Visi mēs protam mazliet franciski

Melanholija a la Puškins,
Rīga, Latvija, 2002
No cikla Mana Eiropa

Starp gaismu un ēnu, prātam klimstot nez kur, viņa varētu būt aktrise drāmā, savas dzīves drāmā, Latvijas Nacionālajā Operā.

Žeralds Asulins

 Balsojums

Es nervozēju. Taksometrs kavē. Vadītājs ir daļēji sirms, t.i., tie mati, kas ir saglabājušies, ir sirmi. Uzacis krāsotas melnas vai man nezināmu ķermeņa likumu rezultātā saglabājušas dabīgo pigmentāciju, vēstot par reiz melnmatainu vīrieti, kurš 2003. gada 18. septembrī ir taksometra šoferis. Krievu valodā runājošs. Krieviski klusējošs. Es runāju latviski. Latviski nervozējoša.

Kāpēc uz skaitītāja jau 40 santīmi, ja uz priekšējā paneļa rakstīts, ka iekāpšana maksā 20 santīmus? Manipulācija ar skaitītāju. Pret tehniku esmu vāja. Par kavēšanu atlaides netiek dotas? Klusums. Vai mēs brauksim pār Deglava tiltu? Kā gribat, tā brauksim. Bet kā būs ātrāk? Te kvadrāts, tur kvadrāts, vadītājs zīmē uz paneļa, jo nevar izteikties valodā, kurā spītīgi runāju es. Pa kuru kvadrātu būs ātrāk, zina tikai Dievs tas Kungs. Visuma spēku piesaukšana mani uzbudina vēl vairāk, un es saku, ka nākamreiz, pirms braukt ar taksometru, noteikti ar Viņu apspriedīšos. Braucam. Sastrēgumi. Es jūtu, kā pulsē mans maks, kurā dus liela naudas zīme, kuru, iespējams, bijušais melnmatis džigits izmainīt nevarēs. Kvadrātu izvēlas viņš, un Dievs tas Kungs acīmredzot ir mierā ar izvēli. Kad tiekam galā, es novicinu čaukstošo brīnumpapīrīti. Šoferis saka, ka viņam nav ko izdot, un izber delnās visu savu bagātību. Es eksplodēju – apspriedē ar Dievu to Kungu ir izlemts nemaksāt taksometra šoferim, ja viņam nav ko izdot. Cik ir sīknaudā? Trīsdesmit santīmu, kas nesedz pat manas pēcpuses pieskārienu taksometra sēdeklim. Taksometrs vibrē. Gribat, gribat, gribat, es jums uzdāvināšu jūsu trīsdesmit santīmus. Nē, negribu, negribu. Kāpju laukā, aizcērtu durvis un eju prom. Taksometra šoferis paliek ar trīsdesmit santīmiem, kurus droši vien izmet pa logu, pakaļ manai pēcpusei, par kuru nav samaksāts. To es vairs neredzu. Prātoju, vai viņš nolamājas mātes valodā? Es nolamājos drauga valodā – t.i., krieviski.

Draugs runā krieviski. Es runāju latviski. Mēs ēdam vakariņas indiešu restorānā. Mana dzīvokļa kaimiņš ir vācietis, kurš ar diviem no mūsu komunālā dzīvokļa runā vāciski, ar pārējiem angliski. Visi mēs protam mazliet franciski, un, kad iedzeram glāzi vīna, angliski runājam, ka, lai uzlabotu valodas zināšanas, būtu labi sarunāties tikai franciski. Norvēģis, kurš atnāk ciemos, lai palīdzētu uznest skapi, runā desmit valodās, t. sk. latviešu, un pasniedz semantiku latviešu valodā runājošiem studentiem. Cits mans kaimiņš, kurš brīvi runā tikai latviski, toties visu mūžu, domu apmaiņas laikā – vai ļaut recenzenta populāri zinātniskajam viedoklim ietekmēt personīgo lēmumu – iesaka norvēģim ļauties lingvistiskam vieglumam, t.i., nepiekasīties vārdiem. Semantikas pasniedzēju norvēģi satrauc vārds “zinātnisks”.

Satraucas domas un satraucas valodas. Lingvistiskais vieglums un domu skaidrība mani apciemo tikai sapņos vai mirkli pirms tā. Klusēt varu, kad roka ir citā rokā un kustība nebaidās izteikt, to, ko nevar izteikt vārdiem. Dzīves plastika – pacelt roku, nolaist roku, pacelt roku un nobalsot. Nobalsot taksometru.

Beidzot viņš brauc, spīdinot zaļo aci. Pārāk spožs, lai aizmugurējā sēdeklī bučotos. Kas notiks uz Čaka un Lāčplēša stūra? Es izkāpšu. Draugs brauks tālāk. Viņš vēlas arī atgriezties Vecrīgā ar šo pašu nobalsoto taksometru. Bet atklājas, ka taksometra šoferim jāsteidzas. Ja viņš nokavēs izsaukumu, būs jāmaksā naudas sods. Tātad ar veiksmīgu balsojumu nepietiek. Apstākļi, par kuriem mēs nezinājām – izsaukumi, kuri noris pa telefonu, kamēr mēs stāvam pilsētas ainavā un balsojam, traucē mums sasniegt mērķi tik ātri kā iecerēts. Lai paspētu laikā, draugs zvana no taksometra citam taksometru servisam. Veidojas jauns izsaukums.

Mājās kaimiņš, kurš brīvi runā tikai latviski, un norvēģis, kurš pat latviski runā brīvi un ir atnācis palīdzēt uznest skapi, virtuvē runā par izrādi, uz kuru viens nolēmis neiet, jo izlasījis recenziju un uzticas recenzentam, kurš runā populāri zinātniskā, t.i., cilvēku valodā. Norvēģis, kuram nepiemīt lingvistiskais vieglums, saka – nav labi. Nav labi uzticēties recenzentiem. Labi ir – iet un veidot savu viedokli. Izlemt pašam. Iet vai neiet? Balsot vai nebalsot? Balsot par vai balsot pret? Bet kā manu lēmumu ietekmēs izsaukumi, kuri notiek man nezinot?

Var nebalsot vispār. Var iet kājām, jo tikko pacel roku, lai balsotu, būs jāmaksā. Balsojot, iespējams, nokļūsi ātrāk pie mērķa. Nebalsojot un ejot kājām, uzlabojas fiziskā forma, var apskatīt namus, meitenes, puišus, var kādu satikt un parunāt. Dažādās valodās. Vai arī norauties pa aci, satikt kādu, ieraudzīt savu bijušo ar satriecošu blondīni, salīt, iekļūt transporta negadījumā, nopirkt šokolādi – lielo ar riekstiem, vēl vienas krāsainas zeķes, grāmatu vai cigarešu paciņu.

Balsot var tikai tas, kuram ir rokas. Kustību teātrim ir nākotne. Balerīnas un mīmi izspiedīs no universitātēm valodniekus. Lugas teātriem rakstīs masieri. Mistēriju libretu sacerēs jaunā trīs soļu lēcēja. Uzrunu tautai 18. novembrī nodejos stepa dejotājs. Valdības sēdes būs viens vienīgs flamenko. Mācieties dejot, rakstnieki!

Inga Gaile

 Profesionālis

Lisabonā ir Expo 98, plaša vējaina zona Težu upes krastā, gluži tā kā tautas saimniecības sasniegumu izstāde, tikai citas tautas, un par saimniecības sasniegumiem tiek uzskatītas milzīgas kluču ēkas ar strūklakām, neatbalstītām jumtu pārkarēm, stiklotām fasādēm, slīpām plaknēm – kārtīgi 20. gadsimta beigu sasniegumi. Lai tikai nebūtu cilvēcīgos mērogos, lai pāri laukumam būtu jāiet pusstundu, bet mājai apkārt stundu. Un tur ir dzelzceļa stacija. Rodas iespaids, ka to projektējuši ļaudis, kas pilsētu mīlējuši ne mazāk kā sevi, it kā viņi gūtu gandarījumu no tā, ka izdomājuši staciju skaistu un racionālu. Zem stacijas ir lielveikals ar visu ko. Kāpēc pelēkzaļi banāni ar asām šķautnēm ir, pēc cenas spriežot, smalkāki par mums parastajiem? Kas ir garie un smilšainie runkuļi iesarkanā krāsā?

“Kādi skaisti redīsiņi, griezīsim un ēdīsim…” dzejnieka vārdiem sāk jūsmot pirmā latviete.

“Bet kam ir nazis?” saimnieciski iejaucas otrā.

“Jāiet uz restorānu pakaļ,” balsī domā trešā, “ej tu, tu izskaties pēc krievu aristokrātes, tev iedos.”

“Kāpēc pēc krievu?” prasu, būdama ceturtā.

“Labāk būtu prasījusi, kāpēc pēc aristokrātes, bet tāpat jau kādai jāiet.”

Ņemu augļus un eju iekšā restorānā, kam uz upes pusi ir stikli līdz grīdai, balti, stīvināti galdauti, četras glāzes pie katra šķīvja, visādi naži, apmeklētāja neviena, melnīgsnēji oficianti rosās baltos kreklos, tiek klāti galdi vakaram. Viens izsteidzas man pretī ar baltu smaidu tumšajā sejā.

“Bon dias!” es saku un rādu meloni.

Tālākais norit “ar žestiem un mimiku”, kā esot teicis Smiļģis. Puisis baltajā kreklā smejas, rokas vicinot – jā, sagriezt, protams, tā jau te notiek ik pa laikam, man nav grūti, izņem man no rokām meloni, pasvārsta to, nosaka “Spain” un nošķobās, ka neesot visai laba. Kāpēc tad nav? Tāpēc, ka tā ir spāņu melone, bet es esmu itālis, šis ir itāļu restorāns. Es viņam rādu, ka domāju meloni sagriezt. Viņš to piesakās tūlīt izdarīt. Viņš pieiet pie servējamā galdiņa zāles vidū. Uz tā ir vesela bagātība – gari trauki ar dzidri dzeltenām un zaļi pelēkām eļļām, platas pudeles, kurās joslām sakārtoti sarkanie pipari, kaperi, varbūt ķiploki, sīpoliņi. Nepārspīlētās grēdās dažādi šķīvji. No virtuves viņš atnes pusmetru garu platu nazi un uz galdiņa sameklē vislielāko šķīvi. Spodri melnibalts kā korists oficiants rāmi un nešauboties griež manu meloni kādās astoņās lielās daļās un prasa, vai sēklas ņemt ārā. “Yes!” Viņš ņem otru lielo šķīvi un pa vienai eleganti pārliek uz tā notīrītās melones daivas.

Parādās otrs oficiants, tikpat jauns un melns; ne jau nu parādās, bet atdalās no pārējiem daudzajiem, kas steidzīgi šaudās starp garajām galdu rindām. Tas gan nav noskaņots neko darīt, viņš tikai ir priecīgs par iespēju paslaistīties, kad jāklāj galdi. Tikai pasaka kaut ko kolēģim, ar intonāciju “darbojies, vecīt.” Tad viņš šķelmīgi pasmaida manā virzienā, uzlec uz paaugstinājuma un paņem rokā neieslēgtu mikrofonu. Es pie viena dabūju arī mēmu itāļu estrādi. Puisis ir ļoti priecīgs par savu pārtapšanu – no oficianta par solistu pats savā restorānā, kustības brīvas, sen noskatītas no īstā dziedātāja citos vakaros, uz maniem aplausiem klanās kā miljonu auditorijas priekšā.

Cītīgais oficiants pa to laiku savā nodabā ir uzservējis meloni, kas glīti kā puķe guļ uz šķīvja ar restorāna monogrammu. Kas vēl? Vēl ir mango, ja drīkst. Puisis noklausās, pagriež man muguru un prom ir. Neesmu pat paspējusi sakautrēties par savu pārdrošo vēlēšanos, kad varu atviegloti uzelpot, viņš jau nāk atpakaļ, vilkdams rokās baltus vienreizējās lietošanas cimdus. Varbūt tomēr caurspīdīgus, baltus tikai no talka cimdu iekšpusē.

Priekšnesums turpinās. Itāļu saimnieciskais puisis saņem vienā balti cimdotajā rokā mango augli, otrā to pašu milzīgo nazi. Viņš bez aizķeršanās nomizo spīdīgo zaļi sarkano miziņu, kas nostiepjas līdz šķīvim vienā garā tievā gabalā. Rokā paliek oranžs mango. Varbūt tiešām… jauns vīrietis tur rokā pliku mango, ko ēdīs svešas sievietes, tas būtu pārāk erotiski. Tad viņš saņem augli daudzmaz plakaniski un nogriež tam visu virsas ovālu līdz kaulam. Tas nekur nenoveļas, bet rātni paliek turpat. Kas ir iepriekšējā vakarā mēģinājis sagriezt gatavu mango un nomūrējies ar sulu, pazaudēdams slidenas šķēles pa visu viesnīcas naktsgaldiņu, zinās, kāds faķīra triks tas ir. Itāļu puisis turpina – viņš nogriezto turpat, pret kaulu atspiežot, sadala trijos garenos gabalos un tikai tad mierīgi noslidina uz šķīvja. Tāpat viņš izdara ar mango otru pusi. Vēl trīs lokanas smaržīgas stērbeles klāt. Tad jau ir vieglāk saņemt plakano augli rokā un nogriezt divas iegarenas sānu malas. Vēl tiek rūpīgi nogriezti kādi mazāki gabali no viena un no otra gala. Rokā paliek diezgan liels kantains mīkstums, kam iekšā ir kauls – mango sēkla. Vai sinjorai tas ir vajadzīgs? Jā, es gribētu. Patiešām, esat droša, ka jums to vajag? – mazliet zobgalīgi, bet nezaudējot pakalpīgo labvēlību. Kāpēc tad piedāvāji? Ja es varu izvēlēties, tad ņemšu. Viņš gaumīgi sakārto šķēlītes uz vidējā šķīvja un nopūšoties noliek tām blakus arī kaulu. Pēc dažām minūtēm es konstatēšu, ka pie tā nav it nekā, ko ēst, pusmilimetrs mīkstuma bijis mānīgs, ir tikai šķiedras un kauls, un nevainojami nogriezts viss labums. Bet man bija tas jāuzzina. Visu cieņu profesionālim.

Guna Kalniņa

Pieraksti uz platēm

Klubs – tā ir tikšanās vieta, kur satiec cilvēkus, ar kuriem tev nemaz nevajadzēja satikties. Viņi nedzīvo tavā ielā un nesēž ar tevi vienā birojā. Tāda nu ir apstākļu sakritība, ka šajā vakarā viņiem nepieciešama mūzika, alkohols un savstarpēja saskarsme. To varētu nosaukt par īpašu sociālās ruletes formu. Un, lūk, viņi ir atnākuši, un tu spēlē mūziku, kura viņiem vai nu patīk, vai nemaz neiet pie sirds. Ja mūzika patīk, viņi dejo vai vienkārši klausās, vai arī uzrunā tevi, lai noskaidrotu, kas tas bija, kas tikko skanēja. Bet ja nepatīk, tad lūdz, lai uzliek kaut ko nebūt viņu gaumē. Un tu viņiem centies pieklājīgi paskaidrot, ka tavā mūzikas arsenālā nav nedz Eminema, nedz U-2, nedz Rammstein…

Rammstein mums ar draugu, ar kuru kopā pirmdienas vakaros liekam mūziku kādā pazīstamā Rīgas iestādījumā, lūdza uzspēlēt kāds liela auguma bārdains tēvainis. Parasti viņš savu vietu pie bāra ieņem jau ap pusdienlaiku, pret vakaru kļūst ļoti lēnīgs, ar grūtībām nošķiras no bāra letes, piepeld pie mums un, viegli šūpodamies, uzdod savu kroņa jautājumu. Kārtējo reizi uzzinot, ka Rammstein mūsu rīcībā nav, viņš tīkoja iesēsties atzveltnes krēslā tieši aiz dīdžeju “tribīnes”, droši vien omulīgāk jutās mums aiz muguras. Tomēr mēs viņu pieklājīgi pārtvērām un pavadījām atpakaļ pie bāra, jo uz šī krēsla bija noliktas mūsu somas ar platēm. Viņš gāja, kaut ko bubinādams sev zem deguna, un atgādināja lielu, nesteidzīgu kuģi, kas piepeši iepeldējis saviem gabarītiem pārāk šaurā ostā…  

Šajā iestādījumā iegriežas arī ne mazums ārzemnieku. Nekad neaizmirsīšu kādu angli, tā ap četrdesmit, kurš raudzījās uz mani caur savām lielajām brillēm, kas īsti neļāva ielūkoties viņa stipri palielinātajās acīs – vai viņš mūs izjokoja, vai viņu vadīja visnopietnākā interese? Viņš pienāca klāt un teica: “Man ļoti patīk tas, ko jūs spēlējat. Tomēr, vai jums nebūtu jaunās angļu grupas?” – “Jaunās angļu grupas? Ko tieši jūs domājat?” es pārjautāju. “Konkrētāk…” – “Nu, piemēram, Led Zeppelin,” un viņš vēlreiz ļoti nopietni palūkojās caur savu biezo optiku.

Mūsu spēlētajai mūzikai (fanky, regeja un world music sajaukums) gadās arī reāli piekritēji. Reiz, atskaņojot samērā ritmisku Nusrata Fāteha Alī Hāna gabalu, mēs izraisījām interesi kādā bārdainā puisī, kurš bija ģērbies uzvalkā un izskatījās pēc jauna, veiksmīga biznesmeņa. Viņš runāja krievu valodā un pastāstīja, ka pēc izcelsmes ir tatārs, un ka viņu ļoti interesē arābu un austrumu mūzika. Pēc tam viņš klubā ieradās katru pirmdienas vakaru, un vajadzēja tikai mums uzlikt kādu orientālu kompozīciju, kad viņš tūlīt bija manāms pie mūsu pults ar diviem kokteiļiem. Viņš mums tos svinīgi pasniedza, bet pats laidās neprātīgā dejā, norāva kreklu, ar plaukstām sita līdzi ritmu un ik pa brīdim kaut ko bargi izkliedza. Tā tas turpinājās vairākus mēnešus, tomēr ar laiku mūsu jaunais paziņa pieklusa un kaut kā saplūda ar apkārtējo realitāti – pazuda.

Tā gan ir pierasta lieta. Apmeklētāji vienmēr mainās. Toties tagad pie mums piestaigā ārvalstu studenti, īpaši divi portugāļi – Rikardo un Leandro. Viņi uztin tabaku, nesteidzīgi malko alu un ieinteresēti aprunājas ar visiem, ar ko mēs viņus iepazīstinām. Ir jūtams, ka viņiem pietrūkst saskarsmes, zināmu grādu siltuma, pēc kā jau arī ļaudis dodas uz klubiem, reizēm tos sasniegdami, reizēm – ne. Portugāļi pie bāra sēž līdz pašām vakara beigām, kad visskaistākās meitenes jau izklīdušas, bet palikušas tikai visjautrākās un visiemīlējušākās. Ar iemīlējušamies viss ir kārtībā – viņas jau dejo savu partneru apskāvienos, zem 70. gadu labākajās tradīcijās rotējošās disko lodes ik pa brīdim saplūstot skūpstā. Bet pašas jautrākās raugās ar nedaudz izsmērētu skatienu un, ik pa brīdim aizķeroties aiz vadiem, dejo pie dīdžeju pults. Viņas iešūpo disko lodi, kas, nespēdama izturēt šādus manevrus, iekrīt tieši meitenēm rokās. Mēs ar Niku – manu pārinieku (viņš nāk no Bahamu salām, bet Rīgā ir jau pāris gadus, jo apprecējis rīdzinieci) pieslēdzam mikrofonu un Rikardo sāk kaut ko dziedāt portugāļu valodā. Nu viss, tie jau ir griesti. Laiks doties ārā, ieelpot svaigu gaisu un noraudzīties Daugavā lāsmojošajās laternās.

Pa labi slejas Vanšu tilts, man blakus naktī ietiecas Akmens tilts. Pa to aizbrauc dežūrtrolejbuss. Bet pa kreisi uz dzelzceļa tilta – klusums. Elektriskie vilcieni vēl nav sākuši kursēt, bet kravas vilcieni visi jau aizgājuši.

Ja gribam būt reālisti, jāatzīst, ka mēs ar draugu strādājam pie tā, lai bārā vairāk pasūtītu tekilu un alu, un lai iestādījuma īpašniekiem būtu lielāka peļņa. Tomēr reizēm man šķiet, ka mēs pilsētas centrā vienkārši neļaujam nodzist kādam ugunskuram, pie kura cilvēki pienāk pasildīties un pārmīt dažus vārdus, lai pēc tam izzustu no visām pusēm uznākošajā naktī.

Sergejs Timofejevs