Viņi saņem, ko lūdz

“Pagājušo svētdien mēs lūdzām par veselības ministru, kurš it kā tiek nevainīgi apsūdzēts. Un viņš palika amatā… Viņš palika amatā! Vai mums nebūtu pēdējais laiks noticēt, ka mums ir milzīga vara? Ka Dievs klausa mūsu lūgšanas? ”

no mācītāja Viļņa Gleškes uzrunas kristiešu draudzē Prieka vēsts 2. februārī Nāve, ej prom!

Netālu no rūpnīcas VEF atrodas kāda angāra veida būve — tā pati, kuras celtniecībai izsniegto 120 000 latu kredītu šai draudzei piederošā ekonomikas ministra Jura Lujāna kādreizējā darba vietā Hipotēku bankā apsprieda prese. Svētdienā ceļu uz Prieka vēsts namu atrast nav grūti — šodien uz turieni dodas daudzi.

Vestibilā pārlaižu acis nozares literatūrai. Džona Ostīna Ticīga cilvēka pirmā nepieciešamība un Mostošā paaudze. Toma Maršala Kristīgas vadības pamatprincipi. Edvīna Luisa Kola Drosme. Kaldinot čempiona raksturu. Tā paša autora Seksa svētums. Līgas Gleškes Kungs tavs ārsts.

Esmu atnākusi tieši uz dievkalpojuma sākumu: uz skatuves lielā zālē ar amfiteātra veidā novietotām krēslu rindām jau darbojas trīs vīri un viena meitene ar ģitārām, taustiņinstrumentālists un sparīgi lēkājošs solists. “Uz naidnieka nometni es devos, paņemt, ko viņš nozadzis man. Ir ienaidnieks likts zem kājām man. Sātans zem kājām man. Vai tici tam, ko man darījis tas Kungs? Viņš glāba mani, grēkus piedeva, uz cietas klints tad mani nolika, vai tici tam, ko man darījis tas Kungs?“ Dzied vokāli instrumentālais ansamblis, precīzāk — slavēšanas grupa Prieka vēsts. Cilvēki zālē kustas mūzikas ritmā.

No augšējās rindas, kur esmu nostājusies, var ideāli pārredzēt zāli. Man blakus stāv divas apmēram divpadsmit gadus vecas meitenes un puisis. Meitene, kas stāv tuvāk — gaišiem, lokainiem matiem un naivu bērna sejiņu — aizvērtām acīm dejo un klusu pie sevis kaut ko ātri runā. Šeit to sauc par “runāšanu mēlēs” [1. Pamatojot “runāšanu mēlēs”, tiek piesaukti Apustuļu darbi, 2:4 un Pāvila 1. vēstule korintiešiem 14:2,4.].

Visapkārt stāv cilvēki augšup paceltām rokām, viņu balsis saplūst neviendabīgā korī. Es arī pamēģinu darīt tāpat un nopriecājos, cik labi izdodas, tīri fizioloģiski.

Zālē ir vairāk sieviešu nekā vīriešu. Centrālajā sektorā pievēršu uzmanību sievietei invalīdu ratiņos ar izstieptām rokām, kas, atmetusi galvu pret ratiņu malu, atgādina aizlauztu tulpi. Cita sieviete ar sirmiem ilgviļņiem un zili baltu jaciņu ik pa brīdim velk ārā kabatlakatiņu. Ir daudz bērnu. Kad muzikālā daļa (to sauc par slavēšanu) beidzas, viņi teciņiem dodas uz bērnu dievkalpojumu.

Mācītājs maziem soļiem kustas pa skatuvi, runā skaļi un emocionāli un, šķiet, joko. Viņš stāsta par kāda zemnieka kaziņu, kam spalvā iemetušies kukaiņi un iekšējos orgānus pārņēmis iekaisums. Kaziņa tiek ārstēta tikai tad, kad vairs nevar izturēt. Tāpat esot ar cilvēku pievēršanos Jēzum.

Es baidos pierakstīt, jo katras rindas galā stāv pa draudzes loceklim, kam pie apģērba piesprausta kartīte Organizators, taču atceros, ka esmu nopirkusi grāmatiņu Mostošā paaudze, un sāku rakstīt tajā. Arī blondā meitene izvelk blociņu.

Dievkalpojuma vidū mācītājs pirmoreiz min terminu “sēšana”, un man jau itin drīz top skaidrs, kas ar to domāts. Viņš nevarot aicināt uz skatuves piecus iepriekšējā gadā visvairāk “sējušos” draudzes locekļus, jo tie atrodas komandējumā ārzemēs, taču lai nedomājot, ka citu cilvēku nelielie ziedojumi daudzos gadījumos nav līdzvērtīgi uzslavēto ļaužu prāvajām summām. Sēšana notiks pēc starpbrīža, kurā draudzei ir jādraudzējas. Cilvēki sasveicinās un apkampjas. “Es gribu dot tev hagu,” pēkšņi saka gaišmatainā meitene un apķeras man.

Sēšana izpaužas kā neuzkrītoši izdalītas aploksnes, kas pēc piepildīšanas jāmet apkārt palaistos zilos auduma maisos. Šo procedūru pavada viegls instrumentālas mūzikas fons. Ļaudis tiek aicināti iesaistīties: “Jūs, kas sapņojat kļūt par Dieva zvaigznēm, sākat degt kā mazas svecītes garderobē vai pie tīrīšanas darbiem,” saka mācītājs. Dievkalpojuma beigās viņš izdzen ļaunumu kādai vecākai sievietei, vicinot viņai virs galvas rokas un griezīgi kliedzot: “Nāve ej pfrooom, ej pfrooom, ej pfroom!Kristīgais taksists

Nedēļas vidū kādu nakti izsaucu taksometru, lai no Pārdaugavas tiktu uz Rīgas centru. “Tikai nevediet mani pa Salu tiltu, bet pa Akmens,” saku šoferim, pusmūža vīram ar apaļu seju, degunu un acīm. “Piedodiet, ka es to saku, bet viens jūsu kolēģis nesen tādu joku izspēlēja. Iznāk gandrīz divreiz ilgāk.”

“Es pa Rīgu nebraucu riņķu riņķiem,” atbild šoferis, un sāk stāstīt, cik tūkstošus kilometru viņš nobraucis Krievijas vidienē, muzicēdams cietumos. Viņš spēlējis taustiņinstrumentus un arī vadījis mašīnu, tā lūk. “Spēlējat ansamblī Ornaments?” muļķīgi jautāju. Nē, draudzes ansamblī, viņš atbild. Kas tā par draudzi? Jautāju es. “Novoje pokoļeņije,” saka vīrs.

Es esmu bijusi dievkalpojumā Prieka vēstī un varu kompetenti iesaistīties sarunā. “Mēs ar viņiem draudzējamies,” saka vīrs. — “Jā, tā jau ir tagad tāda zināma draudze. Ekonomikas ministrs arī ir no viņiem.” — “Jā, viņi visi ir mūsējie,” atbild taksists. “Mūsu mācītājs Aleksands Ļedjajevs ir draugs Ērikam Jēkabsonam. Un Šlesers arī iet tajā virzienā. Ar viņu viss kārtībā.”Svētīgs izrāviens

Svētdienas rītā pēc divām nedēļām baznīcā ierodos ar nokavēšanos, divpadsmitos. Kopā ar mani pie durvīm mīņājas kārtējā blondā meitene. “Jūs arī pirmoreiz? Mēs laikam kavējam. Tagad neērti iet iekšā,” viņa saka. Visas tuvākās krēslu rindas ir aizņemtas. Apmetušas loku līdz sānu stūrim, atgriežamies priekšējā sektorā. Tā ir mana iniciatīva, jo šoreiz esmu nodomājusi no skatuves teikto ierakstīt diktofonā. Tālāk, labajā pusē, sēž redzētā sieviete ratiņos, kuru jau pazīstu. Netālu no mums cita sieviete mācītāja sacīto tulko diviem nedzirdīgajiem.

Dievkalpojums šoreiz, šķiet, virzījies uz priekšu daudz ātrāk. Mēs esam atnākušas tieši uz sēšanu. Garām aizslīd zilie maisi. Mācītājs pateicas ziedotājiem un lūdz cilvēkus sasveicināties vienam ar otru. Mēs parunājamies ar kaimiņieni. Viņu sauc Inese, viņa mācās par biroja administratori. Viņu uz šejieni uzaicinājusi kolēģe no iestādes, kur Inese strādā praksē.

Tikmēr atsācies dievkalpojums. Esmu atnākusi īstajā brīdī, jo uz skatuves tiek aicināts neviens cits kā Juris Lujāns. Pelēkā uzvalkā ar pieskaņotu bītleni viņš izskatās ļoti neoficiāls, un tikpat labi varētu būt viens no sludinātājiem, jo raitos teikumos sāk slavēt Dievu: “Šodien būt par kristieti ir luksuss. Tev varbūt nav naudas nopirkt templi, bet tu tici Dievam un tev ir laba ģimene. Tev varbūt nav naudas nopirkt kristāla māju, bet tu tici Dievam, tu pielūdz Dievu un svētī ap sevi visus cilvēkus. Tu dzīvo kārtīgu un labu dzīvi. [..] Pagājušoreiz, decembrī, teicu, ka vajag lūgt par to, lai valdībā ir iespējams izveidot vienotu budžetu, un lai šis gads varētu tikt strādāts normālā veidā. Es pateicos par tām lūgšanām, jo tas noteikti ir viens no pamatiem, jo faktiski šī budžeta veidošana Ministru kabinetā ir gandrīz jau beigusies un ir izdevies atrast vajadzīgos risinājumus. Manuprāt, tas ir atkal liels, svētīgs izrāviens Latvijas valsts vispārējā augšupejā. Un vēl ir priekšā grūts laiks — februāris, marts, kad šis budžets tiek apstiprināts mūsu republikas Saeimā, un arī tas ir saistīts ar dažādām cilvēciskām ambīcijām, neizpratni, gudrībām, saskaņošanām. [..] Ziniet, ir dažas tādas praktiskas lietas, un kā vienu es gribētu minēt privatizāciju. Mums visiem jau gadus desmit tas saistās ar kaut ko negatīvu, ar kaut ko korumpētu, ar kaut ko riebīgu, un es esmu ļoti tieši atbildīgs par šo procesu. Man ir tāda sajūta, ka es esmu iemests lapseņu pūznī tieši pa vidu, jo neko nejaukāku nevienam uzticēt nevar. Jo tam uzreiz tiek pierakstīti zemteksti. Nevienu rīcību šajā procesā nevar veikt vienkārši tā — loģiski. Neviens — nedz žurnālists, nedz partneris, nedz kolēģis netic, ka tu to dari vienkārši tāpēc, ka tā būtu loģiski, pareizi un godīgi. Es gribētu, ka šajā gadā šis process beigtos un Latvijai tā būtu pagātnes lappuse. [..] Es varu jums apgalvot, ka valdība viņus gatavo kārtīgi un godīgi. Bet es redzu, ka ir pamodušies vairāki cilvēki, ietekmīgi cilvēki, kas mēģina šo procesu totāli izjaukt, ietekmēt, sanaidot… It kā dēļ šiem dažiem objektiem tiek jau runāts par šķelšanos valdības partiju starpā. [..] Un mums vajag spēku un izturību iziet tam cauri godīgi un nopietni. Un notiks daži notikumi tūliņ nākamajā nedēļā, tuvākajās divās nedēļās būs ļoti būtiski notikumi. Un tā ir lieta, ko vajag nest uz lūgšanām, tā ir lieta, ko vajag nest ticībā. Un atkal, atkal es tev saku — netici tam, ko raksta, kladzina vai runā, stāstot, ka tur ir tādas vai šitādas intereses. Netici, ja tu lasi par mani! (Klausītāji smejas.) Es nezinu, vai šeit nesēž kāds žurnālists, kas pēc tam atspoguļos kaut kur presē, ka viņš tur to un to teica, un ka tas noteikti bija tā un tā domāts. Redziet, ir kāds politiskais spēks, kurš šobrīd ir noalgojis četrus no labākajiem PR speciālistiem ar mērķi tikai un vienīgi sēt negatīvo par koalīcijas partiju ministriem. Tas ir piemērs par veselības ministru — es varu droši apgalvot, ka tā lielākā daļa informācijas ir totāli apmelojumi. [..] Tas ir patiešām grūts process, bet man ir stingra pārliecība, ka mēs to kopīgi paveiksim un izdarīsim. Mums ir šī vienotība, bet mums vajag šo lūgšanu spēku arī. Tāpēc, mīļā draudze, tev nebūs iespējas atslābt, kamēr vien es tur būšu un vēl no mums tur būs! (Balsu murdoņa.) Un es ticu, ka mēs runāsim gan par brīnišķīgiem notikumiem, gan par priecīgiem notikumiem, gan arī būs tā, ka es teikšu: “Bet redzi, tajā pašā laikā šīs pasaules valdnieks ir stiprs nepaklausības bērnos. Tas ir tumsības gars, pret ko var stāties ar gaismas garu.” Tā ir mūsu privilēģija, mēs esam kristieši, un es domāju, ka lielā mērā no mūsu lūgšanām un ticības ir atkarīgs tas, kas redzamajā un praktiskajā pasaulē notiek ārā tur uz ielas. Paldies, lai Dievs jūs svētī un stāviet par mums!” (Dimdoši aplausi.)

Mācītājs Gleške aicina draudzi lūgt par Āri Auderu. Viņa runāto nevar sadzirdēt cilvēku kliedzienu jūklī.Pēdējā pietura

Nākamās svētdienas dievkalpojumā tiek pieminēta iepriekšējās reizes produktīvā lūgšana veselības ministra sakarā. Vilnis Gleške, lūdzot svētību draudzes namam un cilvēkiem, sabrūk asarās: “Es esmu tas, kurš ir jūs radījis, nekaunieties, nebaidieties!” Dievkalpojuma gaitā pa brīdim iejaucas kāds pārlieku aktīvs puisis, visnegaidītākajos brīžos izkliekdams: “Āmen!” un “Aleluja!” “Nu, nebiedē cilvēkus,” pēc viena no šādiem iznācieniem mācītājs pārtrauc emocionālo sprediķi. Publika atsaucas ar smiekliem.

“Šodien ir mēneša pirmā svētdiena, kad mēs baudām tā Kunga nāves piemiņas mielastu,” saka mācītājs. “Ar ko mēs, kristieši, atšķiramies no nekristiešiem? Mēs nepīpējam, nedzeram, nepārkāpjam laulību, un ir reizes, kad televizora ekrānā kaut ko rāda, bet mēs izslēdzam ārā vai pārslēdzam uz citu kanālu.

Nē, mēs dzeram. Tūlīt dzersim mazliet. Mēs dzeram visu, kas vien dzerams, izņemot tehniskos šķidrumus — spirtus un benzīnus, un naftas, un visādas tādas lietas. Mēs dzeram kefīrus un bērza sulas un… Cido un Coca-Cola un Gutta, un mums tas neko nedara. Šis biķeris ir Jaunā Derība,” viņš, paceļot rokas, svētī lielākus dzērienu traukus, paplātes ar mazām stikla glāzītēm un baltmaizes gabaliņiem. Ar netīru sirdsapziņu apēdu man pasniegto maizi un izdzeru glāzīti, ko iznēsā organizatori. Garšo pēc ķiršiem.

Šoreiz diktofonu ir ievērojuši. Vispirms man par to aizrāda priekšā esošā meitene, tad viens no organizatoriem. Nākas atklāt, ka esmu žurnāliste. Man stāsta par kādu manu kolēģi no televīzijas, kurš nācis šurp filmēt nevis visu draudzi, bet tikai dīvaiņus, tādus kā skaļais “aleluja” saucējs. Saku, ka novērtēju draudzes iecietību, pieņemot un paciešot cilvēkus, kam vienā otrā gadījumā būtu vajadzīga nopietna palīdzība, ko sociālie dienesti nespēj sniegt. Mani aizved pie Gleškes. Viņu tik un tā biju domājusi uzrunāt, lūdzot interviju. Mācītājs atbild, ka parunās par šo lietu ar Dievu. Nezinu, kā Dievs, bet mācītājs interviju man atteica.

Draudzes ziņojumu dēlis ir mana pēdējā pietura Prieka vēstī. 10. februārī plkst. 19.00 — sapulce uzņēmējiem. 10. februārī — Vīrieša nepārvērtējamā loma sava bērna dzīvē. Vīru sapulce ar Dr. Paul Donald Burge un Hans Gabre no Upsalas universitātes Dzīvības vārda. 15. februārī plkst. 19.00 — Raimonda Macata džeza grupa un pantomīmas meistars Carlos Martinez.Trīs intervijas par Prieka vēsti

Brīvība neatbildēt

Intervija ar Juri Lujānu

Ieva Puķe: Kā jūs nonācāt pie Dieva?

Juris Lujāns: Uz šo jautājumu var ļoti vienkārši atbildēt — es esmu ticīgs nu jau deviņus gadus, precīzu atskaites punktu pat vairs jau nevaru pateikt, un tā ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Es ticu Bībeles Dievam, es ticu, ka Dievs ir reāla būtne, un šeit ir tā vieta, kur es sastapos ar Dievu, šeit ir arī tā vieta, kur es sastopos vēl tagad ar Dievu. Dievkalpojums ir tā reize, kad Dievs nāk pie saviem cilvēkiem. Es cenšos saprast, kā tas ir, ko tas nozīmē, tāpat kā ir fiziskie likumi, es ticu, ka ir arī garīgie likumi un… Nu, tā ir kā elpa. Esmu dzirdējis tādu labu teicienu, ka, nu jā, ar Dievu var būt tāpat kā ar gaisu — viņa trūkumu var just tikai tad, kad viņš beidzas.

Puķe: Vai Prieka vēsts ir jūsu pirmā reliģija?

Lujāns: Jā. Vienīgā draudze. Pazīstams cilvēks mani uzaicināja atnākt paskatīties dievkalpojumu. Un… mani tas interesēja. Es nebiju nekādos meklējumos, nekādos tādos sarežģītos jautājumu risinājumos, es vienkārši atnācu uz dievkalpojumu VEF kultūras pilī. Viss, un tā es tur paliku.

Es neeksperimentēju… Es neesmu staigājis, kā rīkodams draudzēm skaistumkonkursu — uz vienu baznīcu, uz otru, uz trešo… Es pietiekami labi pārvaldu konfesionālās nianses… Beidzamajos gados man ir bijusi iespēja būt ļoti daudzās draudzēs, es esmu bijis gan pie luterāņiem, gan pie baptistiem — jau kā aicināts cilvēks, kā draugs.

Puķe: Kā Prieka vēsts pārstāvis?

Lujāns: Nu tā… nu tā… es tomēr esmu kalpotājs. Es runāju, ka es varu dalīties ar garīgo vārdu, es pazīstu diezgan daudzus mācītājus un cilvēkus. Redziet, nevar teikt, ka Prieka vēsts ir kaut kāda reliģija. Tādā teoloģiskā izpratnē reliģija ir kristietība. Prieka vēsts nepieskaita sevi nevienai tradicionālai kristiešu konfesijai. Mūsdienīgi to ir saukt par brīvbaznīcu. Jā, tā ir brīvbaznīca. Tā nesaka, ka pieder kādai, teiksim, katoliskai dogmatikai vai luteriskai, vai baptistiskai, vai Septītās dienas adventistiem, vai pareizticīgajiem, vai Vasarsvētku draudzei, vai piecdesmitniekiem, pentakostiem, vai metodistiem — tie visi ir kristīgie novirzieni.

Puķe: Tātad Prieka vēstī ir elementi no dažādām reliģijām?

Lujāns: Nedomāju viss. Šeit, manuprāt, ir tikai kristietība.

Puķe: Bet runāšana mēlēs — vai jūs pats arī to piekopjat?

Lujāns: Jā, man ir šīs spējas. Jā, bet viņa ir bibliskā. Vajag atvērt Bībeli, un tur viņu var ieraudzīt. Un šī lieta ir pilnīgi visām konfesijām, cik man zināms… Bet šai runāšanai mēlēs nevar piešķirt kaut kādu īpašu vietu. Bībele saka, ka tā nav obligāta. Teiksim, ja jūs esat šeit, dievkalpojumā, jums taču neviens nesludina mēlēs.

Puķe: Kad jūs pats runājat mēlēs?

Lujāns: Lūdzot Dievu.

Puķe: Vai mūsu valdībā pietiek Dieva?

Lujāns: Nu, ziniet, tas ir tāds pārāk smalks jautājums. Katrā ziņā Latvija ir kristīga zeme, ja tas tā nebūtu, tad 18. novembrī visa valdība nedotos uz baznīcu, Ziemassvētkos nerunātu prezidente. Jautājums ir, vai cilvēki piekopj kristietību savā dzīvē. Bet tā ir brīva izvēle. Bībelē Dievs respektē mūsu izvēli. Es kā kristietis uzskatu, ka tā ir tava brīvība — ticēt, neticēt, pieņemt, nepieņemt. Neviens tevi ar varu nekur nedzen iekšā un neviens ar varu tevi nedzen prom.

Puķe: Skatoties uz bērniem un pusaudžiem, kas šeit ir tādā… reliģiskā transā, domāju, vai viņu vecāki zina, kam viņu bērni ir pievērsušies. Vai vecākiem jābūt informētiem, ka bērni te nāk?

Lujāns: Jā, domāju, ka līdz 18 gadiem obligāti. Manuprāt, arī likumdošana pie mums to prasa. Tā kā… šajā ziņā es nevaru komentēt nevienu konkrētu indivīdu, bet pieļauju, ka šad un tad šajā brīdī rodas kaut kādi konflikti.

Bet es domāju, ka vecāku un bērnu attiecībās arī pavisam citās jomās jūs atradīsiet daudzas sociālas problēmas. Nu, teiksim, vai kādas rokgrupas fanu klubs grupas uzstāšanās laikā nav transā — ja jūs tā to saucat? Es gan apšaubu, ka tas ir transs vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā arī ir neizvērtējama lieta. Viena no manām izglītībām ir augstākā izglītība mārketinga psiholoģijā. Es pietiekami labi pārvaldu psiholoģiju un varu pateikt viennozīmīgi — tā nav hipnoze… Tas vairāk tāds, nu… Nu, nezinu, aizejiet ar slēpto kameru nofilmējiet viena, teiksim, basketbola mača tribīnes un pasakiet, ka tas bija nofilmēts, teiksim, dievkalpojuma laikā. Jūs dzirdēsiet tos pašus apgalvojumus.

Puķe: Jūs pats spējat vai mēdzat nonākt transa stāvoklī?

Lujāns: Nē, nekādā gadījumā. Es to uzskatu par provokatīvu jautājumu, jo tas uzreiz velk uz kaut kādu komentāru pēc tam. Nu nav transs. Es nezinu, par ko jūs runājat. Vai jūs zināt, ko nozīmē transs? Vai jūs varat man izskaidrot medicīniski, ko nozīmē transs? Es jums varu.

Puķe: Jā?

Lujāns: Nē, es neskaidrošu vienkārši tāpēc, ka es to zinu. Man liekas ļoti absurdi, ka medijos anonīmi komentē to vai citu rīcību. Beigu beigās, paldies Dievam, mēs dzīvojam brīvā valstī, mūsu Satversme paredz ticības un reliģijas brīvību. Kā jūs ievērojāt, šeit pie durvīm neviens neprasīja jums personību, nepārbaudīja, vai jūs atbilstat vai neatbilstat. Tā kā es domāju, ka šādi jautājumi ir diezgan diskriminējoši. Man ir brīvība neatbildēt.

Puķe: Es skatījos uz cilvēkiem un mēģināju noteikt, kādi cilvēki šeit nāk?

Lujāns: Jūs šeit sastapsiet jebkuru sociālo slāni, jebkuru vecumu, jebkuras jomas pārstāvi, tomēr pārsvarā šeit ir vienkārši ļaudis.

Puķe: Bet šeit ir arī ministrs, cilvēks ar vairākām augstākajām izglītībām.

Lujāns: Jebkurā baznīcā tā ir. Aizejiet šodien uz jebkuru citu dievkalpojumu, jūs tur sastapsiet to pašu. Aizejiet uz Mateja baptistu draudzi, tur arī ir ministrs. (Smejas.) Tur arī ir veci un jauni un varbūt ir kādi, kas ir nākuši kādreiz šeit, bet tagad iet tur.Personību restaurācija

Jāni sporta jakā (24 gadi) un kalsno Vari uzvalkā (33 gadi) satiku Prieka vēsts ēkas pagrabstāvā iekārtotajā kafejnīcā. Abi klusējot pie viena galda dzēra tēju.

Jānis: Es kādreiz biju neticīgs. Uz ielas mani satika cilvēki, sāka evaņģelizēt, no Bībeles kaut ko nolasīja. Šeit es Jēzu pieņēmu. Mana situācija bija galīgi, nu… var teikt, pēdējais… Uz ielas dzīvoju.

Puķe: Kāpēc dzīvoji uz ielas?

Jānis: Nu, lieta tāda, ka neesmu rīdzinieks. Atbraucu darba meklējumos… jau četri gadi, un beidzot kaut kas sāk kustēties ar dievpalīgu uz priekšu. Ceru, ka pavasarī varēšu īrēt dzīvokli. Nevis ceru, tā būs.

Puķe: Tev nebija izglītības, lai atrastu darbu?

Jānis: Nē, izglītības vispār nekādas nav. Es tagad ceru uz bezdarbnieku kursiem. Man it kā piedāvāja par pavāru iet. Esmu ar mieru. Arī noderīga profesija. Pusgadu laikam šeit, draudzes namā piestrādāju celtniecībā. Lai nevajadzētu blandīties pa ielām.

Puķe: No kurienes tu esi?

Jānis: No Jēkabpils rajona. Ir tāda reliģiska organizācija Zilais krusts Maskavas ielā 336. Tur es pašlaik mitinos. Tur, patversmē bija tāda sistēma, ka divus mēnešus nodzīvo par velti, tad ir jāmaksā. Četrus mēnešus vēl var par maksu dzīvot — deviņi lati mēnesī… Bet tad… lielajā aukstumā… uz Zilo krustu — vienkārši man Dievs lika kaut kā sirdī uz turieni… pats nezināju. Beigās man sociālie teica: “Tu esi lielu plusu sev dabūjis.” Saku: “Kādā ziņā?” — “Tev tur nevajadzēs maksāt. Par velti vismaz līdz martam varēsi dzīvot, paldies Dievam!” Bet es domāju, vienkārši tāpēc, ka tur kristieši ir.

Puķe: Tu nebiji kristietis pirms Prieka vēsts?

Jānis: Ui, nebiju es… atceros, ilgi un dikti stīvējos pretī. Neticēju vispār, ka tāds Dievs eksistē. Cilvēks no pērtiķiem cēlies, tā un šitā! Tagad man smiekli nāk par to.

Puķe: Kas tev lika noticēt?

Jānis: Likās, ir tur kaut kādas sakarības. Sākumā nācu tikai dēļ slavēšanas. Man slavēšana ļoti patika — kā tur dzied uz skatuves skaisti. Vienīgā draudze, kur es varu iet. Es Jaunajā paaudzē biju, Labajā vēstī — tur man nepatika. Es domāju, nu, es latvietis esmu, man vajadzīga latviešu draudze.

Puķe: Ko tev dod Prieka vēsts?

Jānis: Garīgo enerģiju.

Puķe: Arī materiālu palīdzību?

Jānis: Jā. Ja paprasa, tad iedod. Citreiz pašam nevajag prasīt, viņi pienāk klāt un saka — es tev gribu to vai to iedot! Dievs rūpējas par mani. It kā… ja Dievs uz viņiem runā, ka jāiedod, tad iedod.

Puķe: Vai nāk arī cilvēki, kuri tikai grib izmantot šo pasākumu?

Jānis: Jā, es domāju, ka ir tādi cilvēki, kas nāk tikai tāpēc, ka… citi pasaka, ka šeit var naudu dabūt… Esmu pats novērojis, viena meitene dievkalpojuma beigās atnāk, tad viņa staigā un visiem naudu prasa… Viņa ir alkoholiķe, narkomāne… Viņai laikam nav no Dieva bail.

Ir jau rakstīts Bībelē laikam vienā vietā: “Sātans savus ļaudis arī iesūta pie Dieva bērniem baznīcā.” Kā ieiet tajās baznīcās, viņi nostājas pie tās ikonas un visu enerģiju, ko tur cilvēki atstājuši, savāc. Tā ka viņi nemaz no baznīcām nebaidās. Nāk tik iekšā.

Varis: Es senāk dzīvoju kaut kādu vāju dzīvi… Pats biju vājš, bailīgs. Biju nokļuvis atkarībās. No visādiem… alkohola un no medikamentiem, vārdu sakot. Vajadzēja meklēt kaut kādu spēku… Tad es ieraudzīju, ka sākas kaut kāda garīgā dzīve. Tas bija padomju laikā, laikam… Sovetskaja molodjož publicēja par NLO, par šķīvjiem. Tā sākās tie garīgie meklējumi… Pēc tam izdeva Permskij triugoļņik — sāka iznākt tāds žurnāls vai avīze. Tad sāku redzēt, ka tur visādas tādas lietas ir… tādas pārdabīgas, kas šķiet aizraujošas. Tur mazliet par Dievu bija, bet ne īsti kaut kā, vārdu sakot. Pamazām nogāju līdz šejienei. Sapratu, ka ir okultisms, domāju, ka tas kaut kas stiprs ir, ka ir jāiet tur iekšā. Nobriedis biju pirkt kaut kādu okultisma grāmatu, gāju uz tuneli stacijā… Domāju, nu, vārdu sakot, ņemšu ciet un… kaut ko vajag man garīgi stipru. Bet trāpījos tieši uz evaņģelizācijas pasākumiem. Viņi sludināja par Jēzu… Tā bija sestdiena, nākošajā dienā aizgāju uz draudzi. Tas bija vēl vecajā vietā pāri Daugavai, Kuģu remonta rūpnīcas kultūras namā laikam… Pirms 11 gadiem. Kad iegāju iekšā draudzē, pārkāpu pāri slieksnim, sevī dzirdēju vārdus: “Šeit ir tas, ko tu meklē! Šeit ir tavas mājas.” Tā visu laiku esmu palicis pie draudzes. Protams, arī agrāk mamma teica, ka ir Dievs, ir elle, velns un tādas lietas, ome bija mazliet ticīga… mazliet šo to… iemācīja vienu lūgšanu. Kad piedzēries gāju mājās, tad es arī lūdzu Dievu, lai viņš mani pasargā no soda, vārdu sakot… no senčiem… Senči it kā neredzēja, ka es esmu galīgi piedzēries, neuzķēra.

Puķe: Šajos 11 gados esi aizmirsis par alkoholu vai arī ir bijuši klupieni?

Varis: Ir bijuši klupieni.

Puķe: Vai Prieka vēsts vispār atļauj dzert?

Varis: Ne jau Prieka vēsts… Rakstos ir teikts: “Viss man ir atļauts, bet ne viss der.” Priekš kam jālieto tas, kas neder vai nogalina?

Puķe: Vai tev neliekas, ka šī ir tava jaunā atkarība?

Varis: Precīzāk uzdod to jautājumu.

Puķe: Nu, cilvēks var būt atkarīgs no narkotikām, var būt atkarīgs no cigaretēm, un nevar to atmest. Tāpat viņš var būt atkarīgs no reliģijas.

Varis: Tā ir jābūt. Ja cilvēks ir saprātīgs un grib dzīvot, un grib pareizi dzīvot, tad viņam nav citas izvēles. Jēzus teica: “Es esmu ceļš uz patiesību un dzīvību.”

Puķe: Kas tu esi pēc profesijas?

Varis: Apdares darbu meistars.

Puķe: Vai saviem darba kolēģiem stāsti, ka tu šeit nāc?

Varis: Pie iespējas es draudzi uzreiz nelieku priekšā, jo tas nav būtiskākais. Piederīgie un draudze neglābj. Spēcīgākais faktors ir Jēzus Kristus, kas glābj un maina cilvēkus. Pārmaina personības. Pilnīgi restaurē.Tas ir tas, ko biju vēlējusies

Dailes teātra aktrise Maija Doveika intervijās ir pieminējusi piederību Prieka vēstij. Ar viņu dievkalpojumos nav iznācis satikties. “Tur jau ir daudz cilvēku,” Maija smaida, uzrunāta kādā Rīgas centra kafejnīcā.

Puķe: Tu teici, ka cilvēki par Prieka vēsti runā visādas muļķības.

Maija Doveika: Jā. Pamatmeli ir, ka tā saucas “sekta”, bet tās nu gan ir totālas muļķības. Es, protams, to nevaru pierādīt no zinātniska viedokļa — vai tā ir atzīstama reliģijas nozare vai sekta, safabricēta organizācija. Pamata postulāts, kāpēc tā noteikti nav sekta — tā balstās tikai uz to, kas rakstīts Bībelē, atmetot jebkādus rituālus, jebko, kas ir…

Puķe: Samākslots?

Doveika: Nezinu, rituāli man vispār… Starp citu, kādreiz, kad gāju uz luterāņu draudzi, man bija ar to problēmas. Ir tās grāmatiņas, kur ir dievkalpojumu kārtība ar visiem tiem dziedājumiem — man tas likās tik nedzīvi! Tas ir tāpat kā skolā likt bērniem no galvas mācīties dzejoli. Prieka vēsts mani pilnīgi nošokēja. Ieraudzīju cilvēku pārliecību, ka viņi arī to saņem, ko viņi lūdz. Tur dzīvības koeficients ir ļoti augsts. Par sevi arī varu teikt, ka saņemu ļoti… nesalīdzināmi daudz.

Puķe: Vai vari pateikt, ko tu tur meklē?

Doveika: Es meklēju attiecības ar Dievu, bet to esmu darījusi apzināti no kādiem padsmit gadiem. Esmu redzējusi melus, kad cilvēki it kā runā vienu un tūliņ iziet ārpus baznīcas sienām, un sāk runāt, darīt, dzīvot pilnīgi citādāk. Tur neviens nav vainojams. Produkts, ko ražo atzītā baznīca, ir reliģozs cilvēks, kam ikdienā ir ļoti grūti dzīvot. Viņam nav praktiskās ticības, viņam ir tā, kas saistīta ar kaut kādām dogmām, rituāliem. Bet produkts, ko ražo Prieka vēsts, ļoti palīdz cilvēkam dzīvot sabiedrībā, dzīvot cilvēkos, dzīvot reālu dzīvi ar ticību Dievam.

Puķe: Prieka vēstī esi arī kristīta?

Doveika: Jā, man ir bijušas ūdenskristības. Vasarā, augustā, pēc nepilna mēneša, kad aizgāju uz turieni pirmoreiz. Tas bija ezerā. Viņi iegremdē… Tas ir no vārda “bap” — baptistu draudze no tā ir radusies — tas nozīmē “pagremdētie, iegremdētie”. To arī var saukt par rituālu, bet tas ir tik novienkāršots, ka tur nekā tāda nav.

Puķe: Vai uz Prieka vēsti tu aizgāji nejauši?

Doveika: Nē, biju vienreiz aizbraukusi līdzi mammai uz dāvaniņu projektu — viņiem ir tādi projekti — no ārzemēm, no Amerikas laikam, ir atsūtītas bērniem dāvanas, viņi rāda bērniem izrādīti par tēmu Dievs, attiecības ar Dievu, Dieva mīlestība. Mani tas ļoti aizkustināja, jo es pati tad mācījos aktieru kursā, man likās, ka… tas ir ļoti foršā līmenī, ar milzīgu atdevi. Pēc tam biju uz dievkalpojumu vai koncertu — biju tik drausmīgi apmulsusi! Neslēpšu, es arī sākumā domāju, ka tā ir sekta.

Aizgāju uz vienu no dievkalpojumiem, kur pat līdz beigām neizturēju, jo man likās, ka… Jutu, ka gaiss ir pārlādēts ar kaut kādu enerģiju. Pozitīvu enerģiju, kas man bija šoks, jo negatīvu enerģiju var just ļoti daudz kur… Aizskrēju prom, pie sevis pateicu: “Es tur neiešu.” Tur ir kaut kas… es nevaru tur iet. Pēc tam vienu rītu vasarā, augustā, pamodos un, neskatoties uz to, ka naktī biju gulējusi pāris stundas, sapratu, ka man uz turieni ir jābrauc. Šobrīd varu pateikt, ka mani būtībā pamodināja Svētais gars — man ir jābrauc! Sapratu, ka esmu nodzīvojusies tik tālu, ka negribu vairs dzīvot tā, kā dzīvoju. Ne mirkli neesmu nožēlojusi. Tas bija tieši tas, ko biju vēlējusies.

Tikko no tā visa atbrīvojos — no skepses, snobisma… Tu visu nomet nost un strādā ar sevi, ne ar to, ko citi dara apkārt… Tad es arī sajutu to, ko es gribēju sajust. Es tiešām sajutu Dieva klātbūtni. Tur baidīties nav no kā.

Vēl mums ir tā saucamā šūniņa, mājas grupa, kur mēs, meitenes, reāli runājam par dzīves lietām, par problēmām, ar ko netiekam galā… Ne par velti ir tā, ka, jo tu vairāk sāc meklēt Dievu, jo tu vairāk no viņa atrodi, jo tev sākas tādi lielāki… otru spēku uzbrukumi. Cilvēki ļoti kļūdās, uzskatot, ka jācīnās ar cilvēkiem, priekšmetiem, lietām, ar attiecībām. Īstenībā tā cīņa notiek pilnīgi citā sfērā, un mēs esam tikai šaha figūriņas. Bet mēs varam būt arī kaut kas vairāk. Un tur ir tā labā vēsts, ka tu pēkšņi no cilvēka, kurš ir tikai figūriņa kaut kāda spēka rokās… Tu kļūsti par Dieva bērnu, un, kā Bībelē rakstīts, zem tavām kājām paliek visi ļaunie spēki, tev vienkārši jāiemācās ar to darboties. Nevis mocīties ar apziņu, ka tu esi nabaga grēcinieks. Kādreiz man bija tāda sajūta — kad es krītu, tad es tur arī guļu. Es nevaru piecelties. Savukārt šajā vietā, kur esmu, tev iemāca kāpt pāri tam. Celties kājās, neskatoties ne uz ko.Gatavība pārmaiņām

1991. gadā reģistrētā Prieka vēsts ar aptuveni 1000 locekļiem nav lielākais no Latvijas jaunajiem, tā sauktajiem harismātiskajiem [2. No grieķu vārda charismata — gara dāvanas, dievišķs svaidījums, spējas.] reliģiskajiem virzieniem. Skaita ziņā šo draudzi ievērojami pārspēj arī tajā pašā gadāreģistrētā Jaunā paaudze, kam jau 2001. gadā bija ap 4000 sekotāju un 1994. gadā reģistrētā Labā vēsts.

Pēc reliģiju pētnieces Solveigas Konkovas-Krūmiņas teiktā, Latvijā harismātiskā kristietība pārceļoja no Zviedrijas, kur darbojas Ulfa Ekmana vadītais koncerns Dzīvības vārds. Ulfs Ekmans astoņdesmitajos gados studēja Keneta Heigina Bībeles skolā Oklahomā, kas piedāvā labklājības teoloģiju — ar ticību var panākt milzu lietas, un jau šajā dzīvē — materiālu labklājību, veselību, labas attiecības ģimenē.

Latvijas harismātiskajās draudzēs izpaužas arī citas ietekmes. Saldus Dzīvības vārds saistīts ar Toronto lidostas baznīcu, kas pieder pie ļoti ietekmīgas Vīna kalna baznīcu apvienības, kam raksturīgas tā saucamo “svēto smieklu” izpausmes. Deviņdesmito gadu beigās parādījās ziņa, ka Toronto lidostas draudzes locekļiem mutē pēkšņi izauguši zelta zobi. Viņi bija lūguši, lai Dievs parāda savu eksistenci, dziedinot viņu mutes. Par šo brīnumu tika savāktas apmēram 900 liecības. Reliģijas pētnieki tā arī nesaprata, vai tas ir liela mēroga blefs vai patiesība.

Reliģijas pētnieki uzskata, ka 21. gadsimtā paredzams tieši harismātiskās kristietības uzplaukums. Patlaban pasaulē ir ap 400 miljonu harismātisku ticētāju.

Harismātiskās draudzes ir maza sabiedrība sabiedrībā, taču tās ir arī vērā ņemams spēks. Pirms Rīgas Domes vēlēšanām gan Prieka vēsts, gan Jaunā paaudzes dievkalpojumos tika paziņots, par kuru kandidātu kurā sarakstā jābalso. Saskaitot balsis, tās atbilda draudzes locekļu aptuvenam skaitam. Latvijā kristīgi, rietumnieciski orientētas reliģiskās grupas ir labi organizētas un cenšas reģistrēties. Austrumnieciski orientētajām grupām oficiālais sevis apliecināšanas aspekts nav tik svarīgs.

Latvieši vienmēr ir uzsvēruši savu indoeiropeisko izcelsmi, varbūt tādēļ Austrumu mācības tiek uztvertas ar lielāku iecietību. Teiksim, tiek pievērsta uzmanība ministram, kas pieder Prieka vēstij. Vai sabiedrības attieksme būtu citāda, ja šis ministrs būtu budists vai džainists? Tad mēs teiktu — viņš ir ļoti oriģināla personība, viņam ir dziļi garīgie meklējumi. Tas neizpaustos kā politisks skandāls.

Jaunās harismātu draudzes atbalsta Rietumu vērtības un globalizācijas procesu, izmanto audiovizuālos tēlus, kuri nes priekšstatus par masveidā atzītu ticēšanas veidu — pēc viņu domām, jaunāko un progresīvāko.

Runājot par desmitās tiesas maksāšanu, nav tā, ka cilvēki to darītu bez lielas domāšanas. Kāds jauns cilvēks stāsta, ka viņš kādreiz mēnesī varējis ziedot 30 santīmus, tagad viņš jau var ziedot 30 latus. Kaut kas viņa dzīvē ir mainījies! Nemaz tik atšķirīga nav psihoterapeitu izvirzītā prasība — ja cilvēks grib mainīties, atrisināt savas problēmas, tad katru nedēļu jāmaksā nopietnas summas. Tad jāizšķiras, vai tā ir samaksa ārstam vai ziedojums pārvērtību procesam. Psihoterapeiti uzsver, ka bez gatavības ieguldīt savus līdzekļus šis process vienkārši nenostrādātu. Tā ir gatavība uz ļoti augstām likmēm.No Viļņa Gleškes runas Prieka vēsts dievkalpojumā

Tas pretrunu laiks ir ļoti, ļoti tuvu. Un aiz tā ārējā miera, aiz tās ārējās it kā kārtības, kas sola ienākt pasaulē ar Jauno Eiropu, ar visādām Apvienotajām Nācijām, visu milzīgo tautu savstarpējo procesu un rīcības koordināciju… Viņš īstenībā ir ļoti mānīgs miers, jo aiz tā visa stāv pretrunas, visvisādas slepenas vienošanās, slepenas intrigas un intereses, kas ir šo tautu valdībām un atsevišķiem grupējumiem. Tas miers jūs nedrīkst piemānīt. Jums ir jādzird ar savām garīgajām ausīm un jāzina, ka laika ir maz. Ka tā galējā cīņa, galējais tāds… kulminācija, ka tā galējā izšķiršanās ir tuvu, ļoti tuvu. Un tas Kungs grib, lai viņa ļaudis ir gatavi. Viņš zina, viņš zina, ka viņš ir grēcinieks. Tas Kungs zina, ka viņš savu darbu padarīs līdz galam.

[..] Pēdējos laikos būs grūti laiki, un viņi tādi būs. Viņi būs tādi tādēļ, ka cilvēkiem būs grūti saprast un būs grūti izšķirties. Pretrunas starp Velna valstību un Dieva valstību — viņas kļūst arvien aktuālākas, un cilvēki, kas dzīvos ar katru kāju savā valstībā, viņi tiks plosīti, viņi nevarēs īsti saprast — ko darīt, kā rīkoties. Viņi nebūs gatavi tai pēdējai, izšķirīgai dienai. Bet jūs būsiet gatavi!

[..] Un vēl tas Kungs saka, ka šī valsts un šī tauta ­— viņa ir īpaši izredzēta. Viņa nav nekādā veidā labāka par citām, viņa nav nez kādā veidā īpašāka un augstāka, nē… bet Dievam ir bijis mērķis pie šīs tautas, un tas ir iemesls, kāpēc šī tauta ir cietusi tik daudz, kamdēļ tik daudz asinis ir izlietas un tik daudz vajāšanas un zobeni ir nākuši uz šo zemi — cerībā iekarot un pakļaut un paverdzināt to. Bet Dievs vienmēr smejas pēdējais, un Dievs ir devis šos atspirgšanas laikus, un tie nav vienkārši ekonomiskās brīvības laiki, tas nav vienkārši politiskās pašnoteikšanās laiks, tas ir Dieva dāvināts atspirgšanas laiks šai tautai,— lai jūs atliektu savas muguras, lai jūs iztaisnotu savas domas, lai jūs atjaunotu savas dvēseles. Jūs neesat radīti vergi! (Kliedz.) Jūs esat stipra nācija, jūs esat svaidīti cilvēki, jūs varat spēlēt ļoti nozīmīgu lomu tautu saimē. Dievs jums ir piešķīris un viņš ir devis šos laikus jums. Un jūs redzēsiet, ka savā ziņā visās tajās lietās — tais nacionālajās lietās un politiskajās lietās — šī valsts spēlēs savu lomu, un tā ir pateicoties Dieva žēlastībai un pateicoties Dieva labvēlībai un Dieva aizsardzībai, apsardzībai, kuru viņš ir dāvinājis šai zemei.

Bet ir vēl viena lieta, kur Dievs runā konkrēti par šo gadu. Šis gads — viņš ir tā kā tāds atelpas gads, šis gads, ko Dievs jums dod, tas nav domāts gads, ko jūs apguļaties zem vīģes kokiem un vienkārši skatāties griestos, skatāties debesīs un sakāt: “Alelujā, beidzot mēs varam te vienkārši bezrūpīgi pavadīt savu laiku!” Tas nav tā domāts, tas ir domāts smags darba gads. Bet tas būs pļaujas gads, kad darba ir pilnas rokas, kad ir tāds stress, kad ir jāzina, kurp skriet — turp, turp, turp? Iespēju ir tik daudz, bet neuzlūkojiet to ar nopūtu, jo Dievs ir piešķīris jums šo… šo… šo pļaujas gadu. Šis būs gads, kad lietas nāks viegli. [..] Jums jābūt nomodā šajā gadā, jo viens un otrs aizrausies — aizrausies vienkārši ar iespējām un iegrims darbos, un aizmirsīs, aizmirsīs, no kā nāk šis gads, un aizmirsīs nostiprināt savas attiecības ar Dievu,— ar to, kas viņam dod veiksmi un spēku sagādāt labklājību.

Jūs redzēsiet šeit no sava vidus cilvēkus, kas pacelsies šī gada laikā, cilvēkus, kas atplauks savās personībās. Visi tie šeit, kas ir kompleksaini un kas bīstas savās dvēselēs — mīļie, jums nav ko bīties, nolieciet savas bruņas pie malas, atvelciet žalūzijas saviem dvēseļu logiem! Jūs esat spilgti cilvēki, jums ir dotas dāvanas un jums ir dots spēks, lai jūs tās realizētu un nekaunētos no sevis un nekaunētos no manis. Tāpēc, kad jūs kaunaties no sevis, jūs kaunaties arī no manis. Jo es esmu tas, kurš esmu radījis jūs, nekaunieties, nebaidieties!

[..] Šis ir jūsu gads, manas dāvanas gads jums. Tas nenozīmē, ka tas ir vienkārši bezrūpības gads — tas ir dubultatbildības gads, tas ir dubultdarba gads, tas ir mans gads… manas dāvanas gads. Izmantojiet šo gadu! Pieejiet tam ar īpašu atbildību! Pieejiet tam ar īpašu bijību. Meklējiet manu vaigu! Lūdziet manu līdzdalību savos projektos! Lūdziet manu apsardzību! Lūdziet manus eņģeļus, un viņi būs… Viņi būs! Jūs redzēsiet! Dažs no jums varbūt pat piedzīvos fiziski, ka Dieva eņģeļi ienāk viņa dzīvē, un ka eņģelis izdara to, ko cilvēks nespēj, ka eņģelis paveic to, ko neviens cits nebūtu paveicis priekš tevis. Mani kalpi kalpos jums šajā laikā, šis gads ir mans gads, atcerieties to! Daudzi no jums smiesieties, daudzi no jums teiks — es naktīs kaut kā labāk guļu pilnīgi, kaut kas ir pavisam savādāk. Es izbaudīju nakti, es izgulējos! Daži no jums teiks — kaut kas ir pārvērties, vai gars ir tīrāks kļuvis vai ūdens labāks… Bet tas ir mans gads! Atcerieties, šis ir gads, lai sagatavotos nākamajiem laikiem.

[..] Šī zeme, kaut arī vētru apdraudēta un brīžiem plosīta, viņa piedzīvos manu svētību. Šī tauta piedzīvos grandiozu atmodu. Jā, būs kolīzijas, bet būs svētība, būs miers, būs apsardzība, būs mana līdzdalība, būs lielas uzvaras, būs lieli brīnumi, būs lieli, lieli fantastiski piedzīvojumi visas Eiropas kontekstā šajā zemē. Un nebaidieties… ne-bai-die-ties — es esmu ar jums, visa Eiropa no jums mācīsies! Un pienāks diena, kad cilvēki tur, Rietumeiropā, apspriedīs notikumus šeit, un, protams, būs ienaidnieki un būs kritiķi, bet būs cilvēki, kas teiks — šī mazā tauta uzdrīkstējās un viņai bija taisnība. Šī mazā tauta to izdarīja un viņai bija taisnība! Un viņi sekos mūsu piemēram. Ne-bīs-ties, tu mazais, nonicinātais pulciņš, es esmu nolēmis jums piešķirt valstību, un es jūs pacelšu… tā Kunga dēļ, kas tevi izredzējis, Izraēla svētā dēļ, kas jūs ir pacēlis, izredzējis un nosaucis jūs vārdā. Šis būs gads, kad mans svaidījums, mans gars lidināsies virs tava haosa.

[..] Zeme var trīcēt un neizturēt, bet debesis vienmēr būs jūsu. Tu vienmēr vari pacelt skatu uz debesīm un zināt, ka tur ir Dieva kalpi, kas ar līdzjūtību un spēku raugās uz tavu situāciju un kas ir gatavi palīdzēt. Debesis ir tavā pusē. Debesis vienmēr būs tavā pusē! Jūs, mātes, kas esat nobažījušās par saviem dēliem — debesis ir gatavas — sakiet savas lūgšanas! Sakiet vairāk nekā pieticīgas lūgšanas! Nelūdziet tikai veselību un labu dzīvesdraugu saviem dēliem, nelūdziet tikai apsardzību un finansu mieru. Lūdziet vairāk! Lūdziet, lai viņi mani sastop, lūdziet, lai viņi mani piedzīvo, un viņi to dabūs! Tēvi… tēvi, kas nesat tādas samocītas un biklas dvēselītes savās krūtīs, vainojiet sevi par visiem saviem daudzajiem trūkumiem un kļūdām. Šis ir laiks jums pacelties!

[..] Kungs, es tev pateicos. Es tev pateicos par šo dienu. Es tev pateicos par šo laiku šeit. Es tev pateicos, Dievs, par to, ka tu esi reāls. Es tev pateicos Dievs, ka tu neesi mūs vienkārši paņēmis, pārcēlis debesīs, ka tu esi nolaidies šeit, lai katru mūsu dvēseli pārmainītu un sargātu. Es pateicos tev, Dievs, es pateicos tev. Es pateicos tev. Es pateicos tev. Es pateicos tev. Es pateicos tev, debesu Dievs... (Šņukst.) Šis nams ir lūgšanu nams. Es lūdzu, lai tu pats ienāc šajā zālē un lai spitālīgais kļūst šķīsts, sirdsslimnieks sajūt regulārus, stiprus sirdspukstus, lai māmiņām, kurām nevarēja būt bērni, atnāk… atnāk Īzāki, atnāk bērni. Es lūdzu, Dievs, par tiem, kuriem nekad nav bijis darba… normāla. Es lūdzu par tiem, kas ir savās dvēselēs savainoti un rētaini. Kas ir vīlušies visos un katrā. Es lūdzu, Dievs, lai tava roka aizskar šos cilvēkus. Lai viņi atgūst ticību, prieku, cerību, nākotni! Dievs, ienāc tu pats šajā zālē! Dievs, es lūdzu tevi (šņukst pavisam skaļi), es lūdzu tevi, Dievs, lai šī ir vieta, kur notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi! Es lūdzu, lai šis ir nams, kur sērgas pazūd, kur sērgas mūk! Šis ir tavs nams, lai tas ir izcilības nams! Lai šeit ir vieta, kur miljonāri sanāk, lai šeit ir vieta, kur cilvēki bez dzīvesvietas sanāk. Lai šī ir vieta, kur katrs saņem maizi! Lai šī ir vieta, kur katrs piedzīvo Dievu! Lai šī ir vieta, kur tev tiek dots gods un neviens cilvēks par ikonu netiek padarīts!

Dievs, es lūdzu, lai šī ir vieta, kur tavs gars brīvi darbojas! Lai šis ir tavs nams! Tavs nams. Tavs nams! Dievs, tavs nams. (Raud.) Paldies tev. Paldies tev. Paldies tev. Paldies tev. Paldies tev. Paldies tev. (Publikā arī atskan: “Paldies tev!”) Slava, slava, slava — mēs tevi slavējam, Kungs. Tu esi darījis mūs par tiem, kas mēs esam. Tu esi uzcēlis šo namu viņos! Slava tev, slava tev, slava tev, Dievs, o, slava tev, o slava tēēēv! (Pēdējos vārdus jau izdzied, un sāk dziedāt visi, fonā spēlē instrumentālā grupa.) Alelūja, alelūja, alelūja, alelūja… (Arvien skaļāk. Visi dzied, pacēluši rokas pret debesīm. “Āmen,” kad dziedāšana jau pāraug troksnī, saka Gleške.) Vai jūs labi jūtaties, ko? Paldies Dievam.