Kino
– Ko jūs šovakar darīsiet?
– Iesim uz kino.
– Atkal? Jūs jau vakar gājāt.
– Vai tad nedrīkst? Mēs sen neesam bijuši.
Vakar mēs devāmies uz to amerikāņu filmu, kas nedabūja vairākus
Oskarus. Gribējās kaut ko lielu, skaistu; tā, lai nav garlaicīgi un ir sajūta, ka labi pavadīts vakars. Iepriekšējā vakarā mājās skatījāmies šausmeni. Vistīrāko mēslu. Divi mošķi filmas gaitā noslaktēja kādus pāris dučus pusaudžu, bet pa starpām pamanījās cīkstēties viens ar otru. Riebīga tāda filma, pēc kuras pašam sametas bail.
Pirms seansa uzkāpām augšā, tajā kafejnīcā, kur pārdod arī alkoholiskos dzērienus, iepriekš nekad tur nebiju bijis. Vēl tur bija arī tas aktieris. Nav svarīgi.
Kad beidzās reklāmas, nodzisa gaisma un sākās filma, zālē atskanēja smiekli. Pat ne smiekli, tāda izmisīga ķiķināšana. Ne pārāk skaļa, bet tomēr. Sieviete nespēja rimties. Tas bija vienā no aizmugures rindām. Kāds viņu apsauca. No priekšējām rindām. Ķiķinātāja apklusa. Mēs sēdējām pa vidu.
Filma bija gara, kādas stundas trīs, beidzās ap pusvieniem. Filmā bija tāda epizode. Galvenais varonis baidījās no visādas netīrības, viņam vienmēr bija līdzi ziepju trauciņš ar ziepēm. Satraucies par to, ka viņa mīļotā sieviete viesībās neliekas par viņu ne zinis, viņš iemuka tualetē un sāka berzt rokas. Berza berza, kamēr pārplēsa pirkstu. Tad vēl pamanīja, ka krekls sasmērējies. Beidzot ticis tīrs, viņš grasījās atgriezties balles zālē, taču aptvēra, ka iztērējis visus dvielīšus. Bet tualetes durvīm tas apaļais rokturis, kuru nekādi nevar pagriezt, nepieskaroties ar roku. Tā nu viņš nostājās pie durvīm un gaidīja, kad kāds nāks un durvis atvērs.
Bet šodien mēs gājām uz krievu filmu. Citā kinoteātrī, tur kur krievu filmu programma. Filmas anotācijā teikts, ka šī ir trešā triloģijas filma. Dažos teikumos ieskicēts filmas sižets. Anotācija beidzas ar jautājumu: “Par ko būs ceturtā filma?”
Nodzisa gaisma. Kinoteātris ir mazs, liekas, ka skatīšanos traucē katrs vissīkākais troksnis. Tur grīda pačīkst, tur kāds iekrekšķas. Tad vēl kājas salst. Daži skatītāji nokavējuši sākumu. Lavās pa tumsu un meklē savas vietas. Filma diezgan tumša, zālē neko redzēt nevar, viņi tur ilgi lavās un ilgi stāv.
– Vai tiešām nevar pavākties malā, nu kas tas ir! – ērcīgi aizrāda balss no aizmugures.
– Muti aizver! – atcērt no priekšas, nevar pat īsti saprast, vai to saka kāds no vietu meklētājiem, vai kāds, kas jau sēž. Saruna norisinās krievu valodā, filma jau arī krievu. Interesanta. Par Japānas imperatoru. Viņš pieradis, ka durvis viņam vienmēr kāds atver. Ja neatver, stāv un pacietīgi gaida.
Vienubrīd tieši mums aiz muguras sāka klepot. Nelāgs klepus, kas kļūst stiprāks, kolīdz to cenšas apslāpēt. Tā varēja būt kāda no tām sievietēm gados, kas uz seansu bija atnākušas pašas pirmās.
Vislaicīgāk ieradās daži pensionāri un mēs. Mēs neesam pensionāri, vienkārši man vienmēr bail nokavēt.
Vairākiem seansa laikā zvanīja mobilie. Viens nevis izslēdza uz kluso vai atbildēja uz zvanu, bet nejauši ieslēdza uz skaļo, nu tā, ka balss no telefona dzirdama arī visiem pārējiem. Balss uz skaļo teica: “Sveiks, Uģi!”
Pēc kino nolēmām turpat blakus paēst. Pie kinoteātra kāpnēm ir durvis uz restorānu, taču tās nez kāpēc ir ciet. Pat ne ciet, tām vispār nav kliņķa. Jāiet apkārt pa ielu. Jocīgi, bet arī restorāna durvīm pazudis kliņķis, iekšpusē. To mēs pamanījām tikai tad, kad gājām prom.
Vispār man kino patika. Tiešām sen nebiju bijis.
Pauls Bankovskis
Soho kafejnīca
Es satraukts iznācu no Zinātnes muzeja un devos Soho virzienā. Tur kādā kafejnīcā pasūtīju kapučīno un apsēdos pie galdiņa uz ielas. Man blakus apsēdās divas sievietes, ģērbušās melnā, un, kā man likās, – saistītas ar kino pasauli, teātri un Londonas bohēmu:
– Nekādi nevaru pieslēgties savam automātiskajam atbildētājam, – spaidīdama mobilā tālruņa pogas un kūpinādama cigareti, dobjā, piesmakušā balsī teica vecākā no abām.
– Ar to vienmēr ir problēmas. Oksana tikko pabeigusi filmu. Viņa teica, ka gribētu tevi satikt, – ērtāk iegrozīdamās krēslā un paceldama pie lūpām kafijas tasi, sacīja jaunākā sieviete – slaika meitene melnā minikleitiņā, garos zābakos un tik tievām kājām kā pusaudzei.
– To varētu sarunāt. Ko tu tagad dari?
– Dabūju pasūtījumu. 20 minūšu gabaliņš video versijā.
– Atkal no
BBC?
– Nē,
ATP.
– Jā, viņi tagad izgājuši uz to. Un ko Džons?
– Taisa kaut kādus jocīgus video. Vakar gribēju paskatīties filmu, bet kļūdas dēļ biju paņēmusi citu kaseti. Tīneidžeru sekss. Kailas sievietes sēž rindā, un vīrietis viņām skūpsta pēdas.
– Sūkāt pēdu! Pārāk izcenzēti! Kad tu būsi atpakaļ?
– 24. datumā. Tad man jāpieņem eksāmens.
– Vai tiešām tevi neviens nevar aizvietot?
– Nē, tas ir mans priekšmets. Man nekad neiznāk ilgāks atvaļinājums par trim nedēļām. Bet tagad tāds brīvāks laiciņš. Pagājušo sestdien biju Briselē. Viņi visi tagad ir kaut kur prom. Jau pārdevuši biļetes uz septembri, bet Alekss pats ir Malaizijā.
– Jā…
– Tu zini, es satiku Annu. Viņa dabūjusi darbu Honkongā.
– Tas labi. Ko viņa tur dara?
– Māca valodu.
– Bet viņai taču bija Dienvidāfrikas pase? Jābūt holandiešu izcelsmei. Kā tad var mācīt valodu?
– Jā, bet tie ir PTA kursi. Toties darbs pastāvīgs, un kontrakts uz četriem gadiem.
– Okei…
– Zini, ir jābūt ķertam uz to vietu vai arī tu ātri no turienes izsprādz ārā. Es tur nevarēju dzīvot.
– Jā…
– Ginters arī parādījies. Tu viņu neesi satikusi?
– Pagaidi, pagājšnedēļ rautā. Tas ar to brazīliešu draudzeni?
– Jā.
– Jā, tas bija viņš! Viņa nemācēja ne angliski, ne vāciski. No kurienes viņš īsti ir – no Minhenes vai Berlīnes?
– Minhenes. Viņš tā vienmēr – pusgadu pelna naudu un tad uz pusgadu kaut kur pazūd. Zini, reiz viņu pat sagūstīja kaut kur Latīņamerikas džungļos kā robežpārkāpēju un piesprieda nāvessodu. Viņam bija ilgi jāpierāda, ka viņš ir vācu tūrists, kamēr palaida vaļā.
– No kādas pasaku grāmatas tas grābts? Latīņamerikāņiem taču patīk vācieši. Pēc kara viņi pieņēma visus nacistus, – vecākā sieviete teica, atmezdama galvu ar garajiem melnajiem matiem un izpūzdama dūmus. Šajā brīdī es paskatījos uz viņu profilā un man likās, ka viņa zina, ko viņa runā.
Mans kapučīno bija beidzies, Soho šķērsielās sāka sarasties tūristu pulki un ielu tīrāmās mašīnas un man bija laiks braukt uz Getvikas lidostu, lai dotos uz kādu konferenci Riodežaneiro.
Tālis Tisenkopfs
