Virtuālais jurists

Rīgas Laiks: Cik daudz ir cilvēku, kas tevi neieredz?

Edgars Džeriņš: Ja godīgi, es par to nedomāju. Tā koncepcija ir vienkārša — es cenšos nevienam netraucēt dzīvot un gribu, lai arī man netraucē. Ja es kādam traucēju, tad pamatā tiem, kuri nodarbojas ar kaut ko ne visai likumīgu. Ceļu policija droši vien varētu justies ļoti traucēta, vēl kāda amatpersona, kura negrib darīt to, kas viņai pēc likuma būtu jādara. Nu, varbūt vēl kādas. Teiksim, es nesen nopirku laptopu, kurš ne tikai nebija pielāgots Latvijas tirgum, bet tur vēl viss bija skandināvu valodās. Cilvēki nav īpaši labi nokārtojuši savu biznesu un grib, lai es viņu vietā staigāju un risinu problēmas! Beidzās ar to, ka es piedāvāju kompensēt zaudējumus, kas man radās. Nu, viņi droši vien jutās traucēti. Bet nepamatoti.

RL: Vai rīkoties nelikumīgi ir slikti vai vienkārši nepareizi?

Džeriņš: Tas nav ne labi, ne slikti. Tas ir tā, kā ir. Bet tas traucē citiem.

RL: Kāpēc tu esi pievērsies tieši ceļu policijai?

Džeriņš: Vienkārši šajā valstī kaut kas ir jādara ar amatpersonām. Nupat lasīju, ka Latvija neiziet nākamajā kārtā BMW Austrumeiropas rūpnīcas konkursā. Kādi 50 projekti bija iesniegti, Igaunija iet tālāk, bet Latvija — nē. Kāpēc tas tā? Daudzkur pasaulē Latviju pazīst kā korupcijas resno galu. Tas nav patīkami. Tas traucē biznesam. Tā nauda, kas aiziet nevajadzīgiem kukuļiem, varētu iet normālā ekonomikā. Un runājot par ceļu policiju, man tas ir iesākts darbs. Es to esmu iesācis, man tas ir jāpabeidz. Mēs katrs savā darbā saskaramies ar dažādām amatpersonām. Es vairāk saskaros ar tiesām, kāds biznesmenis — ar ieņēmumu dienestu, cits — ar muitas dienestu, bet ar ceļu policiju saskaras visi. Pie tam ceļu policija izceļas ar brutālu likuma neievērošanu, brutālu korumpētību. Ja šo vienu nozari varētu sakārtot, tas pierādītu, ka kaut ko var izdarīt, tas ļautu ekonomiskajiem procesiem ritēt raitāk. Pie mums taču ekonomiski aktīvs cilvēks nevar Rīgai cauri izbraukt, lai viņu trīs reizes neapturētu.

RL: Tu domā, ka šo situāciju var mainīt viens cilvēks?

Džeriņš: Attieksme ir jāmaina gan ceļu policijai, gan autovadītājiem. Bet praktiski — valsts ir stiprāka, ceļu policija ir stiprāka, tā ir vienota pusmilitāra struktūra, kurai ir ieroči, kurai ir aizmugure, kura pieņem lēmumu, un, ja tevi šis lēmums neapmierina, tu vari staigāt apkārt, nevis otrādi. Vispirms ir jāmaina ceļu policijas attieksme. Es sāku to darīt, pierādīju, ka to var darīt. Pie manis tagad nāk cilvēki, kuriem ir nelikumīgi uzlikts piecu latu sods, bet viņš ir gatavs samaksāt vairāk, lai panāktu, ka šis sods tiek atcelts. Latvijā ir kādi 600 000 autovadītāju un 1000 ceļu policistu, un nav normāli, ka tāda maza grupiņa var terorizēt daudzkārt lielāku grupu.

RL: Vai likums, tavuprāt, vienmēr ir jāievēro? Pat tad, ja tas ir aplams, pretrunīgs vai nepareizs?

Džeriņš: Nav viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu. Pirmkārt, ir šausmīgi daudz likumu. Neviens nezina visus likumus. To Latvijā ir vairāki simti, neskaitot grozījumus. Neviens tos visus nav izlasījis. Turklāt — daudzus likumus var dažādi interpretēt. Amatpersonu viedokļi un interpretācijas atšķiras. Ideālā variantā likums ir tautas gribas izpausme, kas iziet cauri tautas vēlētiem cilvēkiem un nonāk atpakaļ, lai aizsargātu mūs pašus. Mēs jebkurā gadījumā, vairāk vai mazāk, rīkojamies atbilstoši savai iekšējai tiesiskuma un taisnīguma izpratnei. Viens piemērs — Rīgā ir vairākas vietas, kur trotuāri ir 5 metrus plati, ir pāris kociņu, kādas sniega kupenas, bet ir vieta, kur iespējams nolikt mašīnu. Es zinu, ka uz trotuāra mašīnu nedrīkst likt, par to paredzēts sods. Tajā pašā laikā tur neviens nestaigā un es nevienam netraucēju. Ja es gaidītu, kamēr atbrīvojas vieta uz ielas, es traucētu visiem, kas tur brauc. Zinot, ar ko tas var beigties, es mašīnu tomēr nolieku uz trotuāra, un, kad atbrauc kāda amatpersona, tai būtu jāņem vērā, ka mašīna nevienam netraucē. Būtu jāizsaka brīdinājums, bet nevajadzētu sodīt. Mūsu amatpersonām tas ir vienalga, viņi atbrauks, ņemsies stundām ilgi, izsauks veselu brigādi, aizvedīs tevi uz karceri. Viņus interesē paņemt maksimālo sodu. Viņi pat nezina, ka likumā rakstīts: “Līdz 10 latiem.” Es esmu redzējis Rīgas Domes administratīvajā komisijā papīrus, kuros šis “līdz” ar pildspalvu ir aizsvītrots ciet. Viņus neinteresē, kāda ir soda piemērošanas jēga.

RL: Tu atbalsti attieksmi, ka cilvēks, kurš ir gatavs maksāt paredzēto sodu, ir tiesīgs pārkāpt attiecīgo likuma normu — ja tu vari maksāt 10 latus, tad tu vari turēt mašīnu neatļautā vietā?

Džeriņš: Mūsu valstī ir degradēta izpratne par soda mērķiem. Nemitīgi tiek runāts par soda paaugstināšanu — soda paaugstināšana neatrisina pilnīgi neko! Fundamentāls jautājums ir par soda neizbēgamību. Visi zina, ka no soda var izbēgt — labi, lielāks sods, lielāks kukulis. Kamēr varēs atpirkties no soda, nav jēgas to paaugstināt. Mana attieksme ir negatīva...

RL: Ja nu es esmu gatavs sēdēt cietumā par tiesībām iesist kādam nelietim pa purnu?

Džeriņš: Nē, mana attieksme ir negatīva. Tāpēc jau ir tas cietums, lai kādam negribētos sist otram. Taču amatpersonām vienmēr būtu jāizvērtē apstākļi. Piemēram, ir noticis negadījums, cilvēks asiņo, viņš ir jādabū uz slimnīcu 10 minūšu laikā, citādi mirs. Ātro palīdzību gaidīt nav laika un kāds, kas apņemas viņu aizvest līdz slimnīcai, pārsniedz ātrumu par 20 km stundā, uzņemas risku. Nu, nevajadzētu viņu sodīt par to. Cits jautājums, ja viņš brauktu ar 250 km stundā un noziedzīgi riskētu ar citu cilvēku dzīvībām, glābjot vienu dzīvību. Bet tie cilvēki, kas domā, ka gatavi maksāt un pārkāpt likumu, ir bīstami. Tāpēc jau tiek domāts par punktu sistēmu, lai katrreiz, kad tu pārkāp likumu, tev būtu jāmaksā arvien vairāk.

RL: Kāda no likumdošanas viedokļa būtu ideāla sabiedrība? Likumiem jāatmirst vai tomēr ir kāda pilnīga likumdošanas struktūra, kas varētu sastingt?

Džeriņš: Tas vairs nav tiesību jautājums, drīzāk sociālās filozofijas vai psiholoģijas jautājums. Ir milzīga atšķirība tiesību izpratnē Rietumeiropā, Austrumeiropā, Āfrikā, Āzijā, Centrālamerikā. Uz vienu valsti tu aizbrauc un policists var tevi uz ielas nošaut, citur policists nedrīkst tev pat pieskarties, viņu pašu drīzāk ieliks cietumā. Amerikā, kur esmu studējis, vai Parīzē — tev gribas ar policistiem iet pa vienu ielas pusi. Šeit drīzāk gribas pāriet otrā pusē. Ar likumiem jau mums gandrīz vai viss ir kārtībā, tiesību jaunrade ar vienu kāju jau ir Rietumeiropā, bet tiesību izpilde un realizācijas mehānisms vēl ar abām kājām ir Padomju Savienībā, kur vienīgā interpretācijas metode bija gramatiskā — kā uzrakstīts, tā ir. Rietumu sabiedrībā jau sen runā par mērķiem, par to, kāda jēga šim likumam. Tās ir pilnīgi dažādas pieejas, kuras nav savienojamas. Nevar cilvēks ar padomju domāšanu pieņemt Rietumu doktrīnas.

RL: Ir jānomainās paaudzēm?

Džeriņš: Lai cik tas brutāli izklausītos, kaut kam ir jānomainās. Nu, ir kaut kādu zīmogu tā lielvalsts atstājusi. Daudz kas ir jāiemācās no bērna kājas. Ja padomju laikā pienu šķaidīja ar ūdeni un benzīnu šķaidīja ar ūdeni, tad daudziem vēl joprojām šķiet, ka tā ir vienīgā iespēja taisīt biznesu.

RL: Ko tu būtu darījis, ja tava karjera veidotos padomju laikā? Tu būtu disidents?

Džeriņš: Es dzīvoju padomju laikā. Uz Maija demonstrācijām negāju. Pāris reizes tiku aizvests uz miliciju. Klusuma minūtēs nekad neklusēju. Es to neņēmu pretī. Man kā bērnam bija skaidrs, ka tas viss ir samākslots un pretīgs. Var jau mēģināt ar daudz ko samierināties, bet ir taču robežas. Padomju sistēma bija pret cilvēka dabu, vismaz — tādu, kā es to redzu. Disidents, ne disidents, bet kaut ko es darītu. Noteikti.

RL: Vai tu vienmēr uzskati, ka tiesai ir taisnība?

Džeriņš: Ar tiem spriedumiem ir tā — ja mēs paņemam Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, Eiropas Justīcijas tiesas spriedumus — tur ir motivācija. Tur tev pasaka — mēs domājam tā un tā, tāpēc, ka... un uzskaitīts tāds un tāds autors, tāds un tāds likums, uz vairākām lapām ir argumenti. Pie mums ir gadījumi, ka tu saņem spriedumu, bet tajā nav pat likumā paredzētās motivācijas. Bet tāpēc jau ir tās apelācijas un kasācijas institūcijas. Cits jautājums ir par spriedumu pieejamību. Šodien pat man bija gadījums — cilvēks iesniedzis prasību augstākā institūcijā un pēc tam rajona tiesā. Tiesnesis prasību nepieņem, pamatojoties uz to, ka likumā rakstīts — vai nu tur, vai nu tur. Sen jau ir skaidrs, ka katram ir tiesības griezties tiesā. Tas ir ierakstīts procesa likumā, tas ir ierakstīts Satversmē, tas ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, to ir nospriedusi Augstākā tiesa. Un, ja vēl šodien, 21. gadsimtā tas tiesnesis neko nav dzirdējis par Satversmi, nav lasījis konvenciju, nav redzējis to Augstākās tiesas spriedumu... Sen visiem spriedumiem ir jābūt pieejamiem datu bāzēs. Jebkurš likums ir jāapaudzē ar spriedumiem, lai tiesnesis varētu paskatīties, ko šajā gadījumā ir sprieduši citi. Pie mums gadās, ka, izskatot vienu un to pašu jautājumu, dažādos rajonos ir pilnīgi pretēji spriedumi. Bet likums taču ir viens, likumā ir rakstīts viens un tas pats! Tie ir jautājumi, kas Rietumeiropā jau sen ir atrisināti, bet mums vēl daudz jādara.

RL: Bet kur ir problēma? Jāpaiet laikam?

Džeriņš: Jāsāk strādāt! Mēs šī gada laikā domājam pabeigt jautājumu ar ceļu policijas amatpersonām. Te, birojā, paliks vieta, kur griezties autovadītājiem, bet es gribu pāriet tikai uz informācijas tehnoloģijām, multimedijiem, interneta ekonomikas jautājumiem. Es redzu, ka tā ir sfēra, kur Latvijai ir kaut kādas iespējas. Nevis ražošana, nevis tranzīts, bet Hi-Tech tehnoloģijas, izglītota jaunatne. Tur ir vislielākā pievienotā vērtība. Tas pats jautājums par Nacionālo bibliotēku — tas projekts var būt labs vai slikts, bet tas, kāda šobrīd ir Nacionālā bibliotēka, telpu trūkums, čīkstošās grīdas, pasūtīšana, papīrošanās — tas nekur neder. Ir jāceļ tā bibliotēka. Ir jāceļ. Es esmu gatavs maksāt vienalga kādus nodokļus.

RL: Vai politiķu populisma pamatā nav pārliecība, ka tas, ko nevēlas lielākā daļa sabiedrības, nav arī labi?

Džeriņš: Tas ir tāpat kā ar attieksmi: “Ko es viens varu?” Bet, ja mēs paskatāmies vēsturē, vienmēr bija kāds cilvēks, kas viens, pirmais kaut ko izdarīja. Viņš piecēlās, gāja pret straumi un darīja. Policija evakuēja mašīnas vairākus gadus, cilvēki sūdzējās, žurnālisti rakstīja, kamēr atradās kāds, kas šo jautājumu atrisināja.

RL: Kā tev šķiet, ko interneta ienākšana sabiedrības ikdienā var mainīt valdošajā attieksmē pret taisnīgumu, pret patiesību, pret tiesībām?

Džeriņš: Internets jau ir sācis mainīt, un Ameriku ir izmainījis ļoti. Pēdējos gados Amerikā ekonomika aug tieši pateicoties šai nozarei. Pirmām kārtām, tā ir informācijas pieejamība un iespēja piedalīties procesos. Pirmoreiz cilvēces vēsturē ir iespējama tiešā demokrātija. Ar interneta starpniecību katrs iedzīvotājs var piedalīties jebkura likuma apspriešanā un pieņemšanā. Mājās, pie sava mobilā telefona, darbā pie datora — tas ir iespējams jau šobrīd. Otrs — es varu ievietot internetā jebkuru informāciju. Mūsu mājas lapā [1. www.lcp.lv] par ceļu policiju ir ievietots video, kur redzams policists, kurš piedzēries iebraucis grāvī un lamājas. Neviena televīzija to neparādītu, bet piecās minūtēs es to varu ielikt internetā un katrs, kurš to vēlas, var noskatīties.

RL: Esmu ievērojis, ka interneta vidē, kur parādās noslēgta sabiedrība, čatos, meilinglistēs veidojas attiecības, kas raksturīgas kriminālai sabiedrībai, cietuma kamerām vai armijas vienībām, sava veida ģedovščina. Tas ir dabiski vai tas ir sākotnējās, primitīvās interneta vides blakusefekts?

Džeriņš: Viena lieta, ko internets pirmo reizi piedāvā, ir anonimitātes ilūzija. Cilvēki, kas tur raksta, domā, ka viņi ir anonīmi un ļaujas savām perversākajām vēlmēm. Bet to, kas ko ir rakstījis, lielākajā daļā gadījumu ir iespējams noskaidrot. Saglabājas elektroniskās pēdas, IP adreses. Ja ir vēlēšanās, var noskaidrot, no kura datora kas ir rakstīts. Pamazām veidojas gan virtuālās civilizētās valstis, gan virtuālā anarhija. Katrs var izvēlēties, kur dzīvot. Nesen Amerikā bija gadījums, kad vienā ziņu lapā bija ievietotas apvainojošas ziņas par kādu, šķiet, urologu. Tika atrasts, kas to rakstījis, un no viņa piedzīti 600 tūkstoši dolāru par zaudējumiem, kas nodarīti šī ārsta reputācijai. Tāpat kā reālajā pasaulē, ir iespējams ierobežot pārkāpumus arī virtuālajā pasaulē. Tas ir mainījis Ameriku, tas drīz vien mainīs arī visu pasauli. Visi, kas paliks ārpus tā, būs atpalikuši. Iespējas un darba ražīgums, ko piedāvā internets, ir daudz augstāki. Siemens tagad savus projektus izvērš internetā — darba diena visur pasaulē ir daudzmaz vienāda, un tiklīdz tu strādā virsstundas, samaksa pieaug pusotru, divas reizes. Tagad ir panākts, ka projekti norit bez pārtraukuma, speciālisti dažādās valstīs strādā normālā darbalaikā, no idejas līdz realizācijai ir daudz īsāks termiņš. Man kā juristam internets arī dod jaunas iespējas. Es jebkurā laikā un vietā varu sazināties ar savu klientu, ar elektronisku dokumentu es varu iesniegt sūdzību jebkurā tiesā, visi likumi ir pieejami, es maksāju tikai par to, ko es lasu — ja man ir vajadzīgs no desmit grāmatām pa vienai lappusei, es paņemu tikai tās. Es esmu Amerikā piedalījies arī tiesās ar telefona starpniecību, mēs sēžam advokātu birojā, noteiktā laikā zvanām uz tiesu, procesuāli tas tiek konstatēts. Es varu kaut no Āfrikas uzstāties tiesas priekšā. Vairāk laika paliek, lai darītu patīkamas lietas.

RL: Ir tāds populārs reklāmas tēls, runājot par jauniem interneta pieslēguma veidiem vai datoriem — cilvēks, kurš strādā mājās, tērpies noplīsušās biksēs, uzlicis kājas uz puķu podiem un tajā pašā laikā “bīda lietas” par tūkstošiem un miljoniem. Kā tu gribētu strādāt? Tiešām Āfrikā?

Džeriņš: Mans ideāls ir strādāt, kad es gribu un kur es gribu. Ja es aizbraucu uz laukiem, ieeju pirtī un man gribas pastrādāt — es varu atvērt savu kompi un to darīt. Vai virtuālās studijas — es varu klausīties lekcijas tad, kad man ir laiks. Man nav jābraukā pa pasauli, nav jāmaksā par viesnīcām. Man nav jādomā, kur to mašīnu pie skolas nolikt, kā tur aizbraukt. Man nav vajadzīgs televizors, visus raidījumus, ko es vēlos noskatīties, es varu redzēt internetā. Jaunākās ziņas, avīzes — tas viss jau ir pieejams. Kādam varbūt vēl ir vajadzīgs to papīru rokās turēt, bet varbūt tās ir tikai iedomas. Es esmu 40 stundas no vietas strādājis pie monitora un man nav bijis nekādu problēmu ar acīm. Tiklīdz cilvēks redzēs, ka viņam nav jāpērk avīžu čupiņa un jātērē 1 lats dienā, ja viņš visu to pašu var iegūt internetā, varbūt viņš izdomās to pašu maksāt par interneta pieslēgumu.

RL: Vai te neveidojas apburtais loks? Šobrīd jaunās tehnoloģijas ir pieejamas cilvēkiem, kam ir līdzekļi, ar šo līdzekļu palīdzību viņi iegūst zināšanas, ar šīm zināšanām iegūst jaunas iespējas pelnīt. Un sabiedrība noslāņosies vēl vairāk.

Džeriņš: Pamatots jautājums. Tāpēc jau visa pasaule tiecas pieslēgties internetam. Notiks globāla noslāņošanās atkarībā no tā, kāds ir interneta pieslēgumu blīvums. Tas pats notiks valstu iekšienē. Taču, kā teica antropologs Roberts Ķīlis — no šīm jaunajām tehnoloģijām kāds iegūs nedaudz, kāds iegūs daudz un kāds iegūs pavisam daudz. Bet ieguvēji būs visi.

RL: Esi ievērojis, ka arī pieklājības līmenis mainās atkarībā no tehnoloģijas attīstības līmeņa? Oficiālās vēstulēs pieņemts rakstīt “Ļ. cien.”, “A. god.”, sūtot faksu jau ir pieļaujamas lielākas vaļības, bet, rakstot īmeilu, tu vari pat savam klientam vai šefam rakstīt “Hei!”

Džeriņš: Man šajā ziņā patīk angļu valoda. Tā ir vienkārša un tur nav jādomā, kā nodalīt “tu” un “jūs”. Visi kādreiz ir izjutuši to diskomfortu, kad nevar izšķirties, kā uzrunāt otru cilvēku. Tagad ir iespējams vairāk laika veltīt reālām problēmām, nevis domājot, kā nosaukt — par cienījamo vai godājamo. Ir daudz tradīciju, par kurām neviens vairs neatceras, kāpēc tās radušās. Kā tajā eksperimentā ar pērtiķiem — būrī kādi pieci pērtiķi, viņiem vienā stūrī ieliek banānu, uzreiz visi skrien turp, bet viņus nolej ar aukstu ūdeni. Nākamreiz — atkal nolej. Tad pēc kāda laika nomaina vienu pērtiķi. Ieliek banānu — jaunais pērtiķis skrien pie tā, bet visi pārējie brūk virsū un piekauj, lai paši netiktu aplieti ar ūdeni. Pēc tam vēl vienu pērtiķi nomaina. Un tā, kamēr visi pērtiķi ir nomainīti. Un, kaut arī neviens vairs nezina, kāpēc, bet katrreiz, kad stūrī ieliek banānu, visi metas virsū tam, kurš pie tā skrien. Daudzās jomās notiek tas pats. Kaut vai ar tiem pašiem ceļu policistiem — visi ir pieraduši, ka tiek atņemtas autovadītāja apliecības. Visi domā, ka tāds ir likums. Nē! Konstitūcijā ir pateikts, ka mums ir tiesības brīvi izbraukt no valsts, un tas sevī ietver tiesības izbraukt ar savu automašīnu. Ja tev atņem apliecību un tu nevari izbraukt, tad šī apliecības atņemšana ir nelikumīga.

RL: Vai tā ir taisnība, ka visi juristi ir ciniķi?

Džeriņš: Es gan laikam nebūtu īstais, kurš varētu to apstrīdēt. Nesen vēl mani pašu saukāja par ciniķi.

RL: Kāpēc?

Džeriņš: Es nezinu... Humora izjūta reizēm izpaužas cinismā. Tā jau saka — visi cilvēki var kļūt par juristiem, bet juristu par cilvēku vairs nepadarīsi. Tādi jau ir tie stereotipi — ja datorists, tad taukaini mati, ja jurists, tad ciniķis, ja šoferis, tad eļļainas rokas...

RL: Tu esi revolucionārs?

Džeriņš: Varbūt... Reizēm tas nopietni nāk ārā. Skolas gados sacēlos pret skolas vadību — vēdināšanas procesus mainījām virtuvē, tad vienreiz piesējos, kāpēc direktoram ir divas jaunas automašīnas, bet skolotājiem nav, bija pāris korupcijas gadījumi... vēl padomju laikā, pāris skolotāju paraudāja, vai ne... kā vispār skolnieks var kaut ko tādu atļauties! Tad bija lieta ar autoevakuāciju, Ceļu policija... var jau izdomāt visu ko — ka es esmu karjerists, revolucionārs, neģēlis vai kas, bet tas nav attaisnojums amatpersonu nelikumībām. Man vienalga, ko par mani domā — es to sāku un es to gribu pabeigt. Un es zinu, ka es to varu izdarīt.

RL: Jebkurš cilvēks to varētu izdarīt?

Džeriņš: Viennozīmīgi — nē. Ja to jebkurš varētu izdarīt, tad sen jau darītu. Kad es universitātē sāku, dzirdēju: “Ē, tā viņš sev karjeru sabojās! Viņš jau pa ceļu pabraukt nevarēs!” Tas viss ir muļķības! Man nekad — ne toreiz, ne tagad nav bijis nekādu problēmu. Kādi divi gadījumi ir bijuši, kad ierauga — Džeriņš! un sāk berzēt rokas, par tiem viņi jau ir dabūjuši pa mizu. Viens pat bija nofilmēts, viņam ir izteikts rājiens. Tā lieta ir tiesā. Nesen man vēl prasīja, vai apnicis dzīvot, vai nav bail, ka nolinčos? Var jau būt, ka daudz kas ir zaudēts, tāds zīmogs iespiests pierē, ko nevarēšu vairs izdzēst. Bet es to varēju izdarīt, es to zināju un es to darīju. Rezultāts tika sasniegts. Es gribu, lai būtu civilizēta satiksme uz ceļiem. Lai ģimene, draugi varētu normāli braukt, lai es varētu ar motociklu normāli braukt. Tagad tas ir bīstami. Man bija avārija pavasarī — piebrauca viens ar automašīnu priekšā, sanāca lidot pāri kapotam. Ir atšķirība, vai divi autiņi saskrienas, vai autiņš ar motociklu. Es varu ietekmēt ceļu policiju, un ceļu policija var izmainīt satiksmi. Te arī parādās mana attieksme, es vienkārši nospļāvos par to, ko citi domā. Ne visi to var... Tevi aptur policists, tu taču zini, ka neesi vainīgs, viņš zina, ka tu neesi vainīgs, bet viņš sāk dot visādus mājienus. Savācies taču vienreiz un pasaki atklāti: vecīt, ko tu mani čakarē! Es tevi iesūdzēšu tiesā! Paņem, aizpildi protokolu! Aizej, uzraksti sūdzību. Ja katrs no mums, kaut vai katrs desmitais no tiem 600 tūkstošiem autovadītāju reizi gadā to izdarītu, situācija mainītos. Tagad mums ir birojs, mēs apvienojam autovadītājus, kas ir gatavi to piecu latu dēļ cīnīties.

RL: Cik viņi izdod procesa gaitā?

Džeriņš: Mēs piedāvajam par 25 latiem līgumu uz gadu. Viņš var zvanīt un saņemt bezmaksas konsultācijas. Tagad izplatīts paņēmiens ir — ķert pie luksoforiem. Tu izbrauc pie zaļās gaismas, bet policists aptur un saka, ka bijis pie dzeltenās. Cilvēki jūt, ka kaut kas nav kārtībā, bet, nolaiduši galvas, domā, kā lai pierāda, ka viņš nav vainīgs. Es saku, ne jau tev ir jāpierāda, ka tu neesi vainīgs! Policistam ir jāpierāda, ka tu esi vainīgs. Uzrakstām sūdzību, tas maksā 15 latus, aizejam uz tiesu. Tiesa sūdzības turētājam maksā 10-15 latus. Praktiski, viņš to lietu mazāk kā par 60 latiem izdara. Un tas neprasa laiku, nav ko tur iet pie viņiem un sēdēt koridoros — uzraksti protokolu, pagaidi, kamēr tev atnāks pa pastu vēstule, noskanē, atsūti man pa īmeilu, es uzrakstu sūdzību, nosūtu pa pastu, un ej uz tiesu. Tas neprasa tik daudz enerģijas un laika, kā tiek domāts. Jau tagad ir ekonomiski izdevīgi pārsūdzēt gandrīz katru ceļu policijas lēmumu. Tie visi ir datu bāzē, drīz būs soda punktu sistēma un nākošreiz tev būs daudz grūtāk pierādīt, ka tu neesi vainīgs. Nākošreiz tev atņems tiesības uz sešiem mēnešiem vai diviem gadiem.

RL: Cik daudz tu strādā?

Džeriņš: Es neskaitu. Strādāju, cik man patīk. Tagad ir piektdienas vakars, pāri astoņiem, es esmu pilns ar enerģiju, gatavs strādāt, daudz ko izdarīšu. Kad ir vēlme strādāt un nav citas alternatīvas, tad es labprāt strādāju. Nāk pavasaris, man ir pasūtīts motocikls — superbaiks. Ja ir silts laiks, pirmdienas rīts — es eju braukt ar moci, negribu strādāt. Bet ja svētdien līst lietus, kāpēc man jādomā, ko darīt, es ņemu un strādāju. Lielākā daļa no tā, ko es strādāju, nav piesaistīta konkrētiem notikumiem. Es varu strādāt pa naktīm, sestdien, svētdien. Ja gribas gulēt, es paguļu. Ja gribas līdz pieciem rītā strādāt, es strādāju. Kopsummā sanāk diezgan daudz.

RL: Kam tu tērē naudu, ja neskaita parastās atbildes — dzīvoklim, ēšanai? Kas ir tavas ekstras un bonusi?

Džeriņš: Nu, motocikls, viennozīmīgi. Es sāku nodarboties ar BMX, tad ar motosportu. Bērnībā nebija tādu iespēju, ģimenei nebija tik daudz naudas tiem motoriem. Nu, man patīk... Tagad privātskolotāju paņēmu. Braukāju ar Enduro tipa motociklu, tagad pērku Superbike. Es cienu profesionalitāti — ja kaut ko dara, tad jādara labi. Braukt ar superbaiku, tas tomēr ir atbildības vingrinājums — atbildība pret sevi, saviem tuviniekiem un citiem satiksmes dalībniekiem. Viņš ātrumu 300 km stundā praktiski uzņem ātrāk nekā jebkura automašīna 100 kilometrus — ir jāmācās.

RL: Tev patīk risks?

Džeriņš: Jā, daudziem patīk. Daudziem ir tādi ekstremāli sporta veidi. Tu izbrauc, tas korazols izdalās asinīs, pēc tam tik daudz enerģijas, tik piepildīts jūties. It kā materiāla lieta, bet... tu jūti, ka tas ir vajadzīgs.

RL: Cik bieži tu maini mobilos tālruņus?

Džeriņš: Es tā neskaitu... nu, kādi astoņi man ir bijuši. Nāk jaunas tehnoloģijas, datu pārraide, savienojamība ar datoru, WAP protokoli, trešās paaudzes telefoni — ja es tajā nozarē esmu, man ir jāzina, pašam jājūt, fiziski jābūt rokā.

RL: Tu maini datorus?

Džeriņš: Datoru es nopirku pirmajā kursā, uzreiz arī pie interneta pieslēdzos. Telefonu — otrajā kursā, sākumā slēpu, bija tāds laiks, kad visi tā dīvaini skatījās, ja tu izvilki mobilo. Dators man tagad ir mājās, birojā divi, otrā darbā — tiešais pieslēgums. Cik nu man kā juristam vajag — lai internets ātri ietu, datu bāzes, Word... Man nav īpaši daudz programmu vajadzīgs.

RL: Tu personalizē datorprogrammas?

Džeriņš: Viennozīmīgi, tāpēc man patīk Word 2000. Tur ir dažas fīčas, kas man ir vajadzīgas. Man ir savs īpašs stils — ja klients atnes uz Ceļu policiju iesniegumu, kas noformēts šādi, viņi uzreiz zina, ka tas nāk no manis.

RL: Tev ir aizspriedumi?

Džeriņš: Gan jau ir. Brālis man ir pārmetis, ka esmu dikti taisnprātīgs. Gadījās, mēs nosēdāmies viens otram pretī un strīdējāmies. Man vienalga, kāda argumentācija, ja cilvēks kaut ko pasaka, es esmu gatavs pretējo viedokli aizstāvēt, kaut vai sporta pēc.

RL: Kāda bija tava mīļākā grāmata bērnībā?

Džeriņš: Ā, mīļākās grāmatas jautājums! Es tieši domāju — pajautās vēl par grāmatām! Es pēdējā gada laikā laikam tikai Kamasutru esmu lasījis... Bērnībā? Nav nekas tāds iesēdies atmiņā. Grāfs Montekristo patika. Laikam tāpēc, ka bieza. Nē, nevar teikt, ka es būtu ar grāmatām aizrāvies. Tagad ar — ja man iedod kādu grāmatu, es paskatos, cik tur lappušu? — es pa to laiku varu izlasīt Cyberspace Law vai kaut ko par intelektuālo īpašumu.