Vīri joko
Foto no personīgā arhīva

Pauls Timrots

Vīri joko

Vienmēr atrodas kāds, kam mēle niez pateikt kādu no mūžīgajiem stulbajiem jokiem

Kā man riebjas pirmais aprīlis! Tā ir diena, kad ar saviem jokiem izlien ļaudis, par kuru teikto vai darīto neviens nav smējies gadiem. Piemēram, masu mediju ziņu dienestu darbinieki. Viņi domā, ka šī diena ir paredzēta viņu eksperimentam ar sabiedrību. Taču ir joku kategorija, kas ir vēl skumjāka par aprīļa jokiem. Tie ir ikdienas mūžīgie joki. No tiem nevar izbēgt neviens, jo nav tāda cilvēka, kurš nebūtu grēkojis, pats pasakot kādu no mūžības skartajiem jokiem.

Jokam it kā vajadzētu izraisīt smieklus, bet smiekli ir saistīti ar kaut ko negaidītu, ar atklāsmi par joka jēgu. Smiekli ir pēkšņi, smiekli vai nu ir, vai to nav. Taču mūžīgo joku gadījumā smiekliem nav vietas. Joku visi ir dzirdējuši jau simtiem reižu. Taču tas atskan katrreiz līdzīgā situācijā. Kāpēc?

Acīmredzot joks kā sabiedrisks rituāls ir daudz nozīmīgāks par radoša cilvēka asprātību. Tādēļ joka dabā ir vairāk vai mazāk nemainīgi atkārtoties. Kādā veidā joks vieno? Piemēram: Aizved mani uz Munameģi! Tas apliecina, ka, pirmkārt, mēs abi (jokotājs un klausītājs) esam redzējuši vienu un to pašu filmu Limuzīns Jāņunakts krāsā; otrkārt, mēs abi esam apveltīti ar humora izjūtu, jo saprotam, ko šis teiciens nozīmē; treškārt, tas, kurš par to nesmejas, jokus vispār nesaprot un nav mūsējais; ceturtkārt, ja kāds smejas, mēs esam drošībā — apkārt ir mūsu domubiedri un vecais joks ir mūsu parole; piektkārt, par veco joku nedrīkst nesmieties, jo tad ar šiem cilvēkiem vispār nav vērts runāt. Jūs viens otru nesaprotat.

Mūžīgos jokus lieto ļaudis, kuri nav droši par savu humora izjūtu, bet ir kaut kādā ziņā atkarīgi no cilvēka, ar ko sarunājas. Viņi neatļaujas eksperimentēt — var nesaprast. Vecs joks ir pārbaudīts, tas darbojas. Ir zināmas situācijas, kad tas jāsaka. Un tikai galīgs kretīns var pamanīties pateikt mūžīgo joku nevietā.

Līdzīga vieta ļaužu savstarpējās attiecībās ir mūžīgajām sarunām. Tikai šeit, atšķirībā no joka, nav vis jāsmejas, bet jāatbild. Pareizajā rituālajā secībā. Ir vesels lērums sarunu, kas neko nenozīmē un nepasaka, bet, kā likums, vienmēr sākas noteiktās situācijās. Tās ir vēl nožēlojamākas par jokiem, jo parasti sarunas uzsācējs pretendē uz pirmatklājēja tiesībām sarunas tēmai. Viņu, par nelaimi pašam, laicīgi nepārņem dežavū sajūta, kas varbūt spētu atturēt no rituālās sarunas uzsākšanas, kura tomēr, par spīti visam, konkrētās situācijās atkārtojas vienmēr no jauna. To varbūt izskaidro Ērika Berna teorija par transakcijām, ko veic pieaugušie. Par tukšo muldēšanu, kas mums tomēr ir tik nepieciešama, lai apliecinātos. Notiek saruna, kuras rezultātā nav nekādas informācijas apmaiņas. Piemēram, veči runā par mašīnām. Ko dod šāda saruna? — Sarunu biedri iepazīst viens otru, viņi runā par neitrālu tēmu, mazinās risks aizskart otru. Tas var būt arī sākums nopietnai sarunai.

Mūžīgās sarunas no mūžīgajiem jokiem atšķiras ar to, ka tās notiek galvenokārt starp svešiem, bet joki — gan starp svešiem, gan savējiem. Starp savējiem sarunu līmenī notiek vecu atmiņu pārcilāšana, jo mūžīgajām sarunām te nav vietas. Tajās ir sarunas uzsācēja tēmas pirmatklājēja sajūta, kas starp labi pazīstamiem cilvēkiem “neiet cauri”. Visi aizrādīs, ka par to jau reiz ir runāts. Atšķirībā no veca joka, par ko labprāt smiesies arī nākamajā mūžībā.

Nevajag gan sevišķi baidīties no veciem jokiem, jo pats paradoksālākais ir tas, ka katrreiz starp klausītājiem atrodas vismaz viens, kas joku dzird pirmoreiz un nodrošina tam auditoriju un smieklus. Mūžīgais joks ir štamps. Vienkārši — sūdīgam aktierim ir daži štampi, bet labam daudz. Tā lūk! Tāpēc, lūdzu, iemācieties no galvas visus šeit aprakstītos jokus un jebkurā sabiedrībā tiksiet uzņemts kā savējais. Varbūt, ka jūs pat nosauks par baigo joku plēsēju. Ja jūs apgūsiet arī visas mūžīgo sarunu tēmas, tad jau būsiet īsts pļāpāšanas monstrs un jebkuras sabiedrības dvēsele.

M-joku pielietojums situācijā:

  • Šito kāds jau ir ēdis. Sakiet, ja ēdiens izskatās aizdomīgs un jums negaršo.
  • Laikam tā cūka, ko mums dos, vēl ganās pa pagalmu. Sakiet, ja nevar sagaidīt ēdienu restorānā.
  • Vai kāds nevar samainīt 20 latus? Jā, maināmies! Man ir 5 lati. Izsaucieties vienmēr, kad jums ir labs garastāvoklis un kādam vajag samainīt naudu.
  • Kāds saka — Ūdens tā kā piens! Jūs atbildat — No ledusskapja, ja? Ha, ha! Atbildiet, kad netaisāties iet peldēt kopā ar citiem.
  • Kāds saka — Šitas nu gan garšo pēc sūda! Jūs atbildat — Kurš ēdis, tas zina. Pēc šiem vārdiem pat vislielākais balamute jums neko nespēs pateikt pretī.
  • Fotogrāf, vāciņu noņem! Drīkst teikt arī pēc tam, kad zibspuldze jau uzliesmojusi. Tas piedos teiktajam tikai vēl lielāku šarmu.
  • Cita diršana, kad bikses novelk. Der jebkurā situācijā, kad, izmainot kādu faktoru, piepūle kļūst mazāka.
  • Vorokļāni, pīci, pīci. Tikko kāds ieminas par Latgali, tā šaujiet laukā. Ātri! Kāds var pasteigties pirms jums.
  • Mazgājas tikai tie, kam slinkums kasīties. — Sakiet, kad kāds meklē, kur nomazgāties.
  • Tāpat kā ar bitēm — nekad neko nevar zināt. Der jebkurā brīdī un daudzumā.
  • Podskaļznulsja, upal, očnulsja — gips! Sakiet, stāstot par kādām traumām.
  • Baņģitskaja puļa. Komentārs jebkuram caurumam uz miesas vai priekšmetiem. Var lietot arī očnulsja–gips vietā.
  • Reti skaisti zobi – kā jaunam vilkam — katrs otrais. Acis kā zvaigznes — viena augstāk, otra zemāk. Kājas kā stirnai, spalvainas.

Visi trīs — tautiskie, parasti skan viens aiz otra. Pietiks ar vienu, iespējams, tiksiet papildināts.

  • Velveta bikses — blusu skrejceļš. Mazliet vecmodīgi.
  • Kas tev tie par diegiem no džempera karājas? Ā, tās tak tavas kājas. Sakiet, kad gribat labsirdīgi pasmieties par sievieti vai kādu vājāku par sevi.
  • Gaisā vēl neviens nav palicis. — Mieriniet kādu, kuram jālido.
  • Kad kāds iekāpis sūdā, noteikti citi pasmiesies — Labi, ka neiekāpi! /nepagaršoji!
  • Nopērc pats sērkociņus, redzēsi, kā nauda iziet. Tikai tad, kad runa ir par sērkociņiem. Ja prasa aizdot ko citu, tad vārdu “sērkociņi” aizvieto ar nepieciešamo!
  • Labāk septiņas tortes un viena svecīte, nekā... Nekā jebkas, kā jums trūkst.
  • Aizved mani uz Munameģi! Izmantojams gan kā padumjš flirts, gan jebkurā draudzīgā sakarā.
  • Paldies, Vēja māt! Sakiet, kad kāds jums kaut ko sabojājis.

Vēl daži īsi varianti:

  • Vai tev nebūtu kāds maisiņš? — Kas? Tev slikti?
  • Iedod man... Kas man par to būs?
  • Cik pulkstenis? — Cik vajag?
  • Iļjiča spuldzīte.
  • Tumšs kā nēģera pakaļā. — Kā tu zini?
  • Kāds ūdens? — Slapjš.
  • Sēnes tārpainas — nebūs gaļa klāt jāliek.
  • Auksts nav, bet dikti dzesē.
  • Neguli, apzags!
  • Strādā? — Jā, stradajem, stradajem!
  • Kā iet? — Ar kājām, zinies.
  • Kā redzi. (pa telefonu)
  • Ko tu vakarā darīsi? — Kas tad to var zināt ! Līdz tam vēl jānodzīvo.
  • Saule lec, varde lec, auto nelec!
  • Par nēģeriem. Šitas nav nedēļu mazgājies. Tik melns.
  • Kā es mīlu darbu, stundām varu skatīties, kā citi strādā.
  • Sāc taisīties cik ātri vien gribi, tik un tā nokavēsi.
  • Lūdzu, pakarieties tepat!
  • Pietaisiet, lūdzu durvis! Vēlams līdz augšai.
  • Atejas laiks ir pienācis!

M-sarunu paraugi:

  • Viskijs smird kā kandža. Kandža tomēr smird labāk.
  • Ārzemēs viņi visi smaida.
  • Tie sugas suņi gan ir stulbi. Visgudrākie ir kranči.
  • Bulterjeri ir pilnīgi traki. Ārzemēs viņi ir aizliegti.
  • Uzreiz var just, ka kāds smēķē pīpi. Pavisam cits dūms.
  • Vienreiz ārzemēs viens paņēmis līdzi savas cigaretes, pīpē kafejnīcā, viesmīlis pienāk klāt, saka, pie mums zālīti nesmēķē.
  • Ui, vecīt, vienam somam bija džips — trīs signalizācijas. Tāpat nospēra.
  • Tie seriāli ir pilnīgi stulbi, bet to Aliju Makbīlu var skatīties.
  • ...bet tas Ufo ar Fredi! Tie gan var muldēt pa to radio! — Jā! Katru dienu, iedomājies! Kur tas viņiem nāk ārā? — Nē, nu reizēm jau ir pilnīgas stulbības, bet citreiz tā nekas.
  • Tie somi paši jau nemaz tik karstās pirtīs neiet. Tas tik pie mums tā pieņemts. Tā kā Dāvanā vientuļai sievietei.
  • Viesībās vismaz divi no trim viesiem pastāstīs, ka vislabākie tusiņi vienmēr notiek virtuvēs.
  • Lūdzu, padod man šķēlīti maizes! Nedod tak visu šķīvi, man tikai vienu šķēlīti.
  • Man arī mūžīgi tā gadās — kā paņemu lietussargu, tā saule.
  • Lāses piens — tur taču konservanti klāt, nevar piens tik ilgi nesaskābt.
  • Ārzemju alus — kas tas par alu, ko piecus gadus var glabāt?
  • Visi krievi nav tādi. Daži ir normāli. Sevišķi tie, kas dzīvo Krievijā.
  • Par kaimiņtautu valodām —

Igauņi latviski zin tikai vienu vārdu — “saldējums”, bet leiši — “zirga galva”.

  • Mūsu klase bija vistrakākā visā skolā. Kad mēs beidzām, skolotāja teica — paldies Dievam, beidzot tas ir cauri. Parasti to stāsta visklusākie, sevišķi bijušie teicamnieki.
  • Kas tas ir, sēdies kur gribi, bet tie dūmi vienalga man nāk virsū! Nav tāda ugunskura, pie kura tas netiek teikts.

Vienmēr atradīsies viens tāds, kas tomēr būs pamanījies ko tādu iepriekš nedzirdēt un smiesies, ļaudams jokotājam domāt, ka tā tik jāturpina arī nākamreiz. Tas nemaz nav smieklīgi.

Raksts no Maijs, 2000 žurnāla