Vietas Kapitāli

Braucot pa Latviju, mani pārņem četrējādas izjūtas. Spilgtākā ir emocionāli estētiskais piedzīvojums, ko es saucu par ceļa hedonismu. Otra izjūta ir žēlums par trūcīgajiem apstākļiem, kādos dzīvo daudzi laucinieki un nevēlēšanās atrasties viņu vietā. To saucu par sociālu izvairīšanos. Trešā ir jaunu un cerīgu cilvēka darbības zīmju pamanīšana. To saucu par attīstības identifikāciju. Un ceturtā izjūta ir jautājums, kā šādas attīstības saliņas rodas, kā tās veidojas un kas ar viņām tālāk notiek. To saucu par socioloģisku interesi.

Attīstības zīmes koncentrējas telpā. Latvijā ir tukši un izkrituši apvidi, kur šķietami nekā nav un nekas nenotiek, taču tad pēkšņi nonākam kādā dzīvā vietā, kur viss notiek. Dažreiz šādas teritorijas atrodas blakus viena otrai, varētu minēt Sabili un Kandavu, Staiceli un Smilteni, un citus piemērus. Gribas vaicāt, kas nosaka to, ka viena pilsēta plaukst, bet cita panīkst? Pieņemu, ka atšķirības varētu skaidrot ar reģionālā kapitāla jēdzienu.

Reģionālo kapitālu var definēt kā vietai piemītošā demogrāfiskā potenciāla, ekonomiskā, ģeogrāfiskā, sociālā, simboliskā, kulturālā, politiskā un citu kapitālu apvienojumu, kuri papildina cits citu un nodrošina vietas attīstību. Kapitāliem piemīt īpašība maiņas ceļā vairoties. Viena brīvība smadzenēs rada citu brīvību. Tāpat notiek ar kapitāliem un mentālām struktūrām. Jo vairāk kādā telpas vienībā tiek ģenerētas idejas, preces, saimnieciska aktivitāte, dzeja, jo lielāks ir šīs vietas kapitāls. Varbūt reģionālā kapitāla veidošanās mehānismu noskaidrošana dotu atslēgu teritoriju attīstībai? Ir jābūt tādai cilvēku pašu rīcībai, kas no dažādiem kapitāliem izveido skaistu reģionālu celtni, pievilcīgas pilsētas, ciemus un laukus, kur cilvēkiem patiktu dzīvot. Bet kāda šī rīcība ir?

Šādas domas man galvā rosās jau kopš 2000. gada vasaras, kad braukāju pa Latviju un veicu attīstības novērojumu. Toreiz mani pārsteidza Smiltene, un tagad es atzīmēju svarīgos jēdzienus savā ceļojuma dienasgrāmatā, kur toreiz pierakstīju šīs vietas socioloģisku novērojumu: “Pilsētā dzīvo sešarpus tūkstoši iedzīvotāju, bet kopā ar blakus pagastiem sanāk 10 tūkstoši. Te ir 60 veikaliun pieci lieli uzņēmumi. Pilsētas dome neliek šķēršļusuzņēmējiem, lai gan daži sūdzas par konkurenci. Pilsētā reģistrēti divarpus tūkstoši transporta līdzekļu. Tie piepilda ielas un laukumus, dienas vidū nav kur nolikt mašīnu. Daudzi ņem hipotekāros kredītus un būvējas, pilsētai sāk pietrūkt brīvu teritoriju, ko piešķirt māju gribētājiem. Katru nedēļu ienākot arvien jauni lūgumi pēc būvatļaujām. Esot bijis piedāvājums no Spānijas par koģenerācijas stacijas celtniecību un mazo spēkstaciju atjaunošanu – to varētu uzskatīt pa netradicionālu aktivitāti. Lattelekom, saodis naudu, velk uz Smilteni optisko kabeli. Savā ziņā inovācija ir arī pludmales volejbols, ko te spēlē 100 kilometru attālumā no īstās pludmales. Smiltenē ir bērnu un jauniešu interešu centrs, skolu valde, mākslas un mūzikas skola, deju kolektīvs, ģimnāzijas koris, pieaugušo koris, kantrīmūzikas grupa, pūtēju orķestris, kultūras namā spēlē teātri. Jaunieši brauc mācīties uz vidusskolu, arodvidusskolu un tehnikumu no visas apkaimes, un Smiltene viņiem kļūst par sūkli, kas savāc tos vienkopus, lai aizvestu izglītības ceļos uz Valmieru, Rīgu vai tālāk pasaulē. Dienā te piestāj 66 autobusi, uz šejieni var atbraukt pa 10 asfaltētiem ceļiem. Domē uzskata, ka pēc novada izveidošanas Smiltene kļūs arī par formālu centru un atbrīvosies no Valkas ēnas. Lauki aiz pilsētas robežas turpina priekšstatu par dažādotu saimniecību – tajos ganās kazas, zirgi un importēto Charole govju ganāmpulki...”

•  “60 veikali” nozīmē, ka ir rosīga mazā uzņēmējdarbība;
•  “pieci lieli uzņēmumi” nozīmē, ka ir stabils ekonomiskais pamats;
•  “Dome neliek šķēršļus” nozīmē, ka ir labvēlīga uzņēmējdarbības vide;
• “uzņēmēji” nozīmē, ka pilsētiņā dzīvo rosīgi komersanti;
• “modernizācija” nozīmē, ka uzņēmumi domā par nākotni;
•  “ņem kredītus” nozīmē, ka attīstībai piesaista resursus no ārpuses;
• “būvējas” nozīmē, ka attīstības rezultātus pārveido dzīves kvalitātē;
• “inovācijas” nozīmē, ka meklē jaunas iespējas;
• “jauniešu interešu centrs” nozīmē, ka domā par kopienas nākotni;
• “66 autobusi” nozīmē, ka iedzīvotāji ir mobili;
• “10 asfaltēti ceļi” nozīmē, ka pilsētai var ērti piekļūt;
• “novada izveidošana” nozīmē, ka smiltenieši kapitalizē resursus plašākā teritorijā;
• “atbrīvosies no Valkas ēnas” liecina, ka smiltenieši ir politiski patstāvīgi;
• “Charole govis” nozīmē, ka ir dažādota lauksaimniecība; “spēlē teātri” nozīmē, ka pilsētā ir vietējā kultūras dzīve;
• “arodvidusskola un tehnikums” nozīmē, ka jauniešiem ir izglītības iespējas uz vietas.

2004. gada vasarā atkal biju Smiltenē un pārliecinājos, ka attīstība strauji gājusi uz augšu, taču kapitālu strukturālie pamati palikuši tie paši. Vietas kapitālus papildinājuši četri bankomāti, jauns lielveikals, boulinga centrs, izremontēta pienotava, jaunas kafejnīcas, izveidojušās policentriskas attiecības ar Valmieru, Cēsīm un citām Vidzemes pilsētām. Kā dažādie pilsētas kapitāli mijiedarbojas? Kāds spēks un darbība tos saista?

Kādu dienu, kad domāju par šiem jautājumiem, kabinetā ienāca profesore Feliciāna Rajevska un teica: “Tāli, es domāju, ka ir viens galvenais izskaidrojums visām mūsu reģionālās attīstības problēmām – totāls solidaritātes trūkums.” Es uzreiz sapratu, ka ir trāpīts desmitniekā un tencināju Feliciānu par labu ideju. Man likās, ka solidaritāte varētu būt tas izskaidrojums, kas savieno dažādus kapitālus vienā efektīvā reģionālā kapitālā. Es sāku izvērst tēzi: “Tajās teritorijās, pagastos un pilsētās, kur cilvēkiem piemīt lielāka solidaritāte, veiksmīgāk tiek uzkrāts un kombinēts vietējais kapitāls un notiek arī straujāka attīstība. Parasti to panāk, cilvēkiem sadarbojoties, veidojot tīklus un partnerības – īrnieku biedrības, sieviešu klubus, uzņēmēju apvienības, organizāciju tīklus, kopējus projektus biznesā, novada attīstībā, sabiedriskajā dzīvē...”

Mani aizrāva doma par solidaritāti, jo tas ir vilinošs vārds ar pozitīvu lādiņu. Socioloģijā atrodamas vairākas solidaritātes definīcijas. Viena no tām ir Maksa Vēbera piedāvātā, kas solidaritāti skaidro kā cilvēku spēju pieņemt kopīgas vērtības. Dirkheima tradīcijā balstīta otra solidaritātes izpratne – tā ir spēja pakļauties sociālai kārtībai. Talkota Pārsona skatījumā solidaritāte būtu cilvēku spēja ievērot pieņemtos rīcības paraugus. Jurgens Hābermāss solidaritātes analīzē ieviesis “citas personas” kategoriju un skaidrojis to kā spēju iejusties, rēķināties ar otru. Šis droši vien ir sens Kanta ētikā balstīts uzskats par rīcības savstarpējību, citā personā referētu priekšstatu par morāli, pareizu uzvešanos, saprātīgām attiecībām.

Tomēr mani mulsināja neatbildēts jautājums par indivīda autonomiju, brīvību, viņa paša ego nozīmi, zināmā mērā nepārvaramo individuālismu. Solidaritātes definīcijas, kuras uzsver kopēju vērtību nozīmi, pakļaušanās nepieciešamību, rēķināšanos ar citiem, cieš no zināma utopisma. Tās grūti saskaņot ar ikdienas dzīvi praktiskā līmenī. Smiltenieši taču nepanāca savas pilsētas uzplaukumu, katru rītu mostoties ar domu par kaimiņiem. Turklāt solidaritātes jēdziens nepasaka priekšā, cik īsti solidāram cilvēkam būt – “mazliet”, “diezgan lielā mērā”, “ļoti lielā mērā” vai “visā pilnībā”.

Tāpēc ir iespējams piedāvāt vēl kādu solidaritātes definīciju, proti – būt solidāram nozīmē saviem individuālajiem centieniem pievienot mazliet rūpju par kopējo labumu; solidaritāte nozīmē ievērot indivīda rīcībā 90 % rūpju par savām interesēm un 10 % rūpju par citu cilvēku interesēm. Proporcijas pēc izvēles var būt dažādas. Cilvēks kā sociāla būtne lielākoties ir savtīgs, bet viņam ir iespēja parūpēties arī par citiem, būt solidāram. Varbūt vārdu “solidaritāte” varētu aizstāt ar vārdu “rūpes” un socioloģiski skaidrot reģionālā kapitāla veidošanos un Smiltenes attīstību ar rūpēm un centību? Vienkārši pieņemt, ka cilvēki šeit ir centīgāki, vairāk rūpējas un izdara nekā daudzviet citur Latvijā?

Pēdējā laikā arvien vairāk tuvinos jēdzieniem “rūpes” un “centība”. Solidaritāte liekas pārāk viendimensionāla, mūsdienu skaudrajā dzīvē tā negribot atgādina par cilvēku nošķirtību un attālināšanos. Rūpes un centība ir integrētāki jēdzieni, tie emocionāli un praktiski sasaista indivīdu ar līdzcilvēkiem. Centība, kas savienota ar rūpēm, pabeidz cilvēka darbību un noved pie sociāli pilnvērtīgiem rezultātiem. Centība sasniegt personiskus dzīves mērķus, ja to papildina vēlme palīdzēt arī citiem, uzlabot vispārējos apstākļus, pārvar individuālisma un kolektīvisma nošķīrumu. Tāpēc rūpes un centība man šķiet labāks skaidrojums dinamisko pilsētu piemēriem un risinājums vietu attīstībai nekā solidaritāte viena pati – grāmatu meita ar nokārtu galvu. Ja būtu vairāk laika, varētu izstrādāt rūpju un centības virzienu socioloģijā un politikā. Bet, tā kā laika nav, atliek vien censties un mazliet vairāk rūpēties ikdienas darbos.