Zaideko, tērdakens u.c. lanjapes

Viss nudien sākas ar vārdiem. Tieši vārdi ir tie, kas rada pirmo iekāri, pirmo vēlēšanos dabūt, apostīt, nogaršot — vismaz tādiem, kam iet pie sirds paši vārdi. Piemēram, daikvirijs. Labi, es zinu, ka pareizāk būtu sacīt un rakstīt “daikirijs” (vai varbūt — daikiri?), tomēr F. Skota Ficdžeralda un Hemingveja latviski tulkotajos romānos bija “daikvirijs”, un, tos lasot, man bija pilnīgi skaidrs, ka kādudien, slēpdamās no tropiskas tveices kādā krēslainā krodziņā ar noskrambātiem bāra ķebļiem un spoguļgludu leti, teikšu: “Vēlreiz dubultsaldēto daikviriju absolūti bez cukura!” Kā Hemingveja Tomass Hadsons Kubā. Tiesa, Kubā man nav gadījies būt, taču no tveices — 40 grādi, gaisa mitrums — 100%, glābties pērnajā pavasarī iznāca Luiziānā. Daikiri tur var dabūt, cik tik uziet, turklāt atvēsināties iespējams, neizkāpjot no mašīnas — tāpat kā citur Amerikā (bet nu jau, protams, ne tikai tur) var slaiki piestūrēt pie lodziņa un mikrofonā ierunāt: “dubulthamburgeru, dubultfrī, dubultkečupu”, tā viscaur Luiziānas štatā izmētātajos namiņos tādā pašā mikrofonā var pasūtīt daikiri. Kas ir “dubultsaldētais”, es tā arī nesaprotu, man aizdomas, ka tā būs tulkotājas kļūme, toties dubulto daikiri var prasīt droši, bet krēslainajam krodziņam pataupīt, teiksim, hurricane, “orkānu” — arī tas gatavots uz subtropiskajā Amerikā iecienītā ruma bāzes, turklāt, atbilstoši nosaukumam, rumam vēlams būt 151 proof , t.i., saturēt 75% alkohola. Atšķirībā no neskaitāmām citām vietām ASV, kur virsroku guvuši Džordžam Bušam līdzīgi skarbi, kareivīgi puritāņi, Luiziānā alkoholu var iegādāties jebkurā diennakts laikā, pie tam krogā jums to dos arī “to go” — līdzņemšanai. Tiesa, gluži tāpat kā citur, arī Luiziānā nav atļauts uz ielas dzert no vaļēja trauka, taču risinājums ir aizvākota putuplasta glāzīte ar caurumu vāciņā — salmiņam.

Taču, protams, neba daikiri ir tas vārds, kas pirmais nāk prātā, domājot par Luiziānu. Ar pašu štata nosaukumu saistās visizdevīgākais nekustamā īpašuma darījums pasaules vēsturē, tā saucamais “Luiziānas pirkums” — 1803. gadā materiālu grūtību māktais Napoleons, padzirdējis, ka Tomass Džefersons vēlas pirkt Ņūorleānas pilsētu, lai iegūtu kontroli pār Misisipi upi, steigšus pārdeva tolaik relatīvi nelielajām Savienotajām Valstīm ne tikai Ņūorleānu, bet vēl milzu zemes platības — no Misisipi upes līdz pat Klinšu kalniem — līdz ar to par nieka 15 miljoniem dolāru dubultojot ASV teritoriju un ieguldot savu artavu, lai tās kļūtu par supervaru. Savukārt no Napoleona palikuši vien daži, no pārējām Savienotajām Valstīm atšķirīgi elementi likumdošanā. Un, protams, vietu nosaukumi — Pontšartrēna ezers (patiesībā sālsūdens lagūna), Lafajete, Batonrūža, Žanrete, Tibodo, Monpeljē. Tas patiesībā nav nekas unikāls — minētajā plašajā teritorijā franču vietvārdu ir cik uziet — starpība tā, ka franči tur nedzīvo jau pārsimt gadu, toties Luiziānā — dzīvo. Tiesa, viņu valoda stipri atšķiras no tās, kuru runā Parīzē, Lionā vai Marseļā, viņu ir tikai 10% no visiem Luiziānas iedzīvotājiem un viņus pat nesauc par frančiem, bet gan par Cajuns (angliski) vai Cadiens (franciski) — tātad keidženi jeb kadjeni — ļaudis, kuri tika deportēti vai bija spiesti izceļot no Akādijas (franciski — Acadie), tagadējās Kanādas provinces Jaunskotijas, 18. gadsimta vidū. Kā iegansts tika minēta akadiešu atteikšanās zvērēt uzticību Anglijas karalim un anglikāņu baznīcai, tomēr patiesais iemesls, šķiet, būs britu kāre pēc akadiešu iekoptās, auglīgās zemes. Franciski runā arī liela daļa Luiziānas melno iedzīvotāju — gan no Haiti (toreizējās Santodomingo) ieceļojušo brīvo ļaužu, gan brīvību izpirkušo vergu pēcteči, kuriem senčos bijis arī kāds baltais francūzis — tā saucamie kreoli. Francijas kolonijās kārtība, šķiet, bijusi mazāk stingra nekā citur Ziemeļamerikas dienvidos — baltam vīrietim uzturēt melno kurtizāni, nodrošinot viņu ar māju un visai dāsnām materiālajām vērtībām, kā arī dodot līdzekļus viņas bērnu izglītībai, nav bijis nekas neparasts. Saskaņā ar leģendu, ko daudzi gan uzskata par vēsturisku faktu, kreolu “pirmvecāki” bijusi melnā verdzene Marī Terēze Kuenkuena un dižciltīgs francūzis Klods Tomass Pjērs Metojers, kuru desmit bērni daudzās paaudzēs saražojuši ap 10 000 pēcnācēju.

Taču būtiski, protams, nav visi šie radu raksti, bet gan tas, kas no tā visa iznācis. Un iznākusi ir, piemēram, Ņūorleāna, kas šķiet viena no tām pasaules pilsētām, kur valda mūžīgi svētki — nu, vismaz tajās vietās, kur iemaldās tūristi. Slavenais Franču kvartāls ir vieta, kur mājām ir mauru stilā kaltas balkonu margas, augsti un šauri logi ar koka aizvirtņiem, kur smaržo kafija (piebilde: ja citur Amerikā regular ir vienkārši melna kafija, vai tas brūnganais ūdens, ko amerikāņi par tādu dēvē, tad Ņūorleānā pasūtot regular, jūs dabūsit stipru kafiju, bet noteikti ar cukuru, jo, pasniegta citā veidā, tā izraisot vēzi — tā uzskata vietējie) un tīkami šķind pudeles un glāzes jau pieminētajos krēslainajos krodziņos — vienvārdsakot, valda laiska omulība, kuras autentiskumu nedaudz mazina tikai ik pa kvartālam izvietojušies dažādu krāsu un ietērpu ļautiņi, kuri ilgstoši stāv sastinguši kā īstas skulptūras, tad negaidīti, peļņas nolūkos, sakustas, — bet viņus var mierīgi ignorēt. Taču vienā mirklī, pēc kādas neredzamas varas dotas komandas, viss var arī mainīties: piepeša drūzma, spiegšana, skaļi smiekli un saucieni, ko pārspēj vienīgi misiņa pūšamo kņada — ir sākusies kārtējā parāde — parāde, kas neko un nevienu negodina un kuras vienīgais mērķis šķiet radīt kustīgu dekorāciju. Pārvietoties nav iespējams, atliek vienīgi nogaidīt, kad raibā varza būs aizkustējusi garām un pārstās līt krāsaino, lēta metāla kreļļu lietus, kuru birdina gan parādes dalībnieki, gan uz balkoniem nez kur saradušies tūristi — sevišķi biezu birumu saņem jebkura sieviete, kura gatava atkailināt krūtis vai pacelt uz augšu brunčus. Runā, ka Mardi gras (“Treknā otrdiena”, resp. Pelnu diena, Meteņi, Fašings) parādē metot krūzītes — jādomā, ne pārāk smagas vai plīstošas. Tikpat spontāni, bez redzama iemesla, tev bārā blakus sēdošais cilvēks var piepeši pielēkt kājās un mesties pie durvīm, saukdams “Showtime, showtime!” un tik tiešām — pāris minūtes vēlāk parādās puiši, kas dzied un spēlē, turklāt pilnīgi par brīvu — Luiziānas franču valodā šādu ekstra, bezmaksas piedevu, ko jebkurš cienījams veikalnieks iedāvinās uzticamam klientam, sauc par lagniappe — un labi. Franču kvartāla galvenajā, Burbona ielā, var staigāt no kroga uz krogu un dzirdēt visu ko — kantrī, roku, blūzu, džezu, Cajun un zydeco mūziku.

Šīs abas pēdējās varbūt tomēr labāk baudīt ārpus Ņūorleānas karnevāliskās burzmas — teiksim, kaut kur pie Tešes baijū (tā ASV dienvidos sauc purvainās, kailsakņu cipresēm, aligatoriem, samiem, gārņiem un čūskām bagātās upju un ezeru pietekas), Ačafalaijas upes deltā, kur no ārpasaules norobežojušās keidženu un kreolu kolonijas vai, teiksim, neoficiālajā keidženu galvaspilsētā Lafajetē, kur ik gadus notiek Festival International de Louisiane — par spīti tam, ka starptautisks, šis festivāls tomēr ir drīzāk tāda “mājinieku” būšana. Kad, svelmainajā saulē klausoties deviņdesmit trīs gadus veco Tomasu Mati un viņa mazdēlu Redžiju no grupas Jambalaya Cajun Band, redzējām, kā laukums skatuves priekšā pamazām pildās dejotājiem šortos un kovboju cepurēm galvā, sākumā nicīgi spriedām, ka tie ir eksotiku un izpriecas alkstoši tūristi, taču, kolīdz atskanēja Allons danser (Ejam dejot) vai keidženu neoficiālā himna Jolie blonde (Skaistā blondīne), šie paši “tūristi” aizrautīgi dziedāja līdzi — franciski, radot gluži vai autentisku fais-do-do gaisotni (par fais-do-do sauc keidženu danču vakaru, bet tā nosaukums radies no dejot kāro vecāku aicinājuma līdzpaņemtajam bērnam pēc iespējas ātrāk faire do-do, proti, čučēt). Stila un izmantoto instrumentu ziņā zydeco ir visai radniecisks keidženu enerģiskajām, tomēr reizē skumīgajām melodijām, tikai izpildītāji ir pārsvarā ar melnu ādas krāsu un akordeonam, vijolei un basģitārai pievienojas arī bungas (starp citu, Ņūorleāna savulaik bija vienīgā pilsēta Amerikas dienvidos, kur melnajiem bija atļauts dziedāt un dejot bungu pavadījumā — citur tas bija aizliegts, bīstoties, ka ar bungu palīdzību vergi var pārraidīt cits citam slepenus, varbūt pat dumpīgus ziņojumus) un frottoir — veļas dēlim līdzīgs metāla instruments, kuru parasti spēlē ar karoti, ritms ir vēl straujāks un kaislīgāks un ieskanas arī kaut kas no blūza. Luiziānas iedzīvotāji skaitās “visnemobilākie” visās Savienotajās Valstīs, tāpēc nav brīnums, ka patlaban klausāmie zydeco un Cajun izpildītāji mēdz nākt no īstām muzikantu dinastijām, no kurām ievērojamākās ir Arduēni, Delafosi un Balfas. Tāds ir arī 1914. gadā Lansdeprēnnuārā dzimušais Alfonss “Bois Sec” (Sausais Koks — iesauka iegūta tāpēc, ka mazais Alfonss, strādājot uz lauka, allaž bijis pirmais, kurš steidzies slēpties no lietus) Arduēns, kurš akordeonu iemācījies spēlēt 12 gadu vecumā no sava leģendārā brālēna Amedē (runā, ka viņu pašā karjeras plaukumā noindējuši uz viņa talantu greizsirdīgi baltie) ir četrpadsmit bērnu tēvs, no kuriem seši ir muzikanti. Tiesa, ne visi viņi spēlē gluži tradicionālo zydeco, taču, kā izsakās Šons Arduēns, kurš, atdaloties no brāļa Krisa vadītās grupas Double Clutchin’, nodibinājis grupu ZydeKool, “Kā to saprast — tas nav zydeco? Ja mana dzimta radījusi zydeco, tad zydeco ir tas, ko es spēlēju.” Viņa astoņdesmit astoņus gadus vecais tēvs, kurš tās pašas dienas rītā koncertējis štata viņā galā, mierīgi sēž pēcpusdienas cepinošajā saulē un ņirbina pirkstus pār akordeona taustiņiem, šķiet, nedodams ne pieci par to, kas ir vai nav tradicionāli un īsteni melnais zydeco, bet pavadījumu viņam spēlē keidženu grupa Balfa Toujours.

Gluži tikpat dabiski un ģeniāli šī melnbaltā simbioze parādās Luiziānas virtuvē. Tiem, kuri bijuši citur Savienotajās Valstīs, varbūt radies priekšstats, ka keidženu ēdiens pārsvarā nozīmē pārogļotu zivi, taču tās izcelsmi precīzi raksturoja oficiante Brobridžas slavenajā restorānā Mulate: “Nujā, Prudons (ievērojams Luiziānas šefpavārs, Amerikas mēroga slavenība — aut.) nejauši sadedzina zivi, konstatē, ka tā nemaz negaršo tik slikti, un visi jeņķi dara pakaļ.” Drīz pēc tam viņa atnesa īsto ēdienu: smieklīgi lētu duci austeru (mēs, protams, pasūtījām vēl duci), crevettes étouffé — sviesta mērcē sutinātas garneles, écrevissés étouffé — tāpat gatavotus vēžus, aligatora kebabu, bruņurupuča zupu, gardo pain perdu (“pazaudētā maize”). Taču, lai svinētu dzīvi, nav nepieciešams pat apgrūtināt sevi ar restorāniem — ar ēšanu luiziānieši ir vai apsēsti, tāpēc lieliskus paēdienus iespējams atrast pat supermārketu kulinārijas nodaļās. Tāds, piemēram, ir boudin — maza, falliska desiņa, kas sastāv no rīsiem, aknām, gaļas un kādām noslēpumainām garšvielām, kas to padara par ko nesalīdzināmi cēlāku nekā tikai piestūķēta cūkas zarna. Runā, ka lielākā daļa iegādāto boudin tiek notiesāta turpat autostāvvietā pie veikala, atspiežoties pret pikapa motora pārsegu — pieredzes autentiskumam, jo pikaps ir dienvidu iezemieša iecienītākais transporta līdzeklis — vai mašīnā; varot pat iegādāties uzlīmi, kas vēsta: “Uzmanību! Tev pa priekšu brauc boudin ēdājs”, jo boudin ēšana patiesībā ir sūkšana, bet apvalks, protams, tiek izmests un it viegli var nokļūt uz aizmugurē braucošas mašīnas vējstikla. Vēl ir arī jambalaya (rīsi ar vistu, desu, šķiņķi un dažādiem kapātiem dārzeņiem), gumbo (ass, pašķidrs sautējums, kam ir neskaitāmi varianti, taču pamatā vienmēr roux — taukvielā izkarsēts tāds pat daudzums miltu un okra, no Āfrikas savulaik ievests pākšaugs), mufuletta (liels sendvičs, kurā būtiska sastāvdaļa ir olīvu pasta), baignet (eļļā vārīts, ar pūdercukuru apkaisīts virtulis), andouille (cietā desa) un pat turducken (tītars ar īpašu pildījumu, bet bez kauliem, kurā iebāzta pīle — arī ar pildījumu un bez kauliem, kurā savukārt iebāzta neliela izmēra vistiņa — ar cita veida pildījumu un, skaidrs, bez kauliem). Un, ja zināms, ka piparotā Tabasco mērce cēlusies tieši Luiziānā, varat iedomāties, kāda tam visam ugunīgi kaisla piegarša.

Lai izpatiktu visām gaumēm — arī tiem, kas tiecas pēc garīgā, vēl jāpiebilst, ka viena no izplatītākajām reliģijām Luiziānā ir vūdū. Ņūorleānas ielās var dabūt redzēt, kā dzīvam gailim rituāli — vai tūristu šausmināšanai — tiek nokosta galva, bet par mērenu samaksu saviem naidniekiem jūs varat uzlikt gris-gris, t.i., viņus noburt. Nevilsies arī asu izjūtu cienītāji — Ņūorleāna ir viena no bīstamākajām ASV pilsētām, kur vēl pirms neilga laika notika caurmērā viena slepkavība dienā, bet policija un politiķi tradicionāli bijuši korumpēti un ar visai eksotiskiem uzskatiem— deviņdesmito gadu sākumā, piemēram, štata parlamentā tika ievēlēts visiem zināms blēdis (vēlētājiem viņš likās labāka izvēle par sāncensi, kurš, savukārt, bija kukluksklana Lielais Mags), kurš lielījās: “Mani neievēlēs vienīgi tad, ja izdosies pieķert gultā ar dzīvu zēnu vai beigtu sievieti.” Visbeidzot — tur varbūt vērts aizbraukt arī tāpēc, ka Luiziāna izzūd — un ne jau tikai pārnestā, t.i., kultūras, nozīmē. Katru gadu piekraste zaudē ap 25 kvadrātjūdzēm, pagrimusī — arī tiešā nozīmē, jo atrodas divas pēdas zem jūras līmeņa — Ņūorleāna grimst vēl tālāk, bet inženieru savaldītā, pa notekgrāvjiem sadalītā Misisipi, pēc vispārēja atzinuma, agri vai vēlu atkal sarīkos kādus no saviem grandiozajiem plūdiem, un visam pāri skalosies ūdens.