Viņi man neticēs un neklausīs mani
Radošums galvenokārt mīt dokumentos.
Ja pamet skatu visriņķī, mediju telpā un citās visādās telpās, tad tā vien šķiet, ka valda visīstākais radošās darbības bums. Radošās savienības liekas nedaudz pierāvušās maliņā, toties zeļ radošās laboratorijas, radošās studijas, radošās nometnes un “plenēri”, tiek atvērti aizvien jauni radošie nami, šiverē radošie direktori. Krievu dzejniece un prātniece Olga Sedakova (ar viņu RL jūlija numurā sarunājās Uldis Tīrons) kādā vietā raksta tā: “Radošuma kults nerodas no liela kosmiskā optimisma, drīzāk jau otrādi.” Viņas skatījums uz tagadni nav priekpilns. Pats vārdiņš “radošums”, ar ko es te pārtulkoju Sedakovas “tvorčestvo”, nav gluži parasts. Reti latviešu valodas lietotāji šo vārdu iekļāvuši savā ikdienas leksikā. Līdzās “inovācijai”, “klāsterim”, “ilgtspējai” un citiem savādiem darinājumiem “radošums” galvenokārt mīt dokumentos: “nacionālās programmās”, “vadlīnijās” un tamlīdzīgos. Cik no šiem dokumentiem saprotams, radošums ir pareizs un atbalstāms. Lai radošums varētu izpausties, jārada priekšnoteikumi, jānodrošina labvēlīgi apstākļi.6 Te, protams, neatrisināsim solipsiski bezcerīgo situāciju, ka, lai radītu priekšnoteikumus radošumam, ir jau iepriekš jābūt kādam sākotnējākam radošumam, kam savukārt atkal jābūt jau radītiem priekšnoteikumiem un tā līdz pašai “mīnus bezgalībai”. Ja spriestu tā, tad apspriežamais process drīzāk gan atgādinātu nepārtrauktu tradīciju, taču dokumentu sacerētāju un lietotāju, sabiedrisko norišu formalizētāju galvās ar radošumu diezin vai tiek saprasta pēc konservatīvisma vai, nedod, Dievs, fundamentālisma dvakojošā tradīcija, drīzāk gan – nemitīga atraušanās no tās. Liekas, ka ar “radošumu” apzīmē jaunradītspēju vai, ja labāk patīk svešvārds, kreativitāti.
Jaunradītspēja, protams, ir mūsu būtnes bioloģiskās puses imperatīvs. Nekas nav un nevar būt jaunradītāks par ikkatru pasaulē laisto cilvēkbērnu, sākot ar Ādamu un beidzot ar pēdējiem Apokalipses lieciniekiem. Tomēr ministriju rakstītāji daudzina ko citu: māksliniecisko, zinātnisko, inženiertehnisko, kas zina, varbūt pat kancelejisko radošumu, tādus civilizatoriskus instrumentus, savveida stutes, ko ļautiņi allaž centušies likt pretī vienmēr draudīgi klātesošai nezināmā un nesakāmā sienai cerībā, ka pār katra atsevišķā stutes licēja galvu lielais nezināmais nenogrūs. Bet nogrūst tik un tā. Tāpēc jau pašos senākos, pirms gadu tūkstošiem rakstītos tekstos lasāmas patiesas un neapšaubāmas žēlabas par itin visu “radošuma produktu” – valstu un pilsētu, vīnadārzu un ganāmpulku nīcību un niecību.
Patiess radošums ir īpašību vai spēju kopums, kas piemīt tikai pavisam retiem cilvēkiem. Lielākoties šos cilvēkus neviens nepazīst. Vai tad miljoni nečāpoja kājām, dažbrīd velkot nopakaļus kaut ko ragavām līdzīgu, līdz vienam ienāca prātā, ka var uztaisīt riteni? Tālākais ceļš līdz ratiem un automašīnai ir tikai garš un ciņains mēģinājumu un kļūdu, studiju un mācekļu, universitāšu un disertāciju ceļš. Man te svarīgi šķiet nevis rati un automašīna, bet gan vārdkopa “ienāca prātā”. No kurienes ienāca? Kas tas tāds par “prātu”, kurā kaut kas varēja ienākt? Jāšaubās, vai tam, kas pirmais atskārta par riteņa iespējamību, kāda ministrija vai pārvalde nodrošināja apstākļus. Tāpat Mozum, šim neizglītotajam sencilvēkam, nebija nekādu priekšnoteikumu, kad pie Horeba kalna viņu uzrunāja degošais ērkšķu krūms. Tā vienkārši: pienāca un ienāca. Prātā, tādā bezdimensiju toposā.
Dokumentiem, šiem ikdienības spogulīšiem, ar to, kas ienāk prātā, nav spējas kaut ko darīt. Vai drīzāk otrādi: tam nav nekādas vajadzības pēc dokumentiem un jaunvārdiem. Tai jaunradītspējai, kas apasiņo un apaugļo cilvēka kā darāmās kārtas (te nav runas par gramatiku) klātbūtni šaisaulē, visa kā ir gana.
Bet kaut kas, varbūt iedzimtais grēks, varbūt pieminētā “bioloģiskā puse” liedzas samierināties ar darāmību. Izkūņojas griba. Cilvēks negrib būt tikai darāms, patiesību sakot, viņš nemaz negrib būt darāms, viņš grib darīt pats. Sevi un sev. Aizmirstot vai izslēdzot no pieņemamo un noticamo priekšstatījumu loka lielo darīšanu (te, savukārt, nav runas par alķīmiju), kurā arī viņš ir pati šī darīšana, nevis tikai darījums vai nodarījums. Cilvēks ņemas un rosās, izgudro, sacer, projektē, plāno bez kāda mēroga. Ja par mērogu neskaita acumirkļa apstākļus, kas nākamā acumirklī jau vairs nav apstākļi, bet vēstures priekšmets. Jau pašā ņemšanās un rosīšanās mirklī sarosītais atkāpjas pagātnē. Tiklīdz gleznotājs uz baltā audekla uzvelk pirmo švīku vai uzliek pirmo krāsas pleķi, švīka un pleķis jau pārceļo uz mākslas muzeju. Uz galeriju, uz kolekciju, uz (kaut kad varbūt) arheoloģiju. Tāpat ar rakstnieka spalvas pirmo vilcienu vai datora taustiņa piespiedienu. Ar arhitekta skicīti uz salvetes. Ar diriģenta iznācienu vēl klusējošā orķestra priekšā. Ar pamatakmens iemūrēšanu tilta balstā. Ar jebko. Pirmā kustība, gandrīz vēl tikai intence un viss – jau apkārt arhīvs, pelni un putekļi.
Radošuma uzkrītoša apliecināšana, kanonizēšana līdz pat politiskām deklarācijām un ministriju “vadlīnijām”, protams, ir sevi kaut kur pa ceļam izmetušā, pazaudējušā cilvēka pašapmāna būtiska daļa. Ja esmu par savu pieņēmis ārpusību, svešatnību no radītās pasaules darba, tad vienīgais darbs kļūstu es pats. Tad es vairs nevaru rimti kopt sev atvēlēto vīnadārzu, barot bērnus un vērot saules gaitu debesīs, pazemībā zinot, ka kādreiz kaut kur kādam ienāks prātā vēsts, kas varbūt izmainīs šo gaitu.
Tagadnes cilvēku vairums, ne vienmēr pēc pašu gribas, no darītiem un visu mūžu darāmiem ir pārtapuši par darītājiem. Taču mērogs sajucis, nobrucis. Mērogs, Olgas Sedakovas vārdiem runājot, “postmodernistiskajā, gaudenajā spēlē, kur pārmērība viltprātība apvienojas ar tādu kā fundamentālu plānprātību”, nav nemaz iespējams, un radošums spēj radīt tikai aizvien jaunus un jaunus muzejus, arhīvus un neskaitāmas tukšas kapenes. Valdnieku, ko tajās guldīt, nav.
