Zaļi te iet

Pie mums ir tā, ka ielūgums uz talku trepju telpā parādās vismaz nedēļu iepriekš. Lapu rotā no interneta novilkts krāsains grābeklīša un ķerras attēls. Vispirms uz lapiņas jāatzīmē, cik nācēju būs, un kuram vajag bezlaktozes desas. Desas, sidrs un alus ir sezonas talkas kulminācija. Kad uz sētas talku devos pirmoreiz, pamatīgi izgāzos. Domāju, ja jau talka sākas desmitos, tad es tā neuzkrītoši varu iepeldēt ar slotu rokās ap divpadsmitiem - kā nekā brīvdiena. Ierados tieši uz desām, jo viss jau bija padarīts. Neviens par to neko neteica, bet lika man apēst visas neapēstās desas. Lai nebūtu jāsaņem sods desās, tagad vienmēr ierodos laikā. Pēdējā talkā ravējām, grābām jau tā tīro zālienu un berzām no sienām nost aroniju uzrakstus. Aronijas te ir dekoratīvais augs, un es jau kuro gadu grasos tās naktī lasīt un tai pašā naktī meklēt dārzu, kur saplūkt spaini ar ķiršu lapām viltus ķiršu sīrupam.

Pie talkas desām un kaimiņu jokiem šoruden tikām ātri. Viss, kā ierasts, sākas ar trušu gānīšanu, kas atkal kaut ko ne tā nograuzuši, un savas sētas slavēšanu. Apaļīgais kaimiņš ratiņkrēslā, kas neko citu nedara, kā vien apgroza desas un ar lielu pompu tās uzmet uz papīra šķīvja, te viendien esot saticis to aklo kaimiņu, kas pārvācies uz otro Vuosāri galu. Aklais kaimiņš esot sūdzējies, ka viņu sētā nav ar ko parunāties, dienām nevienu neredzot. Uz ko mūsu kaimiņš atbildējis, vai ta aklais aizmirsis, ka ir akls un neko neredz?! Visi smējās. Laikam jau drīkst smieties, ja joku par redzes invalīdu stāsta otrs invalīds.

Manu aklo kaimiņu nomainījusi kāda ģimene, kur arī lieto ratiņkrēslu. Pareizāk sakot, ģimenes pusaudzis lieto ratiņkrēslu, bet māmiņa braukā ar tumši zilu mašīnīti, ko lieto ļoti resni cilvēki, veci, iespējams, slinki romi lielveikalā vai cilvēki ar kustību traucējumiem. Kaimiņienes supermašīna riteņpagrabā stāv blakus mūsu ģimenes pieciem velosipēdiem, tādēļ neizbēgama bija iepazīšanās, kad reizē novietojām spēkratus.

“Kas tev ir?” es jautāju. (Lai piedod tie latvieši, kurus es vairs neuzrunāju uz Jūs, - šo uzrunu man ir aizvien grūtāk lietot: Somijā to saka laikam tikai tad, ja decembrī par īpašiem sasniegumiem esi uzaicināts svinēt Neatkarības dienu Prezidentes pilī - nu to, ko visi skatās tiešraidē.)

Es, vārdsakot, tai kaimiņienei prasu: kas tev ir?

Viņai ap kāju tāds spožs zirneklis - simt sudraba stienīšu, kam droši vien ir kāda atveseļošanas funkcija. Konstrukcijas apburta, es blenžu uz viņas ekstremitāti, un apzinos: kopš darbojos ar cilvēkiem, kas nav īsti veseli, tā arī pajautāt man nesagādā nekādas grūtības.

Viņa man vienā somu mierā tā arī atstāsta, ka uz Vuosāri, uz mūsu rajonu, viņu atvedusi traģiska avārija. Es to avāriju atceros, tā notika tepat, pārsimt metru no mūsu sētas, uz lielā ceļa aiz Makdonalda. Par to rakstīja avīzes (nu labi, somu avīzes raksta par katru avāriju, par katru nedabīgā nāvē mirušu cilvēku), bet šo avāriju atceros, jo tā notika tepat. Sieviete ar savu ģimenes draugu bija savākuši dēlus, uzlecošas hokeja zvaigznes no treniņa, un tad mašīna aptinās ap Turpinājuma kara notikumu piemiņai veidotā memoriāla stabu. To stabu tur ir 238.

Viena no daudzajām (uz katru somu pa vienai, droši vien) militārajām leģendām stāsta, ka Vuosāri toreiz, 1944. gada februārī būtībā izglābusi Helsinkus: zinot par tuvojošos uzlidojumu, Helsinkos izslēdza visas gaismas un somu karavīri, kā arī pilsētā palikušie rīcībspējīgie iedzīvotāji devās uz Vuosāri, kur sakūra simtiem ugunskuru, lai no augšas šī neapdzīvotā vieta izskatītos pēc Helsinkiem. Ugunskuri Helsinku ilūziju pavirzīja vairāk uz austrumiem, dažu stundu laikā dzima viltus pilsēta. Ienaidnieks uzķērās, un lielāko daļu potences izšāva vietā, kur bija meži un pļavas. Tajā naktī Vuosāri bojā gāja tikai divi cilvēki.

Vuosāri ievērojamo notikumu nozīme bieži tiek pārspīlēta, taču nevar būt, ka viss ir lielīšanās. Pirms četriem gadiem iznākušajā grāmatā “Helsinku lielās bombardēšanas 1944. gada februārī” Marti Helminens un Aslaks Lukanders salīdzina Helsinku bombardēšanas naktis ar iznīcinošajiem gaisa uzbrukumiem Drēzdenei 1945. gadā: Helsinkus bombardēja 2000 lidmašīnas, Drēzdeni - 1300. Uz Helsinkiem nometa 2600 tonnas bumbu, uz Drēzdeni - 3900 tonnas. Helsinkos gāja bojā 150 cilvēku, Drēzdenē bojāgājušo skaits svārstās no 40 līdz 200 tūkstošiem. Uzbrukumos tika sagrauti seši procenti Helsinku, Drēzdenes drupu procents ir dramatiskie 85. Helsinkos trāpīja tikai kādi pieci procenti pilsētai domāto bumbu. Par februāra bombardēšanām tiek saukti trīs atsevišķi uzlidojumi, un tikai trešais tika novirzīts uz Vuosāri. Grāmatas autori uzskata, ka efektīva pretgaisa aizsardzības un radaru sistēma - kādas nebija Drēzdenē, pasargāja Helsinkus no bojāejas. Vuosāriešiem ir skaidrs, ka Helsinkus izglāba maldugunis.

Lai vai kā, Helsinku austrumos klintī ir civilizēti izspridzināta simt metrus plata ieleja, pa kuru iet metro, un blakus tam redzams lielceļš ar memoriālajiem stabiem, kas tumsā spīd. Šobrīd Vuosāri ir vislielākā un daudzvalodīgākā Helsinku priekšpilsēta. Šī pilsētas daļa ieguvusi visstraujāk augošās statusu, pateicoties Somijas jaunākajai un varenākajai ostai, uz kuru tad ved liktenīgais ceļš, pa kuru jābrauc uzmanīgi.

Vīrietis, kas toreiz vadīja mašīnu, kur sēdēja mana jaunā kaimiņiene, gāja bojā, viņa dēls atrodas bezcerīgā komā. Otrs puika, kaimiņienes dēls turpina dzīvi ratiņkrēslā. Turpina dzīvi, tā viņa teica:

“Tagad jaunajiem cita attieksme pret kustību traucējumiem. Ne viņam traucē, ne viņam depresija - nekā. Nu, ir lietas, ko viņš nedara, augšējos plauktus vairs nevar aizsniegt, bet lielākoties viņš dara visu to pašu, ko darīja pirms tam. Tik mazliet tāds sakrities.”

Skatos viendien pa logu, kā tad, puika mašīnas aizmugurē stūķē hokejnūjas, pēc mirkļa arī savu ratiņkrēslu, un uz treniņu prom!

Un, kas attiecas uz manu kaimiņieni, viņu pie kustēšanās tur sunītis - baltais plušķis. Pedantiskais kaimiņš no piektā stāva sunīti gandrīz nolinčoja, jo ir aktivizējis cīņu pret suņu izkārnījumiem mūsu sētā, tādējādi gūstot vairākus nedraugus: suņu īpašniekus un viņu suņus. Par to gan daba viņam atriebās, bet tas gadījums lai paliek vēstules beigām.

Kaimiņš domā, ka viņa noslēpumaino hobiju neviens nezina. Es zinu. Bet man nav ar to ko iesākt. Viņš tic, ka ir vienīgais, kas rīta agrumā sēž pie loga un vēro apkārtni, bet to daru arī es. Ap puspieciem pieturā nopiržas autobuss, aizbaidot resnu trusi, kurš uz rudens pusi noēdies kā cūka un knapi var pavilkties. Precīzāk sakot, ļipainis no ceļmalas pārrāpo uz bērnu rotaļlaukumu un brokastis turpina.

Ap pieciem sāk klaudzēt durvis, tad čurāt iet lielie suņi. Mazie var turēt ilgāk, tādēļ viņu īpašnieki pirmo dienas cigareti aizkūpina vēlāk. Laika sprīdī starp lielo un mazo suņu tualeti kaimiņš ar liftu nobrauc no piektā stāva un filca čībās aizlavās līdz suņa kakai, ja tāda ir atstāta. Kakā viņš iesprauž zobu bakstāmo, uz kura rūpīgi izveidots Somijas karodziņš. Tad viņš instalāciju nofotografē. Aparāts viņam ir labs - liels.

Mazo suņu īpašnieki ir čaklāki, un kakas aiz sevis atstāj reti. Ja atstāj, tos noteikti sagaida mazā karodziņa liktenis. Dažreiz kaimiņš ķēzītājus uzrunā. No sava balkona. Viņš ir sagatavojis pāris provokatīvu jautājumu un pieklājīgu ievadu, aiz kura sākas runa par lietu. Līdz runai viņš reti tiek, jo neviens nevar sagaidīt, kad viņš līdz tai tiks.

Kad kaimiņš uzrunāja baltā plušķīša vadātājus - puisi ratiņkrēslā un sievieti ar kāju konstruktorā, biju spiesta iejaukties - izlikos, ka uz balkona laistu puķes. Ja viņu sunītis ir nocieties līdz pēdējam, un viņam vajag tūliņ un uz vietas, nu nevar taču tas cilvēks ar kustību traucējumiem izlēkšot no sētas, kā to dara pārējie, nav jau nekāds supermens!

Pēc tās briesmīgās avārijas Vuosāri iedzīvotāji ierosināja Turpinājuma kara notikumu piemiņai uzstādītos 238 memoriālos stabus ceļa malā norobežot ar izturīgu drošības sētu. It kā vajadzētu būt mākslas un kompozīcijas pusē, tomēr nobalsoju par. Nu, kāda tur māksla, ja tā apskatāma no vietas, kur visi brauc ar ātrumu deviņdesmit kilometrus stundā? Tā tik vēl trūka, lai kāds tiešām to sāktu pētīt un priecāties, zināms jau, ar ko tas beidzas.

Nākamā avārija notika truša dēļ. Autovadītājs bija mēģinājis izvairīties no sadursmes, neizdevās. Pirmo ziņojumu par pamestiem trušiem Helsinku dzīvnieku aizsardzības centrs saņēma 1997. gadā (ir viena pensionāra liecības par trušiem uz vienas pussalas jau astoņdesmitajos). Seši balti brūni truši, kas nenoliedzami atgādinājuši zooveikalos nopērkamos, iežēlināja pilsētas divkājainos. Viņi cits citam neko sliktu nedarīja, cilvēki pūkainos bumbulīšus vienuziem, kad bija tas lielais aukstums, piebaroja. Tā rezultātā (plus turpmākās siltās ziemas, neparedzēta trušu migrācija no viena būvlaukuma uz otru un citi faktori) minētie seši sāka vairoties kā truši. Šobrīd Helsinkos viņu ir ap septiņiem tūkstošiem, un, pat ja atrastos tas bezatbildīgais, kas toreiz pameta sešus raibus trušus, tad viņu sodīt nevarētu. Tikai 1997. gada beigās pieņēma jaunu Medniecības un dabas aizsardzības likumu, kas paredz sodāmību par svešas sugas ieviešanu Somijas dabā. Suga jau bija paspējusi ieviesties. Tāpat kā Sabilē augošās vīnogas skaitās vistālāk ziemeļos augošās, arī somu city-trušu dzīvesvieta atzīmēta kā visvistālākā uz ziemeļiem.

Novērots, ka pilsētnieki savus garausainos draugus un citus mīluļus tagad pamet ar vēl vieglāku roku, sak, tiks pie pilnvērtīgas dzīves savējo bariņā. Iespējams, cietsiržu aktivitātēs vainojama somu medijos uzplaukusī diskusija par trušiem, kas reti ir skarba, vairāk - izklaidējoši rožaina, pilsētas romantikas izpušķota. Bet pamesto trusīšu izredzes ir sliktas: viņus nepieņem mežonīgais, urbānai videi pielāgojies trušu bars. Tur esot stingra hierarhija.

Arī silto zemju bruņurupučus un putnus Helsinkos atrod aizvien biežāk. Nu labi, nav jau kā pie viņiem tur Zviedrijā, kur policija atrada nezināmas izcelsmes kamieļa mirstīgās atliekas. Piemēram, bruņurupuču pamešanu skaidro ar dzīvnieku lēno vielmaiņu, kas sadārdzina to likumīgo iemidzināšanu - pat līdz simt eiro. Ziema darbiņu padarīs par velti, un pilsētnieks turpinās dzīvot ilūzijā par dāvanu dabai.

Nevar noliegt, ka trušu stāstiņi šad tad izklausās komiski. Kaut vai vasaras piedzīvojumi Malmi kapos, kad pēkšņi sāka gāzties pieminekļi. Brēku oficiālā līmenī sacēla tikai tad, kad kapakmens uzvēlās virsū kādam kopējam. Zem pieminekļiem atklāja alu tīklojumu, kapus caurauda tikai daļa slepeno tuneļu. Dzīve zem zemes turpinās arī aiz kapu žoga. Kapos ieteica nebarot trušus, tas ir, nelikt grieztos ziedus uz kapu kopiņām. Pie šķībajiem pieminekļiem, kas nav baznīcas algotņu uzraudzībā, tagad ir piespraustas vēstulītes: lūdzam steidzami zvanīt uz xxxxxxxx numuru, ja nē, jūsu piemineklis tiks novākts. Tā savus piederīgos var arī vairs neatrast, ja regulāri nenāk uz mirušo pasākumiem, tas ir, svecīšu vakariem. Bet pilsētas domē ir ieviests jauns amats: atbildīgais par trušiem. Ierēdņa darba pienākumos ietilpst regulāri Trušu foruma apmeklējumi. Tās ir pilsētas parku un kapu apsaimniekotāju apspriedes par trušiem, kur tiek apraudāti bojā gājušie koki un apstādījumi. Viena koka atjaunošana Helsinkos izmaksājot 20 reizes vairāk nekā bruņurupuča iemidzināšana: ap diviem tūkstošiem eiro. Neprasiet, no kā tā cena sastāv, atbildi neatradu.

Būt par trusi Helsinkos ir vieglāk, nekā būt par koku: dzīvnieku aizstāvji rūpīgi seko, lai minētās populācijas apspiešanā netiktu pārkāptas truša tiesības. Palīdz zāliena vairākkārtējā appļaušana - šaubos, vai Helsinkos šogad uzsnigs sniegs, tātad, svaigi ataugusi zāle dabūnama cauru gadu. Un gada laikā četras reizes trusene var laist pasaulē pēcnācējus. Pārošanās var notikt gandrīz uzreiz pēc radībām - zīdītāju vidū tas ir retums. Cerams, ka dabas draugi (ne tie, kas trušu, bet gan apstādījumu pusē) nepieļaus austrāliešu un citu kļūmes, piemēram, ieviešot vairāk kaķu. Par vienu jau kaut kur lasīju. Re, Nikke, pelēks runcis, vasarā esot nomedījis piecdesmit trušus, un, ja pieskaita iepriekšējās vasaras veikumu, sanākot kopā astoņdesmit. Nikki drīz iecelšot par mazdārziņu runasvīru, avīzei stāsta kaķa saimnieks Topi Bergs.

Pilsētas atkritumi un parki pirms simt gadiem uz pilsētu atveda putnu, bez kura vairs nav iedomājams neviens urbānais dzejolītis: tā ir vārna. Vispirms jāmin, ka somi lielpilsētu parku vēsturi skaidro racionāli - nekādas tur preileņu pastaigas un mīlestības pret ziemeļos grūti ieaudzējamām daiļdārzniecības pērlēm. Parkus ierīkoja, lai koka pilsētas nenodegtu uzreiz, bet kāda daļa arī saglabātos. Un vārnas bija klāt. Vēlāk viņām iepatikās arī māju pažobeles. Oo, par vārnām es varētu stāstīt daudz. Viņas ir tik interesantas!

Bijušā Helsinku zooloģiskā dārza vadītāja Ilkas Koivisto vārdiem, vārnas ir kā mazi bērni. Viņas vienkārši dzīvo savam priekam un labsajūtai, jo ir barības lasītājas, nevis mednieces. Un barības pilsētā pietiek. Tādēļ vārnas nav attīstījušas savus muskuļus, bet smadzenes. Viņas ir veiklas, izdomas bagātas un viegli pielāgojas situācijai. Ilka Koivisto stāsta savus vārnu vērojumus: viņas nezina, ka spēlējas, bet izbauda visu, ar ko nodarbojas. Nu kāpēc vārnai jāmet gaisā pīlādžoga un jāķer ar knābi, ja to var paņemt tāpat?

Somu putnu vērotāju interneta novietnē Putnutīklā kāds raksta par vārnu, kas gružos atrada superbumbiņu. Vārna pamanīja, ka bumbiņa augstu atlec un ka tas ir forši. Viņa paņēma bumbu knābī, pacēlās spārnos, tad nometa to zemē, un ieraudzīja, ka tas ir vēl foršāk. Tā viņa visu dienu ālējās, bet vakarā savu rotaļlietu apraka, lai no rīta sāktu spēli no gala.

Putnu vērotāji piefiksējuši vārnu ziemas priekus, kas sākušies ar vienkāršu pelēkmelnā ancuka pucēšanu jumta tīrajā sniegā. Vārnas pamanījušas, ka pa sniegu var slīdēt, kā arī to, ka tas ir jautri. Tāpēc, ka tas ir tik jautri, vārnas to dara atkal un atkal. Visu laiku - apzinīgi vai nē - viņas par saviem jaunatklājumiem uzreiz izpļāpājas pārējam baram. Ilka domā, ka vārnas ir egoistiskas un gribētu visu, ieskaitot barību, paturēt tikai sev, bet nespēj, jo ir šausmīgas pļāpas. Dzelzceļa stacijā Ilka novērojis, ka vārnas pēc skata vien atšķir tālbraucējvilcienus no piepilsētas. Līdzko pienāk tālbraucējs, vārnas ir klāt, un pilniem knābjiem lasa nost kukaiņus no vilciena priekšas - tālbraucējiem to sakrājies ka mudž (līdzīgi darbojas sikspārņi: lai nav pārāk jānoskrienas pēc kukaiņiem, viņi naktī aplasot zaceni no pilsētas lielajām spuldzēm).

Vārnu pazinējs no Turku pilsētas Timo Vuorisalo novērojis, ka tirgus vārnas ziemā sildās zem tikko noparkotajām automašīnām. Līdzko piebrauc jauns auto, viņas palien zem tā, jo tur ir vēl siltāks. Un tā visu sestdienu. Reti kurš dzīvnieks tikai pārmanto gēnos iekodētās zināšanas un nepilnveidojas. Bet vārna ir noteikti zinātkāro un gaišo galvu saraksta augšgalā. Oksfordā (kur gan citur) vārnu pētnieki pierādīja, ka vārna (no dzīvniekiem - vēl tikai šimpanze) prot uztaisīt darbarīku. Pētnieki strādāja ar Jaunkaledonijas vārnām. Vārnas kundze Betija prata izveidot āķi, ar ko izķeksēja gaļas drupačas no vertikālas caurulītes, bet vārnas kungs Ābels āķi nespēja izgudrot, toties pagaidīja, kamēr kundze gaļu izķeksēs, un paņēma to sev.

Somu fotogrāfs Anti Leinonens bildēs iemūžinājis, ka vārnas radinieks krauklis arī prot sevi uzmundrināt, kad ir garlaicīgi. Krauklis ieķeras koka zarā ar knābi un pats rotē tam apkārt. Tāpat vien. Leinonenam ir arī bilžu sērija, kur fiksēts, kā kraukļi nolēmuši pakaitināt lāci. Lācis tikko pamodies no ziemas miega, bet kraukļi viņu pīckā ar knābjiem. Lācis sadusmojas, mēģina viņiem sadot un skrien kraukļiem pakaļ, taču tad nogurst un atmet ar ķepu. Bet kraukļi lidinās apkārt un krāc ap lāci vēl lielākā intensitātē.

Varbūt somu vārnas un kraukļi ir sasnieguši zināmu labklājības līmeni, lai varētu šito bohēmu atļauties? Atcerējos ziņu par to psiho latviešu vārnu Jelgavā, Ģintermuižas psihoneiroloģiskās slimnīcas apkārtnē, kas biedēja cilvēkus, un man patika Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētāja Viestura Ķerus striktā vārnu aizstāvības runa, ka ne ar kādu trakumsērgu putni neslimo, un šāda viņu uzvedība ir normāla, jo viņi sargā ligzdas un mazuļus. Viņš vienkārši ieteica likt vārnu mierā. Punkts. Pilsētas atbildīgie dienesti vārnai neko nevarēja padarīt, jo likums bija viņas pusē: viņai bija jāizaudzē mazuļi. Vēlāk gan ligzdu izjauca, tā bija lēmusi pašvaldība.

Nu, bet, atgriežoties pilsētā, kur cilvēka dabas mīlestību nomainījis īgnums un pat naids pret urbānajiem dzīvniekiem, der bez untuma atcerēties, ka cilvēks pats vainīgs, jo, kā jau minēts, pilsēta ir magnēts jaunām sugām cilvēka radīto atkritumu dēļ. Pat trušu populācijas pēkšņā uzziedēšana te, tik tālu uz ziemeļiem, galu galā tiek skaidrota ar helsinkieša pedanti atlasītajiem bioatkritumiem. Siltas alas un degungalā nomests ēdiens aukstajos 80. un 90. gados nodrošināja garaušu turpinājumu. Un tad cilvēks, daudzi cilvēki, jau globāli bija parūpējušies par siltajām ziemām. Viss notiekas, un tik ātras izmaiņas nenesīs ne plastmasas maisiņu nodoklis iedzīvotājiem (pagaidām tas ir teorētisks, lēmums ir iestrēdzis), ne glaunās luksusa atkritumu šķirošanas kastes, pie kurām cilvēkam pašam jāzina, kur mest degošo plastmasu un kur to otru, mūžīgo. Sašutis par jauno atkritumu šķirošanas uzparikti, mūsu sētas sētnieks teica: drīz Eiropas Savienības pilsonim būs aizliegts nopirsties, jo tas var kaitēt apkārtējai videi. Sētnieks laikam bija pārfrazējis Aki Kaurismeki teicienu, ka saunas lietotājiem Eiropas Savienības robežās pieprasīs ķiveres, lai drošāk.

Ja sētniekam te kaut kas nepatīk, viņš drīkst arī aizvākties. Piemēram, uz laukiem! Visi prom no pilsētas - kā būtu? Amerikāņu žurnālists Alans Veismans šo jau ir apcerējis savā grāmatā “Pasaule bez mums”. Viņš aicina atcerēties Grimmu pasaku drēgnumu, skābu sēņu meža smaržu.

Cilvēces biomasas nemaz nav tik daudz, ar to Lielo Kanjonu nepiepildītu, un, ja no zemes virsas pazustu visi cilvēki, tad, piemēram, Eiropu pārklātu pirmatnējie meži - tie, kas te reiz jau bija pirms mums. Mežā būtu kluss, un līdz koku saknēm gaisma iesprauktos reti. Mežs ir atkarīgs no miršanas: kritušas lapas un trūdoši stumbri baro sēnes, ķērpjus, vaboles, kāpurus un tārpus. Eiropas pilsētas atkal būtu stirnu, aļņu, vilku, mežacūku un citu dzīvnieku mājvieta. Arī vārnas pielāgotos.

Mežonīgā pasaule izklausās pēc paradīzes, un Veismans tikai garāmejot piemin, ka pasaule bez mums vēl ilgi ciestu no cilvēka atstātā mantojuma. Ja daba bez cilvēka var iztikt, tad atomreaktori - ne dienas. Tāpat naftas platformas. Naftas krātuves aizdegtos nenodzēšamos ugunsgrēkos, kas izdalītu indes un oglekļa dioksīdu. Un atkritumu piramīdas nemainīgi stāvētu gadu simtiem.

Vēl pirms Veismaņa grāmatas un spekulācijām “kā būtu, ja cilvēka nebūtu”, 1996. gadā Laura Spinneja publicēja rakstu par to, kā izskatītos Londona, ja to pamestu cilvēks. Bet vēl vairāk par to, kā pamestā Londona rudenī būtu taureņu pilna, bet Ņujorkā kaķi pārdzīvotu suņus un plūdus, mani interesē, kas notiktu te, jau tā zaļajos Helsinkos? Un, sev par prieku, atrodu, ka viens no maniem iecienītākajiem somu rakstītājiem Ilka Malmbergs Helsinku pamešanu aprakstījis jau 1991. gadā:

“Pirmais gads būtu žurku un suņu. Ziema nogalinātu baložus un suņus (par to gan mans kaimiņš priecātos!). Pēc žurkām nāktu izsalkušas lapsas, un ziemā būtu dzirdamas tikai vārnas. Pavasarī un vasarā Helsinki smaržotu kā vēl nekad. Bites, bizbizmārītes un taureņi kļūtu par aizaugošās pilsētas neatņemamu sastāvdaļu.

Piecus gadus viena vasara burvībā pārspētu otru. Pilsētā iejustos arī plēsīgie putni, uz Helsinkiem viņus atvilinātu kurmji. Pat Lapzemes žagatas te iedzīvotos. Helsinki aizaugtu ātri, jo beidzot neviens neierobežotu koku sakņu, zaru un sēklu anarhistiskās tieksmes, atstātajā pilsētā ir kur izplesties un iesēties. Jau pēc diviem gadiem pilsētā redzamas spocīgas, it kā cilvēku veidotas lapkoku gatves. Jaunie bērzi, kļavas un liepas labi justos tramvaju sliežu spraugās. Līdz sēņu maršam pilsētā jāgaida vismaz desmit gadi. Pelēkās mājas pamazām klātu slimīgi zaļa sūna un ķērpji. Vispacietīgākā ir egle, jo zina, ka būs uzvarētāja - tā pilsētu pārņemtu pēc simt vai divsimt gadiem.

Un aizēnotu. Pilsēta beidzot sāktu drupt. Helsinki būtu slapja pilsēta, taču kādā karstā vasarā tā aizdegtos. Pēc ugunsgrēka, kad iznīcināti daudzi cilvēka atstāti bezjēdzīgi priekšmeti, viss sāktos no jauna, šoreiz jau dubulttempā.”

Pirms ziemas sezonas kaimiņi laukā steidz izklapēt visus spilvenus, segas un dīvānus. Ziemā viņi šos priekšmetus liks uz balkona izsaldēt, lai iet bojā visi neredzamie mošķi.

“Nebiju talkā, jo no Ikeas atvestajā jaunajā dīvānā bija iemājojušas lidojošās skudras,” taisnojas kalsnā kaimiņiene, “atvērām iepakojumu, izgājām virtuvē paēst, atgriezāmies, un viss melns, nezinu, no kurienes tās skudras uzradās, vai tiešām no dīvāna?!”

“Ko tad tu, izpūti indi vai atsaucāt indētājus?”

“Nē, ko tu! Esmu pret kukaiņu indēšanu un indes izsmidzināšanu telpā, kur pašiem jādzīvo! Es todien, kad bija tā talka, ik pa divdesmit minūtēm skudras sūcu ar putekļusūcēju, bet viņas nāca vēl un vēl. Viņas joprojām uzrodas,” kaimiņiene skumji nopūšas un turpina klapēt savu slimīgi zaļo dīvānu.

Es ar skudrām kopā vienā gultā nekad nevarētu pagulēt.

Pamanīju, ka dīvānā noskatās arī mans augšējais kaimiņš. Nebiju viņu ilgi redzējusi, man viņa pat sāka pietrūkt. Citi kaimiņi vēlu vakarā dzen naglas un lamājas, un, tā vietā, lai mans ausīgais kaimiņš ietu viņus apsaukt vai kartējoreiz izsauktu policiju, trokšņošana turpinās. Pieklājības pēc pastāvēju un paskatījos, kā kaimiņiene sit dīvānu.

Bet kaimiņš izkratīja sirdi. Izrādās, viņam tepat, Vuosāri krūmos, iekodusi ērce, un šis nogulējis slimnīcā ar retu, Laima slimības izraisītu meningītu, par ko somu ārsti esot šokā un pilnīgā neziņā: Helsinkos šis esot pirmais gadījums. Kādam jau vienmēr sanāk būt pirmajam.