Vinsenta van Goga vēstules brālim Teo (fragmenti)

Vinsents nosūtīja savu pirmo vēstuli jaunākajam brālim Teodoram 1872. gadā deviņpadsmit gadu vecumā un turpināja gandrīz nepārtraukti ar viņu sarakstīties līdz pat nāvei. Pēdējā vēstule tika atrasta viņam kabatā pēc pašnāvības 1890. gada 27. jūlijā. Pateicoties Teo kolekcionētāja instinktam un intuitīvajai nojausmai, ka Vinsenta māksla kādreiz tiks novērtēta, saglabājušās 688 van Goga vēstules. Tās pirmoreiz sakārtoja un izdeva Teodora atraitne Johanna van Goga—Bonžere.

Par spīti atšķirīgajiem temperamentiem un raksturiem, Teodors van Gogs, mākslas darbu kolekcionētājs un tirgotājs, bija ne tikai Vinsenta tuvākais draugs, atbalstītājs un kritiķis, bet arī viņa mecenāts. Tā kā Vinsenta darbiem nebija pircēju, Teodors līdz ar vēstulēm regulāri viņam sūtīja naudu. Šī finansiālā atkarība no brāļa, aizvien pieaugošais parāds un līdz ar to saasinātā mazvērtības sajūta un sirdsapziņas pārmetumi noveda pie tā, ka van Gogs 1884. gadā veltīja Teodoram visus savus iepriekšējos un arī turpmākos darbus, uzskatot tos visburtiskākajā nozīmē par kopīgi radītiem. Korespondencē Vinsents par savām gleznām nereti izsakās pirmās personas daudzskaitlī.

Vēstules ietver detalizētus viņa darbu aprakstus un to skices, kurās bieži norādītas arī krāsas un darba izmēri, kā arī pārspriedumus par citu mākslinieku darbiem, filozofiskas un reliģiskas dabas pārdomas un piezīmes par izlasītām grāmatām.

Par šīm vēstulēm pirmoreiz uzzināju, kad Latvijas Universitātes franču filoloģijas fakultāte bija uzaicinājusi kādu lektoru no Parīzes. Pēc pārliecinoša izklāsta par literatūrkritikas virzieniem 20. gadsimtā kāds klausītājs viņam uzdeva jautājumu: “Kas, jūsuprāt, vislabāk rakstījis par franču literatūru?”. Lektors pārsteidza auditoriju, atbildot: “Vinsents van Gogs.” [1. No van Goga “rakstiem” saglabājies arī viņa pirmais sprediķis Es esmu svešinieks virs zemes, kas tika nolasīts 1876. gada 29. oktobrī Ailvortā (Anglijā). Briseles evaņģēliskā kolēģija 1879. gadā van Gogu no mācītāja amata atbrīvoja par “daiļrunības trūkumu” un “pārmērīgu dedzīgumu”.](Bez datuma.) [2. 1888. gada maijā,  no Arlas Francijas dienvidos.]

Mana veselība pamazām atjaunojas, un pamazām arī manī atgriežas cerība uz izdošanos. Es nebūtu sevišķi pārsteigts, ja arī Tava slimība būtu bijusi reakcija uz šo šausmīgo ziemu, kas vilkās veselu mūžību. Tādā gadījumā Tava kaite ir bijusi tieši tāda pati kā manējā, un arī padomi ir tādi paši: pēc iespējas vairāk pastaigājies, ieelpojot pavasara gaisu, ej gulēt ļoti agri, jo Tev vajadzēs kārtīgi izgulēties, ēd daudz svaigu dārzeņu, nedzer sliktu vīnu un sliktu alkoholu, ļoti maz saejies ar sievietēm un esi ļoti pacietīgs.

Ja nelabums nepāriet uzreiz, par to nevajag uztraukties. Lai Grubī Tev tagad dod spēcinošus gaļas ēdienus. Šeit es nevarētu tos daudz ieēst, un šeit arī tas nav nepieciešams. Tieši truluma stāvoklis ir tas, kas pamazām no manis atkāpjas: es vairs neizjūtu tik lielu vajadzību pēc izklaidēm, mani mazāk nomoka kaislības, es varu strādāt ar lielāku iekšēju mieru, un es varētu palikt viens, neciezdams no garlaicības. Tagad, kad tas ir pārgājis, es jūtos vēl mazliet vairāk novecojis, tomēr neesmu kļuvis  skumjāks.

Es Tev neticētu, ja nākamajā vēstulē Tu rakstītu, ka nelabums ir pilnīgi pazudis, jo iespējams, ka mūsos notiek kaut kādas nopietnākas pārmaiņas. Es nebrīnīšos, ja tajā laikā, kas Tev būs nepieciešams, lai atkoptos, Tu jutīsies mazliet nomākts. Mākslinieka dzīvē, kurā mēs esam iekšā līdz ausīm, vienmēr paliek un brīžiem atgriežas nostalģija pēc īstās dzīves — dzīves, kas ir tikai ideāls un nav piepildāma. 

Tāpēc dažkārt mums trūkst vēlēšanās atkal visā pilnībā mesties mākslas pasaulē un atgūt savu veselību tikai tāpēc, lai to darītu. Mēs zinām, ka esam pajūga vilcēji zirgi, un zinām, ka atkal paši sevi iejūgsim tajā pašā pajūgā. Un tad mēs nepavisam nevēlamies to darīt, un mums  labāk gribētos dzīvot saulainā pļavā pie upītes,  būt kopā ar citiem zirgiem, kas, tāpat kā mēs,  ir brīvi, un savienoties ar tiem radīšanas aktā.

Iespējams, ka daļēji no tā savā dziļākajā būtībā  arī nāk šī slimība, kas nomoka mūsu garu. Par  to es nemaz nebrīnītos. Mēs vairs nesaceļamies pret pastāvošo kārtību, kaut arī neesam nolaiduši rokas, bet mēs sirgstam ar šo slimību. Šī slimība nepāries, un  tieši pret šo slimību arī nav nekādu zāļu.

Nezinu, kurš tas bija, kas par šo stāvokli teica tā: būt vienlaikus nolādētiem ar mirstīgumu un ar nemirstību, jo šim pajūgam, ko mēs velkam, noteikti ir jābūt derīgam un vajadzīgam kaut kādiem citiem cilvēkiem, kurus mēs nepazīstam. Ja mēs ticam mākslas atjaunotnei un ticam nākotnes māksliniekiem, tad šī mūsu priekšnojauta mūs nemāna. Kā vecais labais Koro [3. Kamils Koro  (1796-1875) — franču gleznotājs, ko van Gogs uzskatīja par savu priekšgājēju un skolotāju.] teica dažas dienas pirms nāves: “Pagājušo nakti es sapnī redzēju ainavas, kur visa debess bija rozā,” — nu, vai tad tagad šīs rozā, dzeltenās un zaļās debesis nav sevi pieteikušas impresionistu ainavās? Tas viss nozīmē tikai to, ka ir lietas, kuru tuvošanos var nojaust, un tās arī tiešām pienāk.

Tomēr mēs paši, vēl nemaz nebūdami — es sliecos domāt — tik tuvu savai nāvei, apjaušam, ka  šis uzdevums iet pāri mūsu spēkiem un ka tas  prasa vairāk laika, nekā ilgst mūsu mūžs. Mēs nejūtam nāves tuvošanos, bet jūtam, ka patiesībā mūsu vērtība nav liela un ka tikai tāpēc, lai kļūtu  par vienu posmu mākslinieku ķēdē, mēs maksājam dārgu cenu, upurēdami savu veselību, jaunību  un brīvību, kuras mēs nekādā mērā nevaram izbaudīt — ne vairāk kā tas pajūga zirgs, kas  velk ratus ar cilvēkiem, kuri dodas baudīt  pavasari.

Ar vienu vārdu sakot, es Tev novēlu to pašu, ko es novēlu pats sev, — lai mums izdotos atgūt veselību, jo mums tā būs nepieciešama... Nākotnē ir gaidāma lielas mākslas dzimšana, un šai mākslai vajag būt tik skaistai, tik jaunavīgai, ka, pat ja šobrīd mēs tai ziedojam savu jaunību, tā mums var dāvāt mieru un apskaidrību.

Varbūt bija muļķīgi to visu Tev rakstīt, bet tā es šīs lietas izjūtu un man likās, ka, tāpat kā es, Tu ciet, redzot, ka Tava jaunība izkūp kā dūmi. Bet šī jaunība atkal atdzimst no jauna un tā parādās darbā, ko mēs darām. Nekas nav zaudēts, un arī pati spēja strādāt ir kā otra jaunība. Tāpēc izturies kaut druscīt nopietni pret savu atveseļošanos, jo laba veselība mums būs vajadzīga.(Bez datuma.) [4. 1888. gada maijā  no Arlas Francijas dienvidos.]

Man aizvien vairāk un vairāk liekas, ka par labo dieviņu nevajag spriest, skatoties uz  šo pasauli, jo tā ir tikai viena no viņa studijām, kas nav izdevusies... Šī pasaule acīmredzami ir radīta nevīžīgi un steigā kādā no tiem melnajiem brīžiem, kad autors pats vairs nejēdza, ko viņš dara, un bija zaudējis galvu. Leģenda par labo dieviņu mums stāsta, ka, neskatoties uz to, viņš ar šo savu pasaules studiju ir drausmīgi nopūlējies.

Es sliecos domāt, ka šī leģenda ir patiesa, bet tad sanāk, ka ar šo studiju viņam ir nogājis greizi daudzējādā ziņā. Tikai lieli meistari var šādā veidā kļūdīties — un tas varbūt ir mūsu vislabākais mierinājums, jo tad mēs varam cerēt, ka ar šo pašu radītāju roku viņš reiz atgūs zaudēto, radīdams ko labāku. Tādējādi šo dzīvi, kas ar tik ļoti labiem un pat izciliem pamatojumiem tik ārkārtīgi tiek kritizēta, nevajag pieņemt par kaut ko citu, nekā tā ir. Tad mums paliks cerība pieredzēt ko labāku kādā citā dzīvē.(Bez datuma.) [5. 1888. gada 9. septembrī no Arlas.]

Dārgais Teo,

es Tev tikko nosūtīju jaunās gleznas Nakts kafejnīca uzmetumu, un arī otru skici, kuru uzzīmēju pirms kāda laika. Varbūt beigās es uztaisīšu dažus kreponus [6. Kreponi ir japāņu tradicionālās mākslas darbi tā sauktajā japāņu kokgriezuma tehnikā: krāsas tiek uzziestas šablonā uz koka plāksnes un tad uzspiestas uz mitra papīra. Van Gogs atklāja “kreponus par pieciem sū” Antverpenē 1885. gadā un savāca lielu kolekciju. Slaveno kreponu meistaru  Hirošiges un Eisena darbiem vinš darinājis kopijas. Japāņu mākslas kanons atstāja paliekošu ietekmi uz viņa glezniecību. Šeit par “kreponu” tiek saukta glezna, kurā priekšmetu atveidošanai lietoti tīru un spilgtu krāsu laukumi bez ēnojuma un vairākas perspektīves līnijas.].  Vakar es noņēmos ar mājas iekārtošanu [7. Šī māja, kas tagad ir nojaukta, bet kas parādās vairākās van Goga gleznās, atradās Arlā, Lamartina laukumā. Vinsents tur īrēja četras istabas un sauca to par Dzelteno māju.]. Kā jau pastnieks un viņa sieva man bija teikuši, lai dabūtu divas gultas kaut cik ciešamā stāvoklī, par katru vajadzēs maksāt 150 frankus. Viss, ko viņi man bija stāstījuši par cenām, izrādījās patiesība. Tā nu vajadzēja laipot, un es izdarīju tā: nopirku divas gultas — vienu riekstkoka un vienu priedes. Priedes koka gulta būs manējā, un es to vēlāk apgleznošu. Tad es dabūju vienai gultai gultasveļu un divus salmu matračus.

Ja atbrauc Gogēns [8. Pols Gogēns  (1848-1903) tajā laikā atradās Bretaņā. Vēstulēs viņš raksta, ka visu laiku esot slims un ciešot no naudas trūkuma. Par spīti van Goga neatlaidīgajiem lūgumiem, Gogēns Arlā ieradās tikai 21. oktobrī, kad Teo uzņemas segt visus mākslinieku kopdzīves izdevumus un nosūtīja viņam ievērojamu naudas summu. Pāris mēnešus vēlāk, 23. decembrī viņi sastrīdējās. Šī strīda rezultātā Vinsents prāta aptumsumā nogrieza sev ausi un tika ievietots slimnīcā, bet Gogēns pec divām dienām no Arlas aizbrauca.] vai kāds cits, tad viņa gulta būs gatava minūtes laikā. Jau no paša sākuma es gribēju iekārtot māju nevis tikai man vienam pašam, bet tā, lai tur varētu izmitināt vēl kādu. Dabīgi, ka tas man aprija lielāko daļu naudas. Par atlikumu es nopirku 12 krēslus, spoguli un vēl sīkas nepieciešamās lietiņas. Īsi sakot, tas nozīmē, ka jau nākamnedēļ es varēšu tur apmesties.

Viesu izmitināšanai esmu paredzējis pašu jaukāko istabu otrajā stāvā, un es centīšos, cik vien spēka, to iekārtot kā tādas sievietes buduāru, kas ir īsta māksliniece.

Tad tur būs guļamistaba man pašam. Es gribētu, lai tā būtu ārkārtīgi vienkārša, ar četrkantīgām un platām mēbelēm — gultu, krēsliem un galdu, kas visi būs no priedes.

Apakšējā stāvā būs darbnīca un vēl viena telpa, kas arī kalpos par darbnīcu, bet vienlaikus būs arī virtuve. Kādu dienu Tu redzēsi bildi, kurā būs attēlota pati ēka — vai nu spožā saules gaismā, vai arī ar logā degošu uguni un zvaigžņotām debesīm.

Sākot no šī brīža, Tu vari uzskatīt, ka Tev šeit Arlā pieder lauku māja, jo es dedzīgi pūlos to iekārtot tā, lai Tu būt apmierināts un lai šī darbnīca būtu tieši tādā stilā, kā esmu gribējis. Tādējādi, ja, teiksim, pēc gada Tu atbrauksi šeit un Marseļā pavadīt brīvdienas, tad viss jau būs gatavs, un plānoju, ka māja būs pilna ar gleznām no augšas līdz apakšai. Istabā, kurā Tu tad apmetīsies, vai arī kur apmetīsies Gogēns, ja viņš atbrauks, baltās sienas greznos bildes ar lielām dzeltenām saulespuķēm. No rīta, atverot logu, varu redzēt zaļojošus dārzus un sauli uzlecam pie iebraucamā ceļa pilsētā. Bet Tu, kad atbrauksi, redzēsi šīs lielās saulespuķu bildes ar divpadsmit vai četrpadsmit ziediem buķetē iespiestas šaurībā mazajā buduārā ar tā glīto gultiņu un citām izsmalcinātām lietām. Tā nebūs parasta istaba. Darbnīcā būs sarkanu flīžu grīda, baltas sienas un griesti, laucinieciski krēsli un priedes koka galds. Ceru telpu izgreznot ar portretiem. Te man prasīsies pēc Domjē 9, un uzdrošinos paredzēt, ka arī šī nebūs parasta darbnīca. Tagad, lūdzu, pameklē darbnīcai kādas Domjē litogrāfijas un dažas japāņu lietas. Bet vispār jau neko man nevajag ātri. Tikai tad, ja Tev gadās atrast kopijas. Tāpat arī kaut ko no Delakruā10 un parastas mūsdienu mākslinieku litogrāfijas. 

Nav jau nekādas steigas, bet es visu esmu izdomājis. Es gribu, lai šī māja patiešām būtu iekārtota kā mākslinieka māja. Nevis pretenciozā stilā, bet tieši pretēji — lai nekas tur nebūtu pretenciozs, bet lai visam, sākot no krēsla un beidzot ar gleznu, tur būtu raksturs. Kas attiecas uz gultām, es nopirku nevis dzelzs gultas, bet gan divas platās divvietīgās, kādās guļ vietējie iedzīvotāji. To izskats telpai piešķir pamatīgumu, ilglaicību un mieru, un, pat ja tām vajag vairāk gultas veļas, tā nav liela bēda, jo galvenais ir, lai tām būtu raksturs.

Man ļoti paveicās atrast uzticamu apkopēju. Bez viņas es nebūtu uzdrošinājies sākt dzīvot mājās [11. Van Gogs pirms tam dzīvoja tikai viesnīcās vai pansijās.]. Viņa ir diezgan veca, un viņai ir daudz bērnu un mazbērnu, bet viņa tur manas sarkanās flīzes tīras. 

Es nevaru izteikt, cik liels ir mans prieks, ka esmu atradis jaunu nopietnu nodarbošanos, jo es ceru, ka tas būs īsts mājas izdekorēšanas projekts, pie kura es tagad ķeros. Kā jau es Tev teicu, pats taisos apgleznot savu gultu. Uz tās būs trīs attēli. Varbūt kaila sieviete — vēl neesmu izlēmis. Varbūt bērniņš šūpulītī — nezinu, bet grasos veltīt tam laiku.    

Tagad manī vairs nav nekādu šaubu par to, ka vajag šeit apmesties, jo man galvā rodas tūkstošiem ideju darbam. Esmu paredzējis tagad katru mēnesi nopirkt kādu jaunu lietu mājai. Mazliet pacietības, un šī māja ar tās mēbelēm un bildēm, kas greznos istabas, tiešām kļūs par kaut ko vērtīgu.

Gribu tikai Tevi brīdināt, ka drīz man vajadzēs Tev nodot lielu krāsu pasūtījumu rudenim, jo šis gadalaiks, man šķiet, grasās būt vienreizēji skaists. Nē, labāk es to pasūtījumu Tev aizsūtīšu tūlīt, kopā ar vēstuli.

Nakts kafejnīcas bildē es centos izteikt domu, ka kafejnīca ir tāda vieta, kur cilvēks var sevi pazudināt, sajukt prātā vai pastrādāt noziegumu. Tāpēc es centos attēlot, tā sacīt jāsaka, tumsas spēkus prastā publiskā namā, lietojot maigu Luija XV zaļo un malahītu kontrastā ar dzeltenzaļiem un spilgtiem zilganzaļiem toņiem, kas visi iekļaujas kopējā atmosfērā blāva sēra krāsā, atgādinot sātana pekli. (..)1889. gada septembrī. [12. No Mauzolas Senpola garīgi slimo dziedniecības nama Francijas dienvidos, Senremī-de-Provansā, kur van Gogs uzturējās no 1889. gada 8. maija līdz 1890. gada 16. maijam.]

(..) Es Tev rakstu šo vēstuli pa mazam gabaliņam pārtraukuma brīžos, kad esmu noguris no gleznošanas. Darbs iet uz priekšu diezgan labi: es cīnos ar vienu audeklu, kuru biju iesācis dažas dienas pirms savārguma — tas ir pļāvējs. Studija ir viscaur dzeltenā krāsā, ar drausmīgi biezu krāsas kārtu, bet pats motīvs bija skaists un vienkāršs. Šajā pļāvējā — neskaidrā figūrā, kas svelmainā tveicē nomocās kā velns, lai pabeigtu savu darbu — es saskatu nāves tēlu. Tādā nozīmē, ka cilvēce šeit ir kviešu vārpas, kas tiek nopļautas. Tātad varētu teikt, ka šī glezna ir pretstats tam pļavējam, ko biju mēģinājis uzgleznot agrāk. Tomēr šajā nāvē nav nekā skumja: pļaušana notiek gaišā dienas laikā, un saule visu pārplūdina ar smalki zeltainu gaismu.

Nu re, te es atkal esmu. Es tomēr nepadodos un, ķerdamies pie jauna audekla, es cenšos radīt kaut ko jaunu. Ak vai, man pat gandrīz likās, ka manā priekšā ir jauns skaidrības periods.

Bet ko man darīt — palikt turpmākos mēnešus šeit vai arī pārbraukt uz citu vietu —, to es nezinu, jo tad, kad uznāk krīze, tā nav nekāda joka lieta, un riskēt sagaidīt tādu lēkmi tad, kad es esmu kopā ar Tevi vai ar citiem, — tas ir nopietni.

Manu dārgo brāli — es joprojām Tev rakstu darba pārtraukuma brīžos—, es ņemos kā apsēsts, un man ir uznācis tik nevaldāms strādāšanas trakums, kā vēl nekad. Un man šķiet, ka tas man palīdzēs izveseļoties. Varbūt, ka ar mani notiks kaut kas tāds, par ko raksta Eiž. Delakruā: “Es atklāju glezniecību tad, kad man vairs nebija palicis ne dvašas krūtīs, ne zobu.” Tāpēc, ka mana nožēlojamā slimība liek man strādāt ar nevaldāmu trakumu — ļoti lēni — tomēr no agra rīta līdz vēlam vakaram bez apstājas — un — varbūt tieši tur ir tas noslēpums — strādāt ilgstoši un lēni. Pats jau, protams, es to nevaru zināt, bet man liekas, ka esmu iesācis vienu vai divus audeklus, kas nav pavisam peļami: vispirms pļāvēju dzeltenajos kviešos un tad vienu portretu uz gaiša fona. Tas būs grupai Divdesmit, ja vien viņi šobrīd par mani vēl atceras, kaut gan man tas būtu pilnīgi vienalga — un varbūt pat būtu labāk, ja viņi par mani būtu aizmirsuši [13. Divdesmit (XX) — beļģu avangarda mākslinieku grupa. Oktāvs Mauss, grupas koordinators, apciemoja Teo Parīzē 1890. gada oktobrī, lai apskatītu brāļa darbus, un pēc tam uzaicināja Vinsentu piedalīties grupas gadskārtējā izstādē ziemā. Briseles Modernās mākslas muzejā tika izstādītas desmit viņa gleznas. Kritiķu un skatītāju atsauksmes bija ļoti dažādas. Viens no māksliniekiem — Henrijs de Grū atsacījās izkārt savas gleznas blakus “pretīgajam mesjē Vinsenta saulespuķu podam”. Anrī de Tulūzs-Lotreks par to viņu izsauca uz dueli.].

Lai nu kā, bet pats es nekad neaizmirstu to iedvesmu, kas man uznāk brīdī, kad ļaujos atmiņām par dažiem beļģiem. Tas ir tas pozitīvais moments, un pārējais ir tik ļoti nesvarīgs. Nu re, ir jau pienācis septembris, drīz būs īsts rudens un tad ziema.

Es turpināšu strādāt neatlaidīgi un, ja ap Ziemassvētkiem krīze atkārtojas, tad gan jau redzēsim, kā būs. Bet kad šis brīdis būs pagājis, nekas vairs mani neatturēs pasūtīt šīs iestādes administrāciju pie velna un atgriezties ziemeļos uz vairāk vai mazāk ilgu laiku. Aizbraukt tagad, kad jaunas krīzes uznākšanu ziemā, t.i., pēc trīs mēnešiem, es uzskatu par iespējamu, varbūt būtu pārāk neapdomīgs solis. Ir jau pagājušas sešas nedēļas, kopš es neesmu spēris kāju laukā, pat ne dārzā. Bet nākamnedēļ, kad būšu pabeidzis visas iesāktās gleznas, es tomēr mēģināšu.

Bet paies vēl daži mēneši, un es būšu kļuvis tik ārkārtīgi nevarīgs un truls, ka pārbraukšana uz citu vietu man varbūt ļoti nāks par labu.

(..) Uff, pļāvējs ir pabeigts. Es domāju, ka šī būs viena no tām gleznām, ko tu glabāsi pie sevis. Tas ir tādas nāves tēls, par kuru mums stāsta dabas lielā grāmata. Bet tas, ko es centos attēlot, bija šī īpašā izteiksme — “gandrīz ar smaidu”. Bilde viscaur ir dzeltenā krāsā, izņemot violetu pauguru līniju. Šis dzeltenais ir bālgans un blonds. Man šķiet uzjautrinošs pats fakts, ka tā esmu ieraudzījis šo ainu, skatoties caur vieninieku palātas dzelzs loga restēm.

Vai zini, kāda ir mana cerība tajos brīžos, kad es vispār sāku cerēt? Ka ģimene Tev nozīmēs to, ko man nozīmē daba, zemes pikas, zāle, dzeltenie kvieši un zemnieks. Proti, ka tu atradīsi savā mīlestībā uz cilvēkiem ne tikai materiālu savam darbam, bet arī kaut ko tādu, kas spēs Tev sniegt mierinājumu un Tevi spēcināt tad, kad tas būs nepieciešams.

Tāpēc es Tevi lūdzu, neļauj darbiem sevi pārāk nokausēt. Rūpējieties par sevi, jo varbūt ne pārāk tālā nākotne vēl ir gaidāms kaut kas labs.

No franču valodas tulkojusi A.G.

RL mājaslapā lasāms raksts par Vinsentu van Gogu