Zaļie putni uz debesu fona

Īsi pirms 1993. gada jūnija pusnakts slēptuvē, kas bija kāda kalnu ala Hebronas tuvumā, sēdēja trīs palestīniešu fundamentālistu grupējuma Hamas  dalībnieki un deklamēja Korāna vārsmas. Rītausmā, izdzirdot no ciemata mošejas kalna piekājē saucienu uz rīta lūgšanām, vīri nometās ceļos un uzrunāja Allāhu vārdiem, kādus pirms došanās kaujā tradicionāli lieto musulmaņu karavīri. Viņi apvilka tīras drēbes, katrs iebāza kabatā Korāna sējumiņu un devās garajā ceļā pāri kalniem, pa izžuvušu upju gultnēm uz Jeruzalemes nomali. Iedami cauri palestīniešu rajoniem Jeruzalemes austrumos, viņi nesarunājās, lai nepiesaistītu uzmanību ar savu akcentu — guturālo Gazas dialektu. Viņi apstājās un noskaitīja lūgšanu pie katras mošejas, kas gadījās ceļā. Mijkrēslī viņi iesēdās autobusā, kas bija pilns ar izraēliešu pasažieriem un devās ceļā uz Jeruzalemes rietumu rajoniem. Kad vadītājam izdevās novērst puišu mēģinājumu autobusu nolaupīt, viņi lūkoja uzspridzināt pašgatavotās bumbas. Tās nesprāga, tāpēc viņi izvilka šaujamos un sāka šaut uz visām pusēm. Tika ievainoti pieci pasažieri — viena sieviete vēlāk nomira. Jaunekļi izlēca no autobusa, nolaupīja pie sarkanās gaismas apstājušos automašīnu un piespieda tās vadītāju vest viņus uz Betlēmi. Pie kāda caurlaižu posteņa izraēliešu drošības spēki mašīnu apturēja, sākās apšaude, un  divi puiši, kā arī viņu ķīlnieks gāja bojā. Trešajam — saukšu viņu par S. — lode trāpīja galvā, un viņš divus mēnešus nogulēja Izraēlas slimnīcās komā. Tika konstatēts, ka iestājusies smadzeņu paralīze, un izraēlieši viņu nosūtīja atpakaļ uz Gazu pie ģimenes nomirt. Taču S. atveseļojās un, kad piecus gadus vēlāk iepazināmies, viņš man izstāstīja savu notikumu versiju. Tad viņš jau bija precējies un trīs dēlu tēvs. Katrs no viņiem bija nosaukts kāda shaheed batal — “varoņmocekļa” vārdā.

Gazā S. ir izdaudzināts varonis, kurš “atdevis savu dzīvību Allāham” un kuru Allāhs “atgriezis dzīvē”. Pret mani viņš bija ļoti pieklājīgs un ieaicināja mani savā mājā. Māju ieskāva augsts cementa mūris, kas bija nostiprināts ar tērauda armatūru. Mēs apsēdāmies lielā, vienkārši iekārtotā istabā, kuras sienas rotāja Korāna vārsmas. Pie vienas sienas bija plakāts, kur bija redzami zaļi putni uz purpurkrāsas debesu fona — palestīniešu “cilvēku-bumbu” simbols.

S. nesen bija apritējuši 27 gadi. Viņš ir sīka auguma un klibo — tā arī vienīgā zīme no viņa saskaršanās ar nāvi. Sarunā viņš uzaicināja piedalīties arī savu sievu un uz visiem maniem jautājumiem atbildēja bez mazākā mulsuma.

Es pajautāju, kad un kāpēc viņš pieteicies kļūt par mocekli. “1993. gada pavasarī es sāku uzmākties mūsu militārajiem līderiem ar lūgumiem ļaut man veikt kādu operāciju,” viņš atbildēja. “Ap to laiku tika noslēgta Oslo vienošanās, un valdīja miers, pārāk liels miers. Es gribēju paveikt ko tādu, kas uz līdzīgu rīcību iedvesmotu arī citus. Beidzot saņēmu zaļo gaismu atstāt Gazu un doties veikt operāciju Izraēlas iekšienē.” “Ko tu juti, kad uzzināji, ka esi izraudzīts kļūt par mocekli?” es vaicāju.

“No paradīzes vai elles mūs visus atdala tāda kā augsta, necaursitama siena,” viņš teica. “Allāhs saviem bērniem apsolījis vienu vai otru. Bet, nospiežot detonatoru, iespējams tūlīt atvērt durvis uz paradīzi — tas ir īsākais ceļš uz debesīm.”

S. bija viens no 11 bērniem vidusšķiras ģimenē, kas 1948. gadā, kad Izraēlas valsts nodibināšanas rezultātā izcēlās arābu-izraēliešu karš, bija bijusi spiesta bēgt no Majdalas, nokļūstot kādā Gazas bēgļu nometnē. Hamas  viņš bija pievienojies jau agrīnos tīņa gados, kļūdams par ielu aktīvistu. 1989. gadā viņš divas reizes sēdēja izraēliešu cietumā par līdzdalību intifadā [1. Intifada – palestīniešu sacelšanās. Pirmā intifada sākās 1987. gada decembrī un ilga aptuveni līdz 1991. gadam, kad notika Madrides konference. Otrā intifada sākās 2000. gadā un turpinās vēl līdz šim laikam.] , kura izpaudās arī kā uzbrukumi izraēliešu karavīriem. Viens no viņa brāļiem šobrīd atrodas mūža ieslodzījumā Izraēlā.

Palūdzu, lai S. man apraksta, kā viņš gatavojies savai pašnāvnieka misijai. “Mēs visu laiku skaitījām lūgšanas,” viņš atbildēja. “Mēs spriedām, ka tad, ja izraēlieši nojaustu, cik jūtamies laimīgi, viņi mūs pērtu līdz nāvei! Tās bija mana mūža laimīgākās dienas.”

“Bet kur slēpjas mocekļa likteņa pievilcība?” es vaicāju. “Gara spēks ceļ mūs augšup, bet materiālo lietu spēks velk mūs uz leju,” viņš teica. “Tāds, kurš izvēlējies mocekļa likteni, kļūst imūns pret materiālo. Organizators mums vaicāja: “Bet ja nu operācija izgāžas?” Mēs atbildējām: “Tik un tā, inshallah [2. Inshallah – ja Allāhs tā būs lēmis; ja Dievs dos (arābu val.).] , mēs tiksimies ar Pravieti un viņa pavadoņiem.” Mēs burtiski peldējāmies jūsmīgajā sajūtā, ka tūliņ nokļūsim mūžībā. Mums nebija ne mazāko šaubu. Mēs bijām zvērējuši pie Korāna Allāha klātbūtnē —  tas bija zvērests nesvārstīties. Šī džihāda [3. Džihāds – musulmaņu svētais karš pret tiem, kuri apspiež islāmu.] solījuma nosaukums ir bayt al ridwan — tā sauc paradīzes dārzu, kas atvēlēts praviešiem un mocekļiem. Es zinu, ka ir citi veidi, kā īstenot džihādu. Bet šis ir salds — vissaldākais. Sāpes, ko moceklis cieš operācijā, ja vien tā veikta Allāha vārdā, ir niecīgākas par oda dzēlienu!”

Kopš 1982. gada mans darbs saistīts ar starptautiskajām palīdzības organizācijām un kopš 1987. gada darba uzdevumos esmu regulāri apmeklējusi Tuvos Austrumus, sevišķi palestīniešu teritorijas. Gazā atrados arī 1996. gadā, kad tur notika virkne visnežēlīgāko teroristu-pašnāvnieku akciju. Lai saprastu, kāpēc jauni cilvēki islāma vārdā brīvprātīgi spridzinās, es, bez jebkāda oficiāla atbalsta, sāku pētīt viņu biogrāfijas.

Atrast cilvēkus, kas būtu ar mieru apspriest šo akciju detaļas, nenācās viegli. Pamazām, kad ļaudis mani bija kādu laiciņu vērojuši un noskaidrojuši, kas es esmu —  nepārvērtējama nozīme bija tam, ka esmu musulmaniete un no Pakistānas, — man atļāva tikties ar Hamas  un Islāmiskā Džihāda locekļiem, kas varēja man palīdzēt. “Mēs piekrītam sarunai tāpēc, lai jūs varētu izskaidrot šo operāciju islāmisko kontekstu,” kāds no viņiem man sacīja. “Pat islāma pasaulē daudzi to nesaprot.” Mūsu tikšanās, kuras izkārtoja dažādi starpnieki, notika vēlu vakaros, nomaļās istabās, mazās kafejnīcās, atkritumiem nosētajā Gazas pludmalē vai cietumu kamerās. Es aizbraucu uz norunāto vietu, tur mašīnā iekāpa kontaktpersona, kura tad pa apkārtceļiem aizvadīja mani uz tikšanās vietu. Laikā no 1996. līdz 1999. gadam es intervēju ap 250 cilvēku, kuri palestīniešu lietu aizstāvēja ar viskareivīgākajiem līdzekļiem; viņu vidū bija gan brīvprātīgie, kas līdzīgi S. nebija varējuši izpildīt savu pašnāvniecisko misiju, gan bojā gājušo uzbrucēju tuvinieki, gan vīri, kas pašnāvniekus bija apmācījuši.

Neviens no teroristiem-pašnāvniekiem — viņi bija vecumā no 18 līdz 38 gadiem — neatbilda tipiskajam uz pašnāvību tendētas personības profilam. Neviens nebija nedz neizglītots, nedz trūcīgs, nedz stulbs, nedz depresīvs. Daudzi bija no vidusšķiras un, ja vien nebēguļoja no likuma, strādāja kādu apmaksātu darbu. Vairāk nekā puse bija bēgļi no teritorijas, kas tagad ir Izraēla. Divi bija miljonāru dēli. Viņi visi šķita pilnīgi normāli savu ģimeņu locekļi. Viņi bija pieklājīgi un nopietni, un apkārtējie viņus uzskatīja par paraugjauniešiem. Lielākajai daļai bija bārdas. Visi bija dziļi reliģiozi. Paužot savus uzskatus, viņi lietoja islāma terminoloģiju, taču bija arī labi informēti par Izraēlas un arābu pasaules politiku. Man stāstīja, ka brīvprātīgajiem, kuri vēlas, lai viņus izrauga pašnāvnieka misijai, jābūt pārliecinātiem par nodomātās akcijas likumību no dievišķās atklāsmē dāvātās islāma reliģijas viedokļa. Daudzi no šiem jaunajiem cilvēkiem lieliem gabaliem zināja no galvas Korānu un labi orientējās islāmiskā likuma un prakses niansēs. Turpretim viņu zināšanas par kristietību sakņojās viduslaiku krusta karos, bet jūdaismu un cionismu viņi uzskatīja par sinonīmiem. Runājot viņi visi lietoja vienas un tās pašas frāzes: “Rietumi baidās no islāma.” “Allāhs mums apsolījis galīgo uzvaru.” “Tā teikts Korānā.” “Islāmiskā Palestīna tiks atbrīvota.” Un viņi visi kā viens pauda nesamierināmu niknumu pret Izraēlu. Atkal un atkal dzirdēju frāzi: “Izraēlieši mūs pazemo. Viņi okupējuši mūsu zemi, viņi noliedz mūsu vēsturi.”

Vairums no puišiem, kurus es intervēju, pieprasīja stingru anonimitāti; viņi uzstāja, lai nelietoju pat viņu iniciāļus. “Pat vissīkākā detaļa var palīdzēt drošības spēkiem noskaidrot manu identitāti,” viens no viņiem paskaidroja. Daži valkāja maskas un tikās ar mani aptumšotās istabās vai mašīnās vēlu naktī, lai es neredzētu viņu sejas. Lielākā daļa runāja arābiski un spridzināšanas akcijas apsprieda bez liekiem izpušķojumiem, bet ar nesatricināmu pārliecību par savu mērķu un paņēmienu taisnīgumu. Uz jautājumu, vai viņi nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus par to, ka tiek nogalināti nevainīgi civiliedzīvotāji, viņiem bija gatava atbilde: “Izraēlieši nogalina mūsu sievietes un bērnus. Notiek karš, karā cieš arī nevainīgi cilvēki.”

Viens no interviju noteikumiem bija, lai mūsu savstarpējās sarunās es attiecībā uz viņu akcijām nelietoju vārdu “pašnāvība”, ko islāms aizliedz. (Viņu iecienītais termins ir “svētie sprādzieni”.) Kāds no al Qassam locekļiem sacīja: “Mums nav tanku vai raķešu, toties ir kas daudz labāks — mūsu eksplodējošās islāmiskās cilvēciskās bumbas. Kodolarsenāla vietā mēs lepojamies ar savu ticīgo arsenālu.”

Pirmā islāmiskā palestīniešu grupējuma sarīkotā pašnāvnieciskā spridzināšanas akcija notika 1993. gada aprīlī Jordānas rietumu krastā; pēdējā — 2001. gada rudenī. Laikā no 1993. līdz 1998. gadam uzsprāga 37 cilvēciskas bumbas; 24 no tām bija Hamas , 13 — Islāmiskā Džihāda sponsorētas. Kopš 2000. gada septembrī tika uzsākta otrā intifada, notikuši jau 26 šāda veida sprādzieni. Hamas  uzņēmies atbildību par 19, Islāmiskais Džihāds — par 7. Līdz šim sprādzienos gājuši bojā aptuveni 215 izraēlieši, ievainoti aptuveni 1800. Uzbrukumi notikuši iepirkšanās centros, autobusos, uz ielu stūriem, kafejnīcās — kur vien mēdz pulcēties cilvēki. Hamas  un Islāmiskais Džihāds uzskata pašnāvniecisko spridzināšanu par militāru reakciju uz to, ko viņi sauc par Izraēlas provokācijām. Taču pastāv arī nepārprotama saikne starp miera procesa gaitu un pašnāvnieku uzbrukumiem, kuru mērķis ir nepieļaut sarunu progresu. Taču tikko es par to ierunājos, islāmisti šādu saikni noliedza.

Pirms 11. septembra islāmisko fundamentālistu grupējumi bija sponsorējuši pašnāvnieku akcijas ne tikai Rietumu krastā, Gazas šaurumā un Izraēlā, bet arī Afganistānā, Alžīrijā, Argentīnā, Čečenijā, Horvātijā, Jemenā, Kašmirā, Kenijā, Kuveitā, Libānā, Pakistānā, Panamā, Tadžikistānā un Tanzānijā. Sprādzienu objekti bijuši diapazonā no ierindas cilvēkiem līdz pasaules līderiem, ieskaitot pāvestu, pret kuru bija paredzēts atentāts 1995. gadā Manilā. Apģērbies priestera drānās, slepkava plānoja pašuzspridzināties, skūpstot pāvesta gredzenu.

1988. gadā Dr. Fathi Šikaki, Palestīniešu Islāmiskā Džihāda dibinātājs, kura nogalināšanu 1995. gadā pieraksta Izraēlas slepenajam dienestam Mossad, sacerēja dokumentu, kurā uzsvēra nepieciešamību ielauzties ienaidnieka teritorijā un izmantot sprāgstvielas mocekļu akcijās. Šo noteikumu mērķis bija dot pretsparu reliģiskajiem iebildumiem pret akcijām, kurās tika izmantoti sprāgstvielām piekrauti smagie auto un kuras 80. gados bija kļuvušas par ierastu parādību Libānā. Šikaki aicināja uz “ārkārtēju” moceklību kā nepieciešamu taktiku “cīņā par Allāha lietu” (jihad fi sabeel Allah):  “Ar savām operācijām mēs nesasniegsim mērķi, ja mūsu modžaheds nebūs gatavs sekunžu laikā izraisīt sprādzienu un nepieļaut, ka ienaidnieks operāciju nobloķē. Rezultatīvs būs tāds sprādziens, kurā modžahedam nebūs iespējas svārstīties vai bēgt, tiks garantēta reliģijai un džihādam veltītas operācijas veiksmīga izpilde, grauta ienaidnieka morāle un ļaudīs sētas bailes.” Šāda iespēja, viņš atzīmēja, ir “Allāha dāvana”.

Jahja Ajašs, Rietumu krasta inženierzinību students, kurš kļuva par meistarīgu bumbu izgatavotāju, bija pirmais, kurš lika priekšā izmantot cilvēkus-bumbas Hamas  militārajās operācijās. (Izraēlas premjerministrs, nelaiķis Ichāks Rabīns bija devis Ajašam palamu Inženieris, kas kļuva par viņa iesauku arī palestīniešu teritorijās.) Vēstulē, ko Ajašs 90. gadu sākumā nosūtīja Hamas  vadībai, cilvēku-bumbu izmantošana ieteikta kā vissāpīgākais veids, kā nodarīt postu izraēliešu okupācijas spēkiem. Saskaņā ar kāda Hamas  avota teikto, Ajašs atzīmējis: “Kad lietojām tikai lingas un akmeņus, mēs par to bargi samaksājām. Mums jāpalielina spiediens, jāpaceļ okupācijas cena, liekot par to maksāt ar lielāku skaitu dzīvību, jāpadara tā vēl neciešamāka.” Ajaša nogalināšana 1996. gada janvārī, kuru arī plaši uzskata par izraēliešu drošības dienesta roku darbu, izraisīja veselu pašnāvniecisku sprādzienu vilni .

Manas kontaktpersonas stāstīja, ka panākt, lai izraēliešu vidū izplatās bailes, ir tikpat nozīmīgs militārs mērķis kā viņus nogalināt.

Salīdzinājumā ar citiem mūsdienu masu iznīcināšanas ieroču veidiem cilvēks-bumba neizmaksā dārgi. Kā izteicās kāds palestīniešu drošības dienesta darbinieks, bez griboša jaunekļa nepieciešami vēl tikai tādi priekšmeti kā naglas, šaujampulveris, akumulators, elektrības slēdzis un īss kabelis, dzīvsudrabs (to viegli var iegūt no termometriem), acetons un josta, kas ir pietiekami plata, lai tai pievienotu sešas līdz astoņas sprāgstvielām pildītas kabatas. Visdārgākais ir transports uz kādu nomaļu Izraēlas pilsētu. Tipiskas operācijas kopējās izmaksas ir aptuveni 150 dolāru. Bez tam sponsorējošā organizācija parasti samaksā 3 līdz 5 tūkstošus dolāru spridzinātāja ģimenei.

Palestīniešu rajonos spridzinātāju-pašnāvnieku zaļie putni sastopami uz plakātiem un grafiti. Var iegādāties kalendārus, kur katru mēnesi rotā kāda mocekļa attēls. Gleznās mirušie spridzinātāji attēloti gavilējam paradīzē zem zaļu putnu spārniem. Šis simbols sakņojas pravieša Muhameda teicienā, ka pie Allāha mocekļa dvēseli savās krūtīs aiznesīs zaļie paradīzes putni. Bērni, kas vēl pat neprot lasīt, skandē varoņu vārdus un, spēlēdamies šaurajās ejās starp mājām, demonstrē islāmisko uzvaras zīmi — no labās dūres pasliets rādītājpirksts. Kādā stāstā par mocekli Muaviju Ruku, kurš 1995. gada jūnijā netālu no kādas ebreju apmetnes Gazas šaurumā uzspridzināja bumbu ēzeļa vilktos ratos, teikts, ka viņa dvēsele uzlidojusi debesīs uz bumbas šķembas.

1999. gada aprīlī es tikos ar kādu imamu, kas bija saistīts ar Hamas   — jauneklīgu, bārdainu Kairas prestižās Alažaras universitātes absolventu. Viņš man paskaidroja, ka jau pati pirmā džihādā bojā gājušā mocekļa asins lāse acumirklī nomazgā visus mocekļa grēkus. Debesu tiesas dienā viņam ne par ko nebūs jāatbild. Augšāmcelšanās dienā viņš, savukārt, varēs ielaist debesīs septiņdesmit savus tuviniekus, turklāt viņa rīcībā pastāvīgi būs septiņdesmit divas hūrijas, paradīzes daiļās jaunavas. Imams uzskatīja par nepieciešamu arī paskaidrot, ka apsolītā svētlaime nekādā ziņā nebūs seksuālas dabas.

Hamas  garīgais līderis ir šeihs Ahmeds Jasins. 1997. gadā viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma Izraēlā, un nākamo pāris gadu laikā es daudzkārt viesojos viņa nelielajā mājā, kas atrodas uz nebruģētas ielas kādā trokšņainā Gazas kvartālā. Viņš mani brīdināja, ka man grūti nāksies padarīt moceklību saprotamu Rietumu lasītājiem. “Šaubos, vai viņi būs ar mieru iedziļināties jūsu skaidrojumos,” viņš teica. “Moceklības bauda slēpjas dziļi cilvēka sirdī. Taču mocekļa mērķis nav iegūt šo balvu. Viņa vienīgais mērķis ir sagādāt prieku Allāham. Tas visātrāk un visvienkāršāk izdarāms, mirstot par Allāha lietu. Un Allāhs ir arī tas, kurš izraugās mocekļus.”

Uz mocekļa likteni kandidē daudzi. “Atlases procedūru sarežģī tas, ka šai godpilnajā ceļā vēlas doties tik daudzi. Izraugies vienu, un neskaitāmi citi būs vīlušies. Viņiem vajadzētu mācīties pacietību un gaidīt, kad Allāhs viņus sauks.” Viņš man arī pastāstīja, ka viņa dzīvība jau daudzkārt bijusi briesmās, tāpēc mēs allaž tikāmies citā vietā un citā laikā. Seja viņam vienmēr bija paslēpta lakatā; tikai pēdējā tikšanās reizē, kad atvadījāmies, viņš to beidzot atsedza. “Pēc katra slaktiņa, pēc katras masveidīgas mūsu tiesību pārkāpšanas vai mūsu svētvietu apgānīšanas mēs ielās varētu savākt neskaitāmus puišus, kas gribētu veikt kādu mocekļa darbu,” viņš sacīja. “Kā izklīdināt visus šos pūļus, kas sauc pēc atriebības un uzstāj, lai rīkojam kādu spridzināšanas akciju — tā ir mūsu lielākā problēma!”

Parasti tiek noraidīti tie, kuriem vēl nav astoņpadsmit, kuri ir vienīgie apgādnieki vai kuri ir precējušies un uzņēmušies ģimenes saistības. Ja piesakās divi brāļi, viens tiek atraidīts. Organizators cieši seko brīvprātīgā pašdisciplīnai, vērodams, vai viņš spēj neizpļāpāties draugiem un parāda pietiekamu dievbijību mošejā. (Reizēm jauniešus, kas parāda īpašu degsmi, iesaka garīdznieki.) Nedēļu pirms operācijas potenciālajam moceklim tiek piekomandēti divi “asistenti”, kuru uzdevums ir no viņa neatkāpties ne soli. Viņi ziņo par jebkādām šaubu pazīmēm un, ja šķiet, ka jaunais cilvēks svārstās, stiprināt viņa apņēmību ierodas kāds no pieredzējušākajiem treneriem. Anvara Sukara tēvs (Anvars kopā ar savu draugu Salahu Šakiru 1995. gadā sarīkoja sprādzienu Beitlidā) man ar lepnumu paziņoja: “Pat tad, kad Salahs redzēja, kā mans dēls tiek saraustīts gabalos, viņš nenodrebēja. Iekams uzspridzināties pašam, viņš nedaudz nogaidīja — lai upuru būtu vairāk.”

Kāds Islāmiskā Džihāda operāciju plānotājs man pastāstīja, ka viņa organizācija jo rūpīgi cenšas izzināt potenciālā spridzinātāja motīvus: “Mēs šim jaunajam cilvēkam jautājam — un jautājam paši sev — kāpēc viņš tik izmisīgi tiecas kļūt par cilvēku-bumbu. Kāda ir viņa patiesā motivācija? Mūsu jautājuma mērķis ir pirmām un galvenām kārtām panākt, lai šo motivāciju izprot pats zēns, lai viņš skaidri apzinās, cik liela ir viņa uzticība lietai. Pat ja viņš ir sens mūsu grupējuma biedrs un vienmēr vēlējies kļūt par mocekli, viņam skaidri jo skaidri jāsaprot, ka šādā operācijā atpakaļceļa nav. Gatavošanās stiprina viņa pārliecību, un tā savukārt vairo skaidrību. Pazūd bailes.”

Kāds Hamas  loceklis gatavošanās procesu man raksturoja šādi: “Mēs virzām viņa uzmanību uz paradīzi, uz atrašanos Allāha tuvumā, uz tikšanos ar pravieti Muhamedu, mēs atgādinām viņam, ka viņš varēs iestāties par saviem mīļajiem, lai arī tie paglābtos no elles, mēs pieminam hūrijas un pienākumu cīnīties pret izraēliešu okupāciju un par Izraēlas padzīšanu no vietas, kas pieder islāma kopībai.” (Kāds brīvprātīgais, kuru palestīniešu varas iestādes arestēja, iekams viņš varēja veikt pašnāvniecisko spridzināšanas aktu, man aprakstīja paradīzes tuvuma apjautu: “Tā ir ļoti, ļoti tuvu — tepat acu priekšā. Tā atrodas zem mana īkšķa. Detonatora otrā pusē.”)

Viens no “tehniskas dabas apsvērumiem”, ko reizēm ņem vērā, izraugoties attiecīgo kandidātu, ir viņa iespējas kaut īslaicīgi tikt noturētam par Izraēlas ebreju. Islāmiskā Džihāda pirmajā akcijā 1993. gada septembrī, kurā bija iesaistīts cilvēks-bumba, moceklim Alā al Kahlūtam, kurš ienesa bumbu Ašodas autobusā, nebija bārdas, viņam galvā bija jarmulki, viņš bija ģērbies šortos un tēkreklā.

Kādam no organizatoriem es apvaicājos par baiļu problēmu. “Tas posms zēnam jau sen ir aiz muguras,” viņš atbildēja. “Viņš nebaidās par savu drošību un nebaidās no gaidāmās nāves. Bailes nerada arī tas, ka viņš nepaļautos uz savu spēju nospiest pogu. Bet pati situācija viņam var iedvest lielu bijāšanu. Viņš nekad iepriekš neko tādu nav darījis un, inshallah, nekad vairs arī nedarīs! Šī bijāšana izaug no viņa dedzīgās vēlmes gūt panākumus, kuri viņam ļaus nokļūt Allāha sabiedrībā. Tās ir bailes, ka kaut kas var noiet greizi un viņa karstākā vēlēšanās var palikt nepiepildīta. Iznākums, atcerieties, ir Allāha rokās.”

No diviem vīriem, kuri dažādos laikos bija bijuši vienā kamerā ar jaunu palestīnieti M., es dzirdēju stāstu par akciju, kurā viņš bijis galvenais varonis. 1993. gada septembrī kādā slepenā mājā Jeruzalemes pievārtē M. esot veicis rituālo apmazgāšanos, noskaitījis lūgšanas un iekāpis autobusā — tā paša maršruta autobusā, kur divus mēnešus iepriekš nebija sprāgusi S. bumba. Viss, kas viņam bija jādara, bija jāatver soma, kurā atradās sprāgstvielas, un jānospiež detonators. “Taču brīdī, kad viņam bija jāspiež poga, viņš aizmirsa par paradīzi,” atcerējās viens no viņa bijušajiem kameras biedriem. “Kādu sekundes daļu viņš sajuta bailes, vieglas šaubas. Lai sevi uzmundrinātu, viņš noskaitīja dažas Korāna vārsmas. Sajutis spēku pieplūdumu, viņš no jauna sāka domāt par paradīzi. Kad viņš jutās gatavs, viņš mēģināja vēlreiz. Taču nenostrādāja detonators. Viņš klusi pie sevis lūdzās: “Lūdzu, Allāh, dod man veiksmi.” Taču tas nestrādāja — arī vēl trešo reizi, kad viņš jau vairs nenoņēma pirkstu no pogas. Sapratis, ka radušās tehniskas problēmas, viņš izkāpa no autobusa nākamajā pieturā, atdeva somu organizatoram un devās mājās.” (Izraēliešu drošības dienests M. arestēja sakarā ar citu uzbrukumu, un šobrīd viņš atrodas cietumā.)

Daudzi brīvprātīgie, kā arī viņu ģimenes locekļi stāstīja man par represijām, ieskaitot piekaušanu un spīdzināšanu, kādu viņi piedzīvojuši izraēliešu drošības spēku rokās. Pavaicāju, vai kāds no spridzinātājiem rīkojies personīgas atriebības vārdā. “Nē,” atbildēja kāds treneris. “Ja tā ir kandidāta vienīgā motivācija, viņa upuris Allāham nebūs pieņemams. Operāciju virza nepieciešamība pēc militāras reakcijas, nevis atsevišķa cilvēka sarūgtinājums. Mūsu kultūrā godam un pašcieņai ir ļoti liela nozīme. Ja mūs pazemo, mēs atbildam ar niknumu.”

Al khaliyya al istishhadiyya, ko bieži aplam tulko kā “pašnāvnieku šūniņa” — pareizi būtu “mocekļu šūniņa” — ir katras operācijas pamatelements. Parasti šūniņa sastāv no līdera un diviem vai trim jaunekļiem. Kad kandidāts beidzot nokļūst šūniņā — parasti pēc daudziem studiju mēnešiem, ja ne gadiem — viņam tiek piešķirts cēlais tituls al shaheed al hayy — “dzīvais moceklis”. Viņu uzrunā arī kā “to, kurš gaida mocekļa nāvi.” Kāds jauns cilvēks, vārdā Ajmans Juma Radi, kura pašuzspridzināšanās 1994. gada decembrī tika atlikta par vairākām dienām, savā dienasgrāmatā atstājis ziņu dzīvajiem, kuru drūmi parakstījis kā “atliktais moceklis”.

Šūniņas ir strikti nodalītas un slepenas. Tās biedri neapspriež to ar saviem draugiem vai ģimeni un pat tad, ja divi no viņiem viens otru labi pazīst ikdienas dzīvē, otra piederība tai pašai šūniņai nevienam no viņiem nav zināma. (Tikai līderi pazīst abi.) Pēc veiksmīgas operācijas šūniņa, kuras nosaukums aizgūts no Korāna vai no islāma vēstures, tiek likvidēta.

Vairumā gadījumu jaunie cilvēki veic dažādus intensīvus garīgus vingrinājumus, ieskaitot lūgšanas un citēšanu no Korāna. Parasti treneris iesaka kandidātam pārlasīt sešas konkrētas Korāna nodaļas: Baqara, Al Imran, Anfal, Tawba, Rahman un Asr, kur dominē tādas tēmas kā džihāds, islāma nācija, karš, Allāha labvēlība un ticības nozīme. Reliģijas lekcijas katru dienu aizņem 2-4 stundas. Dzīvais moceklis ilgstoši badojas. Lielāko nakts daļu viņš pavada lūgšanās. Viņš nomaksā visus parādus un lūdz piedošanu par īstiem vai iedomātiem grēkiem. Ja viņa vārds ir Izraēlas drošības dienesta meklējamo personu sarakstā, viņš noiet pagrīdē, pastāvīgi pārvietodamies no vienas slēptuves uz citu.

Dienās pirms operācijas kandidāts sagatavo testamentu uz papīra, audiokasetē vai video — dažkārt visus trīs. Video testamentos, kas uzņemti uz sponsorējošās organizācijas karoga un lozungu fona, dzīvais moceklis redzams deklamējot Korāna vārsmas, pozējam ar šaujamajiem un spridzekļiem; viņš aicina savus biedrus sekot viņa piemēram un cildina džihāda tikumus. Testamentā tiek uzsvērts misijas brīvprātīgais raksturs. “Tā ir mana brīva izvēle, un es aicinu jūs visus sekot manās pēdās,” paziņoja kāds jauns moceklis, vārdā Muhamads Abu Hašems, kurš 1995. gadā uzspridzinājās par atbildi uz Fathi Šikaki slepkavību.

Jauneklis atkārtoti noskatās pats savu video, kā arī savu priekšteču ierakstus. “Šie video mudina viņu konfrontēties ar nāvi, nevis baidīties no tās,” man sacīja kāds no treneriem. “Viņš sīki iepazīst to, ko gatavojas darīt. Tad viņš var apsveicināties ar nāvi kā ar senu draudzeni.”

Īsi pirms spridzinātājs uzsāk savu pēdējo ceļojumu, viņš veic rituālo apmazgāšanos, uzvelk tīras drēbes un lūko piedalīties vismaz vienā kopīgā lūgšanā mošejā. Viņš noskaita tradicionālo pirmskaujas lūgsnu un lūdz, lai Allāhs piedod viņam grēkus un svētī viņa misiju. Viņš ievieto Korānu savā kreisajā krūšu kabatā tieši virs sirds, tad apliekas jostu ar spridzekļiem vai paņem koferīti vai somu, kurā atrodas bumba. Organizators atvadās no viņa ar vārdiem: “Lai Allāhs stāv tev klāt un lai Allāhs dod tev veiksmi un tu sasniedz paradīzi.” Nākamais moceklis atbild “Inshallah, tiksimies paradīzē.”

Dažas stundas vēlāk, nospiezdams detonatora pogu, viņš saka: “Allahu akbar” — “Allāhs ir dižs. Lai slavēts Allāhs.”

Ar sprādzienu un daudzajām nāvēm operācija vēl nav galā. Hamas  un Islāmiskais Džihāds izplata mocekļa audio vai video kaseti medijiem un vietējām organizācijām — tas ir sekmīga iznākuma apliecinājums un uzmundrinājums citiem jaunekļiem. Mocekļa rīcība kļūst par sprediķu tēmu mošejās, tā tiek atspoguļota skrejlapās, plakātos, videoierakstos, demonstrācijās un medijos. Mocekļa dzīves vietas tuvākajā apkaimē viņa varoņdarbu cildina grafiti. Citi topošie mocekļi atkārto operāciju kā izrādi, izmantojot eksplodējošus automašīnu un autobusu modeļus. Sponsorējošā organizācija izplata kasetes ar vārsmām un dziesmām, kurās godināts krietnais kareivis. 1994. gadā, par atbildi uz musulmaņu dievlūdzēju masu slaktiņu, ko sarīkoja izraēliešu ekstrēmists Baruhs Goldšteins, viņa vārds tika pieminēts kādā himnā, kas aizsāka tagad populāro “atriebes dziesmu” žanru.

Spridzinātāja ģimene un sponsorējošā organizācija atzīmē viņa aiziešanu mocekļa nāvē ar tādu vērienu, it kā svinētu viņa kāzas. Mājā pulcējas simtiem viesu, kas apsveic mocekļa piederīgos. Cienastā ir sulas un saldumi, kādus jaunais cilvēks pieminējis savā testamentā. Bieži vien māte nododas ululācijām aiz prieka par godu, ko Allāhs dāvājis viņas ģimenei.

Daži tomēr sēro. Vaicāju Ribi Kahluta (jauns cilvēks no Gazas, kurš uzspridzinājās 1995. gada novembrī) mātei, kā viņa būtu rīkojusies, ja iepriekš zinātu par dēla plāniem? “Es būtu paņēmusi dunci, pāršķēlusi sev sirdi un iebāzusi viņu tajā dziļi iekšā,” viņa atbildēja. “Tad es būtu to cieši jo cieši aizšuvusi, lai viņš būtu drošībā.”

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska
Raksta pirmpublicējums žurnāla New Yorker
19.11.2001. numurā.