Viss var izmainīties vienā dienā

Iespējams, būtu pareizi teikt, ka tas viss sākās, kad Aijemenemā ieradās Sofija Mola. Un, iespējams, ka viss patiešām var izmainīties vienā dienā. Ka pārdesmit stundu var ietekmēt visu dzīvi. Un kad tā noticis, šīs pārdesmit stundas jāizvelk kā atliekas no sadegušas mājas — pārogļojies pulkstenis, apsvilusi fotogrāfija, kāds apdedzis krēsls — jāizvelk no drupām un jāpārbauda.

Taču tāpat varētu arī pierādīt, ka patiesībā tas sākās pirms tūkstošiem gadu. Ilgi pirms tam, kad uzradās marksisti. Pirms briti ieņēma Malabaru, pirms dāņu protektorāta, pirms ieradās Vasko da Gama, pirms Zamorins iekaroja Kalikatu. Varētu pierādīt, ka tas sākās sen pirms tam, kad laivā ieradās kristietība un iesūcās Keralā kā tēja no tējas paciņas.Bija debeszila diena sešdesmit devītā gada decembrī (tūkstoš deviņi simti neizrunājam). Debeszils plimuts ar sauli astesspurās joņoja uz Kohinu garām jauniem rīsa laukiem un veciem gumijkokiem. Tālāk uz austrumiem, mazā valstī ar līdzīgu ainavu (džungļi, upes, rīsa lauki, komunisti) tika nomests tik daudz bumbu, ka to varētu nosegt ar sešas collas biezu tērauda kārtu. Turpretī šeit bija miera laiki un ģimene plimutā brauca bez bailēm vai ļaunām priekšnojautām.

Plimuts kādreiz bija piederējis Papači — Raeles un Estas vectēvam. Tagad, pēc viņa nāves, tas piederēja Mamači — viņu vecaimātei, un Raele un Esta bija ceļā uz Kohinu, lai trešo reizi noskatītos Mūzikas skaņas. Viņi zināja no galvas visas dziesmas.Nākamajā dienā agri no rīta viņi dosies uz Kohinas lidostu, lai sagaidītu Čako bijušo sievu — viņu angļu tanti Mārgaretu Kohammu un viņu māsīcu Sofiju Molu, kuras brauca no Londonas, lai pavadītu Ziemassvētkus Aijemenemā. Pirms dažiem mēnešiem Mārgaretas Kohammas otrais vīrs Džo bija aizgājis bojā autoavārijā. Kad Čako dabūja zināt par avāriju, viņš abas ielūdza uz Aijemenemu. Čako teica, ka nevarot izturēt domu, ka viņas varētu pavadīt vientuļus Ziemassvētkus Anglijā. Mājā, kas pilna atmiņām.

Ammu teica, ka Čako nekad nav pārtraucis mīlēt Mārgaretu Kohammu. Mamači tam nepiekrita. Viņai patika domāt, ka Čako vispār viņu nekad nav mīlējis. Raele un Esta nekad nebija tikušies ar Sofiju Molu. Taču pēdējā nedēļā par viņu bija daudz dzirdēts. No Beibi Kohammas, no Kohu Marijas un pat no Mamači. Arī neviena no viņām nebija Sofiju Molu redzējusi, bet uzvedās tā, it kā viņu jau pazītu. Tā bija Ko Sofija Mola Par To Domās? nedēļa. Visu to nedēļu Beibi Kohamma slepus noklausījās dvīņu savstarpējās sarunas, un, kad vien pieķēra viņus runājamies malajalu valodā, uzlika nelielu naudas sodu, ko atvilka no viņu kabatas naudas. Beibi Kohamma lika tiem rakstīt — viņa to sauca par nodevām — “Es vienmēr runāšu angliski, es vienmēr rakstīšu angliski.” Simt reižu katru teikumu. Kad viņi bija pabeiguši, Beibi Kohamma ar sarkanu pildspalvu izsvītroja teikumus, lai jaunu sodu gadījumā vecās rindiņas netiktu izmantotas otrreiz. Viņa lika angliski iemācīties dziesmu, ko dziedāt atpakaļceļā. Viņiem bija pareizi jāveido vārdi un īpaša uzmanība jāpievērš izrunai. Iz RU nai.

Prie-Cājieties iekš Tā Ku-Unga
Vie-Nu-mēr,
Un vēlreiz saku, prie-Cājieties!
prieCājieties!
prieCājieties!
un vēlreiz saku, prie-Cājieties!

Estas pilnais vārds bija Estapens Jako. Raeles pilnais vārds bija Raele. Patlaban viņiem nebija uzvārda, jo Ammu domāja atgriezties savā meitas uzvārdā, kaut gan teica, ka izšķiršanās par labu vīra vai tēva uzvārdam sievietei patiesībā nav nekāda izvēle.

Esta bija uzvilcis savas bēškrāsas smailpurnu kurpes un uzsukājis savu Elvisa cekulu. Savu Īpašo Izejamo Cekulu. Viņa iemīļotā Elvisa dziesma bija Pārtija. “Some people like to rock, some people like to roll,” viņš dūca, kad neviens neskatījās, strinkšķinādams badmintona raketi, savilcis lūpas kā Elviss. But moonin an a-groonin gonna satisfy mah soul, less have a pardy...[1. Dažiem patīk roks, dažiem patīk rolls.Bet raud’ vai dzied’, es priecāšos. Līksmosim! (angļu val. slengs) ]

Estam bija slīpas, miegainas acis, un viņa jaunie priekšzobi galos bija vēl nelīdzeni. Raeles jaunie zobi gaidīja smaganās kā vārdi pildspalvā. Visi brīnījās, kā tikai astoņpadsmit minūšu vecuma starpība var radīt tādu nesaskaņotību priekšzobu augšanā.

Lielākā daļa Raeles matu galvvidū atgādināja strūklaku. Tos kopā saturēja Mīla Tokijā — divas bumbiņas uz gumijas, kam nebija nekāda sakara ne ar mīlestību, ne ar Tokiju. Keralā Mīlas Tokijā ir izturējušas laika pārbaudi, un pat šodien, ja jūs smalkā A1 Dāmu veikalā palūgsiet Mīlu Tokijā, tad tieši to arī dabūsiet. Divas bumbiņas uz gumijas. Uz Raeles rotaļu pulksteņa laiks bija uzzīmēts. Bez desmit divi. Viņas kvēlākā vēlēšanās bija, lai viņai būtu pulkstenis, kam viņa varētu mainīt laiku, kad vien vēlētos (tam, viņasprāt, laiks arī bija domāts). Viņas sarkanās plastmasas saulesbrilles dzeltenos rāmjos krāsoja pasauli sarkanu, Ammu sacīja, ka tās kaitējot acīm, un ieteica valkāt tās tikai retumis.

Viņas Lidostas Kleita atradās Ammu čemodānā. Tai bija īpaši pieskaņotas biksītes.

Čako sēdēja pie stūres. Viņš bija četrus gadus vecāks par Ammu. Čako istaba no grīdas līdz griestiem bija piekrauta ar grāmatām. Viņš tās visas bija izlasījis un mēdza citēt garus gabalus bez kāda redzama iemesla. Vismaz neviens cits iemeslu nespēja saskatīt. Piemēram, tajā rītā, kad viņi brauca ārā pa vārtiem, saukdami ardievas Mamači, kas atradās verandā, Čako pēkšņi teica: “Galu galā ar Getsbiju viss bija kārtībā; tikai tas, kas vajāja Getsbiju, netīrie atkritumi viņa sapņu ķīļūdenī, uz laiku novērsa manu interesi no cilvēku aprautajām bēdām un īsajiem prieka mirkļiem.” [2. No Frānsisa Skota Ficdžeralda romāna Lielais Getsbijs.]

Plimutā Ammu sēdēja priekšā, blakus Čako. Viņai togad palika divdesmit septiņi gadi, un kaut kur vēderā virmoja salta apjausma, ka viņas dzīve ir nodzīvota. Viņai bija dota izdevība. Viņa kļūdījās. Neapprecējās ar īsto cilvēku.

Ammu pabeidza skološanos tai pašā gadā, kad viņas tēvs aizgāja pensijā, atstājis darbu Deli, un pārcēlās uz Aijemenemu. Papači uzskatīja, ka koledžas izglītība meitenei ir lieka naudas tērēšana, un tā Ammu nebija izvēles: bija jāatstāj Deli un jābrauc līdzi vecākiem. Aijemenemā jaunai meitenei nav gandrīz nekā cita, ko darīt, kā vien gaidīt precību piedāvājumus un palīdzēt mātei mājas darbos. Tā kā viņas tēvam nebija tik daudz naudas, lai sagādātu pieklājīgu pūru, neviens nepiedāvājās precēt Ammu. Pagāja divi gadi. Viņas astoņpadsmitā dzimšanas diena atnāca un aizgāja. Nepamanīta vai vismaz vecāku neatzīmēta. Ammu krita izmisumā. Caurām dienām viņa domāja par bēgšanu no Aijemenemas un no sava nesavaldīgā tēva un rūgtuma pilnās, daudz cietušās mātes važām. Viņa izgudroja vairākus neveiksmīgus plānus. Galu galā viens īstenojās. Papači piekrita, ka viņa vasaru pavada pie kādas attālas tantes, kas dzīvoja Kalkutā.

Tur kādās kāzās Ammu satika savu nākamo vīru. Viņš bija atbraucis atvaļinājumā no Asamas, kur strādāja par menedžera palīgu tējas plantācijā. Viņa vecāki bija cēlušies no bagātiem zamindariem [3. Zemes īpašnieki.], kas pēc Atdalīšanās bija ieradušies Kalkutā no Austrumu Bengālijas.

Viņš nebija liela auguma, bet labi noaudzis. Glīts. Valkāja vecmodīgas brilles un tādēļ izskatījās nopietns, kas bija pilnīgā pretrunā ar viņa nebēdnīgo šarmu un bērnišķīgo, bet pilnīgi atbruņojošo humoru. Viņam bija divdesmit pieci gadi un sešu gadu darba stāžs tējas plantācijās. Viņš nebija gājis koledžā, tas tad arī izskaidroja viņa puicisko humoru. Viņš bildināja Ammu piecas dienas pēc viņu pirmās tikšanās. Ammu neizlikās, ka būtu viņā iemīlējusies. Viņa tikai visu apsvēra un bildinājumu pieņēma. Viņa nosprieda, ka jebkas, jebkurš būs labāks par atgriešanos Aijemenemā. Viņa aizrakstīja vecākiem par savu lēmumu. Vecāki neatbildēja.

Ammu bija greznas kāzas Kalkutā. Vēlāk, atskatoties uz to dienu, Ammu aptvēra, ka iemesls mazliet drudžainajam spīdumam līgavaiņa acīs nav bijusi mīlestība, pat ne satraukums par miesas svētlaimi nākotnē, bet vien aptuveni astoņas lielas glāzes viskija. Tīra. Neatšķaidīta.

Kad Ammu ar vīru pārcēlās uz Asamu, Ammu, skaista, jauna un izaicinoša, kļuva par nozīmīgu personu plantatoru klubā. Viņa pie saviem sari valkāja blūzes ar dziļu izgriezumu mugurpusē un ķēdītē nēsāja sudrabainu lamē somiņu. Viņa smēķēja garas cigaretes sudraba iemutī un iemācījās izpūst lieliskus dūmu gredzenus. Ammu vīrs izrādījās ne tikai pamatīgs dzērājs, bet pilnīgs alkoholiķis ar visu alkoholiķu viltību un traģisko šarmu. Bija īpašības, ko Ammu tā arī nekad nesaprata. Vēl ilgi pēc šķiršanās viņa nebeidza brīnīties, kāpēc viņam vajadzēja tik briesmīgi melot, kad pēc tā nebija nekādas vajadzības. Īpaši, kad nebija vajadzības. Sarunā ar draugiem viņš stāstīja, cik ļoti viņam garšo kūpināts lasis, kaut gan Ammu zināja, ka viņš to necieš. Vai arī viņš atgriezās no kluba un stāstīja Ammu, ka redzējis filmu Satiksimies Sentluisā, kad patiesībā tur rādīja Bronzas Bakarū. Kad viņa jautāja, kāpēc viņš tā dara, vīrs nekad neatvainojās un neko nepaskaidroja. Viņš tikai ķiķināja, novezdams Ammu tādā izmisumā, kādu viņa agrāk pat iedomāties nespēja.

Ammu bija astotajā grūtniecības mēnesī, kad izcēlās karš ar Ķīnu. Bija 1962. gada oktobris. Plantatoru sievas un bērnus evakuēja no Asamas. Ammu bija pārāk tuvu dzemdības, lai kaut kur brauktu, tāpēc viņa palika plantācijā. Novembrī, pēc šaušalīga brauciena ar autobusu uz Šillongu pa izdangātu ceļu, kad klīda baumas par ķīniešu okupāciju un Indijas neglābjamo sakāvi, piedzima Esta un Raele. Sveču gaismā. Slimnīcā ar aptumšotiem logiem. Viņi nāca pasaulē bez uztraukuma, ar astoņpadsmit minūšu atstarpi. Divi mazi viena liela vietā. Slideni no savas mātes sulām, gluži kā divi ronēni. Sakrunkojušies aiz piedzimšanas piepūles. Ammu pirms aizmigšanas pārbaudīja, vai ar viņiem viss kārtībā.

Viņa saskaitīja četras acis, četras ausis, divas mutes, divus degunus, divdesmit pirkstus un divdesmit veselus kāju nagus.

Viņa nepamanīja vienīgi to, ka viņiem pa abiem ir viena dvēsele kā Siāmas dvīņiem. Viņa bija priecīga par bērniem. Viņu tēvs, izstiepies uz sola slimnīcas gaitenī, gulēja piedzēries.

Ammu (protams) mīlēja savus bērnus, bet viņu uzticēšanās, ievainojamība un gatavība mīlēt cilvēkus, kuri patiesībā viņus nemīlēja, dzina Ammu izmisumā un reizēm modināja vēlēšanos darīt viņiem sāpes — vienīgi, lai mācītu, lai pasargātu. It kā logs, pa kuru aizbēdzis viņu tēvs, būtu atstāts vaļā, lai jebkurš varētu iekļūt iekšā un tikt ar prieku uzņemts.Saule spīdēja pa plimuta logu tieši virsū Raelei. Viņa aizvēra acis un ļāvās saulei. Pat aiz plakstiņiem gaisma bija karsta un spoža. Debesis bija oranžas, un kokospalmas bija jūras anemones, kas vicina taustekļus cerībā noķert un apēst kādu aizdomājušos mākoni. Caurspīdīga, lāsumaina čūska ar šķeltu mēli pārslīdēja pāri debesīm. Tad caurspīdīgs romiešu karavīrs lāsumaina zirga mugurā. Raele domāja, ka dīvainākais saistībā ar romiešu karavīriem komiksos bija tas, ka viņi valkāja tik daudz bruņu un tādas bruņucepures, bet kājas galu galā atstāja plikas.

Ammu bija viņiem stāstījusi par Jūliju Cēzaru, arī par to, kā viņu nodūris Bruts — viņa labākais draugs Senātā. Un kā viņš nokritis uz grīdas ar mugurā sadurtiem nažiem un teicis: ““Et tu? Brute?” — Tad krita Cēzars”[4. Arī tu? Brut?” Citāts no Viljama Šekspīra traģēdijas Jūlijs Cēzars.].

Vakarā Esta, ietinies palagā, nostājās gultā un teica: ““Et tu? Brute?” Tad krita Cēzars!” — un iegāzās gultā, nesaliecot ceļus, kā nodurts. Kohu Marija, kas gulēja uz matrača uz grīdas, teica, ka sūdzēšoties Mamači.

“Pasaki savai mātei, lai ved jūs uz tēva māju,” viņa teica. “Tur tu varēsi lauzt gultas pēc sirds patikas. Šitās nav tavas gultas. Šitā nav tava māja.”

Esta tad cēlās no miroņiem, nostājās gultā un teica: “Et tu? Kohu Marija?” Tad krita Esta!” — Un nomira vēlreiz.

Kohu Marija bija pārliecināta, ka “Et tu” ir kāda rupjība angļu valodā, un gaidīja izdevību par Estu pasūdzēties Mamači.

Sievietei blakusmašīnā bija cepumu drupačas uz lūpām. Viņas vīrs pēc mielošanās ar cepumiem aizdedzināja līku cigareti. Viņš caur nāsīm izpūta divus dūmu ilkņus un kādu mirkli izskatījās pēc mežakuiļa. Kuiļa Kundze bērna balsī pajautāja Raelei, kā viņu sauc.

Raele nepievērsa viņai uzmanību un nejauši izpūta siekalu burbuli.

Ammu necieta, ka viņi pūš siekalu burbuļus. Ammu teica, ka viņi tai atgādinot Babu. Viņu tēvu. Tas arī esot pūtis siekalu burbuļus un tirinājis kāju. Pēc Ammu domām, tā uzvedas tikai klerki, nevis aristokrāti.

Aristokrāti ir cilvēki, kas nepūš siekalu burbuļus un netirina kājas. Un ēdot nerij.

Attāla vilciena grandoņa sasniedza ceļu ar sabraukto, saplacināto vardi. Abās dzelzceļa sliežu pusēs augošo jamsu lapas sāka piekrītoši šalkt. Jājājājā. Plikpaurainie svētceļnieki uzsāka jaunu dziesmu.

“Es jums teikšu, tiem hindu gan nav nekādas sajēgas par to, kas ir jāpatur pie sevis,” dievbijīgi sacīja Beibi Kohamma.

“Viņiem ir ragi un zvīņaina āda,” Čako dzēlīgi atbildēja. “Un es esmu dzirdējis, ka viņu bērni šķiļas no olām.”

Raelei uz pieres bija divi izciļņi, kas, pēc Estas domām, izaugšot par ragiem. Vismaz viens, jo viņa bija pushindu. Viņa nebija paspējusi pajautāt viņam par paša ragiem. Jo, lai kas Viņa būtu, Viņš bija tāds pats.

Vilciens aizdrāzās garām zem biezu, melnu dūmu staba. Tam bija trīsdesmit divi vagoni un vaļējās durvis pilni ar jauniem vīriešiem ķiverveidā apgrieztiem matiem, viņi bija ceļā uz Pasaules Malu, lai redzētu, kas notiek ar tiem, kuri pārkrīt pāri. Tie, kas pārlieku kārstījās, paši pārkrita pār malu. Vagoniem kratoties, tumsā viņu frizūras izskatījās pēc otrādi apvērstām ķiverēm. Vilciens paskrēja garām tik ātri, ka bija grūti iedomāties, ka visi ir tik ilgi gaidījuši kaut ko tik niecīgu. Jamsu lapas vēl ilgi šalca, kad vilciens jau bija aizgājis, it kā piekristu visam pilnībā un neko neapšaubītu.

Akmeņogļu putekļu kārta nolaidās kā neķītra svētība un maigi apķēpāja mašīnas.

Čako iedarbināja plimutu. Beibi Kohamma centās izlikties priecīga. Viņa uzsāka dziesmu.

Pulkstenis gaitenī
Skumji sit stundu,
Bēdīgs skan baz-nīcas zvans
Un bērnu istabā
Ga-alvu pabāzis
Ma-zī-tiņš
Putniņš sauc... [5. Šeit un turpmāk dziesmu teksti no filmas Mūzikas skaņas.]

Viņa paskatījās uz Estu un Raeli, gaidīdama, ka viņi teiks Ku-kū.

Viņi neteica.

Uzpūta mašīnvējš. Zaļi koki un telefona stabi lidoja gar logu. Nekustīgi putni uz kustīgiem vadiem slīdēja garām kā nesavākta bagāža lidostā.

Bāls dienmēness plātīgi karājās pie debesīm un viņus pavadīja. Liels kā alusdzērāja vēders.

Reklāmās Abilašas Filmas sevi dēvēja par pirmo kinoteātri Keralā, kuram ir septiņdesmit milimetru Ekrāns. Lai paskaidrotu domu, kinoteātra fasāde bija veidota kā izliekts cementa ekrāns. Uz augšējās malas (cementa burtiem, neona gaismām) bija rakstīts Abilašas Filmas angļu un malajalu valodā.

Tualetes bija nosauktas VIŅIEM un VIŅĀM. VIŅĀM — Ammu, Raelei un Beibi Kohammai. VIŅIEM — Estam vienam pašam, jo Čako bija aizbraucis, lai rezervētu vietas viesnīcā Sea Queen.

— Vai tev nevajadzēs palīdzēt? — Ammu norūpējusies teica.

Esta pakratīja galvu.

Pa sarkanajām durvīm, kas lēnām pašas aizvērās, Raele sekoja Ammu un Beibi Kohammai. Viņa pagriezās, lai pāri slīdīgajai marmora grīdai pamātu Estam Vienam Pašam (ar ķemmi) bēškrāsas smailpurnu kurpēs. Esta gaidīja netīrajā marmora hallē ar vientuļajiem, vērojošajiem spoguļiem, kamēr sarkanās stikla durvis paņem viņa māsu. Tad viņš pagriezās un čāpoja uz VIŅIEM.

VIŅĀM Ammu teica, lai Raele stāv kājās, kad čurā. Viņa teica, ka Sabiedriskie Podi ir Netīri. Tāpat kā Nauda. Nekad nevar zināt, kas tai pieskāries. Spitālīgie. Miesnieki. Automehāniķi. (Strutas. Asinis. Mašīneļļa.)

Reiz, kad Kohu Marija aizveda Raeli uz skārni, meitene ievēroja, ka uz piecu rūpiju naudaszīmes ir palicis sarkanas gaļas krikumiņš. Kohu Marija to aizslaucīja ar īkšķi. Tas atstāja sarkanu traipu. Viņa aizbāza naudu aiz ņiebura. Gaļsmakas asins naudu. Raele bija par īsu, lai noturētu līdzsvaru virs poda, tāpēc Ammu un Beibi Kohamma pacēla viņu un turēja, aizāķējušas viņas kājas aiz savām rokām. Kājas ar greizām pēdām Batas sandalēs. Augstu gaisā ar novilktām biksītēm. Mirklīgi nekas nenotika, un Raele paskatījās uz māti un bērnišķīgo vectanti ar šķelmīgām (un ko tagad?) jautājuma zīmēm acīs.

— Nu, — Ammu teica. — Sssss...

Sssss apzīmē skaņu Sisāt. Mmmm — Mūūzikas skaņas.

Raele ieķiķinājās. Ammu ieķiķinājās. Beibi Kohamma ieķiķinājās.

Līdz ar pirmo šļāci viņas notēmēja precīzāk. Raele nesamulsa. Viņa pabeidza, un Ammu rokā bija tualetes papīrs.

— Tagad tu vai es? — Beibi Kohamma jautāja Ammu.
— Vienalga, — Ammu atbildēja. — Nu labi, tu.

Raele turēja viņas rokassomu. Beibi Kohamma pacēla savu sagumzīto sari. Raele nopētīja vectantes milzu kājas. (Daudzus gadus vēlāk vēstures stundā viņa skolā lasīja: “Imperatoram Bāburam sejas krāsa bija kviešu dzeltenumā un ciskas kā pīlāri,” — un šī aina viņai nozibēja gar acīm. Beibi Kohamma stāvēja pārliekusies pār sabiedrisko podu kā liels putns. Zilas vēnas kā mezglains adījums izcēlās uz viņas spīdīgajiem apakšstilbiem. Resni ceļgali ar bedrītēm. Matiņi. Nabaga pēdiņas, kam jānes tāds smagums!) Beibi Kohamma pagaidīja pavisam īsu brīsniņu. Kaklu izstiepusi. Muļķīgi smaidot. Krūtis nokārušās. Melones blūzē. Dibens uz augšu un atstiepts. Kad nāca gārdzošā, burbuļojošā skaņa, viņa klausījās ar acīm. Dzeltens strauts burbuļoja caur kalnu pāreju.

Raelei tas viss patika. Rokassomas turēšana. Ka visi čurā kopā. Kā draugi. Viņa toreiz vēl nezināja, cik šī sajūta ir dārga. Kā draugi. Viņas nekad vairs tā nebūs kopā. Ammu, Beibi Kohamma un viņa.

Kad Beibi Kohamma beidza, Raele paskatījās pulkstenī. — Tev nu gan gāja lēni, Beibi Kohamma. Jau bez desmit divi, — viņa teica.

Ratata tannā (Raele domāja)
Trīs sievas vannā,
Pagaidi brīdi, teic Lēnā.

Viņa domāja par Lēno kā par cilvēku. Lēnā Kuriena. Lēnā Kuti. Lēnā Mola. Lēnā Kohamma.

Lēnā Kuti. Ātrā Verghese. Un Kuriakose. Trīs blaugznaini brāļi.

Ammu izčurājās bez trokšņa. Pret poda malu, tā ka nevarēja dzirdēt. Viņas tēva ļaunums bija pazudis no viņas acīm, un tās atkal bija Ammu acis. Viņas smaidā bija dziļas bedrītes, un viņa vairs nelikās dusmīga. Par Velutu vai siekalu burbuli.

Tā bija Laba Zīme.

Estam Vienam Pašam bija jāčurā uz naftalīna bumbiņām un cigarešu nodeguļiem urinālā. Čurāt podā būtu Sakāve. Viņš bija par īsu, lai čurātu pisuārā. Viņam vajadzēja Augumu. Viņš meklēja Augumu, un VIŅIEM stūrī viņš to atrada. Netīru slotu, nomestu pudeli, līdz pusei piepildītu ar pienainu šķidrumu (fenolu), kurā peldēja kaut kas melns. Žulganu grīdlupatu un divas tukšas sarūsējušas bundžas. Tās varētu būt ražotas Paradīzes konservos. Ananasu gabaliņi sīrupā. Vai šķēlītes. Ananasu šķēlītes. Viņa vecāsmātes konservi bija izglābuši viņa godu. Esta Viens Pats nolika tukšās konservu bundžas ar neko pie pisuāra. Viņš uzkāpa ar vienu kāju uz vienas, ar otru — uz otras un uzmanīgi čurāja, cenzdamies nesagrīļoties. Kā Vīrs. Cigarešu nodeguļi, kas jau bija mitri, tagad kļuva slapji un griezās. Tādus būtu grūti aizdedzināt. Pabeidzis Esta pārbīdīja bundžas pie izlietnes zem spoguļa. Viņš nomazgāja rokas un samitrināja matus. Tad ar Ammu ķemmi, kas bija viņam daudz par lielu, rūpīgi sukāja savu cekulu. Saķemmēja atpakaļ, tad pastūma matus uz priekšu un galiņus atbīdīja sāņus. Iebāza ķemmi kabatā, nokāpa no bundžām un nolika tās atpakaļ pie pudeles, slotas un grīdlupatas. Viņš tām paklanījās. Visām savām sabiedrotajām. Pudelei, slotai, bundžām, žulganajai grīdlupatai.

— Paklanies, — viņš teica un pasmaidīja, jo toreiz, kad bija jaunāks, viņam bija radies iespaids, ka ik reizi, kad paklanās, jāsaka “Paklanies”. Lai to izdarītu, tas jāpasaka. “Paklanies, Esta,” viņam teica. Un viņš paklanījās un teica: “Paklanies,” un visi skatījās cits uz citu un smējās, un viņš uztraucās.

Esta Viens Pats ar nelīdzenajiem zobiem.

Ārā viņš gaidīja māti, māsu un bērnišķo vectanti. Iznākusi ārā, Ammu vaicāja: — Viss kārtībā, Estapen?

Esta teica: — Viss kārtībā, — un uzmanīgi pamāja ar galvu, lai neizjauktu cekulu.

Viss kārtībā? Viss kārtībā. Viņš ielika ķemmi atpakaļ mātes somā. Ammu sajuta pēkšņu mīlestības uzplūdu pret savu vēso, pašcieņas pilno mazo dēlu bēša smailpurnu kurpēs. Viņš tikko bija izpildījis savu pirmo pieauguša cilvēka uzdevumu. Viņa mīļi sabužināja zēna matus ar saviem pirkstiem. Sabojāja viņa cekulu.

Telpa smaržoja pēc elpojošiem cilvēkiem un matu eļļas. Un veca paklāja. Maģiska Mūzikas skaņu smarža, ko Raele atcerējās un glabāja kā dārgumu. Smaržas, tāpat kā mūzika, iegulst atmiņā. Viņa ievilka dziļu elpu un smaržu noglabāja uz laiku laikiem.

Estam bija biļetes. Mazais Vīrietis. Viņš arī dzīvoja karavānā. Dum, dum.

Lukturīša Vīrietis uzspīdināja gaismu sārtajām biļetēm. J. rinda, sēdvietas nr. 17, 18, 19, 20. Esta, Ammu, Raele, Beibi Kohamma. Viņi spiedās garām sakaitinātiem cilvēkiem, kas pārvietoja kājas šā un tā, lai viņi tiktu garām. Krēslu sēdekļi bija jānoliec. Beibi Kohamma turēja Raeles sēdekli, kamēr meitene tajā ierāpās. Viņa nebija pietiekami smaga, un sēdeklis salocījās, saspiezdams viņu kā sendviča pildījumu, un viņa skatījās caur ceļgaliem. Divi ceļgali un strūklaka. Esta, kam piemita lielāka pašcieņa, apsēdās uz sava krēsla malas.

Uz ekrāna malām, kur nebija attēla, parādījās ventilatoru ēnas.

Nost ar lukturīti! Lai dzīvo Pasaules Hits!

Kinokamera cēlās augšup debeszilajās (mašīnkrāsas) Austrijas debesīs ar skaidro, skumjo baznīcas zvanu skaņu.

Tālu lejā, zemē, klostera pagalmā spīdēja bruģakmeņi. Mūķenes kustējās pa pagalmu. Kā lēni cigāri. Klusas mūķenes mierīgi pulcējās ap savu Māti Priekšnieci, kura nekad nelasīja viņu vēstules. Viņas sanāca kopā kā skudras ap maizes drupaču. Cigāri ap Cigāru Māti. Bez spalvām uz ceļgaliem. Bez “melonēm” blūzēs. Un elpa smaržo pēc piparmētrām. Viņām bija sūdzības, kas jādzird Mātei Priekšniecei. Izdziedamas sūdzības. Par Džūliju Endrūsu, kas vēl bija kalnā un dziedāja Cik Dzīvas kalnos ir Mūzikas Skaņas, un kārtējo reizi kavēja misi.

Tā uzrāpjas kokā un noskrāpē rokas,
mūķenes dziedoši sūdzējās.
Kleitā var plēsumu redzēt,
Viņa dejo pa ceļam uz Misi
un svilpo, ejot pa kāpnēm...

Skatītāji cits pēc cita atskatījās.
— Šššššh! — viņi teica.
Ššš! Ššš! Ššš!

Un vēl zem aubes
Viņas matos ir cirtas!

Skanēja kāda balss ārpus filmas. Tā bija skaidra un patiesa, tā spiedās cauri ventilatoru dūkoņai un zemesriekstu kraukšķināšanai tumsā. Zālē bija mūķene. Galvas griezās apkārt kā pudeļu uzbāžņi. Melnmataini pakauši kļuva par sejām ar mutēm un ūsām. Šņācošām mutēm ar haizivju zobiem. Daudziem. Mutēm kā uzlīmēm.

— Šššš! — visi teica kopā.

Dziedāja Esta. Mūķene ar cekulu. Elviss Pelvis Mūķene. Viņš nepaspēja apklust.

— Aizvāciet viņu! — teica Skatītāji, kad bija viņu atraduši.

Aizveries vai Ejārā! Ejārā vai Aizveries!

Skatītāji bija Lielais Vīrs. Esta bija Mazais Vīrs, kuram bija biļetes.

— Esta, Dieva dēļ, aizver MUTI! — Ammu nikni čukstēja.

Un Esta aizvēra MUTI. Mutes un ūsas aizgriezās. Bet tad bez brīdinājuma dziedāšana atsākās, un Esta to nespēja izbeigt.

— Ammu, vai drīkst, es iešu ārā un dziedāšu tur? — Esta teica (pirms Ammu viņam iecirta pliķi). — Es atnākšu atpakaļ pēc dziesmas.
— Nemaz neceri, ka es tevi vēl kaut kur ņemšu līdzi, — Ammu teica. — Tu mums visiem dari kaunu.

Bet Esta tur neko nevarēja līdzēt. Viņš piecēlās un gāja. Garām dusmīgai Ammu. Garām Raelei, kas skatījās caur ceļgaliem. Garām Beibi Kohammai. Garām Skatītājiem, kuriem atkal bija jāsaspiežas. Šurpturpu. Sarkanais uzraksts virs durvīm ar sarkaniem burtiem vēstīja: IZEJA. Esta IZGĀJA.

Foajē gaidīja apelsīndzērieni. Gaidīja citrondzērieni. Gaidīja kūstošā šokolāde. Gaidīja elektrozilie dermatīna dīvāni. Gaidīja Drīzumā plakāti.

Esta Viens Pats apsēdās uz elektrozilā dermatīna dīvāna Abilašas Filmu Princeses Balkona foajē un dziedāja. Mūķenes balsī, tīrā kā avota ūdens.

Bet kā viņu piesaistīt, lai mūs tā var uzklausīt?

Pamodās vīrietis aiz uzkodu letes, kur bija aizmidzis uz taburetēm, gaidīdams pārtraukumu. Ar pūžņainām acīm viņš redzēja Estu Vienu Pašu bēšās smailpurnu kurpēs. Vīrs noslaucīja marmora leti ar dubļkrāsas lupatu. Un gaidīja. Un gaidīdams slaucīja. Un slaucīdams gaidīja. Un vēroja, kā Esta dzied.

Kā saistīt vilni ar krasta malu?
Ai, kā saprast ko tādu kā Mariii... ja?

— Ei! Eda cherukka! — teica ApelsīnCitrondzēriena Vīrs, un viņa balss bija čerkstoša, miegā aizsmakusi. — Kādu velnu tu te dzen?

Kā plaukstā
noturēt
mēnesstaru?

Dziedāja Esta.

— Ei! — teica ApelsīnCitrondzēriena Vīrs. — Paklau, šai laikā es Atpūšos. Drīz man būs jāmostas un jāstrādā. Tāpēc man nepatīk, ka tu te dziedi savas angļu dziesmas. Apklusti! — Viņa zelta rokaspulksteni gandrīz noslēpa sprogainās spalvas uz rokas. Zelta ķēdīti gandrīz apslēpa spalvas uz krūtīm. Baltais krekls bija atpogāts no tās vietas, kur sākās resnais vēders. Viņš izskatījās pēc nedraudzīga lāča ar dārglietām. Viņam aiz muguras bija spoguļi, kuros cilvēkiem skatīties, kamēr viņi pērk aukstus dzērienus un uzkodas. Pārkārtot cekulus un sakārtot matu mezglus. Spoguļi vēroja Estu.

— Es varētu iesniegt par tevi Rakstisku Sūdzību, — Vīrs teica Estam. — Kā tev tas patiktu? Rakstiska Sūdzība?

Esta beidza dziedāt un piecēlās, lai ietu atpakaļ.

— Tagad, kad nu es esmu augšā, — teica ApelsīnCitrondzēriena Vīrs, — kad nu tu mani esi uzmodinājis no Atpūtas Laika, kad nu tu mani esi iztraucējis, vismaz nāc un nopērc dzērienu. To taču tu vari izdarīt.

Viņam bija neskūta seja un liels žoklis. Zobi kā dzelteni klavieru taustiņi vēroja mazo Elvisu Pelvisu.

— Paldies, nē, — Esta pieklājīgi teica. — Mana ģimene mani jau gaida. Un es esmu iztērējis visu kabatas naudu.
— Kabatsnauda? — ApelsīnCitrondzēriena Vīrs novilka caur zobiem, kas joprojām vēroja.
— Sākumā angļu dziesma, tagad arī Kabatsnauda? Kur tu dzīvo? Uz mēness?

Esta jau devās prom.

— Pagaidi! — bargi teica ApelsīnCitrondzēriena Vīrs. — Vienu mirklīti! — viņš atkārtoja, jau maigāk. — Man šķiet, ka es tev kaut ko prasīju.

Viņa dzeltenie zobi bija magnētiski. Tie redzēja, tie smaidīja, tie dziedāja, tie smirdēja, tie kustējās. Tie hipnotizēja.

— Es tev prasīju, kur tu dzīvo, — viņš jautāja, ievilinādams Estu savā neķītrajā tīklā.
— Aijemenemā, — Esta atbildēja. — Es dzīvoju Aijemenemā. Manai vecmāmiņai pieder Paradīzes konservi un kompoti. Viņa ir Pasīvais Partneris.
— Ak tā, ko? — teica ApelsīnCitrondzēriena Vīrs. — Vai gultā? — Viņš nejauki iesmējās, bet Esta nesaprata, kāpēc. — Neņem galvā. Tu jau nesaproti.
— Nāc un iedzer kaut ko aukstu. Par Brīvu, — viņš teica. — Nāc šurp un pastāsti man par savu vecomāti.

Esta gāja. Dzelteno zobu pievilkts.

— Nāc. Aiz letes, — ApelsīnCitrondzēriena Vīrs teica. Viņš turpināja čukstus: — Mums jārīkojas slepeni, jo nav atļauts pārdot dzērienus pirms pārtraukuma. Tas ir teātra noteikumu Pārkāpums.
— Tā tas ir, — viņš pēc mirkļa piebilda.

Esta iegāja aiz uzkodu letes pēc sava Aukstā Dzēriena par Brīvu. Viņš redzēja rindā saliktas trīs augstas taburetes, lai ApelsīnCitrondzēriena Vīram būtu, kur gulēt. Koka sēdekļi spīdēja no lietošanas.

— Un tagad esi tik mīļš un paturi šo, — teica ApelsīnCitrondzēriena Vīrs, ielikdams Estam rokā savu peni caur mīksto, balto muslīna dhoti. — Es tev ieliešu dzērienu. Apelsīnu? Citronu?

Esta turēja to, jo viņam lika.

— Apelsīnu? Citronu? — Vīrs jautāja. — Citronapelsīnu?
— Citronu, lūdzu, — Esta pieklājīgi atbildēja.

Viņam iedeva pudeli un salmiņu. Tā viņš turēja pudeli vienā rokā un peni — otrā. Cietu, karstu, dzīslainu. Nu vairs nebija kur sprukt.

ApelsīnCitrondzēriena Vīrs nosedza Estas plaukstu ar savējo. Īkšķa nags bija garš kā sievietēm. Viņš bīdīja Estas delnu uz augšu un leju. Sākumā lēnām. Tad ātri.

Citrondzēriens bija auksts un salds. Penis ciets un karsts.

Klavieru taustiņi skatījās.

— Tad tava vecāmāte vada fabriku? — vaicāja ApelsīnCitrondzēriena Vīrs. — Kādu fabriku?
— Visādi produkti, — Esta teica neskatīdamies, turēdams salmiņu mutē. — Biezeņi, konservi, ievārījumi, karija pulveri. Ananasu šķēlītes.
— Labi, — sacīja ApelsīnCitrondzēriena Vīrs. — Lieliski.

Viņa roka vēl ciešāk aptvēra Estas roku. Stipra un sviedraina. Un vēl ātrāk.

Ātri, ātrāk,
neļauj tam stāt,
kamēr ātrais ātrāks,
nekas netiek tam klāt.

Caur piesmirkušo papīra salmiņu (siekalu un baiļu gandrīz saplacinātu) augšup pacēlās šķidrais citronu saldums. Pūzdams gaisu caur salmiņu (kamēr viņa otra roka kustējās), Esta pūta pudelē burbuļus. Lipīgsaldus citronu burbuļus dzērienā, ko viņš nevarēja dzert. Galvā Esta uzskaitīja vecāsmātes ražojumus.

KONSERVI        BIEZEŅI          IEVĀRĪJUMI

Mango               Apelsīnu           Banānu

Zaļo piparu      Greipfrūtu       Dažādu augļu

Rūgto ķirbju    Ananasu           Greipfrūtu marmelāde

Ķiploku              Mango           

Sālītu laimu

Tad grumbaini sarainā seja noraustījās, un Estas delna bija slapja un karsta, un lipīga. Uz tās bija olas baltums. Balts olas baltums. Ceturtdaļvārīts.

Citrondzēriens bija auksts un salds. Penis bija mīksts un sačokurojies kā tukšs sīknaudas maciņš. Ar dubļkrāsas lupatu vīrs noslaucīja Estas otru roku.

— Tagad izdzer savu pudeli, — viņš sacīja un mīļi saspieda Estas dibenu. Tvirtas plūmes novadcaurulēs. Un bēšās smailpurnu kurpēs. — Tu nedrīksti to izšķiest, — viņš teica. — Padomā par visiem tiem nabagiem, kuriem nav nekā, ko ēst vai dzert. Tu esi laimīgs bagāts puika ar kabatsnaudu un vecmāmiņas fabriku, ko mantot. Tev Jāpateicas Dievam, ka tev nav par ko uztraukties. Dzer!

Tā nedrīkstēja nekam pieskarties.

Kad Esta bija beidzis dzert, ApelsīnCitrondzēriena Vīrs teica. — Pabeidzi? Labs puika.

Viņš paņēma tukšo pudeli un plakano salmiņu un aizsūtīja Estu atpakaļ uz Mūzikas skaņām.

Mateļļas pievilkušajā tumsā Esta uzmanīgi turēja savu Otro Roku (it kā atvērtā plaukstā turēdams iedomātu apelsīnu). Viņš lavījās garām Skatītājiem (kuru kājas kustējās šurpturpu), garām Beibi Kohammai, garām Raelei (joprojām atliektai atpakaļ), garām Ammu (joprojām niknai). Esta apsēdās, joprojām turēdams savu lipīgo apelsīnu.

Un, lūk, Kapteinis fon Klap-Traps. Kristofers Plammers. Augstprātīgs. Cietsirdīgs. Ar muti kā spraugu. Un tēraudasu policijas svilpi. Kapteinis ar septiņiem bērniem. Tīriem bērniem kā piparmētru konfektēm. Viņš izlikās, ka tos nemīl, bet patiesībā tā nebija. Viņš tos mīlēja. Viņš mīlēja viņu (Džūliju Endrūsu), viņa mīlēja viņu, viņi mīlēja bērnus, bērni mīlēja viņus. Viņi visi cits citu mīlēja. Tīri, balti bērni, un viņu gultās bija mīkstas Dū. Nu. Segas.

Pie mājas, kurā viņi dzīvoja, bija ezers un parks, mājā platas kāpnes, baltas durvis un logi, un puķaini aizkari.

Tīrie, baltie bērni, pat paši lielākie, baidījās no pērkona. Lai bērnus mierinātu, Džūlija Endrūsa ielaida viņus savā tīrajā gultā un dziedāja viņiem dziesmu par savām iemīļotajām lietām. Lūk, viņas iemīļotās lietas:

(1) Meitenes baltās kleitās ar zilām atlasa lentēm.
(2) Meža zosis, kas lido ar mēnesi uz spārniem.
(3) Spožas vara tējkannas.
(4) Durvju zvani un Kamanu zvaniņi, un šnicele ar nūdelēm.
(5) Utt.

Un tad Abilašas Filmu skatītāju vidū esošo divolu dvīņu prātos radās vairāki jautājumi, uz kuriem vajadzēja atbildēt. Piemēram:

(a) Vai Kapteinis fon Klap-Traps tirināja kāju?
Nē.
(b) Vai Kapteinis fon Klap-Traps pūta siekalu burbuļus?
Pavisam noteikti nē.
(c) Vai viņš rija?
Nē.

Ak, Kapteini fon Klap-Trap, Kapteini fon Klap-Trap, vai tu varētu mīlēt to cilvēciņu ar apelsīnu, kurš sēž starp skatītājiem?

Viņš tikko ir turējis rokā ApelsīnCitrondzēriena Vīra daiktu, bet vai tu viņu tomēr varētu mīlēt?

Un viņa dvīņumāsu? Kas liecas atpakaļ, ar strūklaku Mīla Tokijā? Vai tu viņu arī varētu mīlēt?

Kapteinim fon Klap-Trapam bija savi jautājumi.

a) Vai tie ir tīri, balti bērni?
Nē. (Bet Sofija Mola ir.)
b) Vai viņi pūš siekalu burbuļus?
Jā. (Bet Sofija Mola nepūš.)
c) Vai viņi tirina kājas? Kā klerki?
Jā. (Bet Sofija Mola tā nedara.)
d) Vai viņi, pa vienam vai abi, ir jebkad turējuši rokā sveša cilvēka daiktu?
N... Njā. (Bet Sofija Mola nav.)

— Tad atvainojiet, — sacīja Kapteinis fon Klap-Traps. — Par to nevar būt ne runas. Es nevaru viņus mīlēt. Es nevaru būt viņu Baba. Nu, nē.

Kapteinis fon Klap-Traps nevarēja.Estas galva noslīdēja gandrīz līdz ceļiem.

— Kas tev ir? — Ammu jautāja. — Ja tu atkal gribi čurnēt, es tevi tūlīt vedīšu mājās. Sēdi taisni! Un skaties! Tāpēc tevi te atveda.

Izdzer visu.
Skaties filmu.
Padomā par visiem nabadzīgajiem.
Laimīgs bagāts puika ar kabatsnaudu. Nav par ko uztraukties.

Esta nosēdās taisni un skatījās. Viņa kuņģis sarāvās. Viņš jutās tā, it kā pāri gāztos zaļgani duļķains saglumējis ūdens, kurā peld ūdenszāles un brīžam parādās dibens, brīžam parēgojas bezdibenis.

— Ammu? — viņš teica.
— Kas IR? — Un IR cirta, rēja, spļāva.
— Man ir slikta dūša, — Esta teica.
— Vai nāk vēmiens? — Ammu balsī bija uztraukums.
— Nezinu.
— Iesim ārā! — Ammu teica. — Varbūt tev kļūs labāk.
— Labi, — Esta teica.

Labi? Labi.

— Uz kurieni? — gribēja zināt Beibi Kohamma.
— Estam ir slikta dūša, — Ammu sacīja.
— Uz kurieni? — jautāja Raele.
— Man ir slikta dūša, — Esta teica.
— Vai es drīkstu iet un paskatīties?
— Nē, — Ammu teica.

Vēlreiz garām Skatītājiem (kājas šurpturpu). Iepriekšējo reizi, lai dziedātu. Šoreiz, lai izvemtos. Izeja caur IZEJU. Ārā marmora foajē ApelsīnCitrondzēriena Vīrs sūkāja konfekti. Viņa vaigs bija uzblīdis, konfekti valstot pa muti. Sūkaļāšanas un plakšķināšanas skaņa atgādināja ūdens tecēšanu no vannas.

Uz letes bija zaļš konfekšu ietinamais papīriņš. Šim vīram saldumi bija par brīvu. Viņam bija vesela rinda bezmaksas saldumu matēta stikla traukos. Viņš noslaucīja marmora leti ar savu dubļkrāsas lupatu, ko turēja spalvainajā rokā, uz kuras nēsāja pulksteni. Kad viņš ieraudzīja starojošo sievieti ar nolaidenajiem pleciem un viņas puisēnu, viņa sejai pārslīdēja ēna. Tad viņš savilka savu saliekamo klavieru smaidu.

— Tik drīz jau ārā? — viņš teica.

Esta jau rīstījās. Ammu viņu kā mēnessērdzīgu aizveda uz Princeses Balkona tualeti. VIŅĀM.

Viņu pacēla un turēja iespiestu starp netiktīru izlietni un Ammu. Kājas karājās. Izlietnei bija tērauda krāni un uz tās rūsas traipi. Un brūntīklains matveida plaisiņu tīmeklis kā lielas, sarežģītas pilsētas ielu karte.

Esta norīstījās, bet ārā nekas nenāca. Tikai domas. Un tās izpeldēja un iepeldēja atpakaļ. Ammu tās nevarēja redzēt. Tās kā negaisa mākoņi savilkās pār Izlietnes Pilsētu. Bet izlietnes vīri un izlietnes sievas kā parasti nodarbojās ar savām izlietnes lietām. Izlietnes mašīnas, izlietnes autobusi joprojām šaudījās apkārt. Izlietnes Dzīve turpinājās.

— Nē? — Ammu jautāja.
— Nē, — Esta atteica.

Nē? Nē.

— Tad nomazgā seju, — Ammu sacīja. — Ūdens vienmēr palīdz. Nomazgā seju un iesim iedzersim gāzētu citrondzērienu.

Esta mazgāja seju un rokas, un seju un rokas. Viņa skropstas bija slapjas un salipušas.

ApelsīnCitrondzēriena Vīrs salocīja zaļo konfekšu papīriņu un pārvilka pār locījuma vietu ar savu krāsoto īkšķa nagu. Tad ar sarullētu žurnālu apdullināja kādu mušu. Viņš to ar knipi delikāti aizsita pār letes malu uz grīdas. Tā gulēja augšpēdus un vārgi kustināja kājas.

— Jauks zēns, — viņš teica Ammu, — labi dzied.
— Viņš ir mans dēls, — Ammu teica.
— Tiešām? — ApelsīnCitrondzēriena Vīrs teica un palūkojās uz Ammu ar saviem zobiem.
— Tiešām? Jūs neizskatāties tik veca!
— Viņš nejūtas labi, — Ammu teica. — Es domāju, ka viņš jutīsies labāk, ja iedzers kaut ko aukstu.
— Protams, — Vīrs teica. — Protamprotams. Apelsīndzērienu? Citronapelsīnu?

Briesmīgi baismīgs jautājums.
— Nē, paldies, — Esta paskatījās uz Ammu. Un atkal pāri gāzās zaļganās jūraszāles un dibens te pazuda, te parādījās.
— Un jums? — ApelsīnCitrondzēriena Vīrs vaicāja Ammu. — KokakolaFantu? SaldējumRožūdeni?
— Nē, man neko. Paldies, — Ammu sacīja. Starojošā sieviete dziļām vaigu bedrītēm.
— Lūdzu, — vīrs sacīja, kā dāsna stjuarte sniegdams sauju konfekšu, — tas ir jūsu mazajam Monam.
— Nē, paldies, — Esta teica, skatīdamies uz Ammu.
— Ņem, Esta, — Ammu sacīja, — neesi nepieklājīgs.

Esta paņēma.

— Pasaki paldies.
— Paldies, — Esta teica. (Par konfektēm, par balto olu baltumu.)
— Lūdzu, — ApelsīnCitrondzēriena Vīrs angliski sacīja. — Mons teica, ka jūs esat no Aijemenemas?
— Jā, — Ammu atbildēja.
— Es uz turieni bieži braucu, — teica ApelsīnCitrondzēriena Vīrs. — Manas sievas radi tur dzīvo. Es zinu, kur ir jūsu fabrika. Paradīzes konservi, vai ne? Viņš man pastāstīja. Jūsu Mons.

Viņš zināja, kur atrast Estu. To viņš arī gribēja pateikt. Tas bija brīdinājums.

Ammu redzēja dēla drudžaini spožās, ieplestās acis.

— Mums jāiet, — viņa teica. — Mēs nedrīkstam saķert drudzi. Viņa māsīca rīt ieradīsies, — viņa paskaidroja Tēvocim. Un nevērīgi piebilda: — No Londonas.
— No Londonas? — Vēl lielāka cieņa pazibēja Tēvoča acīs. Pret ģimeni ar Londonas sakariem.
— Esta, paliec šeit pie Tēvoča. Es pasaukšu Beibi Kohammu un Raeli, — Ammu sacīja.
— Nāc, — sacīja Tēvocis, — pasēdi te man blakus uz augstā ķebļa.
— Nē, Ammu! Nē, Ammu, nē! Es gribu iet tev līdzi!

Ammu pārsteigta, ka viņas allaž klusais dēls ir tik spalgi uzstājīgs, atvainojās ApelsīnCitrondzēriena Tēvocim.

— Viņš tāds parasti nav. Nu tad nāc, Estapen.

Atkal uzvīdēja pazīstamā smarža. Ventilatoru ēnas. Pakauši. Kakli. Apkaklītes. Mati. Matu mezgli. Bizes. Zirgastes.

Strūklaka ar Mīlu Tokijā. Maza meitene un izbijusi mūķene.

Kapteiņa fon Trapa septiņi piparmētru bērni bija nomazgājušies piparmētru vannā un stāvēja piparmētru ierindā kārtīgi saķemmētiem matiem, paklausīgās piparmētru balsīs dziedādami sievietei, kuru Kapteinis gandrīz apprecēja. Blondajai Baronesei, kas mirdzēja kā dimants.

Cik dzīvas kalnos ir mūzikas skaņas!

— Mums jāiet, — Ammu teica Beibi Kohammai un Raelei.
— Bet, Ammu! — Raele teica. — Pats Galvenais vēl nemaz nav noticis! Viņš pat nav viņu noskūpstījis! Viņš vēl nav saplēsis Hitlera karogu! Viņus vēl nav nodevis Pastnieks Rolfs!
— Estam slikta dūša, — Ammu teica. — Iesim!
— Nacistu zaldāti vēl nav parādījušies!
— Kusties! — Ammu teica. — Celies augšā!
— Viņi vēl nav nospēlējuši Augstu kalnos viņš ganīja kazas!
— Estam taču jābūt veselam, kad Sofija Mola atbrauks, vai ne? — Beibi Kohamma sacīja.
— Nav vis, — teica Raele, bet galvenokārt pati sev.
— Ko tu teici? — prasīja Beibi Kohamma, Raeles teiktos vārdus gan nesadzirdējusi, bet sajutusi to saturu.
— Neko, — Raele atbildēja.
— Es dzirdēju, — sacīja Beibi Kohamma.Ārpusē. Tēvocis pārkārtoja savas blāvās pudeles. Ar dubļkrāsas lupatu slaucīja ūdenstraipu gredzenus, ko pudeles atstājušas uz viņa uzkodu letes. Gatavojās Pārtraukumam. Viņš bija Tīrīgs ApelsīnCitrondzēriena Tēvocis. Viņa lāča ķermenī bija ieslodzīta stjuartes dvēsele.

— Tad jūs ejat? — viņš jautāja.
— Jā, — Ammu atbildēja. — Kur mēs varam noķert taksi?
— Ārā pa vārtiem, augšup pa ceļu, pa kreisi, — viņš sacīja, skatīdamies uz Raeli. — Jūs man neteicāt, ka jums ir arī maza Mola. — Un, pastiepdams roku ar vēl vienu konfekti, — Lūdzu, Mol, tas tev.
— Ņem manu! — Esta steigšus teica. Viņš negribēja, lai Raele ietu Tēvocim klāt.

Taču Raele jau bija sākusi iet. Viņai nākot tuvāk, viņš uzsmaidīja meitenei, un kaut kas viņa salokāmo klavieru smaidā, viņa stingajā skatienā lika Raelei rauties prom. Viņa nekad nebija redzējusi neko briesmīgāku. Viņa apgriezās, lai paskatītos uz Estu.

Viņa atkāpās no spalvainā vīrieša.

Esta iespieda savu konfekti Raelei rokā, un viņa juta brāļa drudžaini karstos pirkstus, kuru galiņi bija auksti kā nāve.

— Atā, Mon, — Tēvocis teica Estam. — Es tevi kādreiz apciemošu Aijemenemā.

Un vēlreiz sarkanpakāpieni. Šoreiz Raele atpaliek. Lēni. Nē, viņa negrib iet. Briesmīgs smagums velk atpakaļ.

— Jauks puisis tas ApelsīnCitrondzēriena pārdevējs, — Ammu teica.
— Pšši! — Beibi Kohamma nosprauslājās.
— Viņš tāds nemaz neizskatās, bet viņš bija ļoti jauks pret Estu, — Ammu teica.
— Tad kāpēc tu ar viņu neprecies, ko? — Raele kašķīgi vaicāja.

Laiks apstājās uz sarkanajām kāpnēm. Esta apstājās. Beibi Kohamma apstājās.

— Rael, — Ammu teica.

Raele sastinga. Viņa jutās bezgala vainīga par to, ko tikko pateikusi. Viņa nezināja, no kurienes vārdi radušies. Viņa nezināja, ka tie ir viņā. Bet nu tie bija pateikti, un atpakaļ nebija atsaucami. Tie slaistījās uz sarkanajām kāpnēm kā ierēdņi Pārvaldes kantorī. Daži stāvēja, daži sēdēja un tirināja kājas.

— Raele, — Ammu teica, — vai tu saproti, ko tikko izdarīji?

Izbiedētās acis un strūklaka skatījās Ammu acīs.

— Ir labi. Nebaidies, — Ammu teica. — Tikai atbildi man. Tu saproti?
— Ko? — Raele pavisam klusi iepīkstējās.
— Vai tu saproti, ko tikko izdarīji?

Izbiedētās acis un strūklaka skatījās Ammu acīs.

— Vai tu zini, kas notiek, kad tu kādam nodari pāri? — Ammu teica. — Kad tu kādam nodari pāri, tas sāk tevi mazāk mīlēt. Neapdomātu vārdu dēļ. Tie liek cilvēkiem mīlēt tevi mazliet mazāk.

Auksts naktstauriņš ar neparasti bieziem muguras matiņiem vieglītēm nolaidās uz Raeles sirds. Kur pieskārās tā ledainās kājeles, Raelei uzmetās zosāda. Sešas zosādainas vietas uz neapdomīgas sirds.

Ammu viņu mīlēja mazliet mazāk.

Un tā — ārā pa vārtiem, augšup pa ceļu un pa kreisi. Taksometru pietura. Aizvainota māte, bijusī mūķene, karsts bērns un auksts bērns. Sešas zosādainas vietas un naktstauriņš.

Taksometrs smaržoja pēc miega. Vecām, sarullētām drēbēm. Mitriem dvieļiem. Padusēm. Galu galā tās bija taksometra šofera mājas. Viņš tajās dzīvoja. Tā bija vienīgā vieta, kur viņam glabāt savas smaržas. Sēdekļi bija pagalam. Uzšķērsti. Gabals izplīsuša netīra, dzeltena porolona tricinājās uz aizmugurējā sēdekļa kā milzīga, tikko izplēsta akna. Šoferis bija veikls kā sesks. Viņam bija kumps romieša deguns un Mazā Ričarda ūsas. Viņš bija augumā tik sīks, ka vēroja ceļu caur stūres ratu. Garām braucošajiem šķita, ka taksometrā ir pasažieri, bet nav šofera. Viņš brauca ātri, huligāniski, iespiezdamies tukšajās vietās, izgrūzdams citas mašīnas no to joslām. Spieda gāzes pedāli pie gājēju pārejām. Šķērsoja krustojumus pie sarkanās gaismas.

— Jūs jau nu varējāt izmantot spilvenu vai kaut ko... — Beibi Kohamma ieteica savā draudzīgajā balsī. — Tad jūs varētu labāk redzēt.
— Jūs jau varējāt gan nejaukties citu lietās, — vadītājs teica savā nedraudzīgajā balsī.

Kad viņi brauca garām jūrai, kas izskatījās melnum melna, Esta izbāza galvu pa logu. Viņš mutē sajuta karstu, sāļu vēju. Sajuta, kā tas saceļ augšup matus. Viņš saprata — ja Ammu uzzinās, ko viņš ir darījis ar ApelsīnCitrondzēriena Vīru, viņa arī Estu mīlēs mazāk. Daudz mazāk. Viņš juta, ka apkaunojošs, putojošs nelabums griež visas iekšas uz āru. Viņš ilgojās pēc upes. Jo ūdens vienmēr palīdz.Tonakt šaurajā viesnīcas gultā Čako miegaini prātoja, kā apsteigt Biedru Pillaju, organizējot strādniekus savā paša arodbiedrībā. Viņš tiem rīkotu vēlēšanas. Liktu balsot. Viņi varētu pārmaiņus būt vēlēti pārstāvji. Viņš uzsmaidīja domai par apaļā galda sarunām ar Biedreni Sumati vai, vēl labāk, ar Biedreni Lucikuti, kurai bija daudz skaistāki mati.

Viņa domas atgriezās pie Mārgaretas Kohammas un Sofijas Molas. Ap viņa sirdi savilkās tik spēcīgi mīlestības valgi, ka viņš tik tikko spēja paelpot. Viņš gulēja nomodā un skaitīja stundas, kas palikušas līdz braukšanai uz lidostu.

Blakusgultā, cieši apkampušies, gulēja viņa māsasbērni. Auksts un karsts dvīnis. Viņš un Viņa. Mēs un Mums. Tomēr neskaidri nojaušot drūmo likteni, kas viņus gaidīja.

Viņi sapņoja par savu upi.

Par kokospalmām, kas tajā ieliecās un ar kokosa acīm vēroja laivas slīdam garām. Pret straumi rītos. Pa straumi vakaros. Un laivinieku piesmirkušo bambusa stumjamo kāršu dobjos būkšķus, kad tās atsitas pret tumšo, eļļas piesūkušos laivas koksni.

Un ūdens silts. Pelēkzaļš. Kā viļņojošs zīds.

Ar zivīm.

Ar debesīm un kokiem.

Un nakti ar salauztu, dzeltenu mēnesi.

Nogurušas no gaidīšanas, vakariņu smaržas atstāja aizkarus un izplūda pa Sea Queen logiem, lai cauru nakti dejotu virs vakariņsmaržu pievilgušās jūras.

Pulkstenis bija bez desmit divi.

No angļu valodas tulkojusi Laura Lapa ,
tulkojuma publicētā fragmenta redaktore Ieva Lešinska