Zars, velns, spiež mugurā

Intervēja Augusts Milts, publikāciju sagatavoja Jānis Sietiņsons Intervija tapusi ekspedīcijā Dzīvesstāsts – Latvijā:2001 Vaiņodē. Pilns intervijas teksts atrodas Nacionālās Mutvārdu Vēstures krājumā. Sīkāka informācija: www.dzivesstasts.lv

Mūsu saimniecība ir no Dieva

Zeme Dricēnu pagasta Taunaga muižā manam tēvam bija piešķirta kā Latvijas neatkarības kara dalībniekam. Vajadzēja lozēt īpašumus un viņš izlozēja saimniecību Ezeriņi, bet nebija mierā mērnieks, nebija mierā pārējie zemes saņēmēji, un lika viņam vilkt lozi otrreiz. Atkal viņš izvilka šo pašu saimniecību Ezeriņi. Pārējie vēl nebija mierā, tēvam piespieda likt atpakaļ lozi, trešo reizi lozēt. Un viņš izlozēja to pašu saimniecību arī trešo reizi. Mans tēvs vienmēr teica: “Bērni, mūsu saimniecība, mūsu zeme ir no Dieva, tā ir svēta.”

Mūsu pusē bija daudz vilku. Un ziemas vidū pēc jaungada piepeši kāds no mūsu mājas, tēvs vai mamma teica: “Re, kur vilki nāk!” Es pieskrēju pie loga, lauku mājā noteikti tā palodze nebija nemaz tik augsta, bet biju tik mazs, es nevarēju palodzei pāri pārliekties. Redzēju, ka pa lauku netālu no mājām iet 12 vilki – nu, to man pateica, ka 12 vilki, es jau pats to nezināju. Priekšā gāja lielāka vilcene un aizmugurē viens lielāks vilks, pa vidu – mazie vilcēni. Kad vilki aizgāja, mēs, bērni, izskrējām laukā skatīties, bet tavu brīnumu – it kā būtu gājis viens vilks – aizgājuši vilki pēda pēdā. Tēvs ar mammu vieni nevarēja visus darbus padarīt, mani kā vecāko jau ļoti agri iesaistīja darbos, ļoti agri. Laukā mums bija aploks, kur iekšā cūkas ganījās. Un man bija jāpieskata, lai tās cūkas netiek pāri žogam. Un vienu vasaru karsts laiks bija, uznāca liels pērkona negaiss un kā spēra pērkons, tā es gar zemi nokritu. Vai no tā spēriena vai no bailēm, es nevaru pateikt, kāpēc biju gar zemi, bet, kad es pamodos, redzēju, ka viena cūka ir beigta. Atceros tik to, ka cūku ieraka zemē, atstāja tikai galvu laukā un pēc kāda laika cūka atdzīvojās. Atdzīvojās un staigāja. Kad man bija 9 gadi, tēvs man uztaisīja nelielu izkaptīti un lika iet līdzi pļaut. Mēs pļāvām āboliņa lauku. Tēvs platāku spaili ņem, es tādu mazāku, viņš man strīķē izkapti un tā mēs pļaujam, bet man visu laiku labajā pusē sāpēja. Es nezināju, ka no tā agrā, smagā darba es biju saplēsis vēderplēvi, to es uzzināju pēc daudziem gadiem, kad dienēju armijā.

Ganīšana bija gar upi, Mazo Iču. Pulkstenis bija jau vienpadsmit, bet nenāk neviens laist brokastā. Es pielaižu lopus tuvāk mājām un uzskrienu pa gravu augšā kalnā. Mums mājas bija taisni upes gravas krastā pretim dīķim. Nu ieskrienu iekšā un dzirdu, ka istabā mamma vaid. Es eju viņai tuvāk, skatos – notiek dzemdības. Viņa viena pati mokās, neviena mājās nav. Un viņa teica: “Nāc, dēliņ, palīgā!” Es pienācu, skatos – tas bērns dzimst. Un viņa teica: “Pavelc šito, pavelc.” Un es saņēmu to savu māšeli, pašam 12 gadiņu. Visu mūžu atceros, cik tas bija grūti.

Alus un skola

Tēvs bija apkārtnē ievērojams alus brūvētājs, brūvēja alu skolotājam, kad viņam bija dzimšanas dienas. Tad sabrauca visi pagasta veči. Un tā es jau ar skolu un ar skolotājiem biju pazīstams. Mums bija tikai divi skolotāji, skolas pārzinis un viņa sieva. Kad man apritēja seši gadi, skolotājs teica tēvam: “Čačka, dod savu dēlu uz skolu.” Tāda lielāka kaimiņu meitene paķēra mani klēpī un ienesa pa tām muižas skolas trepēm klasē. Klase liela telpa bija, bija palikušas milzīgās muižas podiņu krāsnis un augstie griesti bija visi ar lampām, bet tās nebija elektrības lampas. Mani sasēdināja kopā ar vienu kaimiņu meiteni. Cik man grūti bija! Es mājās neko nebiju ne rakstījis, ne lasījis, tikai bildes skatījies un kaut ko zīmējis. Sasēdināja kopā un lika tās svītriņas vilkt. Un es velku, man roka dreb, dari ko gribi, roka dreb, nevaru novilkt taisni. Es brīnos, kāpēc manai kaimiņienei tik ļoti labi iznāk. Kad pats biju skolotājs, es zināju, cik bērnam, kurš nav mājās gatavots, ir grūti sākt mācīties, es no sevis to zināju.

Bija pirmā Ziemassvētku eglīte. Viss bija svinīgi, dziedāja, deklamēja, bet vienu brīdi, nezinu, kas bija, kas nebija – lielā skolas eglīte piepeši apgāzās, nokrita uz grīdas. Es stāvēju drusciņ malā. Pieaugušie un bērni sāk plēst nost rotājumus, konfektes ar bārkstīm, visi sāk plēst. Es skatos un man tās eglītes bija tik šausmīgi žēl, ka es sāku raudāt, turpat balsī bļaut: “Kāpēc eglīti plēš? Kāpēc plēš eglīti?” Nezinu, kas man pienāca klāt, nevaru pateikt, kas mani mierināja: “Neraudi, nekas eglītei nenotiks!” Bet kā tālāk tā eglīte bija, neatceros, jo es biju tā uztraukts un emocionāli uzbudināts, ka raudāju balsī. Mūsu pagastā ļoti maz bija beiguši skolas, visiem pietika ar pamatskolas 4 vai 6 klasēm. Par to, ka es varēju iet mācīties ģimnāzijā, kaut mēs bijām 8 bērni ģimenē, ir jāpateicas manai mātei.

Mamma, būdama daļēji ticīga, gribēja, lai eju mācīties Aglonā. Es uz Aglonu negribēju, sekmīgi iestājos Rēzeknes ģimnāzijā. Mamma prata man palīdzēt. Par tēti es gribu teikt visu labu, viņš man mācīja darbu, mācīja visu, ko prata, visu gatavoja, ko vajag saimniecībā, bet par izglītību viņam bija savi uzskati. Es nomācījos trīs gadus ģimnāzijā un piepeši viņš man saka: “Zini, Pēteri, tev pietiks mācīties, man pārējie bērni ar jāskolo. Tu vairāk skolā nemācīsies.” Es atļāvos tēvam pirmo reizi pateikt: “Nē, tēti, es mācīšos.” Tad viņš mierīgi apgriezās, izgāja laukā pie klēts, kur pažobelē stāv salikti darbarīki un zirglietas. Viņš bija paņēmis zirga pātagu. Es zināju, ka jāiztur, es tikai aizliku rokas acīm priekšā, lai man acis neizsit, un ļāvos, lai tētis sit, kamēr viņš var izturēt. Man visa mugura bija rētās. Mamma man smērēja gan ar saldo krējumu, gan visu ko citu, mugura sūrkstēja. Pa vasaru parasti kopā ar brāļiem gulēju šķūnī sienā. No rīta pamodies skatos – laukā jūdz zirgu. Tēvs pagalmā jūdz zirgu un māte saka: “Pēteri, celies augšā, brauksim uz skolu.” Es nokāpu lejā, mugura sāp. Es pasaku “labrīt”, tēvs neatbild. Es iegāju istabā, ātri kaut ko paēdu, saģērbos un gāju. Tēvs noskatījās pakaļ, māte veda mani uz Rēzekni. Es sapratu, ka tēvs grib laist mani skolā, bet viņš nevar, jo skolas nauda bija 120 latu, bet govs maksāja tikai deviņdesmit. Paldies Dievam, skolas valde mani atbrīvoja no maksas.

Pie sienas

1941. gada jūnija beigās, kad Rēzeknē ienāca vācieši, nošāva mūsu latviešu valodas skolotāju Pīlāpu, nošāva mūsu veterinārārstu un vienu mācītāju. Bijušās milicijas ēkas pagalmā viņi bija nošauti, tikko aprakti bija, ceļgali dažam vēl vaļā. Mūs, skolēnus, izsauca no laukiem un veda visu to rādīt. Skatāmies, tur sienas apšļāktas. Lejā visi tie rīki, kur nagus plēš un visu ko dara. Visi tie salikti – un tās asinis tādas jocīgas, nu nevar būt, ka šitā visa pagraba siena ar asinīm apšļākta. Viens teica: “Tas jau ir mākslīgi.” Tanī mirklī man momentā tas pats iekrita galvā. Es gribu teikt, ka vācieši iepriekš noteikti atbrauca, šitos savāca, nošāva un pēc tam izmantoja propagandai, rīkoja bēres. Piedalījās vācu vienības, orķestri bija, karogi bija, mācītājam lika piedalīties, svinīgi rīkoja upuru apbedīšanu. Es tā domāju, ka tā bija vācu provokācija. Es tā domāju.

1942. gadā mums brīvdienas bija līdz 3. janvārim. Braucot uz skolu no Dricēniem, bija jābrauc garām Audriņu sādžai, bet sādža bija nodedzināta un visi cilvēki savākti. Janvāra mēnesī pie Rēzeknes tirgus laukuma pretim cietuma sienai nošāva vairāk nekā 30 audrenieku. Viņus izveda laukā, aizsēja acis ciet un nostādīja, rokas viņiem bija sasietas. Un mēs, ģimnāzisti, noklausījāmies, ko teica komisārs, visu dzirdējām, pats redzēju to, kā nostādīja, bet nevarējām noskatīties, kā šauj. Tad mēs mukām pa ielām uz leju, uz tilta pusi, uz upes pusi, tik dzirdējām, ka šauj. Un, kad atnācām atpakaļ pēc kādas stundas, visi bija savākti, vairāk nekā nebija.

Atceros vēl vienu gadījumu. Bija janvāra ziemas novakars, bija atvesti ar zirgu privātie – bērni, sievietes. Ne jau viņi raudāja, viņi kunkstēja. Pie tirgus laukuma zirgus apturēja un tad viņus latviešu policisti vilka no ragavām laukā, vienam otram vēl ar laidi iesita. Pēc tam viņus Ančupānos nošāva.

Man 1943. gadā vajadzēja pabeigt ģimnāziju, bet es nevarēju pabeigt, jo mani marta mēnesī pirmajā mobilizācijā iesauca latviešu leģionā. No maniem skolas biedriem laikam viens aizgāja darba dienestā, visi pārējie uz leģionu. Tanī laikā bija tāda pārliecība, ka jāiet tikai leģionā. Ja jau jāiet, tad jāiet latviešu vienībās, kur citur iesi.

Jaunākā māsa

Es sākumā biju pulka mantziņa vietnieks Vaiņodē, pēc tam mūs sadalīja pa bataljoniem un mani norīkoja 15. divīzijas 3. bataljonā par ieroču noliktavas pārzini. 1944. gada janvāra pirmajās dienās ierados atpakaļ Vaiņodē pēc atvaļinājuma. Mans pulks – Vaiņodes garnizona latviešu leģiona 33. Januma pulks bija aizbraucis uz fronti. Mani Rīgā, leģiona štābā norīkoja braukt ar vilcienu līdz Idricai un meklēt, kur frontē ir Januma pulks. Tur krievi bija briesmīgi sabombardējuši. Pa drupu kaudzēm kāpelēdams, es klausos – iet karavīri, runā latviski, viņi bija no artilērijas pulka. Braucot uz šoferu kursiem Rīgā. Un kas tad es tāds esot? Es teicu, es esmu no Vaiņodes garnizona. Viens uzreiz man atsaucas: “A es esmu pats vaiņodnieks! Es esmu Roberts Ziņģis.” Es teicu: “Klausies, Robert Ziņģi, es pazīstu tavu māsu, Ernu Ziņģi.” Viņš teica: “Jā, tā ir mana jaunākā māsa. Nu, brauc mums līdzās uz šoferu kursiem!” Es, daudz nedomādams, atbraucu ar viņiem. Atbraucām uz Vaiņodi, aizgājām uz Ziņģu mājām. Nu, un tā viņa māsa ir mana tagadējā sieva. Viņa strādāja Vaiņodes pagasta valdē. Un viņa paņēma norīkojuma zīmi, kur bija sūtījums uz šoferu kursiem no frontes, un pašās beigās piedrukāja manu uzvārdu – Pēteris Čačka. Neko daudz atšķirt nevarēja. Aizbraucām mēs uz Rīgu un Krusta baznīcas kazarmās mācījos par šoferi. Tad mūs sūtīja uz fronti, uz leģiona artilērijas pulku, fronte bija aiz Veļikajas upes, virzienā uz Novosokoļņikiem. Tur es biju apmēram nedēļu, divreiz biju aizgājis ar izlūkiem uz ierakumiem, uz to punktu, kur novēro ienaidnieku frontē. Un tad mani izsauca uz štābu un teica: “Čačka, kā tu esi pie mums gadījies? Eita atpakaļ uz savu daļu! Ej pāri Veļikajas tiltam, Veļikajas upei. Ej pāri tai, un tur aiz tilta, labā pusē kaut kur vajag būt 15. latviešu leģiona divīzijai.”

Brīvprātīgais

Eju, skatos – no frontes uz Latvijas pusi, uz Ostrovu brauc vācu smagās automašīnas, ar brezenta būdām. Es gudroju – ja iešu uz fronti, viņi mani nošaus, divi mēneši esmu bijis prom. Un kāpēc lai mani nošauj? Izeju uz ceļa, brauc garām viena mašīna, es paceļu roku. Šoferis aptur: “Ā, Freiwillige, brīvprātīgais!” Es vāciski saku, ka man vajag tikt uz Ostrovu. Lai sēžos iekšā. Visi karavīri netīri, bārdas noaugušas, dažam pat rokas ar asinīm, tikko no frontes noņemti, brauc uz atpūtu vai pārformēšanu. Nakts uznāca, divas reizes mašīnu pārbaudīja žandarmērija. Pārbauda šoferim dokumentus, pataisa vaļā to brezentu, karavīri sēž, guļ, snauž – bet līdz manīm nepaskatās. Tā es nobraucu līdz pat Ostrovai. Vienam lokomotīves vadītājam jautāju, vai nebrauc gadījumā uz Rēzekni? Jā, ies, kāp iekšā! Iekāpu iekšā, vācieši atkal paskatās uz mani, atkal – Freiwillige. Viņi man nepievērš nekādu uzmanību, spēlē šahu, it kā manis nebūtu, ar mani nemaz nesarunājas. Šitie nebija tādi netīri, viņiem visiem ieroči līdzi. Viņi, man par brīnumu, neko nepajautāja. Un tā es izkāpu rīta pusē Rēzeknē. Nobraucu līdz Dricēnu stacijai, aizgāju uz mājām. Pieklauvēju pie durvīm. Mamma ierauga mani un sāk raudāt: “Tevi meklēja policisti, tu esi izbēdzis no leģiona.” Kamēr mēs tā runājām, tēvs iziet no istabas laukā, tas teic: “Dēls, tu esi mums mācīts, tu nu ej kaut kur paslēpies, citādi mūs visus arestēs un vācieši mūs nošaus, mūsu mājas nodedzinās.” Dabiski, man atbildība par vecākiem, par maniem brāļiem un māsām. Un es negāju nemaz istabā vairāk iekšā. Rēzeknē aizgāju pie savas tantes, viņa bija ar mieru mani kādu laiku pieturēt.

Bet cik ilgi lai dzīvoju istabā? Forma man ir, es nolemju vienu vakaru iziet pastaigāties pa pilsētu. Un, ko jūs domājat, sastopu savu kaimiņu, ar kuru pamatskolā mācījos kopā. Viņš ir vācu formā. Viņš strādā apriņķa valdē. Es stāstu, kas ar mani ir, man tak bija jāmeklē kāda izeja, un, kad paziņa gadās, es viņam uzticējos. Un viņš man otrā dienā atnesa uz to dzīvokli trīs leģiona iesaukuma zīmes, apzīmogotas, ar visiem vācu parakstiem virsū. Sameklējām privātās drēbes un braucu atkal uz Vaiņodi.

Otrā pusē

Negāju vis uz garnizonu, bet uz tām mājām, kur Ziņģu Roberta jaunākā māsa. Viņi tādi uztraukti, mani ieraudzījuši, sniedz man vēstuli – Roberts kritis kaujā, krievu uzbrukumā. Nākošā dienā mana sievasmāte teic tā: “Zini, Pēter, tu nekur nebrauksi. Tu paliksi pie mums, mēs kaut kā tevi paslēpsim.” Nodzīvoju tur vasaru, man mati gari saauga, te, apkaklei pāri, un 1944. gada 9. oktobrī Vaiņodē ienāca krievi. Pēc dažām dienām sekoja iesaukums armijā. Es parādīju savu iesaukuma zīmi – es neesmu nekur vāciešiem dienējis. Mani pieņēma un pabrīnījās, ka man lieli, gari mati, turpat man matus nogrieza, aizsūtīja uz Rīgu mācīties par sakarnieku. Mani aizsūtīja uz 43. gvardes divīziju 121. pulkā. Staigājot pa pulka nometni, sastapu savu klases biedru no Rēzeknes, ģimnāzijas laikiem – Jakovu Poļaku. Viņš bija kapteiņa formā. “Pēteri, kas tu te esi? Es tev padomāšu kādu labāku darbu. Kā tu te nonāci? Tu neesi iesaukts leģionā?” Šoreiz es nepastāstīju, kā man bija ar leģionu. Kādu dienu, kad es dežurēju rotas štābā, atnāca jauns leitnants, latvietis. Viņš bija no pretizlūkošanas dienesta. Arī viņam nepastāstīju par to, ka biju leģionā dienējis. Mani norīkoja 121. pulkā par pulka izlūku. Mūs gatavoja, kā pāriet frontes līniju, kā cīnīties ar ienaidnieku, kā uzbrukt ar durkli, kā izsist no rokām automātu vai pistoli – visādus cīņas paņēmienus mācīja.

Pirmās kaujas, kur es piedalījos, bija četrdesmit ceturtā gada Ziemassvētku kaujas pie Džūkstes, virzienā uz Lesteni. Pirmajā dienā uzbrukumā negāju, bet jau redzēju, kas notika frontē. Pie Džūkstes es sapratu, kas ir karš – tā vienkārši ir gaļas mašīna. Iesviež tās vienības frontē, tās pēc kāda laika noasiņo, tad viņas atvelk atpakaļ uz aizmuguri, pārformē, un met atkal atpakaļ, jau ar citiem spēkiem par jaunu frontē iekšā. Kad atkal noasiņo, tad atkal maina. Šitā visu laiku – pa apli, pa tādu garenu apli – visu laiku. Mums pretī stāvēja latviešu leģiona divīzijas – 15. un 19. divīzija. Latvietis karoja pret latvieti. Un galvenais, ka mēs abas puses, kā es tagad zinu, karojām par Latviju. Leģionāri varonīgi aizstāvējās, un mēs arī varonīgi uzbrukām. Mēs bijām pilnīgi līdztiesīgi pretinieki viens otram.

Mēs noturam, viņš nevar noturēt

Uzbrukām, sākot no 23. decembra. 28. decembrī jau bijām tā novājināti, ka frontē nevarējām izturēt, un, galvenais, leģionāri tā aizstāvējās, ka sāka mūs ieņemt no flangiem. Tuvu Džūkstei saiet maisa gals gandrīz kopā, ja šauj raķetes gaisā, var redzēt, ka maza starpa palikusi, kur atkāpties. Mums iedeva palīgos krievu divīziju, mēs varējām atiet uz aizmuguri, bet viņi noturēja fronti tikai divas stundas. Divas stundas – un sāka velties atpakaļ kā velni. Mēs neizturējām, mēs šāvām tiem krieviem virsū ar automātiem, granātas metām virsū – nu, mēs tak nevaram atkāpties, mums bija jāizved laukā ievainotie! Ar suņiem vedām, vilkām, nesām. Nevar atkāpties, viņi netur fronti! Mēs ar krieviem nebijām draudzīgi. Nu, kā tu būsi draudzīgs, ja viņš momentā atstāj frontes līniju, mēs noturam, viņš nevar noturēt. Taisni Jaungada vakarā mūs aizsvieda prom uz Zvārdi, tur sevišķi lielas kaujas nebija, atkal izgājām apmācības. Kad mēs pie Zvārdes mācījāmies pāriet ienaidnieku līniju, kādi četri kilometri aizgājām aizmugurē un piepeši uzdūrāmies vācu artilērijas pozīcijām. Uzreiz no mūsu aizmugures noziņo karavīriem, lai trīs ložmetējus uzstāda, makšus, lai ieņem pozīcijas. Mums, izlūkiem, lika iet uz priekšu, ieņemt apļa pozīciju, bet mēs pieci tikai esam, pieci, mēs tādu apļa pozīciju ieņēmām, un pa to laiku izsūtījām vienu izlūku uz priekšu, tas bija pieredzes bagāts vecākais seržants. Viņš atpakaļ nenāk. Mēs sūtām nākošo izlūku. Tam vācieši sāka šaut virsū. Atkāpāmies. Man trešajam bija jāiet, es jau zināju, ka mana kārta iet, bet skatāmies, velns, nāk viens vācu ferdinands. Pašgājējs lielgabals. Mēs nokrītam, gaidām, ko darīt. Sibīrijas latvietis, Eglītis, teic, ka jāieņem vācu bunkurs, pa labi no tā ferdinanda, savādāk mūs visus samals. Es paliku bunkura durvīs ārpusē, momentā uzstādīju automātu, viņi ieskrēja bunkurā iekšā. Tas ferdinands pienāca, apstājās, pagrozījās un izšāva uz bunkuru. Noteikti viņam jau ar bija sakari, viņš bija pārķēris, ka tur iekšā ir viņa ienaidnieks, krievi iegājuši, mūsējie. Ar otro šāvienu trāpīja ambrazūrā, mēs bijām spiesti atkāpties. Es tajā mirklī ieskrēju bunkurā, skatos – viens vācu virsnieks, man liekas, kapteinis, bija smagi ievainots un lūdzās, lai viņu nošauj, bet es nevarēju viņu nošaut, izgājām laukā un sākām atkāpties uz upīti. Mums atnāca palīgā no mūsu daļas, no aizmugures. Astoņas stundas tur nostāvējām, astoņas stundas...

Mēness nakts

Četrdesmit piektā gada 23. februārī mūs nostādīja uz lielceļa laukos, atbrauca korpusa komandieris, pulkvežleitnants Kalniņš un citi virsnieki, noturējām to padomju armijas gadadienas mītiņu. Tad gājām. Pa priekšu atmīnētāji, un aiz atmīnētājiem – mēs un 43. gvardes divīzijas izlūki. Tā bija mēness nakts. Mēs atnācām pa nakti līdz Blīdenei un apmetāmies mežā. Tur bija daži vācu bunkuri, un es nonācu tādā bunkurā, kurš apakšzemē bija uz lieliem ūdeņiem. Un tanī bunkurā mēs sagājām iekšā kādi septiņdesmit cilvēku. Laukā tikt nevarēja, tik saspiesti bijām. Tu stāvi un čurā biksēs, ka nevar tikt laukā. Izstāvējām visu nakti. Citi tur būvēja bunkurus, taisīja troksni. Vācieši mūs nopeilēja, un kā vandīja artilēriju pa to mežu, viss plīsa un šķīda. Bija ievainotie un vaimanas bija, viss kas.

Tad jau bija 24., 25. februāris. Es zināju, ka manai draudzenei Vaiņodē vajag piedzimt bērnam, biju aprēķinājis, ka pagājuši deviņi mēneši. Un laukā saulīte spīdēja, sēdēju pie bunkura un domāju, ka Vaiņodē man varbūt piedzimis dēls vai meita, un ka negribētos gan mirt, negribētos mirt. Jo likās, ka karš beigsies, bija zināms, ka beigsies karš.

Bet tur nostāvējām līdz 4. martam, 1945. gadam. Vācu pusē stāvēja leģiona 19. divīzija. Un nevar nekā tikt uz fronti, jāiet pa ieleju, viņi kalnā stāv un mūs novēro! Mēs gājām četri izlūki, var gāzt ar ložmetēju virsū, visus var noslaucīt. Un jūs zināt, mēs pagājām garām, neviens no uzkalniņa neizšāva ne lādiņa, neizšāva ne lādiņa. Aizgājām līdz ierakumiem, tur bij kaut kāda skola bijusi, sagrauta, un pa to pagalmu bija ierakumi. Un es noņēmu bruņu cepuri, un pacēlu uz durkļa, un momentā, kā pacēlu – tā bruņu cepures pierē trāpīja.

4. martā pulksten desmitos no rīta mūsējie atklāja artilērijas uguni. Mežonīgu, gana smagu artilērijas uguni, gan ar prettanku artilēriju, gan ar visādām artilērijām. Viss drebēja, neko dzirdēt, ne redzēt nevarēja, acīs iet iekšā dūmi, kož acis nost. Un mēs, izdarījuši savu darbu, izlūkojuši, gājām no neitrālās zonas uz aizmuguri. Skatos – stāv viens krievu lielgabals.

Krievs taisni bija gadījies, tas nebija latvietis, bet krievs. Viņš šauj ar lielgabalu bez tēmekļa. “Vsjoravno popadu tuda!”  [1. Vienalga, trāpīšu! (krievu val.)] Velns, šauj... Pirmie karavīri, tikko kā cēlušies kaujai, tūliņ bija krituši turpat uz ierakumu malas. Un dzirdu – viens bļauj: “Palīdziet, palīdziet!” Mēs skrienam garām – viņš smagi kājā ievainots. Kur tu palīdzēsi, kad tev nav laika? Pat ja būtu gulējis mans brālis, es pat tam nebūtu palīdzējis – nav laika, jāpilda pienākums. Karš ir šausmīgi smags darbs, bīstams, smags darbs. Ja ir draugi, ja esi kopā, tikai tavi draugi var palīdzēt. Ja esi nonācis briesmās, tad tik draugi tev palīdzēs. Vienu nakti mēs, izlūki, ieņēmām Lielpūcēnu mājas. Vācieši no gultām bija izmukuši laukā un skrēja ar visām apakšbiksēm pāri, lejā uz dīķeli mēs viņiem šāvām pakaļ, un ieņēmām arī Mazpūcēnus. Vācieši atkal, velni, apķērās un kā laida mums virsū ar artilērijas lādiņiem, izsita jumtam cauri un griestiem, un ievainoja mūsu izlūku Sproģi. Sproģis bija no Blīdenes puses, tur viņam bija ģimene. Viņš bija aizgājis reizē ar krieviem 41. gadā, bet mājās bij palikusi ģimene ar četriem bērniem. Viņš visu laiku meklēja savu ģimeni, un arī mēs viņam palīdzējām. Viņš zināja visus ceļus, visas takas pa mežu – vienmēr mēs izgājām ar Sproģi. Un šoreiz Sproģi ievaino Lielpūcēnu mājās. Es viņu vilku uz aizmuguri, un radists palīdzēja.

Tad uzbrukām tālāk. Es nezinu, kā sauc tās mājas, bet, kad es braucu uz Rīgu, es katrreiz no ceļa apskatos – tur atkāpās leģionāri. Mēs pienācām pie tām mājām, tāda birzīte tur ir – nostājāmies un stāvam. Leģionāri velk ar ragaviņām savus ievainotos. Mēs nostāvējām, kamēr viņi aiziet uz mežu, un tik tad tanīs mājās iekšā ienācām. Nevienu šāvienu neraidīja, nevienu šāvienu. Nu, nevar šaut uz savējiem. Un nešāvām, un viņi arī, redzams, nešāva mums tā virsū. Tad jau mūs pie tās ielejas būtu visus piecus izlūkus noguldījuši.

Pie Blīdenes, kaut kur Remtes mežos, mani smagi ievainoja. Majors momentā ieskrēja bunkurā, kas pie ierakumiem bija izrakts, a mēs palikām ar radistu ārpusē. Mīna sprāga, bet mums netrāpīja, mēs abi divi, es nezinu, kādā veidā – viens otru raujot, gadījāmies augšpēdus bedrē iekšā. Nākošā sekundes desmitdaļā granāta sprāga uz kājām. Un man tās kājas augšpusē bija. Es tagad paveru acis – nav acis! Bet es biju stingri nolēmis – ja man noraus kāju, ievainos vēderā vai palikšu bez acīm, es nošaušos, mājās nenākšu. Es ceļu automātu – un nevaru pacelt. Kāja man bija ievainota un asinis ar šaltīm nāk laukā, jau zābaki pilni, asinis iet laukā pa zābakiem. Un es nevaru pacelt automātu! Piepeši skatos, redzu debesis – zilas debesis! Izrādījās, ka man acis bijušas pilnas ar putekļiem un zemi pievandītas. Un skatos, ka tas radists, kas man gulēja labajā pusē, pārlicis roku pāri manam automātam. Un nedeva man to pacelt. Viņi zināja, ka es tā darīšu. Karavīri, mani izlūki, zināja, ka es šaušos nost. Nu, un tā mēs visi viens par otru kaut ko zinājām, kad kuram jānāk palīgā.

Viena brīva vietiņa

Kā šķemba bij gājusi, tā bij norāvusi kaulam nost gabalu, un kauls pārlūzis pušu. Nepagāja ilgs laiks, mani izlūki bija no aizmugures klāt, paķēra mani, uzlika uz teltenes virsū. Tāds grāvis bija, tam pāri ziemā samesti baļķi. Mani nolika uz ledus, un gaida, kad brauks kāds no frontes līnijas, bet nebrauc un nebrauc, šie spēlē kārtis, es jau parunāt vairs nevaru, jūtu, ka nevaru vairs muti pakustināt. Piepeši no frontes brauc ar baltu zirģeli viens no krievu daļas, ved ievainotos. Uz tām ragavām koki virsū, uz tiem kokiem salikti karavīri. Un vienā pusē, labajā pusē apakšā viena brīva vietiņa – mani tur noliek, virs manis augstāk guļ kāds ievainotais, kurš vemj kaut ko zaļu, un tas šķidrums tek man pāri. Es muti aiztaisīt ciet nevaru, man tek mutē iekšā. Es pagriežu to muti, cik varu, nav spēka. Atveda mani uz pulka kara hospitāli. Noliek karavīrus ārpusē, visapkārt salikti, laukā visur karavīri, pilns. Daži vaid, daži mirst nost. Viens skrien garām un ierauga mani: “Kur, tu, Pēteri, esi te radies?” Es nevaru parunāt. Viņš paņēma mani un ienesa iekšā tur, kur operē. Uz galdiem visur guļ karavīri, un vienā vietā mani uzliek. Nu es palieku drusku tāds kā spirgtāks. Es skatos – tas, kas man vēmis virsū, tas guļ blakus, un viņam galvaskausa daļa atrauta pilnīgi nost, smadzenes iet laukā, te. Viņš vēl tagad vemj, iet putas laukā. Viņš nomira turpat guļot, bez skaņas nomira. Atnāca viena ķirurģe, sieviete: “Zini, mīļais, man nav, kas palīdz tevi operēt. Man nav neviena sanitāra.” Es kaut kā izdvesu: “Es viens pats būšu.” – “Nu, ja tu vari viens pats, tad es iešu viena pati.” Man kaut ko iešpricēja un tad viņa mani grieza un bindēja. Es rokas turēju uz muguras. Velns, var izturēt visu. Jūs gribat dzīvot, gribat dzīvot un palikt dzīvs. Kaut kādu narkozi deva, bet es biju pie samaņas. Man kaut ko deva iedzert, bet es nevarēju norīt. Mani izoperēja un nesa laukā, un nolika priekštelpā uz skujām, kam virsū palagi. Šina klāt, viss. Un es guļu, un man viens zars, velns, spiež mugurā, krustos. Spiež, bet es nevaru pateikt ne vārda, nevarēju parunāt. Tā visu nakti nomocījos. No rīta mani pārlika iekaramajā palatkā, tad bija vieglāk. Aizsūtīja mani uz Ļeņingradu, uz kara hospitāli na Fontanke, tur, kur tie zirgi sēž, kad pāriet pāri tiltiņam, kreisā pusē bija tā ēka. Domāju, kur, velns, kara hospitālī tik daudz visvisādu grāmatu! Latviešu valodā bija. Es tur izlasīju Kronina Zvaigznes raugās lejup. Kāju nost nenogrieza. Ļeņingradā bija tāda ķirurģe, kapteine, pēc tautības tatāriete. Viņa mani operēja, un tad, kad es pamodos, viņa blakus sēdēja uz gultas, sēdēja blakus tā kapteine. Ļoti tāda interesanta, melnām acīm, tāda tatāriete, kapteine.

Govs āda un personīgā lieta

Tikai 1946. gada janvārī mani atsūtīja uz Rīgu. Biju ar gūstekņiem strādājis, mani iedalīja Iekšlietu ministrijā. Pie Iekšlietu ministrijas karaspēka. Un tā es nodienēju vēl gadu līdz 1947. gada 1. aprīlim. Tad mani demobilizēja. Sāku mācīties Ļeņingradas juridiskajā institūtā. Es biju jaunākais izmeklētājs, izmeklēju tādus karavīrus, kas dezertējuši no armijas. Jo es pats zināju, kā...

Pa to gadu es neko daudz neizdarīju. Kamēr apguvu to visu aparātu – jāsaka, aparāts bija interesants.

Man bija karavīru forma, un mans priekšnieks pulkvedis Zaharovs man teica: “Zini, ko, Čačka, tev jābrauc mājās un jāatved privātās drēbes. Ko tu strādā ar armijas drēbēm...” Un es aizbraucu uz mājām, uz Latgali. Dabūju drēbes, bet bija govs nokauta un māte teica: “Zini, dēls, tu paņem līdzās to govs ādu. Atved Rīgā kaut kur izģērēt, lai būtu zoļāda.” Es paņēmu govs ādu, iepakoju, ieliku koka koferī. Es dzīvoju Pārdaugavā, Alīses ielā 4, pie ūdenstorņa. Jau tad uz Rīgu biju atvedis savu ģimeni, vecāko meitu Gundegu un savu sievu. No rīta eju ministrijā iekšā. Katru rītu pārbauda dokumentus. Es tik eju augšā pa trepēm. Satieku vienu izlūkdaļas kapteini. Viņš iet man tā mierīgi blakus, saka: “Tovarišč Čačka, vi že kožu privezļi.”  [2. Biedri Čačka, jūs tak ādu atvedāt!] Es teicu: “Kādu kožu?” – “Nu, vi že privezļi.”  [3. Atvedāt taču!] Es teicu: “Jā, horošo rabotajeķe. [4. Labi strādājat. (visi krievu val.)] ” Velni, pa kuru laiku viņi noskatījās – es vilcienā negulēju! – pa kuru laiku viņi tika klāt pie mana kofera? Es tik domāju, ka viņi aizgāja uz manām mājām un noskatījās istabā pa logu. Es tā domāju visu laiku.

Kadru daļas priekšnieks bija jauns virsleitnants, ar viņu bijām sadraudzējušies. Kādreiz aizeju pie viņa, viņš parāda manu personīgo lietu. Skatos, tāda pavisam plāna. Pēc kāda laika skatos – velns, jau riktīga mape. Pēc kāda laika vēl – gadu tik es tur biju! – jau trīs lietas ir. Tā viņi pētīja visus. Es strādāju ar tādu darbabiedru – viņš bija beidzis juridisko fakultāti, staigāja nevis karavīru, bet prokuratūras formā, mēs sēdējām vienā kabinetā. Es nepīpoju, viņš pīpo, iet laukā, pīpo. Mēs bijām ceturtā stāvā. Koridorā, uz pagalma pusi, bieži pīpo un skatās pa logu laukā. Maz pamazām uzzināju, ka viņš ir tas rezidents, kurš regulē aģentu darbības.

Es būtu palicis Latvijas Iekšlietu ministrijā strādāt, bet 1946. gada februārī Anglijas premjerministrs Čērčils uzstājās ASV ar savu runu, kurā viņš aicināja krusta karā pret Padomju Savienību. Čērčila runu vajadzēja apspriest visās padomju armijas karaspēka daļās un arī Iekšlietu ministrijā. Mans brālis dienēja Bulduros, viņš un vēl kādi tur kareivji atteicās to runu nosodīt. Viņš bija pateicis: “Vairāk es nekarošu”. Tā bija grupveida uzstāšanās pret oficiālo valdības politiku, viņu Baltijas kara tribunāls notiesāja uz 8 gadiem un izsūtīja uz Sibīriju, Vorkutā viņš visus 8 gadus nosēdēja, apakšzemē vara rūdu ieguva. Par to, ka manu brāli arestēja, man bija otrā dienā jānoziņo priekšniecībai. Es noziņoju, ka mans brālis ir arestēts un vai nebūtu lietderīgi mani demobilizēt. Man piedāvāja Siguldas milicijas priekšnieka amatu, taču es atteicos. Rīgā man bija trīsistabu dzīvoklis, visu atstāju un aizbraucu. Manā dzīvoklī iegāja Ļeņingradas rajona milicijas priekšnieks, viņam sieva bija kāda ģenerāļa meita, bet es sāku strādāt tēva saimniecībā. Mans bijušais skolotājs un skolas pārzinis Antons Kiļups teica: “Pēteri, nāc par skolotāju!” No rīta cēlos pirms saules lēkta, man bija divi zirgi, pavasarī aru. Kad saule lēca, man jau zirgi bija putās. Tā nostrādāju līdz astoņiem, tad gāju mājā, nomazgājos un apkārt ap dzirnavu dīķi pa seklāku vietu pār upīti pāri gāju uz skolu un sāku stundas. Kaut kāda iztikšana bija, kaut kāda alga nāca katru mēnesi. 1949. gadā martā bija izsūtīšana, no manas klases paņēma prom 3 skolēnus, paņēma dzirnavnieka meitu, manas klases skolnieci. Aizskrēju uz pagastu, kur visus saveda kopā, satiku pagasta vecāko, satiku pagasta partorgu un teicu: “Ko jūs darāt? Jūs tikko paņēmāt manas klases bērnus!” Kamēr es ar viņiem runāju, skatos, pieved Karžinovsku ģimeni, tā bija poļu ģimene, bet turīga. Un es zināju, ka partorgs un pagasta vecis pie tiem Karžinovskiem vienmēr bija viesojušies, dzēruši un priecājušies. Blakus tāda Kāpostiņa saimniecība bija, Kāpostiņš bija luterānis. To ģimeni ar atsūtīja. Es skatos uz viņiem un saku: “Jūs tur visu laiku dzīvojāt, dzērāt un priecājāties, un tagad viņus izsūtāt. Kas te notiek? Kas ir vainīgs?” Partorgs man saka: “Re, kur man šautene.” – “Es neņemšu šauteni,” es teicu, “kāpēc tu gribi man pavēlēt? Es neesmu armijā, es esmu skolotājs.” Es eju mājās un domāju, velns, kas notiek, varbūt manu ģimeni ar ved laukā. Aizeju mājā un domāju, kāda velna pēc es esmu dienējis padomju armijā...

Biju jauns un beigās pieņēmu

1940. gadā, kad ienāca padomju karaspēks Latvijā, man bija septiņpadsmitais gads un es atceros Augstākās Padomes sesiju, kurā Žanis Spure nolasīja lēmumu, ka Latvijā nodibina padomju varu un ka Latvija grib iestāties Padomju Savienībā. Es sēdēju lejā pie dīķa, pāri dīķim otrā pusē kalnā bija pamatskola, tur skolotājs Kiļups bija ieslēdzis radio un mēs visi varējām dzirdēt. Es sēdēju un sāku raudāt, izdzirdot, ka tā tas notiek. Biju tā audzināts gan pamatskolā, gan ģimnāzijā. Ļoti grūti bija pieņemt to sākumu, bet biju jauns un beigās pieņēmu.

Es labi, spilgti atceros 1945. gada Jaltas konferenci, kurā bija Staļins, Čērčils un Rūzvelts, kurā viņi, kā tagad mēs zinām, bija sadalījuši Eiropu. Bet mums, karavīriem frontē, politdarbinieki, tai skaitā arī mans bijušais klases biedrs Jakovs, izskaidroja tā: “Ziniet, karavīri, Latvijā tagad skaidrs, ka hitleriešus uzvarēsim, Latviju atbrīvos no vācu fašistiskiem iebrucējiem. Būs tāda pat Latvija, kāda ir bijusi!” Pie mums būs padomju armijas garnizoni, bet viss pārējais karaspēks aizies prom. Un visus jautājumus Latvijā lemsim mēs paši, mūsu valdība. Mēs, karavīri, klausījāmies un tanī laikā daļēji noticējām, ka tā var būt. Mēs paši domājām, nevar būt, ka sabiedrotie pieļaus Padomju Savienībai sagrābt tādas teritorijas Eiropā, tai skaitā Baltiju. Šodien leģionāri stāsta, ka cīnījušies par Latvijas neatkarību un bijuši kā dzelzs aizkars komunistiem Kurzemē – tad mēs tāpat cīnījāmies par Latviju. Laikam abās pusēs par Latviju cīnījāmies – gan vācu pusē, gan mēs padomju pusē.

Mans tēvs un māte pirmās Latvijas laikā nevienā partijā nesastāvēja, ne aizsargos, ne kur. Es drīkstēju tikai mazpulkos mājas dārziņu audzināt, bet arī organizācijā man neļāva sastāvēt, nerunājot par skautiem. Pēc Otrā pasaules kara es partijā iestājos brīvprātīgi, mani neviens nepiespieda. Tas bija 1954. gads, es strādāju Vaiņodē, izstāstīju, ka es biju leģionā, nemaz nemeloju. Uzrakstīja man tās rekomendācijas un mani uzņēma, teica, ka jādod iespējas jauniešiem un spējīgiem cilvēkiem arī padomju iekārtā izvirzīties, un tā es iestājos. Kad nodibinājās neatkarīgās Latvijas komunistiskā partija, es pārgāju tanī, man pat biedra karte ir.

Es, bijušais komunists un bijušais skolas direktors, tūliņ piedalījos Atmodā. Kad noskatījos televīziju, ka Viļņā ar automātu laidēm padomju karavīri sita tos vienkāršos cilvēkus un zem tankiem viņi tur bija, es teicu sievai: “Rītā braukšu uz Rīgu.” Rīgā notika tas simt tūkstošu, nu, ap 400 tūkstošu mītiņš Daugavmalā. Mūsu karogu uzdeva nest vienam krievu tautības jaunietim, kas dzīvoja Vaiņodē.

Krievs nesa Latvijas karogu, mēs taisni tā gribējām, lai viņš nes, un viņš nesa. Un tanī pašā mītiņā pa gaisu lidoja helikopters un izmētāja proklamācijas. Nevienu cilvēku es neredzēju sev apkārt, kurš būtu pacēlis kaut vienu proklamāciju. Piepeši no Vanšu tilta puses, es tuvāk pie tribīnēm stāvēju, piesita pie muguras man, ka nāk krievu kara tehnika virsū. Un es nākošam piesitu un pateicu. Nevaru pateikt, kas tanī mirklī runāja no tribīnes, kas runāja no mūsējiem. Neviens nepakustējās. Un ko es domāju stāvēdams, es iedomājos – labi, viņi uzbrauc no Vanšu tilta puses, bet mēs redzējām, ka tur arī bija nobloķēts ar mūsu smagajām mašīnām, visus mūs nenošaus, visus mūs nesamals. Neviens nenodrebēja, turpināja mītiņu tā, kā viņam bija jānotiek. Barikāžu dienās man bija lielais, smagais traktors uz riepām. Mēs izdomājām tā – omonieši nāks, skries virsū, leks pāri mašīnām šaudami. Es noslēpos aiz riepas – kad kāds leks pāri, es gāzīšu viņam. Paņems automātu un tūliņ laidīs vaļā. Tā visi mēs būtu darījuši, visi būtu šāvuši. Visus nepāršausi, visus nenošausi, tā kā karā, kā frontē. Mēs, bijušie karavīri, arī kas krievu armijā dienējuši, visi bijām apmācīti, zinājām, ko darīt. To mēs skaļi neizpaudām, mums nebija dota tāda pavēle, bet tā būtu darījuši