Zanzibāras meitenes
Pie Epupas ūdenskrituma noķēru to brīdi, kad pār ūdenskritumu ir varavīksne — super! Es aizgāju trīs kilometrus līdz viņu ciematam, un ņēmu meiteni aiz rokas un vilku uz ūdenskritumu. Patiesībā jau tā tauta baidās no augstuma, un viņa pati nekad tur kāju nebūtu spērusi. Man gan arī ir bail no augstuma, bet es tur uzkāpu tā, šitā, uz vienas kājas, uz otras, un rādīju viņai, ka viss ir normāli. Lai kāpj tik augšā. Un tad es viņu tā pastūmu, un viņa vienkārši saļima. Saļima tik graciozi, ka speciāli to nekādi nevarētu panākt.

Ar Kasparu Ieviņu sarunājās Uldis Tīrons

Zanzibāras meitenes

No Vonnegūta līdz Hemingvejam: dzīve ar kravas mašīnu pa Amerikas lielceļiem, bet pēc tam — jau savā gaitā — iekšā Āfrikā, kurp acis rāda. Kaspars Ieviņš stāsta, kā no grāmatveža Latvijā nokļūst līdz pasaku zemei Zanzibārai

Kafri pēc ādas krāsas un veidola līdzinās citiem nēģeriem, taču nav tik nesavaldīgi un necivilizēti kā tie, kas dzīvo Zanzibāras piekrastē.

Barrušs, 16. gadsimts

Rīgas Laiks: Kā tu nokļuvi Āfrikā?

Kaspars Ieviņš: Es braucu līdzi divām meitenēm un puisim par gidu uz Dienvidāfriku. Mēs noīrējām autiņu, aizbraucām uz Portelizabetu, apmetām vienu līkumu, es viņus iesēdināju lidmašīnā, bet pats paliku Āfrikā.

RL: Kā tas ir — pusgadu pa Āfriku?

Ieviņš: Ja ceļo ilgāku laiku, tad ceļošana kļūst par dzīvesveidu, un tur iekšā ir absolūti viss: ir jāmazgā veļa, ir brīži, kad šķiet, ka viss ir garlaicīgi, un tas nozīmē, ka skaistākais ir tikai mirkļi — kad tu jūti, ka esi nonācis vietā, ka tu vari tikai pie sevis tā pateikt: “Ah!”

RL: Kurā vietā tad bija tā — “ah!”?

Ieviņš: Es nevaru pateikt par vienu — tās ir tik dažādas gan sajūtu, gan noskaņu ziņā. Un tieši ar to ceļošana arī ir neatkārtojama, ka tā sajūta nekad nav viena un tā pati. Tā foršā sajūta var būt tad, kad esi nogājis 150 kilometrus vai uzkāpis kalnā, vai arī tas “ah!” var būt tad, kad iepazīsties ar kādu cilvēku — dzirdi, ko viņš stāsta, kā viņš ir pavadījis savu mūžu. Vai arī apzinoties to, ka esi nonācis vietā, par kuru lasīji bērnībā, bet nekad neticēji, ka tur varēsi nonākt.

RL: Piemēram?

Ieviņš: Himbas… Tā bija pirmā vieta, kur Āfrika bija tieši tāda, kādu es to biju iedomājies. Pēc Vindhukas, kas jau ir Namībijā, es aizbraucu uz okeāna krastu, kur ir augstākās kāpas pasaulē, un tur satiku kādu vīru, kam bija bildes ar brīnišķīgām melnām meitenēm. Viņš izstāstīja, kur viņas sastopamas, un tā es izdomāju, ka braukšu uz turieni. Pie tā paša galdiņa sēdēja viens vācietis un korejietis, un mēs sarunājām, ka brauksim kopā. Vācietis, Stefans, bija divdesmit gadus vecs čalis, kurš tikko bija beidzis militāro dienestu un tagad ceļoja pa Āfriku, stipri nopakojies ar visu iespējamo bekpekera ekipējumu — 30 kilogrami, globālā sistēma, un tā nu vēlāk viņš pamazām tās mantas sāka sviest ārā. Korejietis Lī toties bija askēts, viņš ceļoja ar tādu mazu maziņu mugursomiņu, viņš bija bijis ofisa darbinieks lielā firmā, taču viņš satika cilvēku, kas bija bijis Āfrikā, un viņam nostrādāja kaut kāds klikšķis. Viņš pārdeva visu, kas viņam piederēja un aizbrauca ceļojumā uz Āfriku.

Mēs zinājām, ka to cilti var sastapt, ir blakus Epupas ūdenskritumiem, ir tādi četrdesmitmetrīgi ūdenskritumi. Simt piecdesmit kilometrus līdz turienei mēs gājām astoņas dienas, tieši gar upes krastu starp Angolu un Namībiju, pa tādu akmeņainu, kalnainu un tuksnešainu apvidu. Šur tur satikām cilvēkus, taču nekāds ciešāks kontakts neiznāca, jo viņi angliski nerunā, un tas kontakts bija diezgan vienkāršs — kad mēs ieraudzījām cilvēkus, mēs apsēdāmies, viņi kaut ko runā savā valodā, mēs atkal kaut ko angliski pārmijam, un tad ir epufafols, ruakana!

RL#3_viss_a_27

RL: Kā jūs uzņēma?

Ieviņš: Himbas? — Ļoti draudzīgi. Himbas. Lieta tā, ka baltie cilvēki tur parādījušies pavisam nesen. Tā vieta baltajiem vienkārši ir neinteresanta, jo tur nekā nav. Un tie cilvēki tur tā knapi velk dzīvību. Viņi nodarbojas ar lopkopību, uz ciematiņu ir pāris govis, bet tādas stipri izkāmējušas. Bet acīmredzot tā ir suga, kas pieradusi grauzt dzelkšņus. Vīrieši siro apkārt, ķer un ēd visus lielākos insektus. Bet viss tas notiek tā slinki, lielākā aktivitāte ir agri no rīta un vēlu vakarā. Pa dienas vidu visi guļ kaut kur paēnā. Un man tā lēnām pielēca, ka tā nemaz nav — dabas bērnu laimīgā dzīve. Tā dzīve ir diezgan skarba, un paši viņi to arī saprot. Bet nu jau vairs nav ilgi, jo ienāks baltie ar savu civilizāciju, un pēc kāda laika viss būs savādāk.

Ar svešzemniekiem kontakts ir tikai sievietēm. Vīrieši to acīmredzot uzskata par cieņas pazemošanu, viņi vairāk turas nostāk ar tuteni aiz muguras. Uz bildēm jau tās meitenes izskatās forši, bet viņas ir saziedušās ar dzīvnieku taukiem, mūžā nav mazgājušās — visi no tās upes baidās. Pirmkārt, tā upe ir pilna ar krokodiliem…

RL: Tad jau jūs arī nepeldējāties…

Ieviņš: Problēma ir tā, ka neviens tur nav gājis… Un es, piemēram, zinu, ka ar kilogramu rīsu pietiek vienai nedēļai. Bet es nevarēju paredzēt to, ka, pirmkārt, tas vācietis būs veģetārietis, un veģetārieši laikam ēd vairāk, bet katrā ziņā bija tā, ka viņš sita iekšā uz nebēdu. Viņam, protams, bija līdzi viss ekipējums ar plītiņām un sazin ko vēl, bet degviela plītiņai beidzās jau pēc četrām dienām. Tad mēs, protams, visu to darījām normāli uz ugunskura. Tās mūsu savstarpējās attiecības bija vienkārši unikālas; teiksim, vācietis atšķīrās ar to, ka sākumā bija ļoti pieklājīgs — lūdzu, vai jūs negribat, un tā… Bet korejietis atkal visu tādā vēsā mierā.

Un galvenās domstarpības bija par to, cik daudz tad esam nogājuši. Simt piecdesmit pieci kilometri, tu vico kaut kur, ceļu paprasīt nav kam, jo tie vietējie ne bū, ne bē… Un rīsi arī beidzas.

RL: Par tiem krokodiliem…

Ieviņš: No paša sākuma mūs visi brīdināja, ka tā upe ir pilna ar krokodiliem. Tad nu vācietis negāja upei pat tuvumā. Bet galu galā var taču mazgāties — ir krāces, krācēs viņi nekad cilvēkus neaiztiek. Un dienas laikā viņus arī ir grūti ieraudzīt. Jo viņš var turēties zem ūdens 40 minūtes, ārā ir par karstu, lai viņš līstu ārā. Tikai naktīs. Bet naktīs mēs bijām pārāk noguruši, lai ietu un skatītos. Vācietis tā arī ne reizi nenomazgājās.

Atcerējos, ka pie Viktorijas ūdenskrituma, kas ir stipri turizēts, ir tāda maza pilsētiņa, kur kempingā sapazinos ar vienu foršu čali, un viņam bija plītiņa. Vakarā mēs kopā kaut ko vārījām, kad pēkšņi — tūristu pilsētiņas centrā! — nāk šitāds te zilonis! Viņš pārvietojas tik klusi, un tas Heinrihs pēkšņi saka: “Eu, zilonis!” Es saku — nevar būt! — pagriežos, un tiešām ir! Zvēriski liels! Viņš vienkārši gāja cauri tai kempinga teritorijai, plūca zarus, ēda, un pazuda cauri sētai, it kā sētas vispār nebūtu bijis. Nākošajā rītā es vecim, kas labo žogu, prasu, paklau, kas par lietu — jums te mežonīgie ziloņi vazājas. Viņš saka, ka pilsētiņa ir salīdzinoši jauna, izveidojusies tikai pēdējos div­des­mit gados, bet zilo­ņiem tur kādreiz gā­ju­si cauri taka, un vi­ņi vienkārši nepievērš uzmanību — tūristi, netūristi — viņi vienkārši dur pa taisno. Es prasu, vai nav bijuši kādi negadījumi? Viņš saka — tikai vienu reizi, kad kāds bijis pietiekoši liels idiots, lai mestu zilonim ar akmeni. Zilonis esot apsviedis pāris mašīnas, sabradājis kādas teltis, bet upuru neesot bijis. Un brīdinājumus viņi arī nekādus vienkārši neizliek — lai neaizbaidītu cilvēkus.

Ar ziloņiem ir tā: zilonis visās valstīs nav vienāds. Viņš dzīvo garu mūžu, un viņa rīcību nosaka tas, kāda ir viņa pieredze ar cilvēkiem. Un ja viņa klātbūtnē ir nošauts cits zilonis, viņš to atcerēsies uz ilgu laiku. Ir tā, ka Botsvānā un Dienvidāfrikā joprojām atļautas ziloņu medības — par baigu naudu. Botsvānā tieši tai kompānijai, kurā es divas nedēļas strādāju, dzīdams tūristu lielmašīnu uz Nairobi — šīs autoekspedīcijas pēdējā laikā Āfrikā ir ļoti populāras — bija viens tāds gadījums, kad grupa bija gājusi gar upi, un nākuši ziloņi. Visi bija salēkuši krūmos, zilonis bija atnācis, izķeksējis vienu tūristi no krūmiem ārā, norāvis visas ekstremitātes un aizgājis. Bet veči tai kompānijā teica — ļoti iespējams, ka to sievieti gids pats ir izsviedis no krūmiem ārā, lai lopiņš neaiztiktu viņu pašu. Un tas ir raksturīgi, jo gidi no dzīvniekiem baidās vairāk nekā tūristi, kuru galvās sēž tas Darela modelis.

RL: Pastāsti par Zanzibāru…

Ieviņš: Zanzibāra ir numur viens, tā ir kārtīga paradīzes vieta. Paradīze kā koraļļu sala. Tur nav nekādu bīstamo dzīvnieku, čūsku, maz moskītu… Zanzibārai ir baigā vēsture — caur to gājusi visa vergu tirdzniecība. Pēdējais osmāņu sultāns pat pārcēla galvaspilsētu uz Zanzibāru, tik svarīga tā bija. Un tā pilsētiņa ir vēl tagad — ar savu akmens māju labirintu. Starp citu, blakus Zanzibārai ir maza saliņa ar savu pašpārvaldi. Uz tās ir tikai viens pats zvejnieku ciemats, bet tas ir pieņēmis likumu, ka viņi negrib redzēt nevienu mizungu, tas ir, balto cilvēku, uz savas salas. Viņi zaudē naudas ziņā, taču tai pašā laikā viņi saglabā savu vecu veco dzīvošanas stilu, pasargā savus bērnus no balto ietekmes. Tas ir pretrunā gan ar Zanzibāras, gan visas Tanzānijas likumiem, tomēr to respektē. Un vēl viens likums — uz salas nedrīkst ievest cūkgaļu.

Zanzibāra ir vieta, kur es labprāt uzaudzinātu savus bērnus — ja man tādi būtu — līdz skolas vecumam. Viņiem nav nekādu problēmu. Zanzibāriešiem ir tāds teiciens — pole, pole. Lēnām, lēnām. Un viņi tā arī dzīvo — nesteidzoties.

Vēl es biju dzirdējis, ka Zanzibārā var pietiekoši lēti dabūt sertifikātu niršanai, un to es arī tur dabūju. Un vēl viens iemesls, kāpēc es tur aizkavējos, bija tā meitene.

RL: Kura meitene?

Ieviņš: Es viņu saucu par mazo Naomi Kempbelu… Viņa strādā vienā tūristu veikaliņā, tirgo pastkartītes un krekliņus. Es ar viņu iepazinos krogū. Viņu sauc par Palestīnu. Un viņas stāsts ir tāds: viņa ir bēgle no Somālijas. Somālijā nu jau septiņpadsmit gadus ir pilsoņu karš, tur vairs valdības nav vispār. Četrpadsmit gadu vecumā viņa aizbēga un ar visu to bēgļu plūsmu nonāca Kenijā. Nairobi viņa dzīvoja četrus gadus, viņu uzaudzināja kristiešu misija. Pēc tam viņa bija nonākusi Zanzibārā. Iepriekšējais čalis viņai esot bijis vācietis, kāds kapteinis, kura bizness bijis tieši niršana. Un, kā es saprotu, tas vecis bija viņu visu laiku uzturējis, bet nupat viņiem tās attiecības bija pārtrūkušas.

Kaspars kopā ar Palestīnu Kaspars kopā ar Palestīnu

RL: Kas jūs saistīja?

Ieviņš: Nu… Tikai sekss. Viņa gan bija ļoti foršs cilvēks. Bet viņa stipri spieda uz to, ka… Nu, protams, es apmaksāju viņai krogus rēķinus, par to nav runa. Bet viņa spieda uz to, ka viņa grib braukt man līdzi. Uz Latviju. Taču tas nav pirmo reizi. Visām meitenēm Āfrikā, kad viņas uz tevi skatās, tas funktieris ir tāds, ka es gribu viņam līdzi ārā no Āfrikas. Nu, varbūt to var salīdzināt ar astoņdesmitajiem gadiem Latvijā, kad atbrauca kāds amerikānis, un jaunas meitenes centās tikt laukā. Nu, tieši tas pats tur. Viņas vienkārši grib izrauties no turienes.

RL: Kāpēc tad tu viņu nevedi līdzi?

Ieviņš: Es viņai izstāstīju visu savu dzīves stilu, un viņa saglabāja vēsu galvu. Protams, tur bija arī visādi stāsti no viņas puses, bet es nezinu — ticēt, neticēt… Par to vācieti. Es taču nezinu, varbūt viņa tikai stāsta, bet patiesībā nodarbojusies ar prostitūciju. Vai viņu ir uzaudzinājuši tie kristieši, vai nav… Un emocijas no manas puses varbūt nebija tik lielā mērā iejauktas, lai es pazaudētu veselo saprātu. Katrā ziņā, es ļāvos tur palikt daudz ilgāk, nekā plānoju — es tur nodzīvoju mēnesi, es vienkārši tam ļāvos: forša sala, forša meitene, tu vienkārši uzsit knipi, tev pienes alu…

RL: Kā jūs šķīrāties?

Ieviņš: Es viņai mazliet sameloju. Es teicu, ka, iespējams, atgriezīšos. Protams, pašķīda asaras… Viņa mani nevarēja arī pavadīt, jo viņai bija jāstrādā, un mans ferijs gāja divos dienā. Nu jā, izšķīrāmies… Nu, vai nu pirmā vai pēdējā… Bet izskata ziņā diez vai kādreiz atkal man tāda būs.

RL: Kā tu atšķir afrikāņus?

Ieviņš: Pirmkārt, pēc fiziskā izskata un apģērba. Teiksim, Kenijā ir masaji, viņi dalās 9 klanos, bet Kenijas dienvidos ir vēl tādi sumburu un vēl dažas tautiņas, kas atšķiras. Kenijieši ir stipri atšķirīgi: viņi ir gari, smalki, es neesmu redzējis nevienu resnu masaju. Bet pārējām tautām, es pat teiktu, vairākumam, ir raksturīgs tas, ka viņi ir stipri ļumīgi. Izņemot tos maziņos, kas dzīvo tuksnesī. Tos, kuriem valodā ir tie click sounds.

Tanzānijā ir 80 dažādas valodas un 80 dažādas tautiņas. Pilsētnieki lielākoties visi ir svahili. Tajā pašā laikā es, lasot viņu avīzes, jau sāku funktierēt par to, ka… Teiksim, letiņi — viņi cenšas saglabāt savu valodu, tās tīrību un visu pārējo, kamēr Kenijā es izlasīju vienu rakstu, kur tiek jautāts: kad beidzot mēs sevi apzināsimies kā nāciju un pārstāsim sevi dalīt tajās vai citās tautiņās, beidzot visiem būtu jārunā vai nu angliski vai svahili, jāaizmirst vecās tautas un vecie paradumi.

RL#3_viss_a_24

RL: Āfrikā karo, kā tur ir ar drošību?

Ieviņš: Karojošās valstis šķērsot gandrīz nenācās. Taču teritorijas ir šausmīgi lielas. Tanzānijā viens vecis mani noķēra aiz rokas un teica, ka viņa brālim mājās esot radio, un viņš dzirdējis, ka Čečenijā esot sācies karš — proti, tev mājās karo!

Un ar tām slimībām arī nav tik traki. Es atbraucu uz Latviju un trāpīju tieši uz gripas epidēmiju. Tur vienkārši tās slimības ir mazliet citas.

Nav tik traki, ka čūskas kampj kājā uz katra stūra — galīgi nav. Un, zini, varbūt tā nevar teikt, bet, pateicoties visām tām revolūcijām un kariem, Āfrikā var atrast foršas vietas. Ir valstis, kur galvaspilsēta ir modernāka par Rīgu. Taču atliek paiet nostāk…

RL: Vai tev nācās saskarties ar afrikāņu agresīvu attieksmi?

Ieviņš: Situācijas ir dažādas. Nu, protams, agresīvs ir ubags, kad tu viņam kaut ko neesi iedevis, vai sīks blēdis, kurš mēģina tev aptīrīt kabatas, bet tas neizdodas. Ir bijušas divas situācijas, kad jutu, ka ir nobrieduši baigie sūdi. Vienreiz es ielidoju Mehiko; kad es izeju no lidostas, viens pienāk klāt un prasa, vai nevajag taksi. Es saku, nu, okei, vajag. Viņš saka — pagaidi, tūlīt atbraukšu. Un es gaidu. Man klāt pienāk viena sieviete un saka: ziniet, šeit ņemt taksi ir bīstami, valsts takši stāv tur. Vēlāk uzzināju, ka patiešām ir tāds noziegumu veids: piebrauc kaut kāds autiņš, sakāpj tūristi iekšā un pazūd. Sūdīga sajūta bija, kad arābiete, svahili meitene, gultā pastāstīja, ka viņa dzīvojot kopā ar vecākiem, kad es pajautāju, kur tad ir vecāki, viņa paziņoja, ka tepat aiz sienas.

RL: Un tu tomēr paliki?

Ieviņš: Nē, es taisījos prom. Un tas jau bija finālā. Starp visādām sarunām pēkšņi atcerējos, ka man “jāsteidzas”…

Vēl viens gadījums bija, kad es braucu projām no masajiem. Tur apkārt bija tikai nacionālie parki, tukšs ceļu krustojums. Vienpadsmitos rītā es sarunāju smago mašīnu, vienojāmies par cenu un ka pēc minūtēm braucam. Paiet viena stunda, otra, trešā, vēl piecas minūtes, vēl viena stunda. Un tad es jūtu, ka tai pilsētā es būšu tikai ap tumsu. Bet man nepatīk ierasties svešā pilsētā tumsā. Un es saku, ka es laikam palikšu. Tas čalis saka, ka varot palikt pie viņa. Es tā pafunktierēju, labi, nekas slikts jau tas nav, varētu arī palikt. Tad viņš pēkšņi man piedāvā veikaliņā nopirkt limonādi, kaut kādu kolu, tas mani stipri atbaidīja. Jo tā nekad nebija bijis, nu, tēju, jā, bet pirkt importētu dzērienu, kas viņiem ir salīdzinoši dārgs, un pērku es, kuru viņi uzskata par miljonāru un ar kuru jau ir sarunāts, ka es palieku pie viņa mājās pa nakti… Tas man bija tik dīvaini, ka es teicu, nē — čau, es labāk palieku viens pats savannā un nakšņoju tur.

Arī Kairā bija stulbs gadījums, viens vecis uzprasījās, lai iet pie viņa ciemos, es saku, bet ja tu man mēģināsi kaut ko pārdot, dabūsi pa galvu. Nē, nē, tikai tēju iedzert. Bet esot jāņem taksis, jo viņš dzīvojot mazliet ārpus pilsētas. Un mēs ejam pa ielu, es skatos, nāk viens taksis, otrs, bet šis tik iet. Es saku — eu, re kur takši. Viņš saka — nē, nē, nē, mēs iesim tur kaut kur ņemsim citur. Es saku: “Čau!”

Un tai pašā laikā daudzi bekpekeri baidās no jebkura kontakta. Tieši tā iemesla dēļ, ka viņus kaut kur var ievilkt, iedot pa galvu un atņemt naudu vai mantas.

RL: Kā tev veidojas attiecības ar visu to raibo ceļotāju publiku, kas slāj šurp turp pa Āfriku, tās tūristiskajām vietām?

Ieviņš: Jā, nu, protams, kaut vai Lonely Planet var atrast vietas, kur šādi cilvēki pulcējas. Bet arī es tādās vietās labprāt iegriežos. Jo tā ir patīkama atgriešanās mājās — ja dzīves veids ir ceļošana, tad tās ir mājas. Tu varbūt tos cilvēkus satiec pirmo reizi, bet viņi visi jau ir čomi, tu vari iegūt foršu infor­māciju, uzzināt kādu apbrīnojamu dzīvesstāstu…

RL#3_viss_a_20

RL: Kāds ir visapbrīnojamākais dzīvesstāsts, ko tu esi uzzinājis?

Ieviņš: Bija viens tāds japānis, ko es satiku uz kuģa, kas brauca no Zanzibāras, un pēc tam es vēl vienu reizi viņu satiku Kenijas ziemeļos. Viņš ceļo pa pasauli ar moci, viņš sācis ceļot pirms trim gadiem — es aizmirsu, kurā pilsētā Japānā bija tā zemestrīce. Kobē? Viņš strādāja tajā pilsētā, bet dzīvoja ārpus pilsētas. Tajā rītā viņam bijusi sajūta, ka nu ne īsti slims, kaut kā tā, un viņš pēc pāris stundām piezvanījis, ka ir slims. Un uzzinājis, ka pilsētas vairs nav — tā ir noslaucīta. Tad viņam kaut kas ir noklikšķējis, viņš pārdevis visu, kas viņam pieder, nopircis moci, aizsūtījis to uz Aļasku un lēnā garā ceļojis — un tie jau bija trīs gadi. Ar moci izbraucis cauri Ziemeļamerikai — pie tam krustām šķērsām. Tad cauri Dienvidamerikai. Tad ar lidmašīnu aizsūtījis moci uz Eiropu, izceļojis pa Eiropu, tad braucis lejā uz Rietumāfriku. Angolai pāri viņš esot bijis spiests vest savu moci ar lidmašīnu. Un tagad viņš bija ceļā uz Āziju, cauri tai uz mājām, uz Japānu. Šķiet, ka Japānā viņš bija pārdevis dzīvokli, bet ceļošana jau nav tik dārga. Es to daudziem esmu teicis — ja tev pieder autiņš par divdesmit tūkstošiem dolāru, tad parēķini, cik ilgi tu par to naudu varētu ceļot.

Zanzibārā es satikos ar vienu piecdesmitgadīgu sievieti, kura tur jau dzīvoja daudzus gadus. Viņa bija no izbijušiem hipijiem, sešpadsmit gados aizgājusi no mājām, pēc tautības vāciete. Īsts, sirms hipijs. Izceļojusies pa visu pasauli, forša filosofija un unikālā spēja dzīvot tikpat lēti kā vietējie.

RL: Viņa droši vien tā arī dzīvos līdz savu dienu beigām. Vai arī tu būtu ar mieru nodzīvot līdzīgā stilā?

Ieviņš: Nezinu. Pirms septiņiem gadiem es strādāju par grāmatvedi, un man šķita, ka viss ir ļoti normāli, un tā tai dzīvei jāpaiet, jātaisa tik kaut kāda karjeriņa, un viss notiksies. Un pirms gada man bija funktieris, ka es būšu Dienvidamerikā, nevis Āfrikā. Tā kā — nezinu. Bet man šķiet, ka es nebūšu no tiem, kas visu mūžu tādā veidā ceļos.

Atceros, braucot no Nairobi uz Etiopiju, es dabūju vienu veci, kam bija jādzen lielmašīna atpakaļ uz Etiopiju. Mēs vienojāmies, ka es viņam maksāju 40 dolārus, un viņš mani visu ceļu baro. Kad es ar viņu iepazinos, viņš teica — Now, where am I from? I’m from Queensland. Austrālietis. Uzaudzis aitkopju ciematā, viņam tur esot 72 brālēni un māsīcas. Tāds, kurš uztver Āfriku… Melnie viņu visur uzskatīja par rasistu, priekšā viņam nebija viena zoba, un uz vietējiem viņš atstāja visai biedējošu iespaidu.

Man viņš patika kā cilvēks, patika veids, kā viņš šo ceļojumu pārvērta par piedzīvojumu, taču viņš izslēdza mums jebkādas iespējas saskarties ar vietējiem. Viņš gan dzēra, gan košļāja čatu, Etiopijā ir tādas legālas narkotikas. Viņš tās sagremojās, iesmērēja vēl acīs, tās viņam uzpampa, pabraukt nevarēja, tad veselu dienu bija jābrauc man. Viņš visur gāja plikām kājām, kājās dūrās stikli, viens pirksts jau bija noņemts. Viņš rotaļājās ar savu veselību, ar savu dzīvību, pilnīgi ar visu.

Tieši tobrīd beidzās pasaules čempionāts regbijā, kad austrālieši uzvarēja. Etiopijas robežu mēs šķērsojām īsi pirms tās slēgšanas, un tur uzreiz ir tāda maza pilsētiņa, Mojale. Viņš iedrāzās vienā lētā viesnīciņā un uzkliedza: “Jums satelīts ir?” Esot. Aizskrienam uz televizora telpu, tur sēž kādi 15 vietējie un skatās Brūsu Villisu, jau pie beigām, notiek visas lietas. Un vaļā mutēm blenžuz ekrānu. Viņš piedrāžas pie televizora, maina programmas, pār plecu vienīgi nobļauj: “Vai jūs zināt, kas ir regbija fināls? Visi ārā!” Un visi melnie pa vienam pieceļas un — tip, tip, tip — ārā. Pazūd.

Viņa filozofija balstījās uz to, ko uz nāves gultas teikusi vecāmamma: “Brendon, nekrāj naudu, baudi dzīvi, un tu nomirsi tikpat laimīga kā es.”

RL#3_viss_a_48

RL: Kad tu satiecies ar paziņām, kā viņi pret tevi izturas, ko viņi jautā?

Ieviņš: Man stipri jāpiespiežas, lai sāktu kaut ko stāstīt, jo tas jau tik daudzreiz ir stāstīts, ka kļuvis par klišeju — masaju kāzas, himbas, Zanzibāra. Cilvēki uzdod visdažādākos jautājumus. Nu, kā? Tu visu Āfriku izgāji kājām? Ko tu tur ēdi? Kā ar čūskām? Kā tu ar viņiem sapraties?

Ja es iedzeru mazliet alu, es piemirstu, kurā vietā es apstājos, un varu ar mierīgu izteiksmi turpināt stāstīt to pašu, ko jau tikko biju stāstījis.

Kaspara Ieviņa foto

Raksts no Marts, 2000 žurnāla