25.12.05 6.45. Ierodos punktuāli, minūte minūtē, ins Seniorenhaus (iestāde, kurā večuki sevi brīvprātīgi iesloga līdz mūža beigām), taču vienalga skaitos nokavējis. Un vispār. Ko tad es varēju atbildēt uz šefa: “Vai tu mums nevarētu izpalīdzēt Ziemassvētkos?” Atbildēju ar ierasto dežūrsmaidiņu.
Iesildos ar kolēģiem dzerot kafiju. Kā parasti sākam aizmuguriski apspriest mūsu vecos, darba devējus. Un klačošanā vācieši vēl ilgi paliks pasaules čempioni, taču futbolā gan tiem nekas nespīd. Nav jau tā, ka es nemācētu vienu otru aprunāt, taču, nodzīvojot 19 gadus Rīgā, gribot negribot sanāk vārīties vien starp noteiktiem cilvēkiem, sveicināties ar draugiem, paziņām un gadījuma rakstura personām, kuras jāizmanto savā labā. Viss. Pārējie mani nekasa (šī frāze ir tiešs aizguvums no vācu valodas). Var tā arī nezināt, kā sauc kaimiņu, toties skaidri dzirdi, ka kaimiņa seksuālā dzīve ir tikpat neregulāra, tikpat nepastāvīga kā sniegs Diseldorfā.
Nākošā pulcēšanās notiek 10.30, tas ir laiks ļuļķēt. Tad nu arī sāk viens kolēģis otru apdāvināt. Man tika iesmērētas gan glīti iepakotas sveces, svečturi, gan konfektes, gan konfektes krūzēs, gan krūzes bez konfektēm, arī Salatēvs. Atsmērējos ar vēl Rīgā pirktajām smaržām. Riktīgi noveicās, ka mamma iedomājās tās nopirkt, un tad vēl dzintara krellēm (bāc, 7 Ls maksāja šie dzintara gabaliņi, kas ievērpti makšķerauklā, un es to tikai dāvinot pamanīju). Rīgas Balzāma pudele tantei Ķelnē. Es jau taisījos visus dzintariņus sviest laukā, taču Mīlestības svētki vairs nav aiz kalniem, tāpēc nākas tos smuki ietīt, un – kā tu man, frici, tā es tev. Ja tu man krūzi, pilnu sūkājamām ledenēm, tad es tev arī – 15 ml flakoniņu smaržojoša šņabja. Principā esmu ekstāzē no korporatīvās apdāvināšanas, it sevišķi, kad biedrs izliek dāvanas ībejā, lai “noskaidrotu, cik ļoti pārējie viņu ciena”.
Tas notika kā reiz, kad es vienai tantiņai mainīju pamperus. Es jūtu, ka viņa man skatās tieši acīs. Bet kur likt man savējās? Skatīties uz sakoptu intīmo zonu? Večiņa vēl padomās, ka esmu perverss. Saglabāt acu kontaktu? Es tajās redzu vienmēr pašapmierinātību. Vai varbūt to gribu redzēt zemapziņā? Tad labprātāk skatos TV. Biju ārkārtīgi saviļņots un lepns, kad Benī XVI mani Z-os apsveica arī krieviski. Iepletu acis un atbildēju ar: “Bļā!” Starp citu, mani un kolēģi no Kazahstānas vieno lepnums par to, ka pie mums katrs zina pateikt: “Davai, davai” un “Pošla nahuj, pizda s ušami”. [1. Rupjš izteiciens krievu valodā, latviski ar nozīmi “ej ellē, pagāns tāds”.] Vāciešiem es skaitos asociāls, īsi sakot, urla. Pietiek kaut vai ar to, ka mani draugi ir vāciešu pēcteči no Kazahstānas, un vairumam no viņiem nav nekādas cieņas pret šo valsti. Man arī. Lai arī cik bieži nestāstītu, ka “du-bist-deutschland.de”. Noteikti kādam tas šķitīs pārāk saldi, bet es jūtos piederīgs Rīgai. Es mīlu Rīgu, un Rīgā mīl naudu. Tādēļ Vācija ir kā kompromiss, kā buferzona, kur var pārziemot un līdz ar gājputniem atgriezties mājās.
No vienas puses, es te, protams, esmu mantisku apsvērumu dēļ, lai gan man ir arī cita, romantiskā puse. Par spīti tam, ka joprojām runāju ar rokām, esmu kautrīgs un vientuļš, ik dienas jāsastopas ar iezemiešu augstprātību, dažbrīd arī bailēm, es te taisos kļūt par ārstu. Zinu, ka šis ceļš ir ērkšķiem kaisīts, izplūdes gāzēm klāts. Bet es gribu tieši pa šo ceļu sasniegt savu mērķi, lai pēc tam par mani varētu uzņemt filmu.
