Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ir tāds novērojums, ka sievietes ēšanas ziņā ir daudz pieticīgākas nekā vīrieši.
Mēs jau arī nerakstām pavārgrāmatas, bet tikai runājam par ēšanu, un… es pieņemu, ka vīriešiem, tāpat kā gaiļiem, ir vairāk krāsainu spalvu, bet… arī man ir daži stāstiņi par ēšanu padomā. Manuprāt, par ēšanu īpaši būtu vērts runāt tādā gadījumā, ja varētu iegūt tādu informāciju kā no horoskopa, piemēram, viņa ēd gaļu un tas nozīmē to un to, bet runāt tāpat vien, manā skatījumā, ir diezgan nepiedienīgi, jo tas ir intīms un diezgan fizioloģisks process. 1993. gadā, kad es ar RAF mikroautobusu atgriezos no Nepālas, pirmā atziņa bija tā, ka, mainoties valstīm, mainās tualetes kultūra un tā kā šī lieta ir cieši saistīta ar ēšanu, būtu interesanti, ja viss būtu attīstījies otrādi — cilvēki publiski runātu par to, ko viņi dara tualetē, un noklusētu, kas notiek pie galda.
Kā esot teikusi kāda zinātnieka angļu vecmāmuļa: “Pasaule ir kļuvusi traka — cilvēki pasākuši ēst ārā un dirst iekšā!” Lai vai kā, bet ēšana tomēr ir kultūras sastāvdaļa.
Jā, bet jāatceras, ka mēs to darām viena iemesla dēļ, bet runājam par to cita iemesla dēļ, un ja mēs par to rakstām, tad tā ir rakstīšanas kultūra, savā ziņā tāds Privātās Dzīves elements. Avīzēs tas notiek tādā līmenī, kā pamatskolas fanu meitenes raksta vēstules — viņām jāpārliecinās, ka viņas, piemēram, ēd to pašu, ko viņi.
Un kāds būtu tavs, tā teikt, galvenais stāsts?
Man ir vairāki, bet pikantākais, filmējamākais nāk no kāda amerikāņu studenta, kurš bija mana vīra kursabiedrs. Tatad, darbība notiek Ķīnā, tur viņš kādu laiku strādāja par modeli un no turienes viņš tad arī raksta saviem bijušajiem studiju biedriem. Ķīnas karjeras beigās viņš uzaicināts uz kādām vakariņām. Pirmie ēdieni bija visai pikanti, bet kā topa ēdiens tika pasniegts ēdiens ar nosaukumu Trīs peļu spiedzieni, kur pele spiedza… tieši trīs reizes: pirmo reizi, kad tika uzdurta uz dakšiņas, otro reizi — kad tika tuvināta mutei, un trešo reizi… neatceros. Viņš pats ar šo stāstu bija nolēmis nopelnīt naudu, pārdodot kādam amerikāņu žurnālam, nezinu, kā tas viņam izdevās.
Šķiet, katrs kaut reizi mūžā ir “izcēlies” ar aplamu uzvedību pie galda. Vai atceries kādu atgadījumu no savas dzīves?
Man liekas, ka ar ēdieniem, tāpat kā ar cilvēkiem, ir jādibina attiecības, un tas, kā tu izturies pret cilvēkiem, tevi ļoti labi raksturo. Jāsaka, pret jauniem ēdieniem es izturos piesardzīgi, jo ar cilvēkiem es zinu, kā jāapietas, bet ar ēdieniem — ne vienmēr. Lūk, es neatradu kontaktu ar astoņkāji — parasti tie tiek pasniegti gredzenos un apcepti. Šķiet, tas bija Portugālē, kur astoņkājis tika pasniegts vesels, es iedūru dakšiņu, un no viņa sāka nākt melna tinte kā multfilmās… 90. gadu sākumā ar poļu izcelsmes amerikāņiem pusdienoju modernā restorānā Viļņā. Viņi pasūtīja gliemežus un oficiants atnesa dažādus priekšmetus, salvetes, stangas… Protams, gliemežus tā arī ēd, bet toreiz es to pieskaitīju pie snobiskām īpašībām. Kā zināms, katram makaronam ir savs nosaukums, bet es vēl joprojām itāļu restorānos kļūdos un nedabūju to, kas man garšo. Jo šos nosaukumus jaucu. Labi vismaz, ka es atceros, kā sauc spinātus, un nepasūtu tos.
Kas tev pie galda šķiet nepieņemams?
Tas varētu būt kaut kas smirdīgs, kas rada tādas emocijas kā tinte no astoņkāja. Kad dzīvoju Dānijā, dāņiem šķita briesmīgi, ka ievārījumu tā vienkārši var ēst no burkas ar karoti un, kad beidzot iemācās ēst pēc viņu modes, liekot to uz kraukšķīša ar sieru, tad latviešiem tas liekas pārspīlēti. Drīzāk mani pārsteidz citu reakcija uz kādu darbību pie galda, nevis darbība pati. Daudziem ēdieniem līdzi nāk nostalģija — viņi garšo kaut kāda iemesla dēļ un parasti ir ļoti vienkārši. Saimnieciskā ziņā tas atvieglo dzīvi, jo nav nekā jaukāka par ceptiem kartupeļiem ar desu. Ēdienu ir grūti izcelt no kultūras un vides, tam ir zināms sociāls efekts — Vašingtonā, aizejot uz ķīniešu restorānu, gribas teikt, ka tas un tas taču garšo pavisam citādāk. Tas ir tā kā dāņu pirmsvēlēšanu plakātā: “Pirmā reize paliek atmiņā.” Jāpiebilst, ka pilns teksts skanēji aptuveni šādi: “Šogad 180 000 jauno dāņu pirmo reizi ies pie vēlēšanu urnām.” Tātad pirmā reize paliek atmiņā, un tiek radīti stereotipi. Pirmais Argentīnas vīna malks 90. gadu sākumā bija neaizmirstams — izbrīnīja atziņa, ka vīnam var būt ne viena, ne divas, bet vismaz trīs garšas. Balts vīns… un es to varu meklēt kā svēto Grālu!
Vai ir kāda lieta, ko tu neēd — cukurs, sāls?
No cukura var viegli atteikties, arī no sviesta. Starp citu, par cukuru!
Ja tu Ukrainā prasi kafiju, tad tur obligāti jāsaka “kafiju bez cukura,” jo kafija, īpaši šķīstošā, viņiem nozīmē — kafija ar cukuru. Man ir grūti cīnīties ar baltu miltu mērci, īpaši pāri siltam gaļas un kartupeļu ēdienam, tad gan es labāk atsakos.
Bet ja būtu jāiet ēst pēdējo reizi, kā amerikāņu cietumā — 20 dolāru apjomā, ko tad tu ēstu?
Pēc visa tā, ko es esmu teikusi, es laikam gribētu nomirt ar tukšu kuņģi, un kā Tomass Makveins testamentā uzrakstītu dzejoli —
Atceries, tā ir pēdējā bauda, ko tu vēl varētu gūt!
Tukšs kuņģis jau arī ir bauda, ko dzīves laikā grūti sajust.
Sagatavoja Anita Admine