Viņa nav traka

Man nav ne mazākās saprašanas, kā gan īsti būtu jāraksta par kino, vēl jo vairāk – par kino, kas patīk. Man nepiemīt nedz kinokritiķu bezrūpīgais vieglums, nedz, piemēram, Dāvim Sīmanim junioram raksturīgais apcerīgums, nemaz nerunājot par Valentīnas Freimanes zināšanām. Un droši vien pamatots ir viņas sašutums par dažu filmu anotācijām, kuras “Arsenālam” bija rakstījis cilvēks, kas no kino neko nesaprot. Tas cilvēks, protams, biju es.

Tomēr šī sajūta, ka nespēju neko prātīgu pateikt par kaut ko man būtisku, ir pat piemērota, domājot par Kasavītisa filmām, kas tagad, septiņpadsmit gadus pēc režisora nāves, pašas ir kļuvušas par tādiem kā par vēlu prātā ienākušiem teikumiem sarunā, no kuras pāri palikušas tikai atmiņas. Dzīves laikā šī grieķu imigrantu ģimenē dzimušā aktiera, scenārista un režisora darbošanās palika nenovērtēta, lai gan, piemēram, viņa pirmā filma “Ēnas” (1959) izpelnījās atzinīgas atsauksmes. Kasavītiss savas filmas veidoja lēni, pamatīgi, turklāt filmēšanas gaitā parasti ievēroja hronoloģisku ainu secību (kas kino notiek visai reti, jo darba gaitu parasti nosaka filmēšanas vietu pieejamība un citas būšanas). Savās filmās viņš mēdza ieguldīt savu naudu, ko nopelnīja kā aktieris citu režisoru darbos. Kasavītisa filmās tēloja draugi, radi un paziņas (“tēlot var ikviens, ja vien viņam precīzi zināms, kas jādara”), vieni un tie paši aktieri – viņa sieva Džena Roulendsa, Pīters Falks, Bens Gazara, Seimors Kasels.

Neatkarība no lielajām studijām un filmu izplatīšanas uzņēmumiem Kasavītisa darbības pirmsākumos bija kaut kas neparasts – intervijās viņam parasti vaicāja par to, kur viņš ņem naudu filmēšanai un vai neesot grūtības ar filmu izplatīšanu. Un tad vēl par to, vai patiesi visas viņa filmas esot uzņemtas bez kārtīga scenārija, improvizējot. Improvizācijas mīta pamatā bija “Ēnu” noslēguma titri: “Šī filma ir improvizācija”, taču patiesībā visas vēlākās filmas bija rūpīgi “uzrakstītas” – arī šķietami neaprakstāmā desmit minūšu garā Meibelas trakuma aina “Ietekmētajā sievietē.” “Redziet, es esmu tik meistarīgs, ka jūs nemaz nespējat pateikt, kas ir bijis iepriekš uzrakstīts un kas ir tīra improvizācija. Taču nejaušību filmā nedrīkst būt. Izņemot naudas trūkumu,” Kasavītiss stāsta 1974. gadā ierakstītā intervijā, kas iekļauta 2004. gadā izdotajā režisora piecu filmu apkopojumā.

Savrupās, Holivudai svešādi rūpīgās darbošanās rezultāts bieži vien bija vienas un tās pašas filmas vairāki varianti. Piemēram, nebūdams mierā ar 1957. gadā uzfilmēto “Ēnu” variantu, Kasavītiss pēc gada lielāko daļu filmas pārfilmēja. Daudzi to uzskatīja un vēl arvien uzskata par kļūdu. Jons Meks “Movie Journal” 1960. gadā rakstīja, ka filmas otrā versija, kaut arī nav peļama, tomēr ir tikai vēl viena Holivudas filma. Viņš mudināja režisoru nākt pie prāta un atgriezties pie pirmās versijas, kas “pareizi saprasta un pienācīgi pasniegta, varētu ietekmēt un izmainīt visa Amerikas neatkarīgā kino noskaņu, aplūkotās tēmas un stilu.” Meka rakstīto var attiecināt uz visām Kasavītisa filmām, turklāt tagad viņa vērtējums šķiet pat pravietisks. Divi varianti ir arī filmai “Ķīniešu bukmeikera noslepkavošana” (1976, 1978), kas bija neveiksmīgs un daudzu kritiķu nemīlēts Kasavītisa mēģinājums veidot komerciālu kino. Un kaut gan, piemēram, filma “Ietekmētā sieviete” nebūt nebija finansiāla neveiksme un Džena Roulendsa par tēlojumu galvenajā lomā pat tika izvirzīta “Oskaram”, līdz pat mūža galam Kasavītiss tā arī palika tikai tāda “zemsvītras piezīme”, kā teikts viņa filmu DVD izdevumam klāt pievienotajā grāmatiņā. Par Amerikas un Eiropas neatkarīgā kino iedvesmas avotu un Amerikas “jaunā viļņa” klasiķi viņš kļuva jau pēc nāves.

Uzzinājis, ka Rīgā rādīs dažas Kasavītisa filmas, vēlreiz noskatījos “Ietekmēto sievieti”, šo filmu “par pusmūža sievietes trakumu”. Man šķita, ka tieši šajā filmā varētu būt apslēpts Kasavītisa darbošanās vispārinājums, lai neteiktu – atminējums. Man nepatīk jau avīzēs iestiprinātais filmas “A Woman Under The Influence” nosaukuma tulkojums “Ietekmētā sieviete”, jo šķiet, ka tajā ir pazudusi daļa no neskaidrības par to, kas tad īsti viņu ietekmējis – pašas psihiskā nelīdzsvarotība, vienā vakarā izdzertas sešas bundžiņas alus, nervu tabletes un vēl kaut kas brūngans karafē, vai varbūt kaut kas pavisam cits. “Runa ir par mīlestību,” apgalvo pats Kasavītiss. Tas esot stāsts par iespaidu, kādu uz cilvēku atstāj sajūta, ka ir vēl arī otrs cilvēks, kāds, kuru tu mīli, kāds, kurš tev ir arī tad, kad nav mājās, kāds, kurš tev ir arī tad, kad ir darbā. Intervijas ierakstā dzirdama ledus gabaliņu tinkšķēšana glāzē, dzēriens ik pa brīdim tiek papildināts. Es nezinu, vai būtu tam pievērsis uzmanību, ja nebūtu lasījis, ka Kasavītisu 1989. gadā piecdesmit deviņu gadu vecumā piebeidza aknu ciroze.

Domājot par dzeršanu, atcerējos ainu no citas Kasavītisa filmas – “Love Streams” (1984). Paša Kasavītisa tēlotais vientuļais rakstnieks Roberts Harmons, nespēdams neko prātīgu pateikt savam divpadsmit gadus vecajam dēlam, piedāvā puišelim iedzert. Tas notiek paša Kasavītisa mājās. Tāpat kā vairākas citas viņa filmas, arī šī uzņemta viņa mājoklī. Ja vien tam pievērš uzmanību, var ievērot, ka arī sešpadsmit gadus pirms tam uzņemtajā filmā “Sejas” pie sienām ir tās pašas fotogrāfijas un arī bāriņš atrodas turpat.

Mulsinošo iedzeršanas ainu no “Love Streams”, protams, atcerējos tāpēc, ka pirmoreiz kas līdzīgs parādās “Sievietē” – brīdī, kad Pītera Falka tēlotais Niks kopā ar bērniem mašīnas kravas kastē brauc mājup no pludmales pēc neveiksmīga mēģinājuma justies normāli. Cik nu normāli ir iespējams justies, kad tava sieva un bērnu māte ir aizvesta uz trakonamu un viens no darbabiedriem noripojis lejup pa stāvu krauju, “salaužot visus kauliņus”. Un tu jūties par to vainīgs.

Taču līdz šai ainai vēl bija jānonāk – tā būs stundu un trīsdesmit četras minūtes pēc filmas sākuma. Es to zinu tik precīzi tāpēc, ka biju nolēmis filmas skatīšanās laikā pierakstīt gūtos iespaidus. Rezultātā ieguvu duci ķeburainā rokrakstā aprakstītu lappušu, un lielākā daļa no pierakstītā nebija nekur liekama.

Uz Dženu Roulendsu “ietekmētās sievietes” Meibelas lomā jau no pašiem pirmajiem kadriem raudzīties ir tikpat neērti kā uz cilvēku, kura seju, piemēram, izkropļojusi kāda šausmīga vaina. Tomēr tu raugies, skatiens atkal un atkal pie viņas atgriežas. Līdzīgi kā pašā pirmajā kino apmeklējuma reizē četru gadu vecumā, kad lielāko daļu no Bleika Edvardsa filmas “Lielās autosacīkstes” (1965) nosēdēju vai nu aizvērtām acīm vai pat pagriezis ekrānam muguru, un tomēr izjūtot vēlmi redzēt. Nekas nav mainījies arī tagad, jau trešo reizi skatoties “Sievieti”.

Nikam un Meibelai Longeti ir māja un trīs bērni. Niks ir remontstrādnieku brigadieris, caurām dienām (un reizēm – arī naktīm) darbā. Bet Meibela mājās nīkst, viņa jūk prātā (interesanti, ka filmā it kā saplūst šī sarunvalodā bieži lietotā izteiciena tiešā un pārnestā nozīme). Viņas vēlme būt “vienkārši tādai, kāda tu esi” kļūst nesavienojama ar vēlēšanos un vajadzību iederēties un teikt: “Kā tev iet?” “Kā tevi sauc?” “Cik tev ir bērnu?” Savukārt Meibelas vīra Nika vēlme justies laimīgam ir kļuvusi par apgrūtinošu, apsēstībai līdzīgu nespēju apjēgt mājās notiekošo.

Saskaņā ar Džona Kasavītisa leģendu, viņa filmas, arī “Sieviete”, sākotnēji bieži vien netika “saprastas” un vesela kritiķu paaudze tās “pārprata”. Ar pārprašanu domājot gan pārmetumus par visādiem it kā tehniskiem negludumiem, nepareizi uzbūvētām vai pārspīlēti sakonstruētām ainām un pat par pārmērīgi spēcīgu aktieru tēlojumu – piemēram, Dženas Roulendsas tēlojums esot tik piesātināts, ka ar to pietiktu vismaz pusducim “lielisku filmu”.
Un, protams, par to, ka nav skaidri saprotams, par ko gan īsti ir viņa filmas. “Sieviete” šai ziņā ir labs piemērs, jo nekādu skaidrību režisors nepiedāvā – svarīga ir ikkatra vissīkākā detaļa un acumirklīgs atspīdums sejā, bet tie ir tikai savā nozīmīgumā līdzvērtīgi burti, kurus vārdos un teikumos jāsaburto katram skatītājam pašam.

Mēģinot sameklēt kādu pārpratumu pilnu recenziju, 1974. gada žurnālā “The New Yorker” atradu kritiķes Polīnas Kēlas rakstu. Ievērojamā kritiķe bija pazīstama ar to, ka filmas necentās analizēt ar prātu, bet sniedza drīzāk emocionālu vērtējumu, turklāt viņa uzskatīja, ka viens no kino galvenajiem uzdevumiem esot izklaidēt – visai plaši izplatīta, taču neskaidra misija. “Sievietei” veltītajā rakstā viņa uzrāda Kasavītisa filmas saistību ar skotu psihiatra Ronalda Deivida Lenga idealizēto skatījumu uz psihiskām kaitēm, īpaši – šizofrēniju. Lengs uzskatīja, ka šķietami nesakarīgā psihiski slimu personu runa vai darbība patiesībā ir mēģinājumi izstāstīt par savām rūpēm un raizēm, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav bijis iespējams vai uzskatīts par nepieļaujamu. “Filmas pamatā ir romantizēts priekšstats par vājprātu,” rakstīja Kēla, “savienojumā ar seno un sentimentālo mītu par trakumu, kas ir pamatā trakā muļķa tēlam, un mītu par to, kāpēc tika sists krustā Kristus. Filmā pausts uzskats, ka trakai personai ir dāvāts tik skaidrs redzējums, kādu deformētā sabiedrība nespēj izturēt, un tāpēc trako soda.” Šī trakuma tēma, šķiet, Polīnu Kēlu bija satraukusi ne pa jokam. Taču tas nebūt nebija vienīgais viņas iebildums. Iespējams, modē esošā feminisma ideju iespaidā viņa uzskatīja, ka Pītera Falka tēlotais Niks ir tieši atbildīgs par Meibelas trakuma saasināšanos un beigu galā – par to, ka Meibela uz sešiem mēnešiem nonāk psihiatriskajā klīnikā un tiek ārstēta ar elektrošoku (filmā šo laiku iezīmē tikai titri: “Pēc sešiem mēnešiem”). Visi šie iebildumi man atgādina runāšanu par kaut ko, kā filmā nemaz nav; spriešanu par grāmatu, saprotot tikai atsevišķu vārdu nozīmi. Un tikai piebilde, ka “tāpat kā visas Kasavītisa filmas, “Sieviete” ir veltījums pašām dziļākajām jūtām, ko cilvēki nespēj izteikt”, man šķita uzmanības vērta. Gan saistībā ar jau pieminētajām epizodēm, kurās tēvs, nespēdams atrast vārdus, kas ļautu godīgi un atklāti sarunāties ar bērniem, piedāvā viņiem iedzert, gan saistībā ar to, ko par filmu stāstījis pats režisors: “Es neuzskatu, ka viņa (Meibela – P.B.) ir traka. Es pats arī esmu pustraks. Bet mums jau vienmēr šķiet, ka traki ir citi”. Rakstot filmas scenāriju (sākotnēji tā bijusi luga, taču Džena Roulendsa teikusi, ka tādu lugu spēlēt vairākus vakarus no vietas būtu pārāk smagi), Kasavītiss neesot nodarbojies ar psiholoģijas pētīšanu vai psihiatrijas grāmatu lasīšanu. Meibela nav traka, viņa vienkārši vairs nezina, ko iesākt ar laiku, kas viņai pieder, kur likt savas emocijas, jo viņa ir “sociāli un emocionāli inerta”. Ir pieņemts uzskatīt, ka normāli uzvesties nozīmē runāt visādas pieklājības frāzes un ar savu rīcību vai izteikumiem apkārtējiem cilvēkiem nelikt justies neērti. Taču nekur nav teikts, ka tā ir iespējams vispirms jau sev pašam, taču tiklab arī otram godīgi un saprotami izstāstīt to, ko jūt.

Kādā epizodē Meibela apņēmības pilna rīko bērnu svētkus. Tiek uzaicināti arī kaimiņu bērni. Svētki izvēršas par dramatisku scēnu, taču ne jau Meibela šķiet traka, bet drīzāk tas mazais, sažuvušais un glūnīgais kaimiņš spānis, kas nespēj iesaistīties viņas izdomātajās spēlēs un ir sašutis par bērniem dāvāto brīvību. Un vēl trakāks šķiet Niks, kas ierodas kopā ar savu māti (viņas lomā Katerīna Kasavītisa – režisora māte), un ir pārskaities par to, ka meita skraida pa māju plika un vēl vairāk varbūt par to, ka mājās ir sašutušais kaimiņš, kas visu šo “negodu” redz. Jā, kaut gan filma ir par sievieti, Nika tēls un viņa attiecības ar valdonīgo māti man dažbrīd pat šķiet daudz nozīmīgāki par Meibelu. Skatīdamies es pat izdomāju, ka, rakstot par Nika tēlu, bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu lietot vārdu “varonis”, jo viņš patiesi cenšas saglābt jūkošo un brūkošo savā prātā būvēto idilli. Kaut gan jau ir noguris no šīs mūžīgās atrašanās starp divām sievietēm – Meibelu un savu māti, noguris no laimes sajūtas, kas vienā acumirklī pāraug aizkaitinājumā vai naidā; noguris no izmisīgajiem mēģinājumiem neizrādīt neko uz āru – gan ārpus mājas, gan ārpus sevis; noguris no paša priekšstata par to, kādam būtu jābūt īstam vīrietim, vīram, tēvam. Un sarūgtināts, apzinoties, ka šos ideālus nav pa spēkam piepildīt.

Nē, pilnīgi noteikti Kasavītisa filma nav mēģinājums iestāstīt, ka visi ir traki un līdz ar to traks nav neviens. Ja nu ļoti gribas saistībā ar šo filmu domāt tikai par trakumu, esmu pārliecināts, ka ikviens kaut dažkārt dzīvē mēdz uzvesties kā vājprātīgs. Iespējams, to nav tīkami apzināties vai ieraudzīt. Jo īpaši – filmā, kurā nav skaidri un gaiši novilktas robežas starp to, kas ir patīkams un kas ne, kas ir labs un kas slikts, kas atļauts un kas aizliegts, kas slims un kas vesels.

Kā intervijā saka Pīters Falks: “Džonu Kasavītisu daudzi uzskata par improvizācijas kino tēvu, par režisoru, par aktieri, taču viņš tieši tādā pašā mērā bija rakstnieks.” Kasavītiss tieši kā rakstnieks ir mērķtiecīgi centies izstāstīt neizstāstāmo, ar neizstāstāmo saprotot nevis kaut ko cilvēka prātam neaptveramu, bet tikai to cilvēcisko, ko vieglāk, patīkamāk vai pieklājīgāk būtu vārdos nemaz neietērpt, nestāstīt ne sev, ne citiem, bet, piemēram, vienkārši vienatnē vai ar kādu kopā iedzert. Jo citādi, diespas’, tevi vēl var noturēt par traku. Nepateiktais it kā nemaz neeksistē – par to iedomājos reizēs, kad, lasot kādu grāmatu vai skatoties filmu, attapos, ka pateikts ir tieši tas, ko es it kā vienmēr taču jau biju zinājis, tā bija daļa no manis, taču kaut kādu iemeslu dēļ nebiju ietērpis to vārdos un padarījis domājamu. Lai gan dzīves laikā Kasavītiss neguva pārliecinošus pierādījums tam, vai kāds viņa teikto saprot, viņam tas tomēr apbrīnojamā kārtā izdevās – padarot viņa filmas par kaut ko vairāk nekā izklaidei paredzētas secīgi sarindotu gaismas bildīšu virtenes. Var jau, protams, vienkārši piebalsot režisoram, ka, piemēram, šī filma ir par mīlestību, taču šāds izskaidrojums būtu tikpat nožēlojams un neko neizsakošs kā apgalvojums, ka, piemēram, Prusts rakstījis par bezmiegu.
No paša Kasavītisa skaidrojumiem jāuzmanās tāpat kā no ikviena rakstnieka mēģinājumiem izskaidrot, ko uzrakstījis.

Ja viens no priekšnoteikumiem, lai filmu varētu uzskatīt par izklaidējošu, ir laimīgas beigas, “Sieviete” tomēr ir arī izklaidējoša filma. Taču laimīgās beigas filmā ir tikpat rūpīgi ieaustas, pat paslēptas, kā viss cits – un es nebūt nerunāju par beidzot mājās valdošo mieru un saskaņu, kādā Niks un Meibela novāc no galda netīros traukus un grasās beidzot doties pie miera. Es domāju par to tālruņa zvanu, kas nemitējas visu laiku, kamēr tiek rādīti beigu titri. Un to, ka atšķirībā no filmas sākuma nedz Niks, nedz Meibela tagad varonīgi vairs neliekas par to ne zinis, lai gan zvanītāja varētu būt Nika māte. Viņiem pietiek vienam ar otru.