Visi mūsējie

Ludmila Vīksna: Varbūt par ārstu es kļuvu tādēļ, ka manā dzimtā neviena ārsta nav. Bet par infektologu varbūt tādēļ, ka mans vecaistēvs bija piensaimnieks, un es atceros, kā viņš man stāstīja par mikroorganismiem, kuri tiek pievienoti pienam, un tad tur veidojas kaut kas līdzīgs kefīram vai jogurtam. Viņam pat bija godalgas par sviesta izstrādi. Un es reizēm tagad domāju, ka varbūt bērnam tas tomēr kaut kur aizķērās, interese par mikrobiem.

Rīgas Laiks: Sakiet, kāda ir infekciju slimību izplatība salīdzinājumā ar citām slimībām?

Vīksna: Ģeniāls jautājums, uz kuru man vienmēr šausmīgi gribas atbildēt. Statistika ir tāda — pasaulē no pilnīgi skaidri diagnosticētām infekciju slimībām nomirst 25 procenti cilvēku. Bērni — vairāk nekā 50 procenti. Un priekšlaicīgā nāvē — pēc Pasaules veselības organizācijas pieņēmuma no 0 līdz 44 gadiem — apmēram 43 procenti. Taču plaušu slimībās vismaz pusē arī ir infekciju slimības, kuņģa zarnu trakta čūla — tā arī ir infekcija, tas būs kāda trešā daļa, un onkoloģija — vismaz puse ir infekcijas, jo ļoti daudzas onkoloģiskās slimības ierosina vīrusi. Līdz ar to es domāju, ka puse no slimībām — vienmēr, un priekšlaicīgā bērnu mirstībā — vēl vairāk.

RL: Saslimšanas, cilvēka nelaimes mēdz būt saistītas ar viņa dzīvesveidu, apstākļiem, iedzimtību… Kā raksturot infekciju slimniekus? Vai viņi būtu netīrīgāki par citiem?

Vīksna: Tas vienkāršākais, ko saka, ir ka infekciju priekšā visi ir vienādi. Bet… daži ir vienādāki. Nav tādu cilvēku, kas nevarētu saslimt ar infekcijas slimību nekādos apstākļos. Ja, pieņemsim, ierosinātāju būs vairāk par paša cilvēka masu, tad viņu droši vien dabūs gar zemi. Bet liela nozīme ir tam, kā ģenētiski ir noteikta pretvielu veidošanās. Jo dažam pietiek, ka viņā nonāk viens mikroorganisms, organisms to piefiksē, izveido pretvielas, un nākamreiz, kad viņi satiksies, tad uzreiz zinās, kā reaģēt. Es domāju, ka viņi ir ģenētiski spēcīgi. Citi — un tādu ir apmēram 3-7 procenti —, kuri neveido antivielas gandrīz ne uz ko. Es pieļauju, ka daudzi no viņiem arī ātri nomirst…

Trešais — es domāju, ka tas arī ir ģenētiski — ir cilvēka kompensatorās spējas. Teiksim, viens var uzņemties ļoti lielu slodzi un negulēt vairākas dienas, spēj saņemties, cits, tikko viņam mazliet sajaukts dienas režīms, jau ir beigts. Krieviem pat ir fantastisks sakāmais — ir tādi cilvēki, kuriem yt gjyjc> nfr pjkjne[f1. Viņiem visu laiku ir kaut kāda slimība.

RL: Kad viens mans ārzemju draugs parādās šai pusē, viņš noteikti saslimst. Un es esmu pievērsis arī uzmanību tam, ka ārzemnieki regulāri kaut kur šeit “noķer” salmonelozi.

Vīksna: Mēs kopš bērnības esam bijuši lielākā kontaktā ar infekciju slimību izraisītājiem nekā ārzemnieki. Krievu ārsti par to saka, ka mēs esam ghj'gbltvbxtys2. Piemēram, ar A hepatītu mēs, pieaugušie, Latvijā gandrīz neslimojam, jo bērnībā jau ar fekālijām esam to saēdušies. Mēs esam trenēti. Mēs taču nepārtraukti kaut ko netīru ieēdam. Ārzemnieks ir kā balta lapa, visi mūsu netīrumi, visi mūsu putekļi… Viņu apšļaksta ar netīru ūdeni, un viņš uzreiz ir beigts.

RL: Sakiet, vai gads Ķīnā jūs mainīja — kā cilvēku, kā ārstu?

Vīksna: Ķīna mani izmainīja principiāli un būtiski. Pēc Ķīnā pavadītā laika manī zuda — es ceru, ka zuda — kategorisms manos vērtējumos.

RL: Tomēr — jūs jau bijāt ceļojusi, zinājāt, ka ir cita pasaule. Kas jūs tā pārsteidza?

Vīksna: Es domāju, ka daudzās sarunas ar Ķīnas cilvēkiem, it īpaši kolēģiem, pārspriežot dažādas dzīves puses. Viņi uzskata, ka ir septiņas svarīgas emocijas un viena no tām ir pārdomas. Un mēs par dažādām lietām ļoti daudz runājām, piemēram, par putnu nozīmi.

RL: Un kāda ir putnu nozīme?

Vīksna: Par to var ilgi runāt. Piemēram, mans kolēģis saka, ka viņa vecāki vingro katru rītu, un tajā procesā viņi skatās uz putnu krātiņā, un kā tas skats viņus ietekmē, un kā mani ietekmē putni… Un kāpēc viņi to dara? Par daudz ko mēs runājām. Piemēram, viņiem bija auto izstāde, un mani ķīniešu kolēģi man jautāja, kāpēc itāļu automašīnu FIAT sauc LADA un tā ir izstādīta krievu paviljonā. Es nemācēju atbildēt, un mēs vēl kādas trīs dienas par to runājām.

Tur es biju pilnīgi bez ģimenes, un tajā laikā bija diezgan grūti sazvanīties ar Latviju. Un tas, ka tu esi viens, ka vēstule atnāk ar nedēļas novēlošanos, tas arī liek pārdomāt — par tiem, kas šeit palikuši. Un savādāk skatīties. Un man šķiet, ka es varbūt nepietiekami pielaidīgi izturos pret citiem cilvēkiem.

Savukārt kā ārste es sapratu, ka tā medicīna, kuru es mācījos, nav vienīgā, un cilvēkam var palīdzēt citādi. Pastāv gan mūsējā izpratne par cilvēku, gan arī — nu, nosacīti sauksim to par Austrumu izpratni. Un katrā gadījumā mēs pilnīgi atšķirīgi pieejam diagnostikai un terapijai. Viņi arī izmeklē cilvēku, apskata, iztausta, ļoti izjautā — mēs arī to darām, bet pavisam ar citu mērķi. Viņi dara to savādāk — piemēram, kad es biju Ķīnā, ķīniešu profesors, nosakot diagnozi, uzdeva jautājumu: “Vai jums nav tāda sajūta uz mēles, it kā uz porcelāna šķīvja būtu nospriegots diegs?” Mēs teiktu kaut ko citu — metāla sajūta mutē. Ķīniešu profesors Panks man teica: “Nekad nejauc kopā divas lietas — izvēlies vai nu vienu, vai otru.” Kura ir dziļāka — man grūti pateikt. Sākumā gribas teikt — Austrumu ir dziļāka, taču varbūt tā nemaz nav, mēs tagad tik smalki zinām par tiem vīrusiem un par zālēm, viņi zina savādāk. Un spēku mobilizācija, es esmu pārliecināta, ka tas tā arī notiek. Jo es pati ārstēju slimniekus ķīniešu kolēģu vadībā un es skaidri redzēju, ka tas cilvēks ir savādāks.

Starp citu, bija gadījums, kad man atļāva patstāvīgi durt adatas, un tur bija tāds pacients — jādomā, viņam bija enerģijas defekts, trūka viena no enerģijas veidiem —, es ieduru adatu, bet duru kā tukšumā. Ja es nebūtu mācījusies anatomiju, ja nepiedalītos sekcijās — es to daru, kad ir kaut kas ļoti neskaidrs vai kad liekas, ka kaut kas nav pareizi... Es biju uz robežas, man šķita, ka esmu traka. Tukšums! Es duru, un tur ir tukšs! Lai gan tur pretī ir muskuļi, asinsvadi, viss ir, bet man ir sajūta, ka tur ir tukšs. Un tā ir speciāla sajūta. Un punkta vieta mainās. Ir jau it kā noteikts — divus cuņus no turienes vai no turienes, bet nāk pacients, un es gandrīz katru reizi esmu spiesta durt viņam kaut kur drusciņ citur.

RL: Kā jūs zināt, ka tas ir citur?

Vīksna: Es viņu taustu.

RL: Sakiet, kas būtu visnepatīkamākā no tādām eksotiskākām infekciju saslimšanām?

Vīksna: Parazitozes. Tās ir dažādas — tur ir kūniņas, tur ir tārpi, tur ir, piemēram, tādi “diegi”, kas ložņā pa limfātisko sistēmu…

RL: Kā viņi tiek iekšā?

Vīksna: Caur ādu.

RL: Es dzirdēju, ka var kaut kādus tādus dabūt no lāča gaļas.

Vīksna: Tie ir citi. Bet šie ielien caur ādu, piemēram, ūdenī. Lielākoties tropu zonās. Tai slimībai ir divi nosaukumi: drakunkuloze…

RL: No vārda “drakons”?!

Vīksna: Nezinu gan. Un otrs ir rišta. Un tie diegi tādiem metriem veidojas… Bet no lāča gaļas ir citi — trihinellas, tās arī ir parazīti, dzīvo muskuļos. Un ja organisms netiek laikus ārstēts un cilvēks nenomirst — bet tas notiek reti —, parazīts iekapsulējas, un ja tā patoloģiskā zona ir smadzenēs, tad tajā vietā ir defekts. Vai, teiksim, acī.

RL: Bet kā tad lai cilvēks dzīvo pasaulē, kas čum un mudž no visādiem šitādiem?

Vīksna: Nu, diezgan tīrīgi… Vajag apavus vilkt, dienvidos, tādus drīzāk zābakveidīgus.

RL: Es tur vairāk sandalēs staigāju. Tiesa, ik pa brīdim iekāpjot govs pļekās, un tajās jau arī laikam dzīvo tie parazīti.

Vīksna: Govīs to sevišķi daudz nav. Govīm laikam imūnais un ģenētiskais veidols ir tāds, par govīm un parazītiem es neko neesmu lasījusi. Par cūkām — jā, par lāčiem…

RL: Zivīm…

Vīksna: Saldūdens zivis ir īpaši lenteņiem bagātas. Bet taisni par lenteņiem runājot — tos diezgan labi var izārstēt. Gan zivju, gan vērša, gan… Bet parazīti, kas ložņā zem ādas, ar tiem ir slikti.

RL: Sakiet, vai otrs cilvēks būtu uzskatāms par infekcijas perēkli?

Vīksna: Absolūti! Un visu laiku.

RL: Bet varbūt tad vajadzētu izvairīties…

Vīksna: …no otra cilvēka? Nē. Es domāju, ka gluži tā nav, bet iespēja inficēties vērā jāņem ir. It īpaši tagad, kad vīrusi ir izmainījuši savu veidolu un īpaši sekmīgi izplatās seksuālās transmisijas ceļā, jo tas ir ārkārtīgi dabisks ceļš, un no tā nav iespējams izvairīties, ja cilvēce vispār grib turpināties.

RL: Sakiet, vai vajadzētu skūpstīties? Jūs droši vien esat pievērsusi uzmanību romāņu tautu ieražai šmaukstināties uz visiem vaigiem…

Vīksna: Ja šādi domā, tad vispār neko tādu nevajag darīt.

RL: Vai cilvēku uzvedības etiķete ir mainījusies pēc tam, kad tika atklātas infekciju slimības?

Vīksna: Nevaru viennozīmīgi atbildēt, jo, manuprāt, tieši etiķetes izmaiņas ir veicinājušas slimību izplatību. Piemēram, ko es redzu reklāmās?

RL: Jā, ko jūs redzat reklāmās?

Vīksna: Reklāmā es redzu, ka visi dzer no vienas pudeles. Un to nevajadzētu darīt. Tad es, piemēram, redzu, ka valkā vienu kreklu. Viens otram iedod tādu sasvīdušu kreklu, un, ja tur ir sēnīšu slimības, tad…

RL: Es nesapratu, kāpēc jāvalkā viens krekls?

Vīksna: Nu, tādu reklāmu es redzu! Tur kāds sasvīdis futbolists iedod to kreklu kādam citam, un tas cits nu ir laimīgs.

RL: Tātad, sēnītes arī…

Vīksna: Jā, vīrusi, baktērijas, sēnītes, vienšūņi un īstie parazīti. Visi — mūsējie. Bet, no otras puses, piemēram, pārtikas produktu drošības standarti ir uzlabojušies. Un es domāju, ka tas būs viens no sasniegumiem, iestājoties Eiropas savienībā.

RL: Nuja, un tad būs tie ģenētiski izmainītie…

Vīksna: Es nezinu. Bet man pēc mana rakstura labāk patīk vienādi tomāti, nekā dažādi un kraupaini. Vai gurķi…

RL: Nu, bet cilvēki…

Vīksna: Cilvēks taču nav gurķis. Līkumainu gurķi ir grūti mizot…

RL: Vai jums daiļliteratūrā ir nācies saskarties ar infekciju slimību aprakstiem?

Vīksna: Jā! Mani šausmīgi ietekmēja grāmata, ko sauc infekcijas slimības vārdā — Kamī Mēris. Remarks brīnišķīgi apraksta tuberkulozi… Lai gan vairāk jau romānos raksta par psihiskām slimībām.

RL: Vai infekciju slimības nevarētu uzskatīt par Dieva sodu? Vai kādu kosmisku iejaukšanos?

Vīksna: Par kosmisko iejaukšanos es nezinu…

RL: Teiksim, mainoties zvaigžņu stāvoklim, cilvēki saslimst ar kādu jaunu gripas paveidu.

Vīksna: Varbūt. Gripa vispār nākot no Ledus okeāna, tur tos gripas vīrusus ēdot moluski, moluskus apēd putni, un, pārlidojot uz citu vietu, atnes mums to gripu.

RL: Jā, jā, un vēl tie infekciozie baloži…

Vīksna: Baloži… Vai, viņi ir drausmīgi. Ziniet, kā Francijā darīja ar slimiem baložiem? Viņiem deva ēdienu kopā ar pretapaugļošanās līdzekļiem, lai tie slimie nevairojas. To tikai franči var izdomāt.

RL: Ķīnieši savukārt zvirbuļus vienkārši izķēra.

Vīksna: Tad, kad es tur biju, tad viņi ķēra mušas. Bet jūs man jautājāt par Dieva sodu. Es nezinu, vai to vajadzētu saukt par Dieva sodu, bet kaut kāda dabas parādība tā, bez šaubām, ir. Ik pa trīsdesmit vai piecdesmit gadiem kādā zemeslodes vietā notiek ļoti lielas epidēmijas, vairāk vai mazāk cikliski. Runājot par poliomielītu — jau ēģiptiešu sienu zīmējumos ir cilvēki, par kuriem mēs varam domāt, ka viņiem ir poliomielīta sekas — viena kājiņa tieva, otra normāla… Tas pats mēris… Kaut kā tiek izjaukts ekoloģiskais līdzsvars, savairojas žurkas, žurkām tās blusas, un blusām tas ierosinātājs… Es tomēr domāju, ka dabai pār to ir liela teikšana.

RL: Savā Ceļotāja veselības rokasgrāmatā jūs rakstāt par gadījumu, kad cilvēki saslima, jo “par daudz” mazgājās. Proti, virsnieki mazgājās dušā, bet slimības izraisītājam bija nepieciešama tieši tāda saskare ar ūdeni. Es neatceros, kurā valstī…

Vīksna: Vispār visās valstīs. Leģionellas ierosinātājs — un to tā sauc tieši tāpēc, ka pirmie saslima leģionāri — sastopams visā pasaulē. Taču tur jābūt vairāku apstākļu sakritībai. Vajag, lai būtu īstais mikroorganisms — tā ir baktērija —, lai tas paceļas ar putekļiem, nonāk īpašā ūdens vidē un tad — elpošanas ceļos. Sākas pneimonija, plaušu karsonis. 20 procenti nomirst. Labi var ārstēt ar antibiotikām, bet parasti kaut kā laikus neiedomājas.

RL: Kā jūs vērtējat Sibīrijas mēra meklējumus pagājušogad Amerikā?

Vīksna: Lielākā daļa Sibīrijas mēra formu ir maz bīstamas un ārstējamas. Bīstamas varētu būt tikai speciālās formas. Sibīrijas mēris ir slimība, ar kuru slimo visu laiku, un Amerikas Savienotajās valstīs tai skaitā. Ar to bieži slimo lopkopji. Teiksim, Kazahstānā. Un Latvijā ir kādi 15 vai 20 Sibīrijas mēra kapi, kurus sanepiddienests vēl joprojām regulāri apseko. Tā ka Sibīrijas mēris… Bet zināt, kuras ir bīstamas slimības? — Bakas. Bioterorismam var būt vairāki mērķi. Viens ir vienkārši nobaidīt — kā pagājušajā gadā bija ar tām pulverīšu aploksnēm. Otrs ir sakropļot lielu cilvēku skaitu. Ar kādu invalidizējošu slimību, piemēram, poliomielīts manā skatījumā būtu labs — ja es būtu bioterorists. Bakas — izcila lieta, lai nonāvētu. Ļoti laba slimība šādam mērķim, jo tas ir vīruss, pret kuru pagaidām nav zāļu, lielākā daļa cilvēku nav vakcinēti, vakcīna nav atjaunota, jo skaitās, ka bakas visā pasaulē ir likvidētas.

RL: Ja nemaldos, tad vakcīnas izstrādā, izmantojot dzīvniekus?

Vīksna: Ne vienmēr. Izmanto arī vistu embrijus, olu baltumus vai citas kultūras, kur audzēt…

RL: Es atcerējos tās savējās baltās pelītes, kurām ievadīja manas asinis tepat jūsu slimnīcā — nekas labs jau ar viņām laikam nenotika.

Vīksna: Jūs domājat botulismu? Tām jānobeidzas.

RL: Vai jums ir palikusi prātā kāda diagnoze, ko jūs esat noteikusi, ar kuru jūs, teiksim, lepojaties?

Vīksna: Šeit bija tāds izcils galvenais ārsts — Mušins. Un reiz es vēlu nācu no darba, lija lietus, viņš mani noķer un saka: “Klausies, zini, es aizmirsu, man zvanīja no Onkoloģijas dispansera, galvenais ārsts, mans draugs, un es viņam apsolīju konsultantu. Tu aizbrauc, bet tikai šurp tu nevienu slimnieku neved!” Man liels gods, un es tur tiešām skatos vairākus pacientus, un man rāda vienu it kā onkoloģisku slimnieku — un viņš ir dzeltens. Un man šķiet, ka tā nav onkoloģija. Ka viņam ir B hepatīts. Es, rokām trīcot, zvanu Mušinam uz māju — nu, tā toreiz nebija pieņemts — un saku, vai es tomēr slimnieku nedrīkstu atvest uz mūsu slimnīcu. Un Mušins saka — ja tu tā domā — viņš it kā negribēja mazināt manu vērtību —, nu tad ved! Un patiešām izrādījās B hepatīts! Goda vārds! Un tas bija pirmais gadījums, kad man atnesa rozes, laikam pēc dienu skaita, cik viņš bija gulējis pie mums slimnīcā… Izveseļojās! Dzīvs! Un tikai vēlāk es sapratu, ka viņš bija nomākts ar onkoloģisko diagnozi — viņu, bez šaubām, vairs neārstēja, un es biju paaicināta tikai formas pēc, lai uzrakstītu, ka hepatītu viņam nav. Tā, man liekas, bija mana lielākā uzdrīkstēšanās.

RL: Manuprāt, jūs esat viens no disciplinētākajiem cilvēkiem, kādu es pazīstu. Par tādiem disciplinētiem cilvēkiem rakstīja, piemēram, Tomass Manns. Viņa profesors Ašenbahs, kurš visu mūžu nodzīvojis kā sažņaugta dūre, mūža nogalē “iekrīt” mīlestībā uz jaunu zēnu. Un dzīve, izrādās…

Vīksna: …ieved korekcijas. V ēl nav ievedusi. Runājot par mīlestību uz puiku, varbūt tas arī būtu jauki, bet to ir grūti prognozēt. Varbūt tomēr man bija diezgan stingra audzināšana, un es vispār… Nu, kā lai to pasaka? Es pat baidos teikt tālāk, bet vienalga pateikšu. Mana vecāmamma teica tā: “Jāciena ir visi cilvēki, it īpaši cilvēku laiks. Bet vērā jāņem tikai kādi desmit procenti.” Sākumā es domāju — kāda viņa tomēr augstprātīga — viņa bija mācītāja meita…

RL: Tad jau jūs zināt, no kuriem var mācīties. Bet ja nu ir citādi, un kāds plānprātiņš vai plencis…

Vīksna: Nu, viņa jau man neteica, ka no plānprātiņiem vai alkoholiķiem nevajag.

RL: Tad svarīgi būtu piemetināt, ka mēs nekad nezinām, kuri ir šie desmit procenti.

Vīksna: Diemžēl.

RL: Vai jūs savā dzīvē esat izdarījusi kādu soli, kurš — no ārsta viedokļa — ir bijis acīmredzami vieglprātīgs?

Vīksna: Vieglprātīgs?

RL: Jā, piemēram, jūs apzināties, ka varat inficēties.

Vīksna: Bez šaubām. Es ārstēju vienu HIV inficētu pacientu ar adatām. Bet es tomēr neuzskatu, ka tā būtu vieglprātība, es apzinājos, ko daru. Šis slimnieks mani arī brīdināja. Bet viņam bija ļoti smagi, un viņš bija viens no garīgi bagātākajiem cilvēkiem, kādu es vispār dzīvē esmu sastapusi.

RL: Vai jums ir nācies tā fundamentāli kļūdīties?

Vīksna: Es gan nezinu, ko nozīmē — fundamentāli…

RL: Vai — kļūdīties?

Vīksna: Nē, kļūdīties gan es zinu, ko nozīmē. Es atceros — un tās pārdomas mani neatstāj kādus piecpadsmit divdesmit gadus… Vienreiz nomira pacients. Ne sevišķi pēkšņi. Mums šķita, ka viņam ir onkoloģiska saslimšana. Mēs pat bijām pārliecināti, jo bija rentgenoloģiskās atrades, kas ir diezgan objektīvas, un citi rādītāji, viņš bija ārkārtīgi novājējis. Mēs izlikām viņam diagnozi — audzēji elpošanas ceļos. Un kad bija autopsija, tur tas neizrādījās, tur vispār neizrādījās nekas patoloģisks. Līdz šim laikam nav zināms, kas tam pacientam bija, un tas mani ārkārtīgi nomoka līdz šim brīdim. Tajā vietā, kur bija jābūt tai bronhu karcinomai, tur tās nebija. Un vispār viņam visi orgāni bija kārtībā. Varbūt tā bija kāda nezināma saslimšana, es varu pieļaut, bet man pat idejas nav, un tas man ļoti nepatīk līdz pat šim brīdim.

RL: Slimnieki nāk un aiziet, un nomirst. Kādā ziņā ārsts var piedalīties viņu dzīvē? Vai slimnieki kļūst par ārsta pieredzes sastāvdaļu?

Vīksna: Neapšaubāmi. Slimnieki kļūst par ārsta dzīves sastāvdaļu — gan mirušie, gan dzīvie, gan bagātie, gan nabagie. Tādi nav visi, bet ir, bez šaubām, kuri paliek atmiņā, dažādu iemeslu dēļ — daži tāpēc, ka neesmu padarījusi kaut ko līdz galam. Es, piemēram, jūtu, ka diagnoze nav pareiza, kaut kas nav… Tad ir tādi, kas bagātina. Ir lauku cilvēki, kuriem ir fantastiska dzīves pieredze. Viens pacients bija tāds, kurš man teica: “Ko tu te, meitiņ, dari tajā slimnīcā? Zini? Es audzēju tulpes un, lai tev tas būtu skaidrāk, zem katra sīpoliņa man guļ rublītis.” Tas gan mani nepavedināja uz tulpju audzēšanu, bet ir ļoti palicis atmiņā.

RL: Vai nav tā, ka AIDS slimniekiem… Nu, viņi droši vien šeit slimnīcā ir vissmagākais gadījums, viņiem ir vislielākā nolemtība…

Vīksna: Kāpēc viņiem nolemtība?

RL: Vai tad tā nav? Manos priekšstatos AIDS slimnieks ir tas, kuram jautājums ir tikai par laiku.

Vīksna: Par laiku jautājums ir arī mums.

RL: Bez šaubām. Bet viņam tas ir tuvāk.

Vīksna: Nu ko jūs! Viņiem tagad ir tik labas zāles, un ja viņi ir līdzestīgi1, tad no tiem, kas ir normāli ārstējušies, pie mums vispār neviens nav nomiris. Nomiruši ir tikai tie, kuri neārstējās tā, kā vajag, vai tie, kas bija atnākuši par vēlu.

RL: Vai tas nozīmē, ka viņiem visu laiku jādod zāles, un jūs viņus varat uzturēt gadiem?

Vīksna: Jā. Runa ir ne tikai par AIDS. Ir tādi, kuriem pēc ārstēšanas vairs nenosaka vīrusu. Reizēm es ieslēdzu televizoru un skatos — re, mūsējie, mūsu pacienti, ļoti mundri.

RL: Kādās atmiņās lasīju, ka sieviete apkampj vīru, pirms viņš mirst, un saka viņam: “Tu tikai nebaidies…” Vai jums nav bijusi vēlēšanās apkampt kādu slimnieku un teikt viņam kaut ko līdzīgu?

Vīksna: Nu… Tieši tādā formā — nē. Nolemtība starp maniem pacientiem ir reti. Bet es neesmu ar mieru nolaist rokas, līdz brīdim, pirms tas cilvēks jau nav miris. Tieši otrādi, es viņam saku: “Kas ir? Ko tu te izlaidies? Neiedomājies, ka tu tagad te varēsi nomirt!” Un es tāpat savai mammai teicu, kad viņa gulēja slimnīcā. Iepriekšējo reizi, kad mamma smagi slimoja un bija reanimācijā, es viņai nopirku zābakus — jaunus, un teicu, ka viņai jāceļas augšā, ka es naudu esmu iztērējusi… Citu reizi, gulēdama šeit reanimācijā, viņa teica: “Tu tikai neiedomājies, ka es te pie tevis slimnīcā nomiršu, tādu kaunu es tev nedarīšu.”

RL: Par ko jums ir bēdīgi?

Vīksna: Pa īstam? Es domāju, ka… Zināmā mērā es esmu vīlusies par to, ko mēs desmit gados savā nelielajā valstiņā, kur mēs varētu visu sakārtot, esam sadarījuši. Varbūt tas skan muļķīgi — runājot arī par veselības aprūpi… Bet man tajā neatkarības posma sākumā — es tieši no Ķīnas atbraucu —, likās, ka mēs esam tik mazi un kompakti, un ka pēc desmit gadiem pie mums būs paradīze. Ka mēs būsim viens pret otru godīgi, ka mēs nezagsim, ka mums būs viens mērķis, un visiem būs labi. Un viss tas, kas notika, kā mainījās manu paziņu vide — par to man ir pa īstam žēl.

RL: Vai jūs varētu teikt, ka vecumam ir savas priekšrocības?

Vīksna: Nēe. Izņemot dzīves pieredzi un varbūt mazāku kategorismu nekā jaunībā. Nu, kad es vienkārši zināju, kā visiem jādara. Tagad es to nezinu, un man pat nav vēlēšanās kaut ko kādam teikt…

RL: Kāds Tibetas mūks ir teicis: diena, kurā cilvēks nedomā par nāvi, ir veltīgi nodzīvota.

Vīksna: Patiesībā es bieži par nāvi domāju. Un kad gados 13-14 es sapratu, ka es arī nomiršu, sākumā man bija ļoti skumji — ļoti žēl sevis, to es ļoti labi atceros. Maza būdama, es slīku Gaujā, un tā kā es zināju, ka kliegt nav labi, es tur grimu lejā, bija pavisam labi, bet tad mani izvilka. Kad mani sāka atdzīvināt, bija ļoti sāpīgi.

Bet — kādā kontekstā es runāju par nāvi — man ļoti negribas, lai tad, kad es nomiršu, paliktu kaut kas tāds, par ko man būtu jākaunas. Bet tā nāves lieta ir ļoti pārdomu vērta. Es pilnīgi skaidri zinu, ka cilvēka līķis, nu, miris cilvēks, ir jāciena gandrīz tāpat kā dzīvs. Jeb precīzi tāpat, bet savādāk.

RL: Kāpēc?

Vīksna: Tāpēc, ka viņš nes sev līdzi zināmu iepriekšējās dzīves vērtību. Varbūt es to vairāk kā ārsts saprotu — man ir slimnieks, un viņš tomēr aiziet bojā. Nevis aiziet bojā… nu, nomirst. Un ko tajā brīdī — pārvelk palagu, aizgrūž gultu, ved viņu uz vannas istabu? Man liekas, ka tā darīt nedrīkst. Ka ir vēl jābūt kādam rituālam, kā pret mirušo izturēties. Var domāt — kamēr dvēsele aiziet… nu, bet es tā nedomāju. Es nezinu to. Bet man gribas vēl tam cilvēkam kaut kā… ne jau gluži atvainoties, bet pabūt ar viņu.

RL: Paldies jums par sarunu.