Vistas arī dzer

Skūpsta izplūdusī nozīme

Es zinu, kur tas bija, bet neatceros, kad.
Nav datuma. Varētu būt 1998. gada 8. novembris
vai 2003. gada 9. maijs.
Bet kāda gan tam nozīme?
Šis ir abstrakts foto.
Pāri, kas skūpstās, varētu būt tu, es, vēl kāds cits...
Kurš ir neskaidrs un izplūdis: es vai pāris?

Žeralds Asulins

X un Y

Es dzīvoju Ķīnas pilsētā, kura ieņem otro vietu pasaules SARS perēkļu sarakstā. Ak, cik briesmīgi! Inficēto skaits Honkongā ir 1755, no tiem 291 miris. Taču, pirms nobīties, nāktos apjēgt, ka 7 miljonu pilsētā 3 mēnešu laikā dažādu iemeslu dēļ nomirst daudzreiz vairāk cilvēku. Pēc sākotnējā šoka pārvarēšanas ne viens vien veselības eksperts sāka vicināt nosodošu pirkstu masu mediju virzienā. Pat tāds ziņu konglomerāts kā BBC stāstīja: “Nāvējošais vīruss ir paņēmis nākamās astoņas dzīvības...” Eksperta komentārs: “Malārija ik dienas pasaulē nogalina trīs tūkstošus cilvēku, bet neviens nav dzirdēts to saucam par Nāvējošo malāriju…” Ja ņem vērā faktu, ka lielais vairums malārijas upuru mirst pasaules mazāk attīstītajās valstīs, šāda ignorance nemaz nav pārsteidzoša.

Šo mēnešu laikā ir krietni samazinājies gan ieceļotāju, gan izceļotāju skaits. Lielā izceļotāju skaita sarukšana ir izskaidrojama ar pazemojošo attieksmi, kas honkongiešus sagaida lidojuma galapunktā, ja šāds galapunkts vispār ir iespējams. Malaizija bija viena no pirmajām (un, paldies Dievam, pēdējām) valstīm, kas praktiski slēdza savu robežu iebraucējiem no Honkongas un Ķīnas. Vairākas citas valstis brīdināja honkongiešus: “Ja, ierodoties mūsu teritorijā, jums būs paaugstināta temperatūra, tiksiet uzskatīts par SARS upuri līdz brīdim, kad analīzes pierādīs pretējo.” Tas nozīmē 10 dienu piespiedu izolāciju karantīnā. Arī es, maija vidū dodamies uz Indonēziju, pirms izkāpšanas Singapūrā un Džakartā, nervozi ieēdu pāris aspirīnus katram gadījumam.

Bet liela iedzīvotāju daļa kļuva nevis par SARS, bet gan par panikas upuriem. Kāds vērienīgu humoru mīlošs students ielavījās datorsistēmā un valdības mājaslapā pasludināja, ka vietējais līderis Tuns Čī Hva ir atkāpies no amata un ka Honkongas robežas ir slēgtas. Ļaužu bari pārpludināja supermārketus, kur dažādu konservu bundžas tika izpirktas ātrāk nekā ķirurģiskās sejas maskas. Kad pēc nepilna mēneša prombūtnes pagājušonedēļ atgriezos Honkongā, metos lasīt laikrakstus, lai uzzinātu, kā bez manis gājis ar SARS. Kādā no Honkongas tējnīcām, bija rakstīts īsziņā, apmeklētājs X sašķaidījis porcelāna tējkannu pret apmeklētāja Y galvu, jo Y, lūk, esot neuzmanīgi nošķaudījies X virzienā. Citā reportāžā aprakstīta kāda bankas aplaupītāja modernā izbēgšanas taktika. Būdams aplenkts, pirms padošanās policijas rokās viņš veicis pēdējo mēģinājumu izlauzties brīvībā — pēkšņu klepus lēkmi histēriska kliedziena “Man ir SARS!” pavadījumā. Neviens nav uzķēries, un laupītājs ticis aizturēts.

Jānis Latvels

Māte Škoda un mazais Trabants

No lidostas uz pilsētu mani veda jauns folksvāgens pasāts — sidrabots un stingrs. Tas bija vēl viens lidojums. Spidometra bulta divkārt pārsniedza sešdesmit kilometru svītriņu, bet panelis aizsedza skatu. Pie zīmes 50 un pēc tam 30 kilometri stundā baltās svītras ātri paņirbēja zem riteņiem un man noreiba galva. Ārā bija 28 grādi, salonā 22. Motors, droši vien turbodīzelis, uzstājīgi rūca. Ak tad tāda ir tā izslavētā vācu tehnika! Runā, ka jaunajiem audi virsbūve ir no tīra alumīnija un motors nemaz nav attaisāms. Pievada tikai skalojamo ūdeni pa tādu mazu spraudziņu. Bet ir vēl dažas mašīnas, kuras vairs netaisa vaļā — vecās škodas, trabanti, vartburgi, polonēzes un ladas. Šajā pilsētā tās stāv pamestas nomaļās šķērsielās vai iestumtas necaurbraucamos strupceļos. Tās materializē pavedienu, kas pašreizējo dzīvi saista ar tavu jaunību.

Maziņš fiats ar 12. izmēra riteņiem stāv viesnīcas pagalmā. Kāpēc cilvēki kādreiz apmierinājās ar šauriem un zemiem saloniem? Tāds pats trabants ar koķeti uzrautiem lukturiem un trijstūra spieķi stūrei pa vidu stāv viesnīcai otrā pusē tukšā grantētā laukumā, kur kādreiz varbūt bijusi māja. Tālaika stūrēm nebija ambīciju iemiesot spēku, tāpēc tās bija tievas stīpiņas. Dažus simtus metru augstāk pa ielu blakus labi koptai villai ar dārzu ir tādas kā vecas muižas palīgēkas. Tur žoga malā stāv trīs škodas, es uzreiz tās pat nepazīstu. Tad lēnām atmiņā ataust škodu modeļu nosaukumi Škoda 100, Škoda 120, Škoda 130. Pēdējais skaitlis varēja būt arī maksimālais ātrums, kādu nevarēja aizsniegt ne moskviči, ne volgas. Šiem eksemplāriem cipari ir norauti, bet krāsa tajās vietās tik un tā ir tumšāka un var salasīt skaitli 100. Tad atmiņā ataust, ka škodām motors bija aizmugurē un to dzesēja ar gaisu, par to liecina arī melnā radiatora reste uz aizmugurējā vāka un iesūces sprausla uz priekšējā. Apputējušais korpuss ir stipri nosvēries uz aizmuguri, un tā varēja būt brīnišķīga sajūta — ar pilnu mašīnu, kuras priekšgals slaidi izslējies, traukties pa šoseju. Un ja kāds tev pa priekšu arī joņoja pieklājīgā ātrumā — tā ap septiņdesmit, strauji nospiest akseleratora pedāli un doties apdzīšanā. Škoda 100! Tā tik bija mašīna! — vēlāk iesaucās Zdeneks, — Es braucu ar to līdz laikam, kad sāku strādāt teorētisko studiju centrā.

Kalnam otrā pusē ir vēl dažas šķērsielas. Tur stāv Škoda Rapid — sociālistiskā bloka sporta auto. Tās ņēma pirmās vietas draudzības kausā un, kā jau ārzemnieces, Biķernieku trasē piesaistīja lielu uzmanību. Mazliet zemāk šķērsiela atduras pret tēveida krustojumu. Tajā pie kreisās puses ietves nolikts koši zaļš trabants — pikaps ar divām durvīm — īsts art deco veidojums — neregulāras formas, ieapaļš, ar dažiem spiciem stūriem. Pretēji volgai, kurai briedis lēca uz priekšu, sastindzis atrāvienā no kapota, trabantam šī trauksmainā kustība vērsta atpakaļ un iemiesota slīpajos vertikālajos aizmugures lukturos. Varbūt tā ir maza detaļa no plašās Amerikas?

Šī ir gandrīz pirmā reize, kad redzu trabantu vaigā. Kādā austrumvācu filmā ar tādu brauca Rietumvācijas spiedze. Viņai bija melnas trīsstūrainas saulesbrilles, viņa piestāja pie zirgaudzētavas un iedeva žokejam cigareti ar ierullētu slepenu informāciju. Trabantiem ir nevainojama krāsa — grīdas zaļa, bērnudārza sienas zila, eļļas pelēka — un tikpat kā nekur nav rūsas. Tas tāpēc, ka to korpuss ir no plastmasas. Piesitu ar pirkstu pie priekšējā spārna. Skan!

Vēl mazliet zemāk iela sadalās un sākas lepnākas mājas. Pie vienas stāv Škoda 130 — dzērveņu sarkana kupeja ar niķelētām plūdlīnijas detaļām. Tikai tagad es saprotu bērnības vārda koupe slēpto nozīmi — sīkburžuāzijas vēlmi pēc neutilitāra, estētiska auto. Uzreiz aiz vadītāja galvas slīpenais jumts strauji nolaižas un uz mazā aizmugures soliņa varētu sēdēt tikai bērni. Šķiet, ka šo mašīnu kāds te nav novietojis nejauši. Blakus tai stāv jauns mitcubiši harizma — iespaidīga un liela mašīna, kas maksā tikai 8000 latu, un, protams, daudzi citi jauni mūsdienu modeļi — opeļi, folksvāgeni, jaunās fabijas, toijotas un vēl un vēl. Kā jebkurā Eiropas pilsētā. Bet šīs mašīnas neizraisa interesi, jo tās ātri noveco un iziet no modes. Skatiens pie tām nekavējas kā pie polonēzēm, trabantiem un škodām. Kā šīs mašīnas var atšķirt? Tās nekustas un nenoveco. Tās stāv kā nemainīgi sociālisma artefakti un atgādina par tavas dzīves bagātību. Nākamreiz, kad būšu šajā pilsētā, es ceru tās ieraudzīt tajā pašā vietā.

Tālis Tisenkopfs

Zvejnieku karalis

Pa nakti ezerā bija ielikti tīkli. No rīta viņi tos iestiepa šķūnī un lasīja laukā zivis. Caurā spainī gulēja vairākas prāvas karūsas. Samudžinātajā tīklā pret klonu sitās vēl viena. Uz aplupuša skapīša, kurā laikam glabājas kaut kādi darbarīki, izplāta avīze. Uz avīzes ikurāt vienādos gabaliņos salauzta maize. Un šņabis.

“Uzpīpēšu, tad pabeigšu.”

“Grēks, šķūnī nav brīv.”

“A tu vienu tikai smēķē?”

“Nē, veselu paciņu uzreiz. Tici vai netici, man diennaktī vajag divas paciņas. Tātad četrdesmit kapeikas aiziet.”

“Es, cik ilgi jau, gadus piecpadsmit nesmēķēju. Es divdesmit piecus gadus nopīpēju. Igors pīpoja maz. Gadus piecus varbūt. Bērnībā, kamēr prātā pieņēmās. Es atmetu, arī Igors atmeta, un tā neviens vairs nesmēķē. Viss. Oi, cik labi, kad nesmēķē. No rīta piecelies, ne klepus, nekā tev nav. Bet tad, kamēr atkleposi tos sodrējus. Oi, Jezus, oi, Jezus. Jā, man tas, kā viņu, tas profesors, viņš strādāja šitentajā Paula Stradiņa slimnīcā, pa to plaušu līniju. Bet es tad arī gulēju. Un viņš prasa — tu pīpo? Es saku — nu mazdrusciņ jau uzpīpēju. Bet viņš pats arī smēķēja. Es ta’ ievēroju, kā viņš iziet, pēc tā tur, nu, kad viņi tur iet. Zini, kā jau profesors, viņš iziet pirmais, bet viņam nopakaļ vesela brigāde, cilvēki piecpadsmit divdesmit, visi tie konsultanti iziet. Un viss, viņš noiet maliņā un smēķē. Bet man prasīja. Un es teicu — jā, mazdrusciņ pīpēju. “Ja gribi dzīvot — met malā!” Labi. Man viņa vārdi kā akmenī palika. Kā atmetu, tā mutē vairs neesmu ņēmis. Bet viņš pēc gadiem trim četriem nomira.”

“Nu jā, Merkianič, tas jau ne no pīpēšanas atkarājas...”

“Nu tas no plaušām...”

“Pagaidi, Merkianič, vai drīkst, es jūs pārtraukšu?”

“Drīkst, drīkst.”

“Tas no sirds. No motora, ja? Kā saka, ko Dievs devis, Dievs arī atdos.”

“Arī atņems.”

“Nē, ne atņems. Tā ir cita nozīme. Es, redz, avīzē lasīju, ka cilvēkam jādzīvo divsimt gadus. Mūsu cilvēki, tai avīzē bija rakstīts, nodzīvo kaut kur septiņdesmit astoņdesmit.”

“Tas vēl...”

“Tu klausies! Kāpēc viņi nevar ilgāk dzīvot, ko? Vienkārši ne no tā pārtiek. Bet no kā tad lai pārtiek, ko? Nekā nevar saprast. Tas tur nebija uzrakstīts. Ko tad lai ēd?”

“Vajag radio klausīties. Doma laukumu. Tur dakteriene tev visu pateiks. Cik patērēt zaļbarību...”

“Zaļbarību patērē tikai ārzemēs.”

“Ai, nu kas tu par cilvēku?! Tikai aizbraucis uz ārzemēm ēdīsi zaļbarību?”

“Es varu arī šeit.”

“Lūk, arī pareizi. Un ko tad tev vēl vajag?”

“Speķi.”

“Speķi vēl?! Speķis taču organismam kaitīgs.”

“Nu ja. Nemuldies muļķības.”

“Ko tu! To jau tikai, kad tu esi slims ar kuņģi, tad speķi. Es speķi ēdu tikai tad, kad rīt gribas. Un tad vienalga, slims vai neslims...”

“… bet rīt gribas.”

“Bet es vienalga nesaprotu. Un ko tu visulaik vari dzert?”

“Izbeidz, vistas arī dzer.”

“Vistas dzer ūdeni.”

“Ak ūdeni! Bet es dzeru mazāk, aukstāku un drusku stiprāku.”

“Žuļiks, žuļiks, tu esi.”

“Es tak laukos esmu piedzimis.”

“Pie ezera.”

“Protams, ūdeņu atliku likām.”

“Ikurāt.”

“Labs ir, beidz pīpēt, un izpurināsim vēl to. Citādi sēdēsi te līdz pusdienlaikam, un es tev blakus kā tāds dežurants. Cik tad tur vairs palicis, mazāk par pusi.”

“Tu paņem ūdeni, uzlej viņām virsū.”

“Tak šitas spainis ir caurs.”

“Tad atnes labu.”

“Nav man labu. Un nelamājies. Vai neesmu tev mācījis, nedrīkst pie vecticībniekiem lamāties?”

“Ui, vecais celms!”

Pauls Bankovskis