļāvis tai izskanēt tādai, kāda tā vērsās pie manis. Tas notika pavisam nesen. Kādu vakaru nošķīros no dažiem domubiedriem, ar kuriem kopā bijām sākuši pavadīt vakaru. Mani gaidīja vēl dažas neatliekamas darīšanas, tāpēc sarunājām, ka vēlāk viņiem atkal pievienošos. Viņi plānoja vakaru turpināt kādā mazas Pārdaugavas divstāvu mājas dzīvoklī un tā arī sarunājām, ka meklēšu viņus jau tur.
Darīšanas mani aizkavēja ilgāk, nekā biju cerējis, un norādītajā adresē nonācu tikai ap pieciem no rīta. Mājiņas priekšā pletās dārzs, kuru vajadzēja šķērsot, lai tiktu līdz ieejai namā. Jau starp kailajiem ābeļu stumbriem pamanīju, ka logos gaisma nedeg. Varbūt iemiguši, mani gaidot. Piezvanīju pie durvīm. Pēc tam pieklauvēju. Nesagaidījis atbildi, pieklauvēju pie istabas loga, tad izklaudzināju virtuves rūti. Joprojām nesekmīgi. Atgriezos pie durvīm, kur turpināju zvanīt, līdz izdzirdu soļus kāpnēs no otrā stāva. Jau pavisam drīz, margām pārliecies, uz mani raudzījās Huserlam līdzīgs sirmgalvis, pa virsu pidžamai uzmetis frotē halātu. Kādu brīdi viņš vērās pustumsā, bet mani ieraudzījis, uzdeva jautājumu: “Sakiet, vai jūs esat tas, kas te rada šīs metāliskās skaņas?”
Es jutos ne tik daudz vainīgs, cik apstulbis par to, cik galanti savu jautājumu formulē piecos no rīta pamodināts sirmgalvis. Centos būt tikpat korekts: “Atvainojiet, nē. Metāliskas skaņas es radu citās vietās. Šajā gadījumā es vienkārši klauvēju pie durvīm.”
Vecais gudrais vīrs mierīgā balsī konstatēja: “Skaidrs, tātad jūs pie Imanta,” un, vairs ne vārda neteicis, neļaujot kaut ko piebilst arī man, vienkārši atgriezās savā mītnē. Viņa vārdos bija patiesība un es nebiju paspējis to sagrozīt kājām gaisā, sākot taisnoties. Es vairs necentos pamodināt gulošos, bet apskaidrots pa klusajām Pārdaugavas ielām devos mājup.
Edmunds Frīdvalds
Gājiens uz tirgu
Centrāltirgus Zivju paviljonā nupat kā esmu iegādājies svaigu lasi, karsti kūpinātu skumbriju, zivi ar noslēpumainu nosaukumu “lufārs” un divas kārbiņas
Ķilavu vīnā. Es dodos laukā no paviljona un pa ceļam uz tirgus izeju apstājos pie zaļajiem koka galdiem, kur lauku sievas tirgo dzērvenes un pēdējās šī rudens sēnes.
Kāda sieviete ap gadiem sešdesmit man slavē savus no Daugavpils rajona atvestos ābolus. Nopērku trīs kilogramus un pieliecos, lai iebērtu ābolus somā. Pēkšņi pamanu pret mani vērstu nelaipnu, pat mazliet naidīgu skatienu. Pareizāk gan būtu jāsaka – naidīgu aci, jo otru aizsedz asiem nagiem bruņota dzīvnieka ķepa. Blakus galdam kartona kastē ieritinājusies pelēki svītraina kaķene.
“Tā ir mūsu Maša. Ierodas no rīta un pazūd līdz ar pēdējiem pircējiem. Dies’ zin’, kur viņa guļ pa nakti, bet laikam jau pie cilvēkiem. Pārāk smuka priekš klaidoņa. Mēs jau gan visas te viņu barojam!” stāsta tirgussieva.
“Maša nav vienīgā draudzene! Pāris reizes dienā mūs apciemo vārna un arī prasa ēst. Dažreiz speciāli izliekamies, ka viņu neredzam – lai pakaitinātu. Tad vārna knābj sānos un vienu reizi dusmās pat kādai kundzītei izspārdīja dzērvenes. Mēs viņai dodam maizi. Bet vislabāk viņai, protams, garšo siers – kā Krilova fabulā.”
Es dodos tālāk un pie sevis prātoju: “Kādi šeit jauki cilvēki! Vismaz var aprunāties... Un vai kādā lielveikalā būtu iespējams ieraudzīt kaķeni Mašu? Tur pārdevējas labākajā gadījumā indē peles!”
Kiosku labirintā starp gaļas paviljonu un Centrālo staciju gandrīz pie pašas auss es saklausu maģiskos vārdus, par kuriem tik bieži esmu lasījis laikrakstos un dzirdējis televīzijā: “Cigaretes!” Mani uzrunā neizteiksmīgs vīrelis vidējos gados.
Patiesi, man taču vajadzēja nopirkt arī cigaretes! Pie reizes varētu ietaupīt vienu latu – bloks
Marlboro pie spekulantiem maksājot tieši sešus.
“Labi. Cik maksā bloks
Marlboro?”
“Pieci lati! Tikai dodiet naudu uzreiz, prece būs pēc trim minūtēm.”
“Kā tā – naudu uzreiz?”
“Vai tad jūs televizoru nemaz neskatāties? Kā policija uzdarbojas? Dodiet naudu, un es jums pēc trim minūtēm iznesīšu bloku tur no tām durvīm. Kādu
Marlboro jums vajag – balto vai sarkano?”
“Sarkano. Un tomēr es vēlētos naudu atdot tikai tad, kad saņemšu preci!”
“Bet tas nav iespējams! Viņi man nekad un neko nedos, ja jūs būsiet blakus! Cilvēki ir tā iebaidīti! Jūs pagrozieties vien tepat pie šī kioska. Kad iznākšu ārā, tad neskrieniet pie manis uzreiz, bet tikai tad, kad došu zīmi ar galvu. Ja es palikšu pie ieejas un izlikšos, ka jūs nemanu, tad jūs arī kādu laiciņu pagaidiet.”
Rūpīgā instrukcija iemidzina manu modrību, un es izvelku no kabatas zaļo piecu latu banknoti.
Vīrelis nesteidzīgi, bet noteikti nozūd aiz brūnajām durvīm. Paiet piecas minūtes, tad desmit. Pamazām kļūstu nemierīgs. Vai tiešām esmu apkrāpts? Vēl piecas minūtes, un es jau vēršos pie divām sievietēm, kuras tirgojas ar Turcijā vai Ķīnā ražotām drēbēm: “Dāmas, kā jūs domājat, vai tas būtu iespējams – cilvēks paņem naudu, apsola atnest cigarešu bloku un aizbēg?”
Sieviešu sejās pārsteigums sajaucas ar līdzjūtību un jautrību: “Kā, jūs iedevāt naudu? Mūsu laikos! Kāds naivums! Aizpeldēja jūsu naudiņa. Viņš noteikti izskrēja ārā pa otrām durvīm. Sen jau gabalā!”
“Jūs tā domājat?” es vēl nezaudēju cerību.
“Nu bet protams! Nav te neviena vīrieša ar cigaretēm! Tur, lūk, grozās Sarkanā Šalle, tur tālāk Baltā Cepurīte – viņas gan tirgojas.”
Viena no sievām aizskrien pēc Sarkanās Šalles un Baltās Cepurītes. Pēc mirkļa ap mani sapulcējas ekspertu konsīlijs.
“Nē, ar cigaretēm mēs te šobrīd esam tikai piecas meitenes. Vīrieša mūsu vidū nav neviena. Man gan šķiet, ka jūs varat negaidīt,” komentē Sarkanā Šalle.
Es pavirzos tālāk un pārdomāju notikušo. Atklāti sakot, kaut kas tamlīdzīgs sen nebija atgadījies. Iekrist visbanālākajā veidā, uz līdzenas vietas! Dzirdu, kā manas paziņas viena otru pārtraukdamas stāsta Sarkanajai Šallei: “Žēl vīrieša... Tāds kārtīgs izskatās, uzreiz redzams, ka nav dzērājs... Saimniecisks vīrietis, uz tirgu nāk, produktus nes mājās... Redz, kādi nelieši tomēr gadās...”
Nopūšos, uzmetu pēdējo skatienu brūnajām durvīm un dodos apakšzemes pārejas virzienā. Pēkšņi man ceļu aizšķērso Baltā Cepurīte: “Nu tad ņemsiet tās cigaretes vai nē?”
“Arī aizskriesiet ar visu naudu?”
“Ko jūs!”
Un Baltā Cepurīte, koķeti smaidīdama, paver savu dūnu jaku. Zem tās atklājas aiz bikšu jostas aizbāzti trīs
Marlboro bloki – divi sarkanie un viens baltais.
Juris Lorencs
