Visas Maijas ira Paijas

Rīgas Laiks:Kaspars Goba te ēda pankūkas, bet jūs uzrakstījāt par viņu dzejolīti. Kā jums ienāca prātā to darīt?

Maija Nāgele: Es sacerēju par kolēģēm, smējos, un vienkārši viņš smējās līdzi. Tāpēc es uzrakstīju viņam arī. Bez problēmām. Kas tad tur ir – dzejoli uzrakstīt.

RL:Vai jūs vienmēr rakstāt konkrētiem cilvēkiem?

Maija:Paskatās uz kādu, un var sacerēt baigi ātri. Man jau sen iet tas viss. Tas jau ir pierasta lieta.

RL:Nu, ņemsim kaut vai Gobu kā piemēru – jūs viņu ieraugāt, ko jūs domājat?

Maija:Neko, jautrs. Mēs tikai par to sakumpušo muguru, kad visu laiku runā pa mobilo telefonu – to mēs pārspriedām. Mēs smējāmies, ka es aizbiedēšu visus klientus ar to savu dzejoli. Varētu tā kā Ķīnā, kur pīrādziņos ir vēlējumi – uztaisīt pankūciņu un likt iekšā personīgu dzejolīti. Attin vaļā – hops! – un tur
par viņu!

RL:Jums tātad ir spēja pamanīt cilvēkus, novērot?

Maija:Es jau esmu profesionāla pārdevēja. Lai cilvēks pērk, jāzina ko runāt, jāsaprot, kāds viņš ir. Es pat nezinu, kā tas notiek. Es strādāju no sākuma 8 gadus pie piena paviljona, tirgoju zeķubikses. Vēl padomju rubļi bija. Tad aizliedza tos treilerus, kas bija krievu laikos.

RL:Paga, jūs taču esat jauna, kādos krievu laikos?

Maija:Es no 12 gadiem sāku strādāt. Sākumā pie mammas, es ar puķēm tirgojos Ķengaraga tirdziņā, bija ģimenes bizness. Kad vēl tās kastes bija, kur sveces lika iekšā, lai puķēm silti. Mēs abas ar māsu strādnieces, mamma saimniece. Mācījos un strādāju. Ar tām zeķubiksēm man bija ļoti labi, es varēju paralēli skolā sarunāt – es tikai pārrakstīju, kopēju, un gāju ieskaites likt. Un, kad aizliedza treilerus, mani uzaicināja un es uz gaļu aizgāju.

RL:Vai jūs jau pazināt tirgus bandītus, kad vēl bijāt maza?

Maija:Loģiski, sākot ar kabatzagļiem un beidzot ar bandītiem. Kad tev dienu dienā priekšā cilvēki strādā, kā tad tu neredzēsi? Tāpat kā tu ej uz darbu, tā viņi iet uz darbu, tu zini, kas viņi ir un viņi zina, kas esi tu. Dažreiz, kad tie pircēji nav, sēdi, skaties, kā citi strādā...

RL:Labi strādā?

Maija:Ļoti labi. Cepuri nost. Tur bija tāda kompānija – šitāda veiklība, roku darbs, velk ārā no visurienes, kā fokusņiki. Mēs vienreiz bijām saderējuši, es teicu, es tagad to maku turēšu, jūs man paņemiet, bet pēc tam atnesiet atpakaļ. Izvilka vienalga ārā! Visu laiku piespiedusi turēju rokās, viņi saka – mēs vienalga noķersim to momentu. Un tikko es kaut kā... Pienāca man cilvēki vai kas... Fit! – sekundes laikā man nebija. Pēc tam atnesa atpakaļ.

RL:Uzticami cilvēki.

Maija:Sarunāt jau vienmēr var. Visiem vajag strādāt.

RL:Vai jūs varat iedomāties tādu cilvēku, ar kuru jūs nevarētu kaut ko sarunāt?

Maija:Mana darba kolēģe. Es neizteikšos. (Smejas.)

RL:Bet ja kāds draudīgi nāktu klāt?

Maija:Es jauktu! (Smejas.) Uz masu spēlētu. Manus simt kilogramus neviens nenogāzīs. Vai arī jāsāk skaļi runāt, jāpaceļ balsi – man ļoti bagātīgs krievu vārdu krājums arī ir.

RL:Vai jūs esat no Kurzemes?

Maija:Pēc izloksnes jūs domājat? Senči varbūt ir. Bet es tā caurām dienām ākstos: o, vella puika, ko tad tu te dari, pankūkas ēd? Tāpēc ir iegājies. Darīt nav ko, garlaicīgi. Izdara savu virtuvē, iznāk ārā, paskatās. Tad visu ko parunājas. Brīvajā nedēļā man vajag aizbraukt pie savām bijušajām kolēģēm, tad es muti varu dzesēt, kamēr visas vietas apstaigā.

RL:Bet kāpēc tad jūs no tirgus aizgājāt, ja tur bija interesantāk?

Maija:Nebiju tik laba pārdevēja... Vajadzēja vairāk cirst... Ja iet stipra līnija ar labām meitenēm, kas labi tirgo...

RL:Kāda līnija?

Maija:Stiprā līnija – tas nozīmē to, ka meitenes ļoti daudz cērt. Un iet ļoti liels vidējais, ko saimniece pieprasa. Nu, iet ļoti lielas naudas summas attiecīgi. Ja tu neizpildi tos noteikumus, neatbilsti tam standartam, kas tur iet, nu tad tevi bez nekādām problēmām mīļi palūdz aiziet. Kad es no gaļas aizgāju prom, es sāku tirgoties ar apaviem.

RL:Vai tad sievietes cērt cūkas? Es domāju, ka vīrieši.

Maija:Nē, uz vienu cirtēju iet, teiksim, piecas pārdevējas, tagad jau iet vairāk, 40-50. Un otrā līnijā otrs cirtējs. Visa līnija saimniecei. Un viņa pieprasa, lai visa līnija strādā vienādi labi, nevis tā, ka vai nu iet, vai nu neiet. Obligāti mums ir jācērt katru dienu. Tas nozīmē, ka tev ir jārunā, jāpiedāvā, tev ir jāpasvīst. Pamēģiniet septiņas cūkas pa dienu pārdot, tas ir grūti. Septiņas pusītes, tā būtu pareizāk pateikt, tas ir trīsarpus cūkas. Bekons iet 80 – 85 kilogrami bez treknuma. Mazāk par
4 – 5 pusītēm dienā nevar, tad tu neiekļaujies. Tie klienti, kam ir restorāni, viņi ļoti daudz ņem, bet ir pārdevējas, teiksim, tā kā es, kas strādā uz mazajiem cilvēciņiem. Meitenes jau nāca palīgā, bet ir ļoti grūti. Vienīgais labums, ka iepazinu gaļu. Ideāli. Kā viņu pareizi griezt, kā viņu dalīt. Pa cirkšņiem. Tu jau redzi, kā tie cirtēji strādā. Es zinu, kā to parasto plecu, kā to cauraudzīti, kurš ir vārāms, kurš ir cepams, daudzi cilvēki nemaz nezina! Cauraudzis, piemēram, kur nav tās ribiņas, sadalīts gabaliņš, tāds smuks – domā, sacepšu mājās. Bet tas ir vārāmais gabals, tā ir pavēdere, pavēderi tikai vāra! Visādas nianses. Ko nevajag pirkt, ko vajag – jau pēc krāsas.

RL:Bet ja visu laiku ir apkārt jēla gaļa... kā lai pasaka – vai neapnīk, nesāk likties, ka tas vispār nav ēdams?

Maija:Ne-e. Es arī pirms tam neēdu gaļu dikti daudz, vīrieši mājās visi ēda gaļu. Bet, ja tu zini, kā gaļa pareizi jāgriež, tad uzreiz ir garšīgāk. Man patīk, es cepeti, karbonādi cepu. Un kad novelk ar nazi – fooorši, kad ādu ņem nost, nevis tā šņik šņik apgraiza to karbonādi, bet tā kā ar skalpeli (rāda plūstošu kustību) –kā zīds, un ja vēl apkūpināta ir tā cūka... Oooo. Dievīgi. Man mājās ir tāda lieluma duncis (rāda), tāds milzenis, viņš kā ar skalpeli ņem, tāds plāns, visus lielos šķiņķus zāģē. Mums jau tirgū ņēma, asināja, tā kā pa sviestu gāja.

Bet gaļu ir jāmāk piedāvāt. Tīri psiholoģiski – nu, piemēram, ir vasara, ir cūkas stilbiņi, ko auksto gaļu vārīt, parasti baigi lēti, visam tirgum ir 70 – 80 santīmi. Nu, uzliec to cenu lats piecdesmit virsū un saki skaļi: par latu desmit došu visas tās kājas prom. Vienalga, kādu cenu, var uzlikt kaut divus latus vai divi piecdesmit. Galvenais tikai saki: pa latu, pa latu, pa latu! Cilvēki momentā reaģē. Kad to gaļas gabalu tu turi rokā... Es, piemēram, vienmēr koncentrējos uz vienu gabalu. Kājas sadala, iecērt pareizā vietā, un kad viņu izloka, tad viņa tāda feina, atveras tāda glīta gaļa, un tad tu tās kājas paņem rokās, cik tu vari saturēt, lai nebūtu smagi, un tikai saki – pa latu, pa latu, pa latu! Forši! Jā, es šitā visu laiku! Un man vēl subprodukti gāja, un mēles, un ausis. Mūs vēl vienreiz nāca un fotografēja, kā mēs smējāmies...

RL:Par ko?

Maija:Par ķīniešiem. Visu laiku griezām no galvām ausis nost. Pa pieci kilogrami viņi pērk tās ausis, pa seši kilogrami. Bet viņiem vajag ne jau tādas spalvainas, viņiem vajag smukas, taisnas. Mēs speciāli centāmies viņus ar izskatu pievilināt. Saliek tās ausis kopā – tā kā lotosa ziedi iet uz augšu vai tā kā lapiņas. Galvu arī uz pusēm, tad ir smuka gaļiņa, saliec galvas tā, tad pieliec klāt šņukurus. Govs aci var iebāzt iekšā šņukurā, lai interesantāk. Dažreiz nopērk ķirsīšus, ieliek ķirsīti, it kā viņš gatavs jau uz tās paplātes. Cilvēki nāk klāt, viņiem jau patīk. Tur jau ir jācenšas, ja tu gribi ietirgot. Galvā ta kas iet iekšā – mēles, smadzenes. Bet tu smadzenes paņem izurbini ārā, cilvēki ņem kaķiem. Atsevišķi kulītē. Mēles pats izgriez ārā, uzreiz cita cena. Nu, protams, ja kāda ir iekodusies pirms nāves, tad ir citādi – tīri vai gredzens jāliek tai mēlē iekšā, tā kā pīrsings. Lai neredz.

RL:Bet jums nekad nesāka likties mulsinoši, ka cilvēki pārtiek no tā, ka kaut kas tiek nokauts, noslepkavots?

Maija:Un Jaunā gadā necirtīsim eglītes tikai tāpēc, lai vienreiz ieliktu istabā, labāk iestādīsim, un neēdīsim gaļu tikai tāpēc, ka tas ir no dzīvības nācis? Tad jau nevarētu ēst arī vistu? Bet kad tā klukste skraida, tad nekas, tad ir normāli? Tad jau nevar ēst neko, ko dod daba? Nē, nē, es ēdu visu, kas nekustas, ja kustas, tad sit pa galvu un atkal ēd. Ja jau tā sāk filozofēt, tad par visu var domāt ilgi un ilgi. Kāpēc zebrām ir tieši šitādas strīpas, kāpēc viņas nepiedzimst ar kvadrātiņiem?

RL:Vai viena pārdevēja no otras špiko paņēmienus?

Maija:Var špikot vai nešpikot, ja ir lemts tirgot, tad tirgosi.

RL:Kāds tad ir tas tirgošanas noslēpums, kāpēc pie jums nāk?

Maija:Tāpēc, ka es viņiem patīku. (Smejas.) Katram savs talants. Jāprot patikt. Gaļas meitenēm, piemēram, ļoti daudzām ir šausmīgi netīri priekšauti. Bet mēs visādas apspriedes taisījām, visādas bantītes likām. Šausmīgi visas smējāmies, ņēmāmies. Pat ar ūdeņiem ar pretējo joslu cīkstējāmies, lidinājām maisiņus...

RL:Tas ir kā – ar pretējo joslu, pāri pircēju galvām maisiņus ar ūdeni lidinājāt?

Maija:Jā, jā, jā, tieši tā. Vasarā. Un visi apstājas un skatās, kas tur notiek. Vai arī piesauc kādus klāt. Runāšana. Tas viss kopumā. Man tēvs muldētājs, mamma muldētāja, māsa, brālis arī uz muti nav kritis.

RL:Ko jūs domājat par uzskatu, ka latviešiem nepadodas tirgošana?

Maija:Tāpēc, ka latvieši ir kautrīgi un bikli? Nezinu. Es pazīstu tik daudzus, kam padodas. It sevišķi pēdējā laikā.

RL:Jūs un visa jūsu ģimene visu mūžu dzīvojat Ķengaragā, vai Ķengaragam ir sava seja, sava īpatnība?

Maija:Huligānu rajons... agrāk vismaz skaitījās. Nezinu, tagad jau skaitās prestižs. Tur visi tie lielie centri ceļas. Man tur patīk. Noteikti. Tur ir forši, tur, kur bijušā autoskola, zem ābelēm tādi zaļumi – ej un kurini tik augšā, cep kaut ko, taisi. Labi tur.

RL:Bet vai jums būtu citāds raksturs, ja jūs būtu augusi Mārupē vai Mežaparkā?

Maija:Nezinu. Es nevienu Maiju nezinu, kas būtu mierīga. Vienalga, kādā rajonā, visas Maijas ir trakas.

RL:Bet klasiska latviešu Maija it kā būtu no Brigaderes Maijas un Paijas, klusa, laipna...

Maija:Vot, ja ņem no Maijas un Paijas, tad visas Maijas ira Paijas! Tīrais, normālais paskaidrojums. Skaļas, var iespert, var nokomandēt, tur es redzu savu atspoguļojumu!

RL:Šķiet, ka jūs visur tiecaties pēc ritma – tāpēc “ira”, nevis “ir”. Laikam tā arī tie pantiņi rodas.

Maija:Nē, no bezdarbības. (Smejas.)

RL:Nu, jūs visu laiku taisāt jokus, ņematies, bet kad tad raudāt? Raudāt vai tad nevajag?

Maija:Raudu reizēm.

RL:Par ko?

Maija:Pašai sevis žēl kļūst. (Smejas.) Ļoti reti.

RL:Vai tirgū ir līdzjūtīgi cilvēki?

Maija:Oi, tur kad meitenes saskries apkārt... tā jau tikai liekas, ka viss uz tirgus ir draņķa lietas, nav jau tur tik traki. Feini tur ir. Apmaldās, teiksim, bērns. Jums vajag redzēt, kā apkārtējās pārdevējas uzlec augšā, izsauc policistu, tas ziņo pa mikrofonu, bet viena pārdevēja vienmēr stāv pie tā bērna klāt. Tur tāds trauksmes signāls – dzzz! - pa visām rindām iziet, un visi uzreiz meklē kaut ko līdzīgu, kā tas bērns ir aprakstījis. Un tad tikai kliedz – ir! Un tad tikai skrien. Ja, nedod Dievs, kaut ko nozog, tad tikai kliedz – turiet! (Smejas.) Visi skrien ārā, visi tad uzreiz ķer un ņemas!

RL:Un ja noķer?

Maija:Es iedodu pa pendeli. (Smejas.) Iesper riktīgi, tā ka aizlido.

RL:Kabatzagļi pārdevējām neko nezog?

Maija:Viņi nedrīkst. Citādi kā tad viņi ies klāt – es, teiksim strādāju, man ir ļoti daudz cilvēku, stāv rinda un es redzu, ka viņi pienāca. Es jau varu uzreiz nobļauties skaļi – pazūdiet. Kamēr neaiztiek to manu konkrēto vietu... Ja nu galīgi kāda cilvēka žēl, tad pasaki viņam: nu sargājiet to maku, jūs noskatīja. Pie letes jau viņi nevilks ārā. Bet ja izvilks kādam pie letes, tad es uzreiz sacelšu brēku – jo cilvēks iepērkas, pasūta gaļu, ar ko tad viņš norēķināsies?

RL:Un kā attiecības ar reketieriem veidojās, nu ar visiem tiem, kam jāmaksā?

Maija:Aizejiet, pastrādājiet, redzēsiet. (Smejas.) Pirmo mēnesi nenostrādāsiet, jaunais cilvēk, stāviet, kur jūs gribat. Nāks klāt, loģiski. Paskaidros. Parunās. Sapratīsiet. Maksāsiet.

RL:Kad jūs sākāt tirgū strādāt astoņdesmitajos gados, vai tad jau bija jāmaksā?

Maija:Nu, protams. Vienmēr ir bijis. Tikai tad saucās savādāk.

RL:Vai jūs rakstījāt pantiņus arī par reketieriem vai par miličiem?

Maija:Ne-e. Es negāju tā uz tiešo kontaktu, ja man pienāk klāt – saimnieks ir, saimnieks nav, būs tikos un tikos, mums jau nav jākontaktējas ar viņiem.

RL:Bet par kabatzagļiem?

Maija:Man liekas, ka ne... Es jau neatceros. Man viņu ir tik šausmīgi daudz... Viss tirgus ir aprakstīts. Ne jau vienmēr tikai joki vien. Viena veca sieviete bija, kas tirgojās ar maisiņiem, vienmēr pārdzīvoja par brāli, kas aizgājis bojā, es viņai rakstīju par to tēmu, viņa gribēja iet pie kapa un tur nolasīt, speciāli veltīts brālim. Un tad viņa stāstīja to dzīves stāstu, un tas viss tur gāja tajā dzejolī. Viss atkarīgs no tā, ko man paprasa. Es tikai sēžu, klausos, kaut ko ķiberējos, puķītes zīmēju, un tad pa stāsta gabalam iet uz priekšu tā lieta. Beigās sanāk, vienkārši kādreiz pārlasu, lai pielabotu tos vārdiņus, lai neatkārtotos, lai dažādi tie vārdi, lai vārdu krājums savādāks.

RL:Maija, bet kā jūs izskaidrojat to, ka cilvēki grib par sevi dzejoļus, un ka vienmēr, lai kādu apsveiktu vai izteiktu līdzjūtību, izmanto pantiņu?

Maija:Tāpēc, ka interesanti! Un personīgi. Meklē saistību ar cilvēku. Un lai nav grūti iedziļināties, lai to domu pasaka priekšā, ar intonāciju pasaka, kas tur ir domāts, un ritmā viss tā raiti rit. Lasās viegli. Proza ir smagāka. Vienmēr var kaut ko nepareizi izlasīt, nepareizi saprast. Bet varbūt arī cilvēki vienkārši dzīvo tā, kā ir pieņemts – ka tā vajag, tāpat kā pie galda jāņem nazis labajā rokā un dakšiņa kreisajā, tā arī vajag to dzejoli zināmos gadījumos.

RL:Vai jūs nemaz nekrājat savus dzejoļus?

Maija:Nē. Mana māsa it kā krāj. Es viņus mētāju pa labi pa kreisi.

RL:Vai jūs varētu mums tagad uzrakstīt?

Maija:Tad jāiet pēc papīra. (Atgriežas un izteiksmīgi lasa priekšā). “Sēžot, ēdot pankūciņas, Viņa mēģin dabūt ziņas, Pārpras manu pagātns dzīvi, Vai es jūtos šeitan brīvi. Kaspars tikai uzsit klikšķi, Pasmaid, Maijiņ, lūdzu bišķi!” (Smejas.) Poeteso: Maija Nāgele. Es jau no laika gala visur rakstu nevis “dzejniece”, bet “poeteso”. Man ģimenē pa mātes līniju ir bijuši mākslinieki, mums ar māsu un muteri arī tas ir – rokraksti, mēs varam zīmēt, es varu, teiksim, perfekti pārzīmēt, jūs man varat parādīt tādu maziņu, es jums varu uzzīmēt tādu pašu, tikai lielu. Droši vien, ka iedzimts. Cits izceļas ar zīmēšanu, cits ar rakstīšanu, cits ar savu uzvedību, es ar visiem trim! (Smejas.) Bet vectēvs arī ar gaļu! Un otrs ir bijis kurpnieks. Es esmu beigusi 12. arodvidusskolu – ādas apstrāde, oficiāli pēc dokumentiem – kurpniece, un tirgojos ar gaļu.

Priekšā pie tirgus mani laikam visi pazīst, kur tās vecmāmuļas tirgojas ar kulītēm, kur ar brillēm tirgojas, ar šņorītēm, kur agrāk bija mana vieta – līdz pat... es nemaz nezinu, kā ir latviski – do promtovarnogo rinka. Ja jūs tur paprasītu, varbūt no sākuma jums teiktu – kakuju Maiju, kādu Maiju, bet ja jūs teiktu: zeķubikšu tirgotāju vai poeteso, tad noteikti pazītu. Es zinu skaidri, ka bez darba es nepalikšu, atšķirība būs tikai algā. Galvenais ir iespraukties, un tad jau var riktīgi pelnīt. Bet man vienalga, ko darīt. Lai tikai maksā naudu, es iešu tualetes tīrīt. Tfu! (rausta plecus) – bez problēmām. Jo lielāka nauda – es uzvilks cimdus un tikai pucēs! (Smejas.)

RL:Bet no divpadsmit gadiem uz tirgus, tas taču nav viegli?

Maija:Viegli! Nav grūti! (Smejas.) Tur tak tāda jautrība iet vaļā, ak, Dievs! Šito prieku! Visāda informācija, viss kas nāk ausīs, pēc tam kādam apmazgā visus kauliņus, šausmīgi interesanti! Forši! Es ir ziņkārīgs bez gala, es no ziņkārības var nomirt, kājas var atstiept, es var neēst, lai tikai uzzin kaut ko! Nu, ziemā, vienīgais, rokas salst. Tādi sīkumi.

RL:Vai jums ir kāds mērķis, ko jūs gribētu sasniegt?

Maija:Nu es nezinu, ko es gribu, nezinu. Patīk tas, patīk tas. Tirdzniecībā – ja man tagad būtu jāuzņemas tā saimnieka loma... Es jau zinu visu, kas man būtu jādara, vieta jāizvēlas, pārdevējas, prece – kāda prece! Izdomā nu to interesanto preci, lai pievilinātu tos cilvēkus! Visas labās vietas jau ir aizņemtas. Visādi sīkumi, tur jāmaksā, tur jāmaksā, lielas galvassāpes, es labāk strādāju par pārdevēju! Es negribu galvassāpes! Es, piemēram, nekad neiedomātos te, šajā vietā taisīt tās Pankūkas, bet mūsu saimniece iedomājās – un ļoti labi iet, rindas stāv. Te, virtuvē uz manīm iet atbildība par visiem pildījumiem, par visu, un attiecīgi uzreiz ir klāt tas “šef”. Šefpavāre. Četras meitenes mēs esam komandā, man par visu jāatbild.

RL:Jūs iepriekš teicāt, ka uz Pankūkām nāk Linda Leen, Kulakovs, aktieri. Vai meitenes kafejnīcā pievērš uzmanību cilvēkiem, kas atnāk?

Maija:Vienreiz bija no Fabrikas Aiša ar Vanillu! Mums jaunā kasierīte, stāvoklī tāda jauna meitene, un viņa nervoza, kad tās podziņas jāspiež, tikko kursu izgājusi. Un viņas pateica, ka maksās kopā, un pēc tam tomēr pēkšņi atsevišķi, un kasierītei tad jādzēš ārā, lai sadalītu to summu, un viņas tur sāka bišķiņ tādu vārdu apmaiņu. Es iznācu un saku – oi vells, Vanilla! Šī saka – nu jā, un pamāj ar roku. Tikko sāku virtuvē strādāt – pēkšņi dzirdu tādu pazīstamu balsi. Kaut kur dzirdēta, kaut kur dzirdēta! Izbāžu galvu ārā – ir! Artūrs Skrastiņš! Smuks tāds puisītis, akurāts. Viņš taču tās bērnu pasakas ir ierunājis, mēs mājās kasetes klausāmies. Visu laiku tā balss skan.

Mums te mūžīgi papļāpā vai koķetē. Labdien! – Labdien. – Vai mēs ēdīsim pankūciņu? – Ēdīsim. – Vienu pankūciņu? Tik maz! Tāds ražens vīrietis! Normāls latvietis sākas no 80 kilogramiem! Un tā tālāk iet tā saruna. Mēs saimniecei vīriešus piedāvājam, kad viņa iznāk ārā: re, kur mūsu skaistā saimniece! Ui, ui, meitenes, ko jūs, ko jūs! Mēs tikai hihihi un hahaha: Antiņš uzjāja kalnā un nojāja lejā ar Edīti! Viņu sauc Edīte. Es viņai arī daudz dzejoļus esmu rakstījusi. Manas darba kolēģes arī ļoti cenšas. Saliek galvas kopā, sacer man pretī. “Ziemassvētku sakarā Maija ierauj vakarā, apņem Sala vecīti, saspiež viņa svecīti.”

RL:Kā apdziedāšanās.

Maija:Man patīk – krieviem ir tās častuškas, galvenais, lai feini uz zoba paķer.

RL:Varbūt jums vajadzētu ar to naudu pelnīt, strādāt viesībās – uz apdziedāšanos?

Maija:(Tēlo.) Bet ja nu man ir panika pret publiku? Ja nu man kājas paliek stīvas? Ja nu valodu zaudēju?

RL:Vai jums patīk Baiba Sipeniece?

Maija:Es zinu, jūs gribat mani salīdzināt ar Baibu Sipenieci! Mani šajā rajonā visi salīdzina ar Baibu Sipenieci. Nevar atcerēties, ka mani sauc Maija un tad saka, nu tā – Sipeniece. Tā apaļā seja, rupjā balss, un es viesībās saku tā kā Sipeniece – nu?! Dārgie viesi! Ko mēs tagad darīsim?! Ko tad – visi sēdēs un nekas nenotiks?

RL:Tad jums nepatīk Sipeniece?

Maija:Nezinu. Normāli. Neitrāli.

RL:Vai jūs varētu pēc izskata pateikt, ar ko cilvēks nodarbojas?

Maija:Nuu, nē... Bet ja pēc izskata viņš tāds ekstravagants cilvēks?! Bet viņš nav mākslinieks! Viņš apavus tīra tepatās pie tirgus! Uzmini nu!

RL:Kādā nozīmē ekstravagants?

Maija:Interesants! Tāds, kā citi nav. Izspūruši mati, cauras bikses – nu, vienalga!

RL:Nu jā, izspūruši mati, cauras bikses, tātad mākslinieks.

Maija:Nu redziet, redziet, kā jums uzreiz iestrādājās tas, ka māksliniekam jābūt beretei, jābūt bārdiņai, vai ne, matiem tādiem pagariem, šallītei...

RL:Nē, nu man nav gluži tāds uzskats... bet, protams, dzejniekiem ir jābūt dzērājiem... Ja jūs esat pillā, vai jūs varat uzrakstīt dzejoli?

Maija:Tad jau laikam vēl labāk!