Zaļās fejas lāsts

Pasaulē, kurā cilvēks iemanījies saskatīt divu pretēju spēku nebeidzamu cīņu, jebkuras zāles, nepareizi lietotas, var kļūt par indi, bet jebkuru indi, kā zināms, iespējams izmantot dziedināšanai. Viss sākās ar vērmelēm (Artemisia absinthium), kuras jau senie ēģiptieši pļāva, sažāvēja un glabāja savos noslēpumainajos zāļu skapīšos. 16. gadsimtā pirms Kristus tapušā papirusā vērmele ieteikta kā līdzeklis pret cērmēm un menstruāciju sāpēm, arī kā antiseptisks un tonizējošs līdzeklis. Pitagors vērmeles lapām, izmērcētām vīnā, piedēvēja spējas mazināt dzemdību sāpes, bet Hipokrats ieteica tās pret reimatismu un anēmiju. Galēns izmantoja vērmeli, ārstējot biežus ģīboņus un vispārēju vājumu, bet Plīnijs pasludināja vērmeļu tēju par gremošanas un žultspūšļa darbības veicinātāju. Šis viedoklis noturējās visilgāk, tautas medicīnā vērmeles rūgtums vēl tagadtiek uzskatīts par apetīti rosinošu, taču vispravietiskākais bija romiešu ārsta Dioskorīda ieraksts grāmatā De materia medica, kurā vērmeles nodēvētas par lieliskām zālēm pret alkoholismu. Gandrīz divus tūkstošus gadus vēlāk absints, kura pagatavošanā izmantots vērmeļu uzlējums, vairākās rietumvalstīs tika aizliegts kā galvenais vaininieks neprāta, noziedzības, izlaidības un deģenerācijas epidēmijā.

Čūskas zāle

Apulejs apraksta mītu par kentauru Hīronu, kuram vērmeles stādu dāvāja dieviete Artemīda. No viņas vārda cēlies latīņu nosaukums Artemisia, bet absints ir ņemts no grieķu apsinthion – nedzerams, rūgts, indīgs. Indes rūgtums kā simbols agri ienāca seno tautu valodā, Vecajā derībā vērmeles pieminētas astoņas reizes – runājot par visu ļauno un nepatīkamo, kas dzīvē sagaida Dieva dusmas izpelnījušos cilvēku. Senajiem ebrejiem bija skaidrs, ka vērmeles Dievs radījis, lai ik uz soļa atgādinātu par grēka augļiem. “Lai nav jūsu vidū ne vīra, ne sievas, ne dzimtas, ne cilts, kuru sirds šodien novērstos no Tā Kunga, mūsu Dieva, un ietu kalpot šo citu tautu dieviem; lai nav starp jums nevienas saknes, kas nes indīgus augļus un vērmeles,” Mozus teica savai tautai. “Jo svešas, netiklas sievas lūpas ir saldas kā medus, un viņas rīkle, tai runājot, ir glumāka par labāko eļļu, bet pēc tam tās ir rūgtas kā vērmeles un asas kā abās pusēs griezīgs zobens,” brīdināja Zālamans. Leģenda vēstī, ka vērmele izauga tās čūskas pēdās, kas kārdināja pirmos cilvēkus un pameta paradīzi līdz ar viņiem. “Tādēļ ka tie atmeta Manus baušļus, ko Es tiem devu, un neklausīja Manu balsi un nedzīvoja pēc tās, bet turējās pie savas nepakļāvīgās sirds un kalpoja baaliem, kā tie to mācījušies no saviem tēviem, tādēļ, saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, Es ēdināšu šo tautu ar vērmelēm un dzirdināšu to ar indīgu dzērienu...” tā ar Jeremiju runāja viņa Dievs. Vēl skaidrāks brīdinājums ir pierakstīts Jāņa Atklāsmes grāmatā: “Un trešais eņģelis bazūnēja, un no debesīm krita liela zvaigzne, degdama kā lāpa, tā krita uz upju un ūdens avotu trešo daļu. Zvaigznes vārds saucās Apsints, un trešā daļa ūdeņu tapa par vērmelēm; nomira daudz cilvēku no ūdeņiem, jo tie bija tapuši rūgti.” Krievu valodā viens no vērmeles paveidiem izsenis dēvēts par “černobiļ”, kas lika zināmajā kodolreaktora avārijā saskatīt Apokalipses tuvošanās zīmi. Raganu un zāļu tantiņu krājumos vērmeles tika izmantotas, lai izraisītu vīzijas un ļautu jaunām meitenēm nosapņot sava nākamā vīra vārdu (šim nolūkam svētā Lūkasa dienā jādzer vērmeļu, medus un etiķa maisījums vai arī jāliek zem spilvena gabaliņš vērmeles saknes ogles).Bet rūgtums paliek

Vērmeles satur absintīnu (C₃₀H₄₀O₆), vielu, kas ir otrā rūgtākā no mūsdienu zinātnei zināmajām, un šis rūgtums vienmēr ticis uztverts metaforiski. Senajā Romā divriču skriešanās sacensību uzvarētājam pasniedza kausu ar vērmeļu uzlējumu, lai atgādinātu par to, ka arī uzvarā ir sava daļa rūgtuma. Daudzās valodās vārdi “vērmeles” un “rūgtums” tiek izmantoti par sinonīmiem dzīves nelaimēm un dvēseles mokām. Literatūrā šādi epiteti kļuva populāri, sākot ar romantisma laikmetu – rūgtuma alka ne vien savu miesu mērdējošie askēti klosteros un tuksnešos, bet arī dzīvē vīlušies mīlnieki no Šekspīra laikabiedru traģēdijām. “Ir šajos smieklos vērmeles,” – tipisks tālaika atgādinājums no kādas Džona Forda lugas. Traģismu nedaudz mazina vienīgi vārda izcelsme – gluži tāpat kā latviešu valodā, angļu wormwood (vērmeles) ir aizgūts no vācu valodas Wermut un sākotnēji nozīmējis nevis ķirmju sagrauztu koku, bet gan cērmju dzenamo līdzekli.

Senajā Grieķijā un Romā tika dzerts “absintīns” – vērmeļu vīna uzlējums, kas kļuva populārs Renesanses laikā un aprakstīts vairākos tā laika literārajos sacerējumos. Vienlaikus bija pazīstams dzēriens, kas dēvēts par vērmeļu ūdeni – to izmantoja kuņģa sāpju ārstēšanai. Anglijā 17. gadsimtā esot bijis alus ar vērmeļu garšu, dēvēts par “pārlu” un nopērkams Londonas publiskajos namos. Absints tādā veidā, kādā tas kļuvis par leģendu, tika izgudrots 1792. gadā kādā Šveices ciematiņā, kurā bija apmeties no Francijas aizmukušais hugenots monarhists Pjērs Ordinērs. Viņš esot pelnījis iztiku, braukājot pa tuvējām ielejām un tirgojot pašdzītu toniku no vērmelēm, fenheļa un anīsa. Viņš nomira 1821. gadā, ap to laiku dzēriens jau bija kļuvis populārs ar nosaukumu “Zaļā feja”. To izgatavot turpināja māsas Enrio – vēlāk viņas apgalvoja, ka darījušas to jau pirms Ordinēra ierašanās.

Pagrimuma sākums

Kāds majors Dubjē, ievērojis, ka glāzīte zaļā palīdz gremošanas traucējumu un drudža mazināšanai, nopirka no māsām recepti un sāka gatavot absintu pats. Viņa meita apprecējās ar Anrī Luī Perno un lika pamatus jaunā zīmola dinastijai. Viņi pārcēla ražotni uz netālo franču pierobežas pilsētiņu Pontarljē un drīz vien no mazā biznesa pārgāja uz lielo – zināms, ka sākumā tika ražoti 16 litri dienā, vēlāk – 408 litri, bet “Zaļās fejas” popularitātes ziedu laikos – ap 20 tūkstošiem litru dzēriena, kas tika saukts par absintu Pernod. Ar šo absinta marku saistās kāda anekdote – kad mistiķis Aleisters Kroulijs Parīzē uzņēma savu angļu draugu, kuru paziņas bija brīdinājuši nedzert absintu, viņš teica: “Šeit visi dzērieni ir bīstami, izņemot vienu – pasūti bārmenim perno un tu nebūsi kļūdījies!” Perno bija pirmais un populārākais absints, taču drīz vien tam parādījās konkurenti. Laikā, kad absinta pārdošana Francijā tika aizliegta, Pontarljē darbojās vismaz divdesmit piecas rūpnīcas, kas ražoja bīstamo smaragda krāsas šķidrumu.

Kāda tad īsti ir absinta recepte? Tā kā pats nosaukums “absints” nekad nav ticis patentēts, eksistē neskaitāmas variācijas, veikli pakaļdarinājumi, rūpīgi mēģinājumi restaurēt oriģinālo garšu un arī jaunizgudroti dzērieni baltā, zilā, dzeltenā un pat sarkanā krāsā (sarkano absintu dzerot vienīgi Merilins Mensons). Tradicionāli par absintu dēvēts stiprs alkoholisks dzēriens (no 65 līdz 75 grādiem), kas destilēts no vairāku augu uzlējumiem vai ekstraktiem. No vērmelēm tas ieguva zaļo krāsu, no anīsa – īpašību kļūt dūmakaini bālam, sajaucoties ar ūdeni. Vēl absintam tika pievienots jau minētais fenhelis, melisa, koriandrs un izops. Reizēm absinta garšā var sajust mentola un kanēļa aromātus, taču pagatavošanā tie nav izmantoti. Būtiska atšķirība starp “īsto” absintu un “viltoto” ir destilācijas procesā – absints nav spirta un aromatizatoru maisījums, nedz arī uzlējums. Amerikāņu kīmiķis Teds Brejo dzimtajā Ņūorleānā ir atklājis izzudušā dzēriena pēdas un pārcēlies uz Franciju, kur mēģina restaurēt sākotnējo recepti. Viņš rūpīgi analizējis visas saglabājušās “pirmsaizlieguma laika” absinta pudeles, iepircis autentisku iekārtu un eksperimentē jau vairākus gadus. Viņa gatavotais absints ir vairākas reizes pārdzīts vērmeļu un pārējo augu uzlējums, sākumā bezkrāsains, bet tad tiek iekrāsots ar jaunu vērmeļu devu.Bohēmas eliksīrs

Perno ražotais absints vislielāko tirgu atrada Alžīrā dislocēto franču karavīru vidū, kur tika uzskatīts par universālu līdzekli cīņā pret karstuma izraisītajām slimībām. Ar absintu tika dezinficēts dzeramais ūdens un brūces, absintu lietoja pret malāriju un drudzi, ar absintu izdzina utis un blusas. Atgriezušies dzimtenē, kareivji vairs nespēja iedomāties savu dzīvi bez absinta, bet 19. gadsimta 80. gados Francijas vīnogulājiem uzbrukusī epidēmija padarīja absintu lētāku par vīnu un līdz ar to – pieejamāku vienkāršajai tautai. Noslēpumains un reizē zīmīgs fenomens bija absinta popularitāte Francijas un Anglijas mākslinieku bohēmas vidē. No vienas puses – tā bija sava veida poza, nolaišanās līdz visnabadzīgāko sabiedrības slāņu gaumei.

“Es ceru, ka jūs dzerat absintu. Man nekā cita vairs nav,” tā, vedot pie sevis ciemiņus, mēdza teikt izsmalcinātais dzejnieks Laionels Džonsons. Ar absintu nodzērās tolaik nevienam nepazīstamais gleznotājs Vinsents van Gogs, viņa liktenis vilināja Ernestu Dovsonu, Oskaru Vaildu un Polu Gogēnu. Taču bija vēl kaut kas – absints nepārprotami iedarbojās uz apziņu atšķirīgi no citiem dzērieniem. Ogļračus un sētniekus tas noveda līdz ārprātam un epilepsijas lēkmēm, bet māksliniekus un dzejniekus pacēla vēl nepieredzētos radošās brīvības augstumos. Absinta ziedu laikos radās impresionisms, dadaisms, sirreālisms un kubisms. Absinta ietekmē tapa Bodlēra, Verlēna un Rembo dzeja. Absinta reibums nebija smags un iemidzinošs, tas padarīja galvu vieglāku un roku – drošāku. Tika runāts, ka absints izraisa vīzijas, padara skaidrāku pasaules redzējumu, bet pats galvenais – tas īpašā veidā atdala ķermeni no gara un ļauj paskatīties pašam uz sevi no malas. Absinta ietekmē cilvēks atbrīvojas no kādas eksistenciālas atkarības, kas saistīta ar duālo pasaules uztveri. Viņš iegūst spēju darboties, klātneesot, vien vērojot notikumu gaitu. Vīns atraisa mēli un padara pasauli skaistāku, alus mīkstina cilvēka locekļus un gribu, piešķirot bravūru, konjaks uzmundrina, bet viskijs un degvīns silda emocijas – visi šie dzērieni, lai arī uz brīdi, bet pastiprina kādas cilvēkā jau esošas spējas, sajūtas vai vēlmes. Absints rīkojas savādāk – tas atrauj dzērēju no zemes, dod viņam jaunu, iepriekš nezināmu pieredzi, liek rīkoties tā, kā iepriekš viņam nebūtu pat ienācis prātā. Daudzi nostāsti par absinta lietošanas sekām ir reducējami uz vienu frāzi: “Es izdarīju kaut ko tādu, ko skaidrā nebūtu darījis nekādā gadījumā.” Tiesa, otrs raksturīgākais pārdzīvojums ir vēl vienkāršāks: “Es neatceros, ko izdarīju.” Tuvošanās savu iespēju robežai un jaunu pasauļu apgūšana, it īpaši saistot to ar absinta reibuma pirmajām stadijām raksturīgo domāšanas un redzējuma skaidrību, ir tieši tas, ko īsts mākslinieks meklē visu mūžu. Zaļā feja ir iedvesma tīrā veidā. Absints kļuva populārs radošo profesiju un sabiedrības padibeņu vidū. To ienīda viktoriānisma norieta svētuļi, mietpilsoņi un dzimstošā industriālā kapitāla pārstāvji.Rituāls

Absinta lietošana vienmēr bijusi saistīta ar kādu īpašu paņēmienu. Tīrā veidā tas ir bijis rūgts, negaršīgs un pārāk stiprs dzēriens, kas izraisa mutes gļotādas un rīkles apdegumus, nepatīkamu pēcgaršu un gremošanas traucējumus. Spēcīgie aromatizatori nav ļāvuši izmantot absintu arī kokteiļu pagatavošanai (tādi kokteiļi bijuši populāri vienīgi absinta renesanses laikā Anglijā). Nabadzīgākie dzērāji vienkārši šķaidījuši absintu ar ūdeni, izsmalcinātākie izmantojuši speciālas glāzes un absinta karotes (īpašas, dekoratīvi perforētas ietaises), kas novietotas virs dzēriena, un tajās ielikts cukurgrauds, kas pārliets ar ūdeni. Cukuram šķīstot, tas sajaucies ar absintu glāzē un dzērājs kādu brīdi pavadījis, aizkustināti vērojot, kā dzidri zaļais šķidrums iegūst dūmakaini bālu nokrāsu. Labais tonis bija šādā brīdī pateikt kaut ko poētisku par vērojamo ainu un tās neizsakāmo skaistumu. Šim vulgārajam procesam ir veltītas daudzas apgarotas dzejas rindas, bet absinta glāzi vērojoša cilvēka portrets ir kļuvis par izplatītu mākslas darbu tēmu. Savu “absinta dzērēju” ir gleznojuši Eduārs Manē, Edgars Degā, Onorē Domjē, Anrī Tulūzs-Lotreks un Žans Fransuā Rafaelī. Pablo Pikaso laikā no 1901. līdz 1914. gadam absintu attēlojis sešās gleznās. Tikai vēlāk dzimusi ideja ar absintu aplietu cukurgraudu aizdedzināt un vērot uguns un šķidruma saspēli; viens no jaunāko laiku izgudrojumiem piedāvā degošā absinta glāzi apgriezt otrādi un ieelpot absinta tvaikus. Tulūzs-Lotreks nekad nedzēra tīru absintu, ko pastāvīgi nēsāja līdzi izdobtā spieķī, bet gan atšķaidīja to ar konjaku, dēvējot šo maisījumu par “Zemestrīci”.

Mūsdienu absintus iespējams iedalīt divās kategorijās – tajos, kas sajaucoties ar ūdeni, kļūst pienaini balti (tam par iemeslu gan ir spēcīgāka anīsa esences klātbūtne), un tajos, kas vienkārši kļūst caurspīdīgāki. Tas ir viens no paņēmieniem (lai arī ne pilnīgi drošs), kā atšķirt dzērienus ar dabīgām izejvielām no tādiem, kuros spirts atšķaidīts ar krāsvielām. Otrs absinta cienītājiem būtisks apsvērums ir vērmeļu esences koncentrācija, kas dažādu marku dzērienos ievērojami atšķiras.Viņpus veselā saprāta

Deviņpadsmitā gadsimta nogalē dzima pirmās teorijas par psihisko slimību iemesliem un raksturu, to saistību ar māksliniecisko ģēniju. Absints tika pasludināts par vistīrāko indi, kas noved pie sajukšanas prātā. Un te ir jāpiemin kāds būtisks atklājums, par ko mums jāpateicas 19. gadsimta ķīmiķiem. Iegūstot vērmeļu esenci, tajā atklājās kādas vielas klātbūtne, kas bija jau konstatēta ciedros (Thuja occidentalis) un dēvēta par tujonu (C₁₀H₁₆O). Vērmeļu esencē tās koncentrācija varēja sasniegt pat 60 procentus. Tujons ir indīgs. Ārsti demonstrēja tujona iedarbību, injicējot to žurkām – konvulsijās un epilepsijai raksturīgās krampju lēkmēs tās mira pāris minūšu laikā. Tujons tika pasludināts par galveno absinta īpašās iedarbības iemeslu, jo tas “izraisa smadzeņu bojājumus un nieru disfunkciju”. Absints esot vainojams pie epilepsijas un tuberkulozes, noziedzības un psihisku slimību izplatības. 1905. gada augustā franču izcelsmes šveicietis Žans Lanfrē pārnāca mājās, izdzēra divas glāzes absinta un nošāva gan sievu, gan divus un četrus gadus vecās meitiņas. Apkārtējo kantonu iedzīvotāji savāca 82 450 parakstus un iesniedza varas iestādēm petīciju ar aicinājumu aizliegt absintu. Gadu vēlāk Šveice kļuva par pirmo valsti, kurā šis dzēriens tika pasludināts ārpus likuma. Absints tika aizliegts Francijā – kā galvenais iemesls tika minēta franču karavīru deģenerēšanās un nespēja karot ar veselīga optimisma pārņemtajiem vācu alus dzērājiem. 1912. gadā absintu aizliedza ASV, kur to lietoja praktiski tikai Ņūorleānā. Runājot par Žanu Lanfrē, neviens nepievērsa uzmanību tam, ka pirms absinta viņš torīt bija izdzēris glāzīti konjaka, tasīti kafijas ar brendiju, piparmētru liķieri, septiņas glāzes vīna un, atgriežoties mājās – vēl aptuveni litru vīna. Vainīgs bija absints. Perno ģimenes rūpnīca tika pārdota “Nestle” korporācijai, kas šobrīd tur ražo zemeņu pienu.Žurku inde kā opijs tautai

Tujons joprojām tiek atzīts par toksisku vielu, kuras klātbūtne pārtikas produktos ir ierobežota ar atsevišķu valstu un Eiropas Savienības likumiem. Tas nav narkotika, tādēļ tujonu saturošu produktu glabāšana vai lietošana nav sodāma. Vairākās valstīs (Spānijā, Čehijā, Lielbritānijā) absints ar nelieliem ierobežojumiem ir ražots un pārdots vienmēr. Absinta markas, kas nesatur dabīgas vērmeles, ir legālas joprojām. Tujona kults šaurās etnobotānikas līdzjutēju aprindās ļāvis uzkrāt nelielu, bet būtisku pieredzi. Kāds jaunietis, kura piedzīvojums aprakstīts interneta publikācijā, lietojis vērmeļu esenci, atšķaidītu ar “Vodka Absolut” un guvis vienīgi nepatīkamas pēcgaršas sajūtas. Cits iedzēris 10 miligramus aromaterapijas veikalā nopirktas tīras vērmeļu eļļas, kas domāta masāžai, un atrasts pēc pāris stundām smagā psihiskā stāvoklī, kam sekoja nieru atslēgšanās un sirds apstāšanās nākamajās dienā. Tikai pēc nedēļas reanimācijas nodaļā viņu izdevies glābt. Sabiedrības attieksme pret šāda veida eksperimentiem ir bijusi dažāda – piemēram, ASV 40. gados bijis populārs dzēriens “Mickey Slim”, kurā džinam pievienots nedaudz DDT asākām izjūtām. Teorētiski absintam piemīt īsti narkotiska maisījuma īpašības – alkohols ir depresants, bet tujons uzskatāms par stimulatoru. Izplatīts ir uzskats, ka autentisku absinta piedzīvojumu var izbaudīt, atšķaidot vērmeļu
esenci ar mūsdienās ražotu “Pernod” liķieri (šī alkoholiskā dzēriena marka tika saglabāta, pēc absinta aizliegšanas izslēdzot no receptes vērmeles, – būtībā tas ir uzskatāms par anīsa liķieri). Pēc kādas neapdomīgas publikācijas žurnālā “Playboy” izplatījies mīts par to, ka tujons ir spēcīgs afrodiziaks. Nereti tas ir salīdzināts arī ar marihuānu, it īpaši, ņemot vērā kultūrvēsturiskās paralēles to popularitātē un aizliegumā. Kāds Deils Kastiljo savā pētījumā norāda, ka tujons un marihuānā esošais tetrahidrokanabinols pieder vienai terpenoīdu klasei un tiem ir līdzīga molekulārā struktūra, tāpēc tie iedarbojas uz vieniem un tiem pašiem smadzeņu receptoriem. Patiesībā šo vielu iedarbība ir atšķirīga – marihuāna izraisa īslaicīgu uzbudinājumu, kas bieži saistīts ar trauksmes stāvokli, taču tā ir diezgan vājš halucinogēns un beigās notrulina uztveri. Tujons, gluži pretēji, ir spēcīgs stimulants ar ilgstošu iedarbību, kas lielākās dozās kļūst par konvulsijas izraisošu indi.Pierādījumu trūkums organismā

Bioķīmiķi ir mēģinājuši izpētīt tujona iedarbību, – starp citu, tujons atrodams ne vien vērmelēs, bet arī salvijā (Salvia oficinalis), biškrēsliņos (Tanacetum vulgare), ciedros (Thuja occidentalis) un vībotnēs (Artemisia vulgaris), dažādi šo augu produkti tiek izmantoti medicīnā (līdz pat nesenam laikam – klepus zālēs), pārtikā kā garšvielas un aromatizatori (no alkoholiskiem dzērieniem jāpiemin kaut vai vermuti, benediktīniešu un Šartrēzes liķieri), parfimērijā (vīriešu odekolonos “Ralf Lauren Safari” un “Hugo Boss”), kāda apavu krēma receptē un žurku indē. Tujona klātbūtni dažādos produktos regulē likumdošanas normas (Francijas likumdošanā pēc 1988. gada labojumiem ir pieļaujama maksimālā tujona klātbūtne alkoholiskos dzērienos – 10 līdz 35 litru alkohola), taču tikai 2000. gadā veiktajā Bērklijas zinātnieku pētījumā ir konstatēta iespējamā tujona psihoaktīvā iedarbība uz smadzeņu darbību. Atklāts, ka tas bloķē gamma aminosviestskābes iedarbību uz smadzeņu receptoriem un var izraisīt neironu atslēgšanos, kas hipotētiski noved pie halucinācijām. Taču arī šajā gadījumā jāsecina, ka praktiski nav iespējams izdzert tādu absinta daudzumu, lai sasniegtu aprakstīto efektu – šis dzēriens gluži vienkārši ir par stipru un alkohols izraisa organisma vispārēju saindēšanos un apziņas zudumu daudz ātrāk. Tiesa, ir dzirdēts pieņēmums, ka tujona iedarbība var izpausties, tam uzkrājoties organismā ilgstošas absinta lietošanas rezultātā, taču šajā sakarā nav veikti nekādi pētījumi. Vēl jāpiebilst, ka absintā, kas ražots pēc pagājušā gadsimta 20. gadiem, tujona klātbūtne ir niecīga. Jau pieminētais absinta restaurators Teds Brejo ir veicis gan pašdzīto, gan vēsturiski saglabājušos dzērienu ķīmisko analīzi un vispār nav tajos konstatējis tujonu. Tujons, kas tiek iegūts vērmeļu lakstu mērcēšanas rezultātā, pazūd destilācijas procesā un gala produktā nav atrodams. Teorētiski var pieļaut, ka bijušas kādas “neīstā absinta” markas, kuru izgatavošanā dzēriens nav ticis destilēts, taču ticamāks ir cits absinta “indīguma” izskaidrojums – cenšoties atdarināt oriģinālā absinta zaļo krāsu, 19. gadsimta ražotāji par krāsvielu izmantojuši vara vitriolu, ko mūsdienās aizstāj ar pārtikas krāsvielām.