Viņpus valsts un baznīcas

1

Visdažādākajiem ļaudīm — sākot ar galma mācītāju un beidzot ar politoloģijas studentiem — ir kāds viedoklis jautājumos par baznīcas šķiršanu no valsts, baznīcas vietu politikā, ticības mācības pasniegšanu skolās, “kristīgām vērtībām”, “kristiešu tiesībām” vai “ticīgo jūtām”. Publikācijās, kas pēdējo mēnešu laikā veltītas šīm tēmām, saklausāmas divas vēlmes — ierādīt baznīcai tās vietu un atgādināt valstij tās pienākumus. No vienas puses, baznīcas krāpjas, veicina šķelšanos un lien ne savā lauciņā, proti, politikā; no otras — valsts apdala baznīcas, pieņem likumus, kas ir pretēji Dieva likumiem, un nerēķinās ar baznīcu ieguldījumu sabiedrības labā.

Šajā viedokļu tirgū aiz saukļiem, kas aicina veicināt sabiedrības vienotību un labklājību, rūpēties par tautu, celt valsti, atjaunot morāli, kristīgās vērtības un taisnīgumu, slēpjas vienkārša un pastāvīga kaislība — kāre pēc varas. Tomēr uzšķērst varas problemātiku nav vieglāk kā uzšķērst sevi, jo, pirms es jautāju vai atbildu, es pats jau esmu tajā, ko gribu aizskart. Manu priekšstatu saknes ir ieaugušas citu koptā laukā, un, mēģinot kustināt galvu, es saprotu, ka tā ir piestiprināta pie sveša ķermeņa.

Varbūt mani sasaistījis mans priekšstats par valsti? Varbūt kāds Dievs atņēmis man prātu? — Nezinu. Es nesaprotu valsti, vēl mazāk — baznīcu. Tikmēr Hēgelis raksta: “Valsts ir dievišķa ideja tādā veidā, kā tā pastāv virs zemes… Tādēļ valsti ir jāgodā kā kaut ko dievišķu zemes virsū un jāsaprot, ka, ja izzināt dabu ir grūti, tad vēl daudz grūtāk ir izzināt valsti.” Septiņpadsmit gadsimtus pirms Hēgeļa, Romā kāds atbrīvots vergs, kurš sevi sauca par Hermu, redzēja, ka Baznīca ir veca vecene, jo viņa “tika radīta pirmā, pirms visa cita, un viņas dēļ tika radīta pasaule”. Domājot par dievišķu ideju vai pasaules radīšanas cēloni, reibst galva. Bet ne jau par to ir runa.

Varētu aplūkot valsti un baznīcu nevis ārpus sevis, bet pieņemt, ka tās atrodas manī kā priekšstati. Taču šāda “ieņemšana” rada priekšstatu, kurā arī es pats esmu tikai viens no priekšstatiem. Tomēr, arī izdaloties no valsts un izkrītot no baznīcas, es kaut kur atrodos. Ja nu es tagad neapzinos valsts ideju un ja man nav nekāda sakara ar baznīcu, tad es droši vien esmu pazudis vai nolemts pazušanai, tomēr vismaz rodas iespēja skatīties no vietas, no kuras redzams, ka var būt arī viņpus valsts un baznīcas. Kur ir šī vieta? — Varbūt tur, kur esmu šķirts no sava ķermeņa un dvēseles.

Valsts ir aizņēmusi manu ķermeni — ir apstākļi, kuros valsts var darīt ar manu ķermeni, kas vien ienāk tai trūkstošajā prātā. Valsts, kā reiz rakstīja Makss Vēbers, ir tas, kam pieder fiziskas vardarbības monopols noteiktā teritorijā. Attiecībā pret vardarbību un rūpēm par savu saimniecību valsts monopols un organizētā noziedzība atšķiras tikai pēc jaudas un apjoma.

Baznīca ir aizņēmusi manu dvēseli ar zināšanām par to, kad, kā un kas var dvēseli izglābt vai pazudināt. Rupjā formā baznīcas īpašumtiesības uz manu dvēseli izpaužas tad, kad mācītāji, priesteri un garīdznieki saprot, ka viņiem dota vara siet un raisīt un ko viņi sies virs zemes, tas būs siets arī debesīs.

Varētu likties, ka vienīgā teritorija, ko nav okupējusi valsts vai baznīca, ir iespējamās domas lauks, taču tā ir tikai iespēja. Es esmu pakārts — starp nepieciešamībā balstīto ārieni un savu iespējamo iekšieni.

Pieņemsim, ka valsts ir leģitīms represīvais mehānisms, kas regulē konfliktus, kuri nepieciešami rodas vairāku cilvēku kopdzīvē. Baznīcu ir grūtāk ievietot šādā viennozīmībā. Baznīca ir gan ēka, gan sabiedriska organizācija, gan baznīcas locekļu ticības satura daļa. Taču baznīca ir divdomīgs jēdziens. Kristiešu draudžu vēsturiskā pārveidošanās par vienotu institūciju 3. gadsimtā, saaugšana ar valsti 4. gadsimtā, pakāpeniska valsts varas pārņemšana Rietumos, mainīgā kalpošana valsts varai Austrumos, baznīcas sašķelšanās un valsts baznīcu rašanās pēc Reformācijas, valsts un baznīcu alianse 18. gadsimtā un pēc pusotra gadsimta tai sekojošā pakāpēniskā baznīcas šķiršana no valsts, kas sākotnēji nozīmēja ierobežot valsts iespēju iejaukties baznīcas lietās, — visi šie procesi ir tikai redzamā notikumu daļa, kas, kā izrādās, nav pati svarīgākā. Kopš Augustīna, bet sevišķi pēc Lutera un sevišķi protestantu vidū ir tiešākā vai netiešākā veidā uzsvērts, ka īstā Baznīca ir neredzama. Un lai gan ar dažādiem paņēmieniem šo neredzamo Baznīcu ir mēģināts saistīt ar redzamām baznīcām, pats neredzamības un redzamības nošķīrums pieļauj, ka tas, ko var redzēt, nav tas, kas ir. Tā kā neredzamais man te un tagad nav pieejams, tad atliek tas, kas izskatās pēc baznīcas.

1651. gadā Tomass Hobss publicēja darbu Leviatāns jeb pilsoņu un baznīcas valsts matērija, forma un vara, kura ievadā viņš rakstīja: “Ar mākslas palīdzību ir radīts varenais Leviatāns, kas tiek saukts par Republiku vai Valsti un nav nekas cits kā mākslīgs cilvēks, lai gan izmēros daudz lielāks un daudz stiprāks par dabisko cilvēku, kura aizsardzībai tas ir radīts. Šajā Leviatānā augstākā vara, kas dod dzīvību un kustīgumu visam ķermenim, ir mākslīgā dvēsele; ierēdņi, tiesu varas un izpildvaras pārstāvji ir mākslīgās dzīslas; balvas un sodi, ar kuru palīdzību katra dzīsla un katrs loceklis tiek piestiprināts pie augstākās varas sēdekļa, pārstāv nervus, kas tās pašas funkcijas pilda dabiskajā ķermenī; katra atsevišķā locekļa labklājība un bagātība ir šī ķermeņa spēks; tautas drošība ir šī ķermeņa pamatnodarbe; padomnieki, kas iedveš tam visu, kas jāzina, ir tā atmiņa; taisnīgums un likumi ir mākslīgais saprāts un griba; pilsoniskais miers — šī ķermeņa veselība, nemieri — slimība un pilsoņu karš — nāve. Visbeidzot, līgumi un vienošanās, ar kuru palīdzību sākotnēji tika radītas, sasaistītas kopā un apvienotas politiskā ķermeņa daļas, līdzinās vārdiem “lai top” vai “radīsim cilvēku”, kurus radīšanas aktā izteica Dievs.”

Leviatāna ķermenis nav nedz pārāk glīts, nedz pārāk īsts, toties liels. Viens no šī ķermeņa locekļiem ir arī mans ķermenis. Tā dzimšana ir reģistrēta, izglītība — obligāta, dzīvesvieta — pierakstīta, mobilizācija — iespējama un nāve — neizbēgama. Es nezinu, vai tiešām patriotisms ir pēdējais patvērums neliešiem, bet ir skaidrs, ka mans valstiskā cilvēka ķermenis nekad man nav piederējis.

Ķermenis kā politiska metafora bija pazīstams jau sen pirms Leviatāna parādīšanās. Apmēram 800 gadus pirms Tomasa Hobsa Konstantinopoles patriarhs Fotijs likumu rokasgrāmatā rakstīja: “Politisko kopību, tāpat kā cilvēku, veido locekļi, no kuriem visvarenākie un nepieciešamākie ir imperators un patriarhs”. Šī metafora bija viens no imperatora un baznīcas saskaņas ideāla bizantiskajiem pamatiem. 5. gadsimta nogalē pāvests Gelasijs I formulēja izpratni par divām varām — garīgo un laicīgo, un turpmāk Rietumos runāja vai nu par diviem ķermeņiem, kas bija pakļauti vienai galvai — Kristum, vai arī — gadījumos, kuros Romas pāvesti tiecās pamatot savu varu arī pār laicīgām lietām —, aplūkoja baznīcu divējādi — “kā mistisko Kristus ķermeni un sava veida politisko ķermeni”.

Kristus ķermenis liek atgriezties apmēram 800 gadus pirms patriarha Fotija, kad apustulis Pauls rakstīja: “Jo tāpat kā ir viens ķermenis un tam ir daudz locekļu, bet visi daudzie locekļi tomēr ir viens ķermenis, tāpat arī Kristus, jo arī mēs visi esam vienā garā kristīti par vienu ķermeni — gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie. …bet jūs esat Kristus ķermenis un katrs par sevi — locekļi.”

Ja Borhesam ir taisnība, ka cilvēces vēsturi var aplūkot arī kā trīs vai četru metaforu vēsturi, tad baznīcas vēsturē, izskatās, visnozīmīgākā metafora ir “ķermenis”. Kaut kādā ziņā kristietība vai, precīzāk, draudze, radās tad un tur, kad un kur tika pazaudēts Kristus ķermenis. Šī trūkuma dēļ baznīca pastāv, tikai savā veidā atveidojot šo pazaudēto ķermeni. Draudze, Raksti, sakraments — katra no šīm parādībām savā laikā un savā vietā ir uztverta kā Kristus ķermeņa klātbūtne. Kad Reformācijas laikā Baznīca kārtējo reizi sadalījās, katra puse vēlējās saglabāt vienu redzamu ķermeni kā īpašu Kristus klātbūtni — Romas katoļi pieplaka sakramentālajam ķermenim, dievmaizei, protestanti izcēla Kristus klātbūtni vārdos. Šī viena ķermeņa redzamība atsaucās pavisam citā laukā, kur Kristus vārdu “šis ir mans ķermenis, ņemiet un ēdiet” vietā iznira Ludviķa XIV noslēpumainais izteikums: “Valsts — tas esmu es”.

2

Tas, ka es varu domāt, ko gribu, tā kā būtu skaidrs. Taču skaidrs tas ir tikai no valsts viedokļa, kura ir iegrāmatojusi un institucionalizējusi arī manu vēlmi vai spēju domāt, kas vien man ienāk prātā. Baznīcai, vairāk valdot pār dvēselēm nekā ķermeņiem, vienmēr ir bijis svarīgi ierobežot to, kas tiek domāts. Baznīcas vara balstījās prātos, kas domāja atbilstoši iepriekš atklātajam un teiktajam. Modernai valstij, kas 17. gadsimtā radās kā alternatīva baznīcai, izrādījās vajadzīgs tieši tas, lai es domāju, kas vien man ienāk prātā. Lai gan varētu šķist, ka tā ir valsts, kas beidzot nodrošināja iespēju brīvi domāt, tomēr izrādās, ka valsts vara tieši balstās uz brīvu, ne ar ko nesaistītu domāšanu.

Tāpat kā daudzi 17. gadsimta mēģinājumi pārtulkot pilsoņu kopību topošās valsts ideoloģijas ietvaros, Spinozas Teoloģiski filozofiskais traktāts ir caurausts ar Bībeles skaidrojumiem. Tāpat kā Tomass Hobss pirms viņa un Džons Loks pēc viņa, Spinoza pamatoja valsti noteiktā izpratnē par to, ko nozīmē lasīt Rakstus. Lai cik tas būtu dīvaini, modernā valsts kā mākslīga sabiedriskās dzīves organizācijas forma, kas nav atkarīga no konkrētās politiskās sistēmas vai konkrētiem varas nesējiem, ir cieši saistīta ar Bībeles lasīšanu tiešā, burtiskā un “zinātniskā” veidā. Šāda lasīšana radās kā alternatīva tradicionālajam alegoriskajam un daudznozīmīgajam lasījumam, kas balstījās vēlmē sekot Kristum. Modernās zinātnes kā alternatīva skatījuma un lasījuma institucionalizēšanās kļuva iespējama līdz ar modernās valsts tapšanu. Modernā valsts kļuva iespējama līdz ar tāda lasījuma parādīšanos, kas nebalstījās nekur citur, izņemot brīva prāta brīvi īstenotu brīvu pētniecību.

Tomēr “īstenībā”, raksta Spinoza, “valsts mērķis ir brīvība. [..] Tā kā brīvi cilvēku spriedumi ir ļoti daudzveidīgi un katrs atsevišķi domā, ka visu zin, un tā kā nav iespējams, ka visi domātu vienādi un runātu vienā mutē, tad cilvēki nevarētu dzīvot mierīgi, ja visi neatkāptos no savām tiesībām rīkoties saskaņā tikai ar savas dvēseles lēmumiem. Tādēļ ikviens atteicās tikai no tiesībām rīkoties pēc sava lēmuma, bet ne no tiesībām spriest par jebko.” Modernā valsts, pastiprinot ierobežojumus pilsoņu ķermeņiem, ļāva brīvu vaļu pilsoņu domām un — tikai daļēji iemiesojot Spinozas ideālu — salīdzinošu brīvību vārdiem.

Kopš tā laika, pilnīga apziņas brīvība un ierobežota vārda brīvība ir postulēta mūsdienu valstu konstitūciju lielākājā daļā — sākot ar ASV 18. gadsimta pašā sākumā un beidzot ar LPSR un LR likumdošanu. Kad Tomass Džefersons saka, ka viņam ir pilnīgi vienalga, vai viņa kaimiņš tic vienam vai divdesmit dieviem, bet nav vienalga, “vai viņš lien manā kabatā vai uzbrūk man ar bozi”, kļūst skaidrs, ka liberālisms, balstoties individuālisma ideoloģijā, paredz varas pār ārējām darbībām koncentrēšanu valsts rokās.

Neatceros, kurš no amerikāņu politiķiem izteicās, ka dīvainā kārtā lielākā daļa amerikāņu, kuriem pēc likuma pienākas pilnīgi brīva apziņa, ēd vienu un to pašu, runā par vienu un to pašu un domā vienu un to pašu. Hēgelis to jau zināja: “Valsts ne tikai savieno sabiedrību ar tiesiskām saitēm, bet arī, būdama morāli patiesi daudz augstāka vispārēja būtība, veicina vienotību tikumos, izglītībā un vispārējā domāšanas un rīcības veidā”.

Vēsturnieki droši vien varētu man atgādināt, ka apziņas brīvības un ķermeņa nebrīvības leģitimēšana bija saistīta ar 17. gadsimta reliģiski motivētajiem kariem, kuru dēļ bija nepieciešams cits, ne-reliģisks absolūtas varas pamats, kas nodrošinātu mieru un drošību. Kāds Tomasa Hobsa speciālists varētu norādīt, ka tieši nemierīgie laiki lika Hobsam sacīt: “Kamēr cilvēki dzīvo bez kopīgas varas, kas tur viņus pastāvīgās bailēs, viņi atrodas tajā stāvoklī, kuru sauc par karu, proti, tas ir visu karš pret visiem.” Tīri negatīvā brīvības izpratne — “brīvība nozīmē pretestības trūkumu” — ļauj Hobsam apgalvot, ka vislielākā pilsoņu brīvība izriet no likuma noklusējumiem un padotā brīvība ir savienojama ar neierobežotu suverēnu varu pār padotā dzīvi un nāvi. Taču kāds tam visam sakars ar baznīcu? Kaut kā sanāca, ka līdzās absolūtai valsts varai, kas paģēr pilnīgu lojalitāti, vairs nevarēja pastāvēt pārnacionāla, nevalstiska lojalitāte baznīcai. Nav jārakņājas pa biezām grāmatām, lai saprastu, ka par spīti visām politiskajām izmaiņām, kas skārušas Eiropu pirmajos piecpadsmit gadsimtos pēc Kristus dzimšanas, baznīca drīz vien kļuva par organismu, kuram varēja piederēt jebkurš kristīts cilvēks neatkarīgi no dzimuma, dzīvesvietas, izcelsmes un sabiedriskā stāvokļa. Modernā valsts, no abstraktas reālijas kļūstot par konkrētu ideju, pārņēma galējās lojalitātes pretenzijas savā ziņā. Kamēr katram bija skaidrs, ka nogalināt otru tādēļ, ka viņš apliecina savu ticību citiem vārdiem, ir neprāts un — vismaz kristietības ietvaros — nepārprotams ļaunums, tad līdz ar valsts idejas konkretizēšanos 17. gadsimtā izrādījās, ka valsts vārdā mirt un nogalināt var būt arī visnotaļ cienījama lieta.

1993. gadā Pasaules reliģiju parlaments Čikāgā izdeva deklarāciju, kurā tika apkopoti visām reliģijām kopīgie ētiskie principi. Visvairāk tika uzsvērta nepatika un riebums pret to, ka dažādās pasaules vietās reliģiskie līderi joprojām izplata agresiju, naidu, ksenofobiju un fanātismu, kas noved pie vardarbības un nogalināšanas reliģijas vārdā. Taču dokuments ne ar vārdu neaicina ar reliģiju saistītos cilvēkus izstāties no armijām. Radikāli nosodīta ir tikai vardarbība reliģijas vārdā. Asinsizliešana valsts idejas vārdā netiek nedz izsmieta, nedz noraidīta. Skaidrs, ka reliģija šādas deklarācijas ietvaros tiek saprasta kā privāta lieta. Publiskā, ķermeniskā un letālā lojalitāte attiecas uz valsti.

Valsts ir radīta mieram un drošībai, un pret tiem, kas traucē mieram vai drošībai, ir jāvēršas ar visiem iespējamiem līdzekļiem.

Mans ķermenis pieder valstij. Vismaz saskaņā ar likumu un valsts ideju.

Šajā vietā studenta Arņa Rītupa manuskripts negaidīti apraujas. — Red.

Ainārs Šlesers:

Baznīcas stāvoklis valstī ir vienīgi jānostiprina.

Tagad bieži tiek runāts par garīgo krīzi, morālo degradāciju, un tas droši vien nav atrisināms tikai ar materiālo labklājību. Tāpēc cilvēkiem ir nepieciešams aizdomāties par tām lietām, kāpēc viņš vispār dzīvo, kāda ir dzīves jēga un kas viņam konkrēti ir jādara šajā dzīvē. Un es domāju, Bībele ir tieši tā grāmata jeb kristīgā ticība ir tieši tā, kas zināmā mērā dod cilvēkam piepildījumu. Ja mēs apskatāmies tādas aktuālas globālas problēmas kā narkotikas, alkoholisms, tad es domāju, ka tās ir jārisina ne tikai no politiķu puses, bet arī baznīcai būtu aktīvi jāiesaistās. Un šeit svarīga ir cilvēka garīgā izglītošana un cilvēkam ir nepieciešama kaut kāda dzīves jēga.

Tas var tikt dots ar kristīgo ticību, un tāpēc es domāju, ka baznīcas stāvoklis valstī ir vienīgi jānostiprina, valstij ir nepieciešams pēc iespējas aktīvāk sadarboties ar baznīcu.

Vaira Vīķe-Freiberga:

Kas attiecas uz sava garīguma kopšanu, dvēseles disciplīnu, tad to es piekopju katru dienu, kaut dažas minūtes atlicinot meditācijai.

Ticība ir subjektīva individuālas izvēles lieta. Esmu par to, ka baznīcai jābūt šķirtai no valsts principiālu iemeslu dēļ, jo demokrātiskā sabiedrībā valda sirdsapziņas brīvība kā, manuprāt, fundamentāls demokrātijas princips. Svarīga ir tolerance, ar kādu izturamies pret katra sabiedrības locekļa tiesībām izvēlēties piederību kādai reliģijai vai tiesības nepiederēt nevienai no tām. Tomēr ir svarīgi, ka valstij ir zināmas tās sektas, kas no sabiedrības sociālā aspekta nebūtu veselīgas, piemēram, veicinot cilvēkā paranoidālas tendences, nelietīgi viņu izmantojot vai piesavinoties viņa līdzekļus. Tāpat nedomāju, ka valstī jābūt vienai oficiālajai reliģijai, ka kāda no reliģijām būtu par citām augstāk vērtējama.

Aivars Tabūns:

Kā ar to otru vaigu? Man liekas, ka šķeļ pretī gan tie, kas melnākos apģērbos, gan tie, kas gaišākos.

Ja baznīca ir nevalstiska organizācija, tad uzkliedzieni no varas puses vispār nav pieļaujami. Baznīca nav kaut kāds varas ierēdnis, kam būtu jāievēro lojalitāte pret augstākām struktūrām. Tas man liekas pilnīgs nonsenss. Kā mēs varam vienai nevalstiskai organizācijai dot kaut kādus uzdevumus vai iedalīt kaut kādu lomu? Mani vairāk interesē, kādas ir šīs nevalstiskās organizācijas attiecības ar citām nevalstiskajām organizācijām. Ja pieņem to pamatkonstruktu, ka baznīca un valsts ir vismaz juridiski atdalītas, tad kaut kāda niša baznīcai ir jāatrod. Agrāk baznīca ietekmēja caur valsti, tagad tai ir citi mehānismi. Man kā neticīgam cilvēkam vairāk interesē nevis baznīca, bet draudze. Es neticu, ka, ja ir vājš šis elements, draudze, ka mums ir jebkādas iespējas runāt par baznīcas ietekmi uz indivīdu.

Andrejs Panteļejevs:

Es domāju, ka baznīca nevienu nedrīkst negatīvi novērtēt.

Es runāšu par luterāņu baznīcu. Reāli baznīca šobrīd uzstājas kā sabiedrības vērtētājs. Bet vērtētājs vienmēr atsvešinās no tā, ko viņš vērtē, un, otrkārt, kas ir daudz smagāk, vērtētājs vienmēr novelk robežas. Es domāju, ka baznīcai vajadzētu būt nevis sabiedrības vērtētājam, bet sabiedrības šķīstītājam, kas izmanto kristietības sakramentus, tādus kā grēku piedošanas sakramentu, vēl citus. Mūsu sabiedrībai ir jāšķīstās – no pagātnes, no nesapratnes, no daudziem citiem grēkiem. Baznīcai būtu jābūt tai vietai, kur katrs sabiedrības loceklis varētu šķīstīties, saņemt grēku piedošanu, saņemt attiecīgo mierinājumu un attiecīgo atbildi savos, teiksim, dzīves jēgas meklējumos.

Kad baznīcas galva uzstājas ar politiskiem lozungiem, viņš novelk frontes sabiedrībā. Manuprāt, baznīca nevar būt vēl viens politiskais institūts blakus valdībai un parlamentam. Baznīcai ir jāpiedalās valsts celtniecībā caur indivīdu un caur to, ka sabiedrības atsevišķie elementi var vienoties, jo valsti jau veido cilvēki.

Jānis Vanags:

Es personīgi domāju, ka baznīcai ir jāiesaistās politikā.

Es domāju, ka Baznīca pilda Noasa šķirsta funkcijas. Mums ir zināms, ka “ārpus baznīcas nav pestīšanas”, tas attiecas uz Baznīcu kā Kristus miesu. Tās redzamās baznīcas ir vārti, caur kuriem var šajā šķirstā ieiet. Tas ir galvenais, ko baznīcas dara šajā valstī. Runājot par sekundārajām funkcijām, baznīcai vajadzētu iespēju robežās iestāties par to, lai valsts un sabiedrības dzīve būtu organizēta atbilstoši Dieva likumiem un kristīgām vērtībām. Tas ir bijis mans iemesls, kāpēc es esmu kādreiz kaut ko politisku darījis vai teicis. Ja valsts vai nu izdod likumus, kas neatbilst Dieva nodomam, pieļauj abortus, pieļauj nogalināt cilvēkus, un tas skaitās likumīgi, tad tas noteikti nav saskaņā ar Dieva gribu. Es domāju, ka liberālā politika, kas diezgan minimāli rūpējas par tiem, kam varbūt dzīvē nav veicies, par tā saucamo “mazo cilvēku”, arī nav īsti saskaņā ar Dieva likumiem, ar vispārējo intenci, ko mēs atrodam Bībelē.

Jānis Pujāts:

Tas, ka nekas labāks par Dieva likumiem nav izgudrots, tas arī ir skaidrs.

Savu profilaktisko darbu jau baznīca veic, audzinot tikumību, uzturot to morāles kodeksu, kas izriet no Dieva baušļiem. Procentuāli jau to var redzēt, ka starp baznīcas ļaudīm noziedzība ir daudz mazāka.

Tā valsts ietaupa naudu, nav jāsēdina cilvēki cietumos. Attiecībā uz dažādiem projektiem, kas saistīti ar žēlsirdības darbiem, mēs jau labprāt sadarbotos ar valsti. Bet tur, kur viena vai otra struktūra neatkarīgi strādā, tur jau cenšas nemaisīties viens otra lietās. Optimāli jau būtu, ja valsts likumi saskaņotos ar Dieva baušļiem, tas jau būtu optimālais variants. Ja deputāti būs kristīgi cilvēki, tad viņi paši par sevi izlems, bet tā jau mēs nevaram viņiem ne pavēlēt, ne ko. Zināms, ka varētu būt stingrāk. Pie mums jau iznāk tā, ka tad, kad vairs nav ciešams, tad sāk kaut ko darīt, a tā ļauj cilvēkiem brīvi visādas izlaidības darīt un to propagandē. Cilvēku vājums jau tas ir, ka viņi to izmanto, bet es domāju, ka varētu profilakses nolūkā druscīt pasargāt jaunatni. Tad būtu mazāk problēmu vēlāk.

Raivo Bitenieks:

Kādā veidā, maksājot nodokļus, baznīca ir šķirta no valsts?

Manuprāt, stāvoklis, kurā šobrīd atrodas baznīca, ir saistīts ar pārpratumu, kādā baznīcā tiek lasīts jēdziens “vara”. Proti, baznīca cenšas realizēt varu politiskajā un ideoloģiskajā dimensijā, bet baznīcai vajadzētu šo varu izprast mazliet plašāk – kā ontoloģisku varu pār iznīcības spēkiem pasaulē. Baznīca šobrīd Latvijā, pateicoties bīskapa Vanaga solim 18. novembrī, atrodas robežsituācijā, līdz tam tā bija totālā bezvaras stāvoklī. Robežsituācija ir starp aicinājumu, ko Kristus baznīcai ir uzlicis, proti, būt par Viņa varas nesēju pasaulē, un to realitāti, kurā valsts, konkrēti – atjaunotā Latvijas valsts bija nostādījusi baznīcu. Proti, valsts vara ir virs baznīcas visos likumdošanas aktos. Es atvainojos, šķirt juridiski ir absurds, šī saite saglabājas tik un tā. Ir jautājums tikai par to – vai baznīca pakārtojas valsts noteikumiem vai nepakārtojas.

Juris Bojārs:

Es neesmu tas, kam viss būtu jākomentē, sākot no bedrēm ielās un beidzot ar prezidenti.

Nu, konstitucionāli baznīca ir šķirta no valsts. Savu moralizētājas lomu jau viņa pilda, tāpat apvieno kulta piekritējus. Var būt, ka vajadzētu kaut ko koriģēt. Septiņu tradicionālo kultu līderiem varbūt vajadzētu domāt par reālas vietas piešķiršanu musulmaņiem, kuru kļūst arvien vairāk. Vanags ir viens no līderiem. Tas novembra starpgadījums bija Vanaga un prezidentes personīgā lieta, mēs visi esam cilvēki ar savām emocijām, bet viņi abi ar to lieliski tika galā.

Juris Cālītis:

Baznīcai vienmēr ir kārdinājums izmantot savu politisko nevis reliģisko varu.

Pirmkārt, tās priekšrocības, kas tagad tiek piešķirtas Romas katoļu baznīcai, nav paredzētas nevienai citai konfesijai. Līdz ar konkordātu, Latvijas Republika katru Latvijas pilsoni neatkarīgi no viņa pārliecības formāli sasaista ar Romas katoļu baznīcu. Otrkārt, es domāju, ir pienācis laiks, kad mēs izbeidzam jēdziena “tradicionālās reliģiskās konfesijas” pielietošanu, jo tas patiesībā ir ļoti netaisns pret daudzām konfesijām – vai tās būtu lielas vai mazas, vecas vai jaunas. Treškārt, šīs lielākās un priviliģētākās konfesijas ir ļoti ieinteresētas izveidot ļoti ciešas saiknes ar esošajām varas instancēm, lai palielinātu savu ietekmi. Nevar teikt, ka baznīcai nebūtu tiesību iejaukties politikā, bet gan vēsturiski, gan praktiski runājot, tas vienmēr baznīcai ir nācis par sliktu, jo kārdinājums izmantot savu politisko varu ir pārāk liels. Gan valstij, gan baznīcai tagad ir jāizšķiras, kā mēs esam saistīti, kā mēs gribam būt saistīti, kur mēs negribam būt saistīti un kur mēs nedrīkstam būt saistīti.