Viss nobeidzas ar maziem bērniņiem

Viljama Šekspīra traģēdijas “Hamlets” piektajā cēlienā kaprači, rakdami Ofēlijai kapu, atrada galvaskausu, kurā “kādreiz bija mēle, kas varēja dziedāt”. Garām gāja pats dāņu princis Hamlets un viņa draugs Horācijs. Kaprači sprieda, kam gan šis “Tārpaiņa kungs” jeb, kā sacītu arheologi, “antropoloģiskais materiāls” būtu varējis piederēt. Taču tie bija tikai minējumi, līdz kaprači atrada galvaskausu, par kuru bija pilnīgi pārliecināti, ka tas piederējis ķēniņa jokdarim “nabaga Jorikam”. Hamlets apcerēja, vai tiešām arī imperators Aleksandrs kapā izskatījies tāpat: “Un arī šī smaka viņam bija? – Pē.” Kapračiem par vienu galvaskausu bija it kā drošā zināšana, Hamletam par Joriku – personiskas atmiņas, un, šķiet, ka ar to bija gana, lai sāktu domāt par to, kur gan viss nonāk, kad no cilvēka pāri palicis ir tikai šis te.

Šovasar Rīgā, tukšā zemes gabalā Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī, sākās rakšanas darbi. Bija zināms, ka “attīstītāji”, kā mūsdienās mēdz teikt, tukšajā gruntsgabalā grasās būvēt “daudzfunkcionālu ēku “Arts Plaza””. Apkārt laukumam tika uzsliets pagaidu žogs un atvesti daži vagoniņi, bet bedres dibenā parādījās kauli. Cilvēku kauli šajā pilsētas daļā atrasti arī agrāk – gan rokot būvbedres, gan remontējot jau esošās ēkas – taču arheoloģiski izrakumi notiek pirmoreiz.

Komentāros pie internetā publicētiem ziņu rakstiem un viedokļiem[1. "Īsi pirms veļu laika atnākšanas galvaspilsētas centrā līdz pavasarim tika iekonservēti arheoloģiskās izpētes darbi viduslaiku kapsētā – vietā, kur plānots uzcelt modernu biroja ēku. Atkal mirušajiem nav miera.” Aivars Tarvids, “Veļu laika vaļības”. Apollo.lv, 2006. gada 2. novembris.] līdzās moralizējošam sašutumam par “būvēšanu kapos” un “mirušo miera traucēšanu” lasītāji un rakstītāji pauda bažas par iespējamu mēra un citu sērgu ievazāšanu 21. gadsimtā. Tika pieaicināti eksperti, kas skaidroja, cik ilgs mūžs ir Sibīrijas un cik melnā mēra sporām, un ka mēra epidēmija pilsētniekiem nedraud. “Cilvēka mēri ierosinošās nūjiņas augsnē iet bojā pāris mēnešu laikā, savukārt, piemēram, Sibīrijas mēri izraisošās sporas – pāris desmitos gadu,” laikrakstā “Diena” skaidroja Latvijas Infektoloģijas centra vadītāja Baiba Rozentāle. Paši arheologi vienā no pirmajām oficiālajām preses konferencēm apgalvoja, ka “pēc ekspertīzes atrastās 70 cilvēku mirstīgās atliekas pārapbedīs kādos no esošajiem kapiem”.

Oktobra beigās bija atrakti 707 daudzmaz neskarti kapi un vairāki tūkstoši izjauktu apbedījumu, kuru kaulus kaprači pirms vairākiem gadsimtiem sabēruši tā sauktajos kaulu kambaros. Pēc arheologu aplēsēm visā laukumā Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī četros gadsimtos varētu būt apbedīti ap 10 000 cilvēku. Tā ir tikai neliela daļa no Svētās Ģertrūdes baznīcas kapsētas, kas kādreiz aizņēmusi teju visu teritoriju, kas mūsdienās ir blīvi apbūvēts kvartāls starp Brīvības, Dzirnavu, Tērbatas un Elizabetes ielām.

Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītājs Andris Celmiņš apstiprināja, ka vēsturniekiem ziņas par Svētās Ģertrūdes baznīcu šajā vietā nebūt nav jaunums. Ar Celmiņu, omulīgu, siltā džemperī ģērbušos vīru ar sārtu seju un dažas dienas neskūtu bārdu, satikos viņa darba vietā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Lai nokļūtu Celmiņa darba telpā, vairākkārt bija jākāpj augšup un lejup pa platām, šaurām, čīkstošām un varbūt pat reibinoši izliektām kāpnēm, jāiziet cauri vienai no ekspozīcijas zālēm un dažuviet jāpieliec galva, lai nesadauzītu pauri. Telpa bija pilna ar plauktiem, kuros sarindotas mazas numurētas putekļaini brūna kartona kārbiņas ar arheoloģiskiem atradumiem. Satikties ar Celmiņu man bija ieteicis grāmatas “Rīga zem Rīgas” autors Andris Caune – viena no Rīgas arheoloģijas lielākajām autoritātēm. Caune teica, ka pats jau daudzus gadus ar Rīgas arheoloģiju nenodarbojoties, bet kolēģu veikumu nevēloties apspriest. Uz Vēstures institūtu biju piezvanījis brīdī, kad Caune atstāja “Latvijas Vēstures institūta žurnāla” redaktora vietu un atvadījās no kolēģiem.

“Tas, ka tur ir kapsēta, bija zināms jau sen, bet neviens nebija gaidījis, ka būs tāds apbedījumu apjoms,” stāstīja Celmiņš[2. "Zem Rīgas – smiltis, baltas, baltas smiltis, zem Rīgas – kauli, balti, balti kauli, tie mīlēja reiz baltu, baltu sauli…Zem Rīgas ciltis, neskaitāmas ciltis (..) Stāv Rīga torņaina, un pamatos zem viņas šo torņu smailes baro senču sirdsapziņas.” Ojārs Vācietis, “Zem Rīgas”.]. Iespējams, tieši portāla Delfi.lv lasītāju komentāros izlasāmās mūsdienu cilvēka māņticīgās bailes no nāves un miroņiem savienojumā ar apbedījumu apjomu bija tas, kam nebija bijuši gatavi ne vien arheologi, bet arī būvētāji. Tikai tā var izskaidrot piesardzību un pakāpenību, ar kādu līdz šim tika publiskota informācija par izrakumiem, kas ir ievērības cienīgi kaut vai ar to, ka ir pirmie šāda mēroga arheoloģiskie pētījumi Rīgas ārpilsētā.

Būvēšana kapos un mirušo miera traucēšana gadsimtu gaitā notikusi daudzviet Vecrīgā, stāstīja Celmiņš: “Pie katras baznīcas ir bijusi kapsēta. Pie Doma baznīcas vien ir bijušas trīs – ja skaita arī apbedījumus pašā baznīcā. Pie Jēkaba baznīcas, pie Franciskāņu klostera, pie Jura baznīcas, Jāņa baznīcas, Pētera baznīcas. Vecrīga arī uz kapiem stāv.”

Arheoloģiju Celmiņš salīdzināja ar sēņošanu: “Mēs nekad nevaram zināt, kāds būs iznākums. Kaut vai, piemēram, pētījumos, kas notika Rātslaukumā pie Melngalvju nama.

Tur tika atrakti vairāki lībiešu kapi, kas norādīja, ka šeit tiešām ir bijusi lībiešu apmetne. Apbedījumi ar lībiešiem raksturīgo ziemeļu-dienvidu orientāciju, ar rotaslietām – visas pazīmes liecināja, ka tie ir lībiešu kapi. Pirms tam nevienam nebija zināms, ka tur ir tāda kapsēta, kas nopostīta droši vien, jau ceļot Melngalvju namu. Tāpat nocietinājumu vaļņu izpēte Triangula bastiona vietā – neviens nezināja, ka tur šīs nocietinājumu paliekas
būs tik labi saglabājušās. Arvien nāk klāt jauni atklājumi. Un pilnīgi necerēti atklājumi.
Līdz 90. gadiem, piemēram, Rīgā nebija atrasts neviens vargāns jeb zobu spēles – metāla mūzikas instruments. Tagad jau ir pāri par desmit.”

Johana Kristofa Broces pārzīmētā shematiskā Rīgas 1657. gada kartē ir iezīmēta gan Svētās Ģertrūdes baznīca, gan tai līdzās esošie kapi. Garām Svētās Ģertrūdes baznīcai pa sauso, smilšaino un tādai kā mugurai līdzīgo augstieni starp Daugavas atteku Speķupi un pilsētas ganībām gājis Lielais Smilšu ceļš jeb iela (vēlāk Pēterburgas šoseja, tagadējā Brīvības iela), un gar to veidojusies visblīvākā apbūve. Tā bijusi pirmā priekšpilsētas iela, kuru jau 1592. gadā “līdz Ģertrūdes baznīcai” sedza bruģis.[3. "Feodālā Rīga”. Rīga, “Zinātne”, 1978.] Mūsdienās visuzskatāmāk atmiņas par šī apvidus reljefu samanāmas, pa Lāčplēša ielu no Brīvības ielas ejot vai nu uz Valdemāra, vai Tērbatas ielas pusi.

Svētās Ģertrūdes baznīca šajā vietā pirmoreiz rakstos minēta 1413. gadā, un, kā uzskatīja vēsturnieks Teodors Zeids, tā bijusi aptuveni turpat, kur 1924. gadā tika uzcelts kinoteātris “Splendid Palace” jeb “Rīga”. Ilgu laiku šī ārpilsētas daļa tika saukta par Ģertrūdes priekšpilsētu, un tikai vēlāk nodēvēta par Pēterburgas priekšpilsētu.

17. gadsimtā priekšpilsētas aizņēma piecarpus reizes lielāku platību nekā pati Rīgas pilsēta, tomēr pārsvarā bija apbūvētas reti; tā bija lauku, ne pilsētas ainava. Ģertrūdes jeb Pēterburgas priekšpilsēta bija pati vecākā un lielākā
Rīgas priekšpilsēta, un kapi, kuros apglabāti priekšpilsētas iedzīvotāji no 14. līdz 18. gadsimtam, nu jau ir vienīgie šī vecuma un lieluma liecinieki. Svētās Ģertrūdes baznīcas šajā vietā, – visticamāk, ar nelielām nobīdēm –, gadsimtu gaitā bijušas vairākas. Piemēram, 1605. gadā zviedri, nesekmīgi mēģinot iebrukt Rīgā, nodedzināja daudzas priekšpilsētas dzīvojamās ēkas, dzirnavas un arī Ģertrūdes baznīcu.[4. Turpat] Pēdējā Ģertrūdes baznīca šai vietā pēc Rīgas galvenā arhitekta Kristofa Hāberlanda projekta uzbūvēta 1779. gadā. Tā bijusi vienīgā lielā celtne Pēterburgas priekšpilsētā, un, kā redzams vēl uz 20. gadsimta sākuma pastkartēm tiražētās variācijās par 19. gadsimta sākuma gleznām, baznīcai apkārt bijuši sakņudārzi un nelielas koka ēciņas, bet no pilsētas to šķīris plašs klajums, esplanāde jeb glasī.[5. Pēteris Blūms, “Koka Rīgas ugunsnelaimes”. “Koka Rīga”. Rīga, “Neputns”, 2001.] Tāpat kā iepriekšējās baznīcas, arī šī bijusi celta no koka, un 1812. gadā, naktī no 11. uz 12. jūliju, gaidot Napoleona armijas uzbrukumu, pēc Rīgas pilsētas militārā gubernatora un armijas virspavēlnieka Baltijā Magnusa Johana Gustava fon Esena pavēles tā kopā ar pārējo Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētu apbūvi tika steigā un veltīgi nodedzināta.[6. Inta Štamgute, “Rīga 20. gadsimta sākuma pastkartēs”. Rīga, “Puse”, 2000. ]

Saskaņā ar 1820. gadā pieņemtiem noteikumiem, priekšpilsētā drīkstēja celt tikai vienstāva koka ēkas bez pagrabiem.[7. Andris Celmiņš, “Zemē apslēptā pilsēta”. Rīga, “Puse”, 1998.] Tikai pēc 1858. gada, kad tika nojaukti pilsētas nocietinājumi, arī priekšpilsētās atļāva būvēt mūra namus. Vairāki divstāvu koka nami ar izmūrētiem pagrabiem tika uzcelti arī kādreizējās Svētās Ģertrūdes kapsētas vietā. Trīs no tiem uz Dzirnavu un Brīvības ielas stūra stāvēja līdz pat 20. gadsimta 70. gadiem.
Ēkā tieši uz stūra bija parfimērijas veikals, tam līdzās – veikals, kura apmeklētājus vilināja “izlejamu” alkoholisko dzērienu automāti.

Divu gadsimtu laikā Svētās Ģertrūdes kapsēta tika aizmirsta. Divi gadsimti, kā teica Andris Celmiņš, esot laika nogrieznis, ar kādu vēl pavisam nesen tagadne tika nošķirta no arheologu interešu jomas. Reizēm kādos rakšanas darbos atrastos lielu kaulus un galvaskausus nobēdzināja turpat zemē vai pat iemūrēja jaunceļamo namu pagrabu mūros, kā tas bija noticis pret Dzirnavu ielu vērstā koka nama būvniecības gaitā. Attieksme pret šādiem nejauši uzietiem apbedījumiem 19.–20. gadsimtu mijā parasti bija lietišķa – bez romantiski māņticīgas šausmināšanās vai arheoloģiskas zinātkāres, ar kādu, piemēram, bija apveltīts dakteris un raķešu zinātnieka Fridriha Candera tēvs Artūrs Canders, kas 1898. gadā sāka iepirkt un sijāt Rīgas būvdarbos izrakto zemi, tādējādi kļūstot par vienu no Rīgas arheoloģiskās izpētes pamatlicējiem.

Zemes darbu iemesli mūsdienu Rīgā ir tieši tādi paši kā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, taču pa šo laiku mainījušās gan arheoloģijas metodes, gan attieksme pret apbedījumu atrakšanu. Pirmais mēģinājums sākt sarunu un aplūkot arheologu darbošanos Svētās Ģertrūdes baznīcas vietā bija neveiksmīgs. Kādreizējo maksas autostāvvietas sardzes tantu un onkuļu vietā tagad dežurēja aizdomu pilni apsardzes firmas darbinieki. Apsarga ataicinātais pētnieku pārstāvis – bargs un ūsains vīrs rakstainā džemperī un dubļainos gumijas zābakos – bija nevaļīgs (jau vēlāk nopratu, ka tas būs bijis pazīstamais antropologs Guntis Gerhards, kura rakstu par Rīgas 13.–17. gadsimta bērnu un pusaudžu fizisko attīstību biju lasījis rakstu krājumā “Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē”[8. Tieši ap šo laiku būvēts arī koka namiņš Aleksandra (tagadējās Brīvības) un Dzirnavu ielas stūrī, iepretim šajā rakstā minētajam gruntsgabalam. Namiņā no 1838. gada pavasarim līdz 1839. gada vasarai, “pilnībā palicis paša apgādībā” un tāpēc būdams spiests dzīvot kā “svešinieks starp svešiem”, dzīvojis Rihards Vāgners. Protams, tā ir tikai sagadīšanās, taču citstarp atmiņās Vāgners stāsta arī par savu pirmo mīlestību, jaunu koristi un brīnišķīgu soprānu Terēzi Ringelmani, kas bijusi kaprača meita. Skat.: Richard Wagner, “My Life” 1 (hipersaite)]). Ar arheologiem runāties varēšot vien tad, ja būšot dabūta darbu pasūtinātāju atļauja. Simt gadu laikā mainījies arī tas, kā arheologi nonāk pie rakšanas – viņi par zemi vairs nemaksā celtniekiem, celtnieki maksā viņiem.

Rīgas arheoloģiskā izpēte ir salīdzinoši jauna zinātne un kopš pašiem pirmsākumiem bijusi cieši saistīta ar jaunu ēku celtniecību. Līdz šim arheoloģiskie izrakumi notikuši galvenokārt pašā Rīgas iekšpilsētā jeb Vecpilsētā, priekšpilsētu teritorijas ārpus aizsardzības valņiem atstājot novārtā. Šāda intereses sadalījuma pamatā ir gan vēsturiski un ideoloģiski (viduslaiku celtnes simbolizē vācu kundzību), gan gluži personiski iemesli, stāstīja Andris Celmiņš.

Pirmie patiesi vērienīgie un zinātniskie arheoloģiskie pētījumi Vecrīgas teritorijā notika tikai 1938. gadā. Pirms tam pilsētas vēstures izpētes pamatā bija seno rakstu studēšana. Senākais Rīgas attēls ir saglabājies tikai no
1550. gada. Pirmos izrakumus organizēja Rīgas pilsētas vēstures muzejs (tagadējais Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs).[9. Skat.: “Senā Rīga”. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē, 4. Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds. 2003.]

Tas notika laikā, kad tika nojauktas daudzas viduslaiku būves, un to vietā iecerētas apjomīgas jaunceltnes – piemēram, Armijas ekonomiskais veikals jeb tagadējā “Galerija Centrs”. Kopš 1957. gada arheoloģiskie izrakumi Rīgā notika regulāri. 1967. gadā tika izveidota Rīgas viduslaiku daļas aizsardzības zona, kurā iekļauts kultūrslānis vairāk nekā 30 hektāru platībā. Saskaņā ar likumu šajā teritorijā pirms būvdarbu sākšanas vai to laikā nodrošināmi arheoloģiskās izpētes darbi, ja būvniecības vai rekonstrukcijas gaitā paredzama arheoloģiskā kultūrslāņa vai arheoloģisko liecību atsegšana.

Andris Celmiņš teica, ka izrakumu apjoms Rīgā kopš 90. gadu beigām ir audzis tik ļoti, ka nu jau pētījumi notiekot “nenormāli lielos apjomos”: “Alberta laukumā – tā ir tāda slavena vieta – izrakumi notika no 1957. līdz 1963. gadam, un sešos gados tika izpētīti 375 kvadrātmetri. 60 kvadrātmetru gadā. Tagad tie jau ir vairāki tūkstoši kvadrātmetru gadā, milzīgi objekti.” Doma baznīcā vien šogad Andra Celmiņa vadībā pētīti 30 kvadrātmetri. Visi sastaptie arheologi sūdzējās par arheologu trūkumu Latvijā – kas līdzīgs notiekot arī Lietuvā, kur arheologu gan esot krietni vairāk. Latvijā nu jau esot arheoloģijas jomas, kurās nav atlicis neviena zinātāja – piemēram, nav vairs neviena, kas pētītu putnu, dzīvnieku un zivju kaulus.

Kādreizējā Rīgas ārpilsētā, kas tagad kļuvusi par daļu no UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma objekta (nr. 852) “Rīgas vēsturiskais centrs”, noteikumi nav tik strikti. “Iekšrīgā mūra ēkas sāka parādīties no 14. gadsimta. Kultūrslāņa augšana palēninājās tikai ap 17. gadsimtu, kad sāka bruģēt ielas, vest laukā no pilsētas mēslus. Lai gan noteikumi par mēslu izvešanu bija arī viduslaikos, laikam jau tos īpaši neievēroja. Un starp ēkām uzkrājās gan zāģu skaidas, gan atkritumi un citi mēsli. Kultūrslānis Rīgā ir tik blīvs, ka nelaiž cauri gaisa skābekli, un tajā labi saglabājas gan koks, gan āda – ādas apavi, piemēram.  Slānis ir tumšs, blīvs un viskozs, to var ar nazi griezt un tam ir ļoti specifisks aromāts. Neteiksim, ka tas ir nepatīkams, bet specifisks. Man, kā arheologam, tas ir kā rudens gaiss sēņu mežā. Blīvais slānis Rīgā vietām sasniedz 2–2,5 metrus. Tā ir Rīgas īpatnība. Vēl līdzīgs slānis ir Novgorodā,” stāstīja Andris Celmiņš. Taču ārpus pilsētas mūriem un vaļņiem šāda slāņa nav. Tur likumdošana sargā tikai konkrētus objektus. Ja tiek atklāti un uz kultūras pieminekļu aizsardzības pārvaldi atnesti daži kauli vai kādas senlietas, objekts iegūst jaunatklāta pieminekļa statusu – vienalga, kur pilsētā tas atrodas.

Tomēr Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgzinātņu katedras asociētais profesors un Ventspils muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Armands Vijups stāstīja, ka pat šādi noteikumi nav ļāvuši pasargāt, piemēram, Baložu kapsētu “postpadomju industriālā teritorijā” iepretī Brīvdabas muzejam: “Ja kāds sadomās tur kaut ko būvēt, arheoloģiskā izpēte tur būs jāveic, bet, iespējams, būs jau par vēlu.”

Objekta sargs man nekādas izziņas nesniedza un ieteica sazināties ar uzziņu dienestu “1188”. Sazvanījis būvfirmu, noskaidroju, ka ar žurnālistiem jau esot runāts šim nolūkam īpaši sasauktā preses konferencē. Tomēr ja nu es tik ļoti vēloties, būvfirmas pārstāvji aprunāšoties ar celtnes pasūtinātājiem. Vēl pēc pusotras dienas tiku pie izrakumu vadītāja “Arhitektoniskās izpētes grupas” (AIG) arheologa Mārtiņa Lūsēna tālruņa numura.

Nākamajā dienā mani iežogotajā teritorijā ielaida. Ar ķerrām pa dēļu laipām no bedres tika izvestas izraktās smiltis. Lejā, līdzās gludu un zeltainu smilšu iedobītēm tupēja vairākas arheoloģes. Katra iedobīte bija apbedījums. Tālākajā bedres stūrī bija sajaukto apbedījumu un kaulu kambarī atrasto kaulu kaudze.

Darbu vadītājs Mārtiņš Lūsēns pastāstīja, ka viņam un AIG ik pa laikam esot jāuzklausa pārmetumi, ka objekts netiekot izpētīts pilnībā – ar izpētīšanu pilnībā saprotot kultūrslāņa norakšanu līdz pat neskartajai pamatzemei jeb baltajām smiltīm. Andris Celmiņš arheoloģijas raksturošanai bija iecienījis sēņošanas metaforu, Armands Vijups, iespējams, ar saviem daudzajiem amatiem Rīgā un Ventspilī (vai varbūt tāpēc, ka bija tērpies uzvalkā?) par arheoloģiju radīja akadēmiskas vēstures nozares iespaidu, bet Mārtiņš Lūsēns, šķiet, ir cilvēks, kam arheoloģija vēl kopš Pionieru pils Vladislava Urtāna arheoloģijas pulciņa laikiem (kas apmeklēts kopā ar Vijupu) ir piedzīvojums jeb “meklēšanas prieks.” Ādas šņorzābakos, ceļotāja jakā, ar fotoaparātu kaklā, viņš bija gatavs rādīt un stāstīt:

“Ja pasūtītājs paredzējis būvbedri trīs metru dziļumā, bet kultūrslānis tajā vietā ir piecarpus metri, mūsu nostāja ir tāda, ka tad jau labāk lai tie divarpus metri paliek tur apakšā zem grīdas. Nav tādas argumentācijas, ar kuru varētu piespiest būvnieku rakt vēl dziļāk, jo izmaksas tad gandrīz dubultojas. Turklāt pētāmais objekts izrakumu laikā tiek iznīcināts. Un viss! Tas, ko mēs esam izpētījuši, ir neatgriezeniski zudis. To visu varbūt pēc kādiem simt, simtu piecdesmit gadiem būs iespējams nofiksēt daudz labāk. Mēs arī tagad brīžiem pasmaidām par baltvāciešu arheologu prasmēm. Es pilnīgi pieļauju, ka arī mūs kādreiz tāpat apsmaidīs un teiks – tie gan palaida garām to, to un to.” Pagājušajā gadā notika lieli izrakumi kādreizējās Rīgas upes jeb Rīdzenes gultnē, tur, kur tagad uzcelta jaunā universālveikala “Galerija Centrs” daļa. Izrakumi tika veikti tikai noteiktā dziļumā, pārējo kultūrslāni atstājot zem ēkas. “Protams, var jau būt, ka tur apakšā kuģis guļ. Vai vēl kaut kas. Mums ir pārmetuši, ka tas tur tagad uz mūžīgiem laikiem paliks, un mūsu paaudzes cilvēki netiks klāt un nekad par to neuzzinās. Es tam negribu piekrist. Mani pilnīgi apmierina tas, ko var savākt tajā līmenī, kurā notiek izrakumi. Mēs, piemēram, ļoti precīzi nofiksējām Rīdzenes upes krastus, gan labo, gan kreiso 60 metru garā posmā, kas līdz šim nebija darīts. Līdzšinējie Rīdzenes upes pētījumi aprobežojās ar maziem laukumiņiem. Nu, labi – nav tagad mums tā kuģa. Lai viņš tur guļ un gaida. Kopā ar dažiem tūkstošiem senlietu. Mēs ar ultrasonogrāfiju uztaisījām visas gultnes profilu ar visiem sēkļiem, ar visu, kā ir bijis. Visu tāpat nekad nevar atrast.”

Andris Celmiņš stāstīja, ka šāda attieksme raksturīga mūsdienu arheoloģijai ne tikai Latvijā, bet arī citviet – norok tikai to kultūrslāņa daļu, cik dziļa būs būvbedre, sāk dzīt pāļus un būvē pa virsu. “Protams, pāļu dzīšana nav nekāda iepriecinošā lieta, par to satraukušies arheologi visā Eiropā, taču likums to neaizliedz. Kultūrslāni tas tomēr posta, caurumi paliek, lai gan, protams, nenoposta visu. Rīgas upes gultnē līdz pamatzemei aizrakties būtu ļoti liela problēma – kultūrslāņa dziļums tur ir 7–8 metri. Lai gan upe jau sen ir aizbērta, apakšzemes ūdeņi turpina savu apriti, un ūdens pieplūdums ir diezgan liels. Ja nedzītu pāļus un kultūrslānis paliktu neskarts, situācija var teikt, būtu ideāla. Vai nu kultūrslānis paliktu nākamajām paaudzēm, vai vispār netiktu traucēts.” It visi sastaptie arheologi atzina, ka arheoloģija šajā ziņā ir nežēlīga zinātne, jo pētāmo priekšmetu pilnībā iznīcina. Saglabājas vien mūra fragmenti, dažas kartona kārbiņās liekamas senlietas, kauli, bet viss kultūrslānis jeb konteksts, kādā šie priekšmeti uzieti, iet zudumā. Atkārtot neko vairs nav iespējams. “Mūsdienu arheologi uzskata, ka, jo mazāk rok, jo labāk. Ir jau pietiekami daudz sarakts tās mantas un materiālu, lai tagad varētu taisīt publikācijas un zinātniskos pētījumus. Rakšana kādu laiku varētu arī izpalikt.”

Celmiņa un Lūsēna teiktajam piekrita arī Armands Vijups: “Tā ir teorētiska diskusija. Cik cilvēku, tik viedokļu. Tomēr zinot modernās arhitektūras ilglaicīgumu, – saplāksnis un stikls, – es piekrītu Mārtiņam. Tāpat paies gadi piecdesmit, un tās celtnes, kas celtas tajā vietā, tiks nojauktas. To, ka Lūsēnam ir taisnība, pierādīja gadījums ar vietu, kur kādreiz bija pirts “Varavīksne”. Padomju laikā bija uzcelta grandioza māja, grandioza pirts, kas bojāja ainavu. Likās, ka vieta ir pilnīgi iznīcināta. Izrādījās, ka starp pāļiem brīnišķīgi viss saglabājies. Tikai dažos gadījumos tie betona pāļi bija kaut ko sabojājuši, taču ne tādā mērā, ka nevarētu pateikt, kas tur bijis – gan, atvainojiet, atejas bedres, gan ēku konstrukcijas. Daudzas no tehnoloģijām, kas šobrīd ir militāristu rīcībā, varbūt pēc simt vai divsimt gadiem būs kļuvušas plaši pieejamas un izmantojamas arheoloģijā. Datēšanas metodi ar radioaktīvo oglekli, piemēram, radīja viens no Manhetenas projektā iesaistītajiem pētniekiem – Vilards Frenks Libijs.” Manhetenas projekta ietvaros Libijs atklāja arī urāna-235 bagātināšanas metodi, kas ļāva uzbūvēt Hirosimā nomesto atombumbu.

Tomēr šāda gaidīšana var būt arī riskanta. Vijups stāstīja, ka tieši pēdējā pusgadsimta laikā sācis ārkārtīgi strauji bojāties apbedījumu kaulu materiāls, par ko viņš pārliecinājies izrakumos Puzē. Iespējams, “20. gadsimta 60.–70. gados sākušos skābo lietu ietekmē augsne ir kļuvusi tikpat skāba kā, piemēram, Zviedrijā, kur seno apbedījumu šī iemesla dēļ tikpat kā nav vispār. Daudzviet izrakumos no laika posma, kur ne pārāk sen varēja atrast labi saglabājušos apbedījumus, tagad atrodamas tikai melnas kontūras.” Andris Celmiņš gan iebilda, ka šī problēma galvenokārt varētu
būt sastopama tieši lauku novados, kur gadu desmitiem izmantotas lauksaimniecības ķimikālijas. Rīgai specifiski blīvajā kultūrslānī organiskas izcelsmes priekšmeti saglabājoties labi.

Arī stāstot par izrakumos savāktajiem kauliem jeb “antropoloģisko materiālu”, kas nonāks Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta Antropoloģijas laboratorijā, Mārtiņš Lūsēns pieminēja nākotnes iespējas. Antropoloģiskais materiāls “ir tāds pat lietiskais materiāls kā senlietas. Ja mēs šobrīd pēc tiem kauliem varam pateikt dzimumu, vecumu un, teiksim, slimības un dažādas pataloģijas, nav tālu… nē, patiesībā jau tagad var pēc DNS noskaidrot radiniekus vai diētas. Šobrīd ar to vēl nenodarbojas masveidā, jo metode ir dārga. Bet es domāju,
ka nākamībā to noteikti darīs, un tieši tāpēc, es domāju, tos kaulus vajag ņemt. Lai tie paliktu uz mūžīgiem laikiem.”

Sajaukto apbedījumu kauli no kaulu kambara tika rūpīgi saskaitīti, lai precizētu apbedīto skaitu, un pēc tam vesti uz Jaunciema kapiem. “Tas ar izrakumos iegūto kaulu materiālu notiek pirmoreiz. Parasti nav tāda apjoma, un parasti objekts netiek pilnībā norakts, līdz ar to vienmēr ir tāda vieta, kur tos kaulus ir iespējams norakt. Bet te ir milzu bedre, nav jau viņus te kur atstāt.”

Atšķirībā no objektiem Vecrīgā, būvlaukumā Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī Svētās Ģertrūdes baznīcas kapsētas kultūrslānis tiks norakts pilnīgi, visu 4–5 metru dziļumā – līdz pat “smilšu kalniem”. Apbedījumi sākas 2–2,5 metru dziļumā zem ielas līmeņa. Praktiskais iemesls ir paredzamās būvbedres dziļums, kas ievērojami pārsniegs arheologus interesējošā slāņa biezumu. Taču, iespējams, ne mazāk svarīga varētu būt ar mūsdienu cilvēku nāves bailēm izskaidrojama jaunceļamā nama īpašnieku vēlme justies drošiem, ka vai nu ēkas apakšā, vai pamatos iemūrēts nav palicis kāds senču kauls, un šī drošība nu jau kļuvusi ne vien par sasniedzamu mērķi, bet pat savdabīgu īpašuma pievienoto vērtību. “Topošā ēka būs viena no retajām Rīgas vēsturiskajā centrā, par kuru varēs droši teikt, ka zem tās neatrodas neviena cilvēka mirstīgās atliekas,” optimistiski paziņots izrakumiem veltītā ziņu rakstā.

Uz izrakumos atsegta ēkas pamatu mūra bija nolikti vairāki sagumzīti un zaļi nosūbējuši bronzas priekšmeti. Ieskatoties rūpīgāk, bija noprotams, ka tur ir daļa no lustras, daži durvju rokturi un “monētiņas – trīs ar pusi rubļi jeb cik tur, par ko tajā laikā varēja nopirkt pusmārciņu sviesta”. Bronzas priekšmetu depozīts bija aprakts zem grīdas vienā no aizbērtajiem koka ēku pagrabiem. Arheologi sprieda, ka tas varētu būt noglabāts laikā no 1917. līdz 1919. gadam, visticamāk – brīdī, kad Rīgu okupējuši vācieši. Krāsainais metāls tika vākts vācu armijas vajadzībām, jo uz katra lielgabala lādiņa bija bronzas gredzens, un bronzas sāka pietrūkt. Mārtiņš Lūsēns šo “sētnieka depozītu”, kā viņš to nodēvējis, par īpašas ievērības cienīgu atradamu neuzskatīja.

Tā ir vēl viena “teorētiska diskusija”, kurā arheologu viedokļi mēdz būt visai atšķirīgi – proti, pēc cik ilga laika priekšmets kļūst par arheologa intereses objektu. Armands Vijups bija pārliecināts, ka ikviens priekšmets par tādu var kļūt jebkurā brīdī, jo runa ir tikai par izpētes metodi. “Arheoloģija ir tikai līdzeklis, lai saņemtu atbildes. Klasisks gadījums ir Igaunijas prezidenta Konstantīna Petsa kapa atrašana. Tas tika atrasts un pētīts tieši ar arheoloģiskām metodēm. Pēcāk, galvenokārt, Skandināvijā zinātniskā literatūrā tika publicēti pētījumu rezultāti. Vai, piemēram, Litenes masu kapu atrakšana. Mainās pamatuzdevumi, bet metodes ir tādas pašas kā rokot, piemēram, viduslaiku kapus.” Arheoloģija nemaz tik ļoti neatšķiroties no kriminoloģijas. Armands Vijups kā piemēru minēja antropoloģi Gunitu Zariņu, kas savā darbā izmantojot tās pašas vecuma noteikšanas metodes, kādas tiek izmantotas kriminoloģijā.

Kapsētu ārpilsētā bijis vairāk par līdz šim labi zināmajām – Svētā Jura hospitāļa vietā pie Valdemāra ielas un citur – un tās varētu būt bijušas plašākas, nekā šķiet. Mārtiņš Lūsēns stāstīja, ka esot cilvēki, kas, piemēram, atminoties, kā 60. gados, kad Dzirnavu un Baznīcas ielu stūrī kaut kas rakts, esot uzieti galvaskausi. Arī Armands Vijups atcerējās, ka Lāčplēša ielā Reģionālās un vides ministrijas ēkā pārbūvējot kanalizāciju atrasti kauli. “Tad bērni, zinot, ar ko es nodarbojos, man sajūsmināti nesa augšā uz dzīvokli galvaskausu daļas. Es teicu – nolieciet atpakaļ. Visa apkārtne visapkārt Rīgai ir pilna ar lielākām vai mazākām kapsētiņām.”

Par to, ka Brīvības un Dzirnavu ielu stūrī atraktie ir Svētās Ģertrūdes baznīcas kapi, arheologiem šaubu vairs nav. “Nepārprotami tā ir baznīcas kapsēta. Viss ir atbilstoši kristīgām tradīcijām. Augšējos slāņos viss bija ļoti skaisti. Teiksim, tie mazie bērni koka zārciņos, visi pareizi orientēti – ar galvu uz rietumiem. Var pilnīgi just, ka tā ir pati augšējā rinda, jo tikko kā parādās apbedījumi, tas viss iezīmējas ar mazu bērnu apbedījumiem. Mazi bērniņi, cits pie cita. Šādu tradīciju mēs novērojam arī Ventspilī, tā sauktajā Nikolaja kapsētā ­– arī tāpat viss nobeidzas ar maziem bērniņiem. Kāpēc? Grūti pateikt. Kapsētas nobeigumu varētu datēt ar 18. gadsimta sākumu. Varbūt pēc Ziemeļu kara tie laiki bija ļoti grūti, un bērni jau ir vismazāk pasargātie. Tie mirst pirmie,” stāstīja Mārtiņš Lūsēns.

Vēlāku apbedījumu kapsētā nav; sanitāru apsvērumu dēļ 1772. gada 18. decembrī visā Krievijā mirušos aizliedza apbedīt baznīcās un to tuvumā. Pilsētas kapsētas vajadzībām tika ierādīts plašs smilšains klajums apmēram divus kilometrus no pilsētas centra, kas pēcāk kļuva par Lielajiem kapiem.

Bērnu antropoloģiskais materiāls esot ļoti rets. “Līdz šim Latvijas izrakumos, un ne tikai Latvijā – arī citviet Eiropā, tas nav masveidā pētīts. Kad bija visi tie lielie izrakumi HES celtniecības laikā, tur bija pavisam citas problēmas. Viss notika ļoti ātros tempos, un no kauliem ņēma… bija tāds piegājiens, ņemt tikai galvaskausus, kas labi saglabājušies, un vēl atsevišķos gadījumos ņemt garos kaulus. Šeit tagad antropologi ņem pilnīgi visu. Bērnu kapiem bijušas gan kopiņas, gan krusti. Ne tā kā dziļākajos slāņos, kur guļ krustām šķērsām.

Mēs varam nokāpt apskatīties. Diezgan haotiski un briesmīgi. Ir arī dedzināti kauli. Tieši tajā saucamajā kaulu kambarī. Bedre ir apmēram 2,5 metrus dziļa, vismaz piecu metru diametrā, milzīga kubatūra ar kauliem, un pašā apakšējā slānī tie visi ir deguši. Nav sadeguši, nav kremēti, bet ugunī bijuši.

Mēs nekad nevarēsim pateikt, kāpēc tas ir tā. Iespējams, tas saistīts ar sērgām. Teiksim, mēra epidēmiju vai tīfu. Iespējams, šeit ārpus pilsētas, bijušas zemnieku mājas, kurās nomiruši visi, kas tur dzīvojuši. Tad nākuši līķu savācēji un mājas vienkārši nodedzinājuši, cenšoties ierobežot sērgas izplatību. Bet, nodegot tādai koka mājai, cilvēks jau nesadeg. Lai cilvēku kremētu, vajadzīgs ļoti liels daudzums malkas. Ir veikti eksperimenti, Norvēģijā laikam, kur viņi ir aizrāvušies ar eksperimentālo arheoloģiju. Apmēram 10 kubikmetru sausas malkas ir vajadzīgs, lai cilvēku varētu pārvērst par mazu baltu kauliņu čupiņu. Sadegot vienkāršai koka būdai ar salmu vai lubu jumtu, viņi tādi apogļojušies arī palika. Tie, kas jau bijuši stipri sadalījušies, uzreiz nonākuši tai kambarī, bet tie, kas mazāk cietuši, tie apglabāti. Līdz šim Latvijas viduslaiku kapsētās tāds nekas nav ticis atrasts.”

Apbedījumu blīvums kapsētā ir liels, un kā uzskatīja Mārtiņš Lūsēns, iespējams, izrakumu rezultātā būs jāmaina priekšstati par Rīgas iedzīvotāju skaitu, vai vismaz par ārpilsētas iedzīvotāju skaitu un apdzīvotības blīvumu. “Cilvēki te ir ņudzējuši tā kā bites stropā. Lai kādi kari, lai kādi mēri, viņi šausmīgi ātri tomēr atkal atjaunojušies. Tukšums nestāv tukšs, metropole vienmēr pievelk. Ja četros gadsimtos šādā nelielā platībā var būt 10 000, kas gan ir bijis visā kapsētā!”

Ārpilsētas kapsētā apglabātajiem, salīdzinot ar tiem, kas apbedīti pilsētas baznīcas kapos, bijis krietni citāds sociālais statuss un vecums. “Šeit ir ļoti daudz jaunu mirušo. 25–30 gadu, tie jau ir griesti. Bet tādu 60–70 gadus vecu varbūt tikai kāds pāris. Jau no 16. gadsimta mēs droši vien varam sākt runāt par latviešu tautu, jo ap to laiku konsolidācijas process jau bija noticis, nebija vairs lībiešu, latgaļu, kuršu… Tātad tie ir vienkāršie latviešu tautas iedzīvotāji. Pārsvarā.” To arheologi izsecinājuši pēc līdzi dotajiem un apbedījumos atrastajiem priekšmetiem: “Piemēram, ja krekls bijis sasprausts ar vienkāršo saktiņu. Nav nekādu greznu priekšmetu, nav gredzenu, kas būtu raksturīgi vāciešiem vai sociāli augstākam slānim. Pilnīgi vienkārši normāli ļautiņi. Starp viņiem ir noteikti bijuši arī svešo valstu karavīri. Tas minēts arī rakstītajos avotos – pie Ģertrūdes baznīcas esot apglabāti ap 13 000 karos un dažādās sērgās mirušo. Un arī visi tie, kas ir bez dzimtenes. Ko tas nozīmē? Tie ir svešu valstu karavīri, kas cīņās ap Rīgu ir krituši, un tepat tad arī guļ. Mums ir viens apbedījums, kam ir mugurā karteča, iesprūdusi starp mugurkaula skriemeļiem. Ar metāla detektoru atradām svina lodes, viena saplacināta, otra vesela. Šie iespējamie karavīri atšķiras no pārējiem apbedījumiem – viņi gulēja augstāk, un visiem viņiem galvas bija uz ziemeļiem. Tādās diezgan nedabīgās pozās. Tas, kurš bija dabūjis to karteču mugurā – kā viņam rokas bija atkritušas, tā viņš bija sastindzis, neviens nebija viņu pūlējies atlauzt. Tas ir diezgan grūti izdarāms pēc nāves. Un tā viņš bez zārka arī bija aprakts, un gulēja plaši atmestām rokām. Grūti pateikt, no kuriem kariem, bet ir mums arī bērns, kuram mugurā cirsts ar zobenu. Noņemot tos kauliņus, antropologs skatās, ka bērnam līdz ar lāpstiņām nocirsta galva. Visas tās šausmas, ko mēs lasām rakstos, visas tās būdu svilināšanas un visas mēra laika drausmīgās ainas, – kad kapracis līdz pārgurumam rok, un viņam tikai pieved atkal no rīta –, tas viss it kā ir filmās redzēts, bet te tas ir reāli. Te tas viss ir noticis.”

Novembra vidū no brūnā konteinera, uz kura rakstīts “Triton”, strādnieki cēla laukā baltos plastmasas šķiedru maisos sabērtos kaulus un krāva zaļā būvgružu konteinerā prom vešanai. Tā bedres daļa, kur izrakumi jau pabeigti, bija daļēji aizbērta, bedres malas noklātas ar polietilēna plēvi.

Blakus mājā dzīvojošais Andrejs Neiburgs atceras, kā mazo koka ēku vietā 20. gadsimta 20.–30. gados sāka būvēt pirmos mūra namus: “Kad zemes strādnieki raka, ik pa laikam atrada kaulus. Tad tos salika ratos un veda uz Meža kapiem, vai kur tur. Mācītājs pārmeta krustu, un viņus atstāja. Nekāda interese tiem racējiem nebija. Nāca arī studenti no augstskolas… neatceros vairs, no kādas augstskolas. Prasīja, vai nevar iedot kādu kaulu, ko pētīt. Tādi solīdi nāca. Tad jau iedeva arī viņiem. Tur tai vietā, kur tagad mājas stūris, tur atrada vienu ar gariem melniem matiem. Puikas man prasīja, vai man jau ir savs galvaskauss. Tad man arī vajadzēja. Un es dabūju savu galviņu. Viņi teica, ka galviņu vajag vārīt, ielikt alumīnija katliņā un novārīt, tad tā paliek tāda smuka un tīra. Tepat blakus bija veikals un veikala virtuve. Virēja gāja uz tirgu kaut ko iepirkt. Es novaktēju, un kad viņa bija tirgū, virtuvē uzliku uz plīts tādu mazu katliņu un tur to galviņu. Kad pārnāca, sacēla brēku – vai, vai, vai! Brēca, kā gan tajā katliņā tagad ēdienu varēs vārīt.”

Nākamā gada vasarā izrakumi turpināsies, bet atradumu interpretācija, kas, kā teica Andris Celmiņš, ir “visai delikāta lieta; gandrīz tas pats, ko mūzikā dēvē par kontrapunktu”, tagad tikai sāksies. “Vai uzturs, ko prasīja šie kauli, bija tik vien vērts, lai tagad ar tiem spēlētu ķegļus? Manējie sāp, to iedomājoties,” Horācijam teica Hamlets.