Volodja noskalo rokas

Kā holandieši mazgā traukus

Runa, protams, būs tikai par tiem holandiešiem, kuriem nav kalpu, trauku mazgājamās mašīnas, kuri ikdienā ieturas mājās un kuri nelieto papīra traukus. Trauku mazgāšanas procedūra tiek veikta vienreiz dienā — pievakarē, kad uztura režīms pirms naktsmiera citu ēdienreizi neparedz. Ja gadījumā pēcāk vēl sakrājas kādas iztukšotas glāzītes, to skalošana attiecīgi tiek atlikta par diennakti. Līdz svinīgajam trauku mazgāšanas brīdim, neatkarīgi no ģimenes locekļu aizņemtības, uzņemto viesu un ēdienreižu skaita, izlietotie keramikas un stikla izstrādājumi ar visām pie tiem pielipušajām ēdiena atliekām (siera miziņām, vīnogu ķekariem, vientuļiem makaroniem) grīļīgās kaudzēs tiek sakrauti izlietnē. Pēc vakariņām cienīgāko vietu kaudzes virspusē parasti ieņem arī pārītis pannu un katlu.

Tad pilnās izlietnes noteka, traukus no tās neizceļot, tiek aizsprostota ar korķi un izlietnes tilpums tiek piepildīts ar verdošu ūdeni, tam bagātīgi pievienojot trauku mazgājamo līdzekli (vislabāk koncentrētu). Persona, kurai tajā dienā uzticēts vai uzvelts šis atbildīgais pienākums, atrota piedurknes un ķeras pie darba.

Piesargoties applaucēties, ar pudeļu mazgājamās birstes plastmasas galu no vārošā un vāji caurredzamā ūdens tiek izmakšķerēts kāds no ļoti sakarsušajiem netīrajiem priekšmetiem un steidzīgi notrīts ar birstes aso galu vai švammi. Ja attiecīgajam priekšmetam ir dziļš un šaurs iedobums, tā tālākās iekšējās sienas sasniegšana un nomazgāšana netiek uzskatīta par būtisku. Kad priekšmets ir atzīts par tīru, tas tiek novietots uz trauku žāvējamām redelēm, ziepju putas no tā nenoskalojot. Pa to laiku birste visbiežāk jau ir paspējusi nogrimt izlietnes dibenā. Tā kā kailas rokas iemērkšana ūdenī draud ar apdegumiem, darbarīka atgūšanai tiek izmantoti citi virtuvē atrodamie priekšmeti, piemēram, lielais maizes nazis no tīro instrumentu atvilktnes.

Ja trauku mazgātājs procesā nav iesaistījis kādu asistējošu personu — trauku slaucītāju, tad uz redelēm ļoti drīz pietrūkst vietas un lielāka izmēra tīrie priekšmeti vienkārši tiek nolikti uz virtuves darba letes vai galda. Ja ūdens izlietnē ir netīrs, bet joprojām karsts, tas nekādā gadījumā netiek nomainīts. Turpretī, ja tas ir samērā tīrs, bet mazliet padzisis, tas bez žēlastības tiek izliets. Mazgāšanas operācija tiek atkārtota tik ilgi, līdz šķiet, ka izlietne ir tukša. Parasti gan pēc ūdens izlaišanas tās dziļumā atklājas viena vai divas tējkarotes.

Tad no tīrajiem traukiem, kuriem mazgājamais līdzeklis piešķīris astrālu mirdzumu un daudzkrāsainu zaigojumu (šis vizuālais efekts īpaši sajūsmina bērnus), ziepju putas un dažuviet aizķērušās ēdiena paliekas rūpīgi tiek ieslaucītas dvielī. Servīze tiek sakārtota pēc trauku izmēriem un novietota tai paredzētajos plauktos, trauku mazgājamie rīki dodas pelnītā atpūtā uz kādu attālāku skapīti, bet piemirkušie un izmocītie dvieļi — uz veļas mašīnu.

Agnese Gaile

Valmieras šosejas 12. kilometrs

Nepavisam nav tiesa, ka tādos brīžos cilvēki atceras visu nodzīvoto mūžu, tas kā filma noskrien gara acu priekšā; es skatos taisni, savukārt viņa skatās tikai sānis: pa labi, uz lielo, melno fūri, kas jāapdzen, un i nemana to, cik godīgi es braucu pretī pa savu joslu; es nejūtu ne baiļu, ne satraukuma, jūtu tikai skumjas — nu tā, sākas, tagad man sasitīs mašīnu! Spiežu bremzes — viņa pamana mani, es pamanu izbailes viņas sejā — arī viņa atrod bremzes pedāli — viņa mēģina apbraukt mūs pa labo pusi, viņas auto kreisās puses riteņi ripo pa zāli — mašīnas šļūc viena otrai pretī — atskan dobjš bunkšķis — mēs apstājamies.

Fūre, protams, aizbrauc slaidi, ātrumu nesamazinājusi. Nav pagājušas ne trīs minūtes; Mikus izliek brīdinājuma trijstūri, apstājas jauns audi, un divi jaunskungi piedāvājas palīdzēt — bet īsti darāms nav nekas, palīdzību nevajag, arī pašu notikumu viņi nav redzējuši. Abi pamīņājas un aizbrauc.

Vakara saule apspīd autiņu vrakus, viņa slauka asinis no deguna, ko sasitusi, sadursmē nolaužot spoguli, un var izkāpt no auto, jo kreisās puses durvis veras (viņas smukā meita ir spiesta rausties pāri ātrumpārslēga svirai, jo mazā, sarkanā autiņa jumtā ir krunka un labās — saņurcītās — puses durvis ieķīlētas). Man auto lielāks: gan es, gan Andris var izkāpt, itin kā nekas nebūtu noticis.

Andrim nav ne skrambiņas. Man arī. Mikus pakaļējā sēdeklī ir pārsitis lūpu pret cieto galvas balstu. Mazajai sarkanajai mašīnītei, kas mūs taranējusi, pakaļsēdeklī ir atradies vecaistēvs: spieķis ir saliekts puslokā, un gan sēdekļa, gan atzveltnes posmi sakrituši večukam virsū.

Visi negadījumā iejauktie uzvedas klusu un lietišķi. Kas noticis, noticis. Varēja būt sliktāk.

Zvanu policijai — laipna balss [1. Gluži citādi bija negadījumā, kas mani piemeklēja janvarī — tad policijas dežurants, kam stāstīju, ka negadījums noticis Elizabetes ielas sākumā, pie Andrejostas, ar vārdiem — jūs taču neviens tur nost nesit — sūtīja skatīties māju numurus, kaut gan pašam noteikti karte bija priekšā, un sajaukt to vietu ar citu nekādi nevarēja.] mani pārslēdz uz Rīgas rajona policiju, un ļoti pieklājīgi piereģistrē ceļu satiksmes negadījumu. Gaidiet!

Vectēvam jāpārsien roka. Viņa ar meitu sabāž galvas kopā, tad nāk pie manis — telefonam tukša baterija, lai iedodot savu. Iedodu. Viņa zvana vecaimātei, kas jau (?!) esot pārnervozējusies. Jā, mēs esam atbraukuši, jā, viss kārtībā, jā, mēs jau nesam mantas augšā, jā, es nevaru ilgi runāt, un balss man citādi skan tāpēc, ka es runāju no otrā telefona — garāmbraucošās mašīnas noteikti ir dzirdamas telefona mikrofonā, diezvai vecomāti tik viegli apmānīt, bet saruna beidzas — es nevaru ilgi runāt, man jānes saiņi. Tad viņa zvana vīram pavēstīt nelaimes faktu. Viņa uzripina latu mana auto pakaļējā sēdeklī — tik ilgi esot runājusi pa manu telefonu; viņa atvainojas.

Paiet stunda, saule laižas lejup. Piestāj mašīna ar čigāniem — izkāpj trīs no pieciem, kas autiņā, un nāk apskatīt skādi. Ģimenes tēvam rokas notetovētas līdz elkoņiem; augstāk neredz, augstāk piedurknes nav uzlocījis. Nu? — Jā, mēs izsaucām, tagad gaidām policiju. Melnais audi 80 izspļauj mellu dūmu mākuli, un čigāni ir prom. Saule riet. Zvanos, lai draugi Rīgā palīdzētu sadzīt kādu treileri — jā, Volodja braukšot [2. Un tas maksāšot 30 Ls.]

Avārija esot notikusi tāpēc, ka fūre viņai mirkšķinājusi, rādījusi, ceļš brīvs — bet, kad viņa sākusi apdzīt, nav laidusi garām, sākusi braukt ātrāk. Vīrs viņai profesionāls maršruta taksists, visu mūžu braucis, pa manu telefonu izsaukts, pēc kādas stundas nodzītā zilā busiņā ierodas. Sasveicinās, nostaigā gar klinčā saķērušamies mašīnām un šūpo galvu. Neko nesaka: krieviski sakot, viss uz purna. Saule laižas zemāk, un zvanām policijai vēlreiz. Vai jūs jau izsaucāt? — Gaidiet, mums šodien daudz darba.

Atbrauc Volodja ar treileri, saule jau gandrīz nogājusi, Ko, policijas vēl nav? Volodja piedāvā Inčukalna avotā smeltu ūdeni — Es vienmēr, kad vien braucu garām, ņemu to ūdeni — un, lai lietderīgi izmantotu laiku, viņš apmaina savam dīzelim degvielas filtru un Inčukalna ūdenī nomazgā rokas. Kļūst vēsāks. Krēslā midžinās četru mašīnu avārijas ugunis. Avārijas izraisītāji sildās zilajā busiņā, Volodja — treilera kabīnē, mēs cenšamies nesalt savā beigtajā autiņā; vismaz radio var paklausīties.

Tumsa ir tāda, ka dur vai acī. Esam nogaidījušies vairāk nekā četras stundas, un atbrauc policija folksvāgena busiņā — divi noguruši vīri ņemas tumsā mērīt un rakstīt — darbs esot bijis Spilves lidostā — un, kad pirmie darbi apdarīti, ap protokoliem cīnās viens, otrs ierokas busiņa motorā, no kā pa asfaltu tek slaida straume — eļļa? tosols? — neeju pārbaudīt, man salst. Garāmbraucēju lukturi žilbina; Mikus novāc trijstūri.

Papīrdarbi ir veikti, pusnakts klāt. Man zobs uz zoba īsti vairs neturas. Vasaras beigu tumsa ir dziļum dziļa, kad auto atliekas uzvelk uz treilera; sarkano vilks zilais busiņš. Puiši iekāpj pie Volodjas kabīnē, es noguļos pakaļsēdeklī. Neizdevās padarīt neko no iecerētā, radušās jaunas problēmas. Guļu sēdeklī, kājas pievilcis, skatos melnās debesīs un ceru: atpakaļceļš būs īsāks [3. Ir īsāks. Volodja par stāvēšanu un gaidīšanu paņem vēl vienu piecīti.].

Mārtiņš Zelmenis