Viens miljons desmit minūtēs

Rīgas Laiks: Jūs atnācāt šurp taisni no sanāksmes bankā un es gribētu vispirms pajautāt – vai ir iespējams ticēt tam, ka banku lietās lēmumi tiek pieņemti, nepakļaujoties kaislībām un aizspriedumiem?

Ingrīda Blūma: Šodienas valdes sēdē bija vairāk loģikas, zināšanu un iepriekšējas pieredzes. Bet es varu atbildēt – jā, ir kaislības, lai gan man neviens piemērs uzreiz nenāk prātā, un aizspriedumi ir vislielākajā mērā. Baņķieri ir ļoti ļoti ietekmējušies no saviem stereotipiem, no bēdīgām pieredzēm. Man katru mēnesi ir bijuši kādi lēmumi, īpaši attiecībā uz kredītiem, kuri ir bijuši aizspriedumu ietekmēti. Ja man kāds cilvēks vienkārši nepatīk vai nav pārliecības par viņu. Nepatīk ne jau kā cilvēks, ne jau viņa mati vai acis. Ja man kaut kas liek šaubīties par viņa varēšanu vai godīgumu, vai man tā nozare ar kaut ko nepatīk vai tā konkrētā lieta tajā nozarē – aizspriedumu ir ļoti daudz.

RL: Vairums cilvēku vada savu dzīvi laimīgā neziņā par to, kā svarīgi lēmumi par lielu naudu, par politiku un valsti tiek pieņemti. Kad kāda notikuma vai skandāla kontekstā šis mehānisms atklājas skaidrāk, tas satriec ar savu subjektīvismu.

Blūma: Nupat pa brīvdienām redzēju kāda raidījuma reklāmu, kur visu laiku skanēja fonā aptuveni tāds teksts, ka viena cilvēka nogalināšana varēja izraisīt visas Eiropas karu daudzu gadu garumā, lai gan neviens īsti nesaprata, kāpēc tam tā jānotiek. Jā, noteikti, kāda konkrēta cilvēka ļoti konkrētas cilvēcīgas lietas ir ļoti ietekmējušas visu mūsu dzīvi. Bet bankā es viena pati nelemju par kredītiem un neviens mans kolēģis nelemj viens pats.

RL: Par cik procentiem, jūsuprāt, ir formalizēta bankas darbība?

Blūma: Tas rāmis lielā mērā ir mūsu pašu aizsardzībai, lai mums būtu vieglāk pieņemt lēmumus, lai būtu kaut kādi standarti, pie kā pieturēties. Piemēram, kādus gadus atpakaļ mums vienkārši bija nolemts – nekreditēt kuģus.

RL: Tāpēc, ka var nogrimt?

Blūma: Kuģi jau parasti nav lēti, viņiem jābrauc pa visu pasauli pakaļ, ja viņus arestē, tur ir daudz daudz dažādu risku, ir jābūt mehānismiem, kontaktiem un tīklam visā pasaulē. Ja mums nav tādu speciālistu, kas to var izdarīt, mēs vienkārši to nedarām. Mēs pasargājam sevi no liekas laika tērēšanas un spriedelēšanas.

RL: Bet kuģi ir, piemēram, skaisti.

Blūma: Jā, jā... Tas bija tikai piemērs. Tomēr visās lietās, ko mēs darām, vienmēr paliek brīvība – vismaz augstākajā līmenī – lēmumu pieņemšanai.

RL: Banku sfērā, nekorekti salīdzinot, ir gājis kā trakā krievu ģimenē, kur mīlējas, kaujas un šķiras, dzimst un mirst, protams, to visu var aprakstīt arī ekonomikas terminos un pieklājīgāk, bet kopējais tēls ir tieši tāds, ka tā ir kaislību, nevis sakārtotības sfēra.

Blūma: Te jūs man ļoti palīdzat. Man liekas, lielai daļai latviešu cilvēku, kad viņi skatās uz mani vai maniem kolēģiem, liekas – kas nekaiš baņķieriem. Staigā saposušies un skaita tikai naudu, vai ne? Visi visu aizmirst. Mēs sākām kā kāda 62. vai 63. banka, man pašai tas likās neiespējami, ka mēs pēkšņi varam būt privātpersonu apkalpošanā vadošā banka Latvijā. Tās divas smagās banku krīzes. Deviņdesmit piektajā gadā es fiziski domāju, ka man ir audzējs. Es gāju pie ārsta, es jutu bumbuli kaklā, fiziski. Bet tas bija vienkārši no tās sarežģītās situācijas.
Ārste bija pietiekoši gudra un teica: sāc skriet, sameklē savus vecos draugus, tās sajūtas pāries. Labi, es te runāju par sajūtām un lecu daudz kam pāri, bet es gribēju teikt, ka vienkārši Latvijā ir bijuši ļoti liberāli nosacījumi, kā bankas dibināt. Man šķiet, ka 1992. gadā minimālais kapitāls, lai nodibinātu banku, bija 25 000 dolāru, un tad tu varēji izdomāt (smejas), vai tu nopērc mašīnu, vai nodibini banku. Un daudziem tas likās pievilcīgs un viegls bizness, kas tur ko nedarīt.

RL: Jūs daudzās intervijās esat pieminējusi, ka darbs Gulbenes bankā bija garlaicīgs, nekas tur nenotika, tomēr jūs turpinājāt strādāt, līdz nejauši nāca piedāvājums mācīties Zviedrijā. Vai būtu pareizi no tā secināt, ka tas, ar ko tieši jānodarbojas, lai nopelnītu iztiku, un tas, kā dzīve paiet, tolaik jums nemaz nešķita tik svarīgi?

Blūma: Nē, tas ir tāds interviju fenomens, es jau nevaru visu izstāstīt intervijās un žurnālisti nevar visu uzrakstīt. Īstenībā es nenostrādāju bankā pat obligātos trīs gadus. Man pēkšņi piedāvāja iet uz agroapvienību par galveno finansistu – un tā lieta tajā brīdī pilnīgi mainījās, man bija interesanti un neviens pat nevarēja mani pamācīt. Tas bija kāds astoņdesmit piektais sestais gads, Gorbačova laiks, toreiz lauksaimniecība bija ļoti modē.

RL: Pārtikas programma?

Blūma: Nē, pārtikas programma, man liekas, bija 79. gadā, tad, kad galīgi neko nevarēja nopirkt. Tad es sāku mācīties universitātē un gribēju studēt tirdzniecību, lai varētu dabūt desu, bet tēvs mani pierunāja to nedarīt. Viņam nepatika padomju tirdzniecība. Viņš Gulbenē karoja ar tirgotājiem par deficīta dalīšanām un tādām lietām.

RL: Vai tagad, kad televīzijā katru dienu tiek daudznozīmīgā intonācijā stāstīts par to, kurš jurists ir strādājis ar Krištopanu un kurš ar Ēķi, jums ir droša pārliecība, ka ar jūsu dzīvi nekad nav manipulēts un jūs pati vienmēr varat atbildēt par savu godīgumu? Vai jums ir bijusi sajūta, ka jums būtu jāatbild par Krištopanu?

Blūma: Nē (smejas), noteikti nē.

RL: Tātad jūs vienmēr esat atbildīga tikai par sevi, bet ne par tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā ir kaut kas darīts?

Blūma: Latvija ir tik maza, ka ir grūti atrast redzamus cilvēkus, ar kuriem es nebūtu kādreiz kaut ko kopā darījusi. Tad jau es varētu visu laiku mocīties pašpārmetumos, atceroties to vai to, vai to, kas kādreiz kaut ko sliktu dara. Krištopanam noteikti ir zināma loma manā dzīvē, jo viņš ir bijis viens no Vācijas-Latvijas bankas dibinātājiem un devis man iespēju šeit strādāt, tāpat kā Ģirts Rungainis. Un es negribu tagad sevi kaut kādā veidā attaisnot, bet… mēs lielākoties neesam bijuši vienisprātis par dažādiem darījumiem un lietām, mūsu viedokļi ir diezgan daudz atšķīrušies. Man bija liels pārsteigums, ka arī igauņiem Krištopans esot mani ieteicis par Hansabanka Latvija vadītāju. Man likās, ka mūsu attiecības nebija tādas, lai es no viņa būtu sagaidījusi šādu attieksmi.
Lielās lietās… – nu, tā ir mana gudrība, uzņemties tos darbus, kur es tomēr varu izvērtēt, vai ar mani tiek manipulēts vai netiek manipulēts. Es nevaru atcerēties nevienu lietu, par kuru būtu jāatzīst, ka ar mani ir manipulēts un es esmu izdarījusi kaut ko tādu, par ko man šobrīd būtu kauns un jānožēlo. Es neesmu gatava to stāstīt, bet ir bijuši, manuprāt, mēģinājumi, ne tikai ar mani, bet ar vairākiem cilvēkiem bankas sākumposmā, bet man liekas, ka mēs to esam ļoti labi apzinājušies. Mēs bijām spēcīgi sakoncentrējušies tajā brīdī, lai to neļautu darīt. Mēs patiesībā ļoti atbalstījām to scenāriju, ka mūs nopērk Igaunijas Hansabanka, jo mums bija pārliecība, ka tā ir laba, uzticama banka.

Man tobrīd likās, ka bija spēkā arī kaut kāds cits scenārijs, uz kuru mēs noteikti nebijām gatavi parakstīties. Mazās lietās – liela daļa kaut kādu īpašu kontaktu meklējumu ar mani saistās ar kāda cilvēka vajadzību pēc kredīta vai sponsorēšanas, bet ne jau vienmēr aiz šī manipulācijas mēģinājuma slēpjas nosodāms mērķis.

Man godīguma definīcijas nav, bet galvenā saruna par to katram ir pašam ar sevi. Katrā ziņā bankā ik pa laikam ir jāuzdod sev tāds jautājums par kādu jaunu situāciju. Mans tēvs bija kolhoza priekšsēdētājs un aizgāja no darba prom, tikko sākās privatizācija, lai tikai cilvēki nevarētu teikt, ka viņš ir kaut ko negodīgi privatizējis. Pāris mēnešus vispār strādāja tikai savā dārzā un mežā.
Lai gan viņš, iespējams, bija viens no labākajiem nākamajiem īpašniekiem – tāds, kas zinātu, ko ar privatizēto mantu darīt, reāli būtu darba vietas, būtu kaut kas saražots.

RL: Ja nemaldos, jūsu tēvs pat bija PSRS Tautas deputāts, bija spējis padomju sistēmā atrast savu vietu un saglabāt kaut kādus principus – kā viņš pārdzīvoja laiku lūzumu?

Blūma: Viņš ir ļoti noslēgts cilvēks. Viņš nestāsta visas savas iekšējās pārdomas vai sajūtas, vai bēdas, ar tādām viņš nedalās. Katrā ziņā viņš ļoti apsveica šos jaunos laikus un teica – ja viņš būtu kaut vai 10 gadus jaunāks, viņš arī noteikti ietu uz Rīgu un mainītu kaut ko savā dzīvē. Viņš ir pietiekoši uzņēmīgs.

RL: Starp citu, kā smaržoja padomju bankā?

Blūma: Konkrēti Gulbenes bankā mazliet smaržoja pēc pelējuma, jo mēs uzcēlām jaunu banku, laikam Latvijā pēdējo bankas ēku, ko uzcēla PSRS laikos, bet tā nebija kārtīgi izžuvusi un nauda, ko glabāja, bija mitra. Bija tāda vecā nauda, kuru mēs regulāri savācām, sapakojām un tad gaidījām, kad vedīs prom, nolietotas banknotes, kas mitrumā bija kārtīgi sapelējušas. Mēs no rītiem vedām to uz kasēm, jo tur bija saulainas telpas, un uz palodzes žāvējām, bet vakaros vedām atpakaļ. Jā, tā banka tiešām bija garlaicīga. Viss bija sakārtots un saplānots, visi bija iemācījušies, ka vajag plānot divreiz vairāk, jo dabūs divreiz mazāk, un tad būs tik, cik vajag, un tā viņi to dzīvi izdzīvos. No tikiem līdz tikiem, ļoti stingri darbalaiki, nedod dievs ātrāk aiziet prom jebkāda iemesla dēļ. Bet mēs daudz smējāmies, mēs savu garlaicīgo dzīvi pratām padarīt ciešamu.

Man daudz kas nepatika Padomju Savienībā, bet es tur biju piedzimusi, mācījusies, mani vecāki, kas bija pietiekoši jauni un uzauguši padomju laikos, vecvecāki, piesardzīgi zemnieki, neko par ulmaņlaikiem nebija stāstījuši, tāpēc es nemaz tik slikti tur nejutos. Es dzīvoju tajā valstī – dzīvoju kā dzīvoju. Man nepatika, ka nevar aizbraukt uz ārzemēm, likās jocīgi kongresu lēmumi, kas bija jākaļ no galvas, bet es biju pietiekoši adaptējusies.

RL: Vai bija arī kaut kas tāds attiecībās ar PSRS, ko varētu nosaukt par ticību?

Blūma: Es domāju, ka bērnībā bija. Lepošanās, ka es dzīvoju tik jaukā valstī, man bija mazliet žēl nabaga francūžu, kam ir komunistiskā kustība, bet tā tomēr nebija ņēmusi virsroku, bet es, liekas, diezgan ātri attapos. Kādā astotajā klasē ticība komunismam bija pazudusi, bija skaidrs, ka tā ir spēle, kas mums visiem jāspēlē, nemeklējot tam īpašus iemeslus.

Pats briesmīgākais, kas man visvairāk nepatika – tur bija šausmīgi daudz neloģiska. Ekonomika nebija loģiska, viņa bija tāda samākslota, tas bija tas, ko man bija tik grūti pieņemt. Man gandrīz gandrīz jau bija paaugstinājums amatā, par kredītdaļas vadītāju, jau bija saplānots, ka man kā kredītdaļas vadītājai jābūt Rīgā, Latvijas Bankā, ar kaut kādu ziņojumu. Jāziņo par to, kā mēs kreditējam uzņēmumus Gulbenes rajonā. Tā lieta nebija reāla. Es to visu klausījos, klausījos, klausījos – un tad kā sāku raudāt, tā raudāju un raudāju, un raudāju. Visa sēde izjuka. Pēc tam mani vazāja pa to Latvijas Banku, pa dažādiem kabinetiem un mierināja. Bija tāds Vēciņš, šķiet, viņš vēlāk sarakstīja grāmatu par Latvijas naudu. Viņš teica – jūs laikam neticat tam visam, ka jūs varat kaut ko ietekmēt? Es teicu – neticu... Un raudāju tālāk. (Smejas.)Noraudāju līdz pašai Gulbenei. Un tieši tajā sestdienā tēvs atnāk mājās un saka – zini, tev piedāvā darbu agroapvienībā, līdz svētdienas vakaram jāpasaka atbilde. Es mazliet apspriedos ar viņu, paprasīju, kas tas vispār varētu būt par darbu, un pirmdien no rīta pateicu jā.

RL: Vai jums ir pazīstama sajūta, ka savu dzīvi vērojat it kā no malas? Kurā brīdī jūs apzinājāties, ka izšķirošais mirklis, kas noteica, kāda tā būs, jau ir aiz muguras? Vai jūs ticat, ka viss var mainīties?

Blūma: Nē, tas brīdis nemaz vēl nav iestājies (smejas), es tam pilnīgi kategoriski nepiekrītu. Es nedomāju, ka es savu dzīvi vairs nevaru izmainīt. Es domāju, ka es noteikti vēl mainīšos. Vairākas reizes. Es diezgan daudz par to domāju – kā es gribu mainīties un kāda es gribētu būt. Bet par vērošanu no malas var teikt, ka viena no grūtākajām lietām manā diezgan publiskajā amatā bija iemācīties labi runāt. Vispār šī darba publiskā puse. Tas man prasīja tik daudz nervu un sevis mobilizēšanas. Gan emocionalitātes dēļ, gan kaut kāda pašapziņas trūkuma dēļ. Agrāk nemaz nepadevās smalkas runas, es nevaru tā pieiet klāt nepazīstamam cilvēkam un sākt čalot. Nu jau varu labāk, bet deviņdesmit sestajā, septītajā vai astotajā gadā... bija ļoti grūti. Bija pasākumi, kur es pastāvēju malā un tā arī aizgāju mājās. Bet... es tajā laikā arī ļoti nopietni strādāju, ejot pie psihoterapeita.

RL: Motīvs iešanai pie psihoterapeita varētu būt – ja cilvēks pats nesaprot, kas ar viņu notiek, un grib, lai viņam to pateiktu kāds cits?

Blūma: Jā, lielā mērā tāpēc. Deviņdesmit setais gads man bija šausmīgs apmulsuma gads, gan privāti, gan darbā. Vienkārši pilnīgs apjukums, ko darīt un kā; kā saprast, ka es tomēr esmu pareizais cilvēks šajā vietā, ka es varu izdarīt.

RL: Kā psihoterapeits to var zināt?

Blūma: Nu – tad jums būtu viņiem jāprasa, kā viņi to zina...

RL: Bet kāpēc tad jūs ticat, ka viņi to zina?

Blūma: Tas jau nenotiek tā, ka viņi man dod atbildes, man liekas, viņi man parāda ceļu. Kā es pati varu atbildēt sev. Vismaz pati saprast sevi. Nonākt kaut kādā vienotībā pati ar sevi. Tas arī ir par to skatīšanos no malas. Pamazām es sapratu, ka šī tiešām ir mana dzīve.

Es esmu pētījusi fotogrāfijas no visādiem pasākumiem, domās neskaitāmas reizes izgājusi cauri intervijām, kas man ir bijušas, un domājusi, kā to visu varbūt vajadzēja izdarīt savādāk un labāk – lai es pati justos labi tāda, kāda es esmu bijusi tajās vietās vai lietās...

RL: Kādu jūs redz citi?

Blūma: Viena mana sajūta ir, ka... man tomēr ir jābūt Ingrīdai Blūmai, Hansabankas vadītājai, nevis Ingrīdai Blūmai kā cilvēkam. Varbūt neieejot pretrunā ar sevi un nedarot kaut ko sev galīgi nepieņemamu, nemēģinot kaut ko tēlot un samākslot, bet vienkārši jāatrod tas pareizais veids, kā man jārīkojas kā Hansabankas vadītājai. Es nedomāju, ka lielākā daļa cilvēku, kas mani personīgi nepazīst, nojaustu, kāda es esmu. Viņu priekšstats par mani ir priekšstats par bankas vadītāju.

RL: Atvainojos par rupjību, bet ja tagad no Ingrīdas Blūmas „atrēķina nost” Hansabanku, kas paliek pāri?

Blūma: Es domāju, ka tikpat rupji varu arī atbildēt: tas atkarīgs no cilvēka, ja es viņam esmu svarīga tikai kā Hansabankas vadītāja un asociējos tikai ar banku, tad viņam nekas arī nepaliek pāri. Tur viss beidzas un nekā vairāk nav. Ja cilvēkam es esmu persona, draugs, tuvinieks, tad... paliek. Tas atkarīgs no šīm attiecībām. Visticamāk, arī man nebūs svarīgas tās attiecības, kuras pazudīs, ja es vairs nebūšu “Ingrīda Blūma, Hansabanka”.

RL: Ko, jūsuprāt, var uzskatīt par notikumu?

Blūma: Kāds liela uzņēmuma vadītājs man teica: redziet, Ingrīda, viss tā aizgāja, tagad jūs esat tik redzama – tas vienkārši tā notika! Es uz mirklīti pilnīgi apstulbu. Jā, viņam tā izskatās, bet tam visam aizmugurē taču ir – es neteikšu ģeniālas, bet nu – gudras idejas, kas piepeši ienākušas prātā kādam no mums! Spēja paredzēt, kurā virzienā tālāk jādarbojas! Daudzu cilvēku diezgan smags darbs. Ar personīgo dzīvi ir tieši tāpat. Piepeši uzaicina mācīties, strādāt, vadīt... Bet dzīve visu laiku ir iekšēja gatavošanās pieņemt šādus pagriezienus, varēšana veikt šos pagriezienus. Man liekas, tie sīkie notikumiņi, kas aizpilda dienas un nedēļas, ir reālā dzīve, bet pārējais – kaut kādi atzīmēšanās punkti.

RL:Jūs esat jau agrāk intervijās atzinusi, ka esat gudra; kā jūs aprakstītu šā vārda nozīmi?

Blūma: Šis jautājums arī, man liekas, skanēja diezgan rupji. Es jau nestaigāju apkārt, teikdama: es esmu gudra. Tas viss izriet no standartjautājumiem: kā, jūs, trausla sieviete varat vadīt šo lielo banku? Un tādā garā. Tad es saku: man ir viena no lielākajām pieredzēm Latvijā banku nozarē, atbilstoša izglītība – un galu galā es esmu arī gudra! Man ir jau bijusi tāda iekšēja polemika ar jums – es lasīju interviju, kurā jūs teicāt, ka nākot mājās no skolas, pēkšņi sapratāt, ka vairums cilvēku ir muļķi un ar šo apziņu ir jādzīvo. Man ir bijis tieši pretēji, kaut kādu iemeslu dēļ es varbūt arī esmu bijusi salīdzinoši gudrāka par lielāko daļu klasesbiedru vai kursabiedru, bet pamazām es sapratu, cik daudz man apkārt ir gudru cilvēku, man ir tā laime saprast, ka cilvēki ir gudri, ka viņi vairāk par mani zina! Man nav sajūtas, kam man būtu jādzīvo vai jāstrādā starp muļķiem. Piemēram, jūs droši vien neko daudz nezināt par banku lietām.

RL: Tiešām, neko daudz nē.

Blūma: Bet es jau tāpēc nedomāšu, ka jūs esat muļķe... Tā es domāšu tikai tad, ja jūs mani sāksiet mācīt, par ko man jāizšķiras.

RL: Kāda korelācija varētu pastāvēt starp gudrību un laimi?

Blūma: Baidos, ka nekāda. Vispār par daudz gudram būt nav nemaz tik labi. Kad mūs pirka igauņi, man vajadzēja daudz sarunāties ar Juriju Moisu, toreizējo Hansabankas vadītāju Igaunijā. Moiss teica, ka igauņi daudz esot domājuši par to, ka mums Vācijas-Latvijas bankā esot tik gudri cilvēki un arī strādīgi – bet kaut kā neizdevās, nebija tik labs tas rezultāts. Secinājums viņam bija tāds, ka mēs varbūt esam pārāk gudri, ka mēs pārāk daudz prātojam, spriedelējam, ka nepaliek laika darīt reālās lietas. Viss pulveris un laiks aiziet tajās runās un spriedelēšanā.

RL: Bet sports, kuram jūs esat izgājusi cauri, taču nav nekāda spriedelēšanas skola?

Blūma: Tieši tā.

RL: Kāda ir bijusi skriešanas loma jūsu dzīvē?

Blūma: Nu, manuprāt, skriešanai ar gudrību nav nekāda sakara. Es domāju par saviem treniņu biedriem, viņi ir tik atšķirīgi gan pēc dzīves gudrības, gan zināšanu apjoma.

RL: Vai ir iespējams atcerēties un izstāstīt savu domu gaitu, piemēram, kāda konkrēta skrējiena laikā, varbūt jūs mēģinātu to izdarīt?

Blūma: Skrienot – tas, ko es varu atcerēties – es varbūt vienīgi skaitīju kaut kādu dzejoli, mēģinot uzturēt ritmu. Vienreiz Murjāņos, atceros, lielā sniegputenī skrienot, skaitīju “Burja mgloju ņebo krojet...”Beigās es attapos, ka jau stāvu un vairs neskrienu. Bija grūti tajā putenī. Tie ir tādi mēģinājumi iziet no smagas situācijas, nedomāt, ka man ir grūti. Jo ir jānokļūst skolā atpakaļ, nav jau citas izejas. Sports – tā ir ļoti skarba skola.

RL: Bet ko tajā skolā mācās? Kāda ir jēga no sporta? Ir ļoti izplatītas frāzes par personības veidošanu, bet kādu konkrētu saturu jūs varētu tajās ielikt?

Blūma: Nu, ne jau velti tās ir izplatītas. Tas nozīmē, ka tā arī ir. Murjāņi bija viena ļoti skarba vieta. Tur vienkārši iemācīja paciest to, ka tevi ne par ko netur, nevērtē. Es nebiju laba sportiste un man diezgan daudz par to tika atgādināts visādos veidos. Mūsu treneri šinī ziņā nebija paši gudrākie. Ja mani paslavē, es noskriešu ātrāk, bet ja mani sabārs, es no sasprindzinājuma to vēl sliktāk izdarīšu. Un man liekas, lielākajai daļai cilvēku tā ir. Lai gan ir jau arī tādi, kuri saņemas, ja viņus sabar.

Kad Murjāņiem bija 35 gadu jubileja, katrai klasei vajadzēja uzrakstīt atmiņas, es, kā vienmēr, iemetos organizēšanā, sarunāju vienu klasesbiedreni, kas tagad ir literatūras skolotāja, un viņa uzrakstīja. Tādas ļoti gaišas, romantiskas, ar vizbulītēm Lojas krastos, ar draudzībām. Kad es to ieraudzīju – tas bija tieši manā vārda dienā, es biju iedzērusi mazliet vīnu, un es teicu – nē, šitam es nekādi nevaru piekrist!

Piesēdos pie datora un uzrakstīju savējo, kā es to redzēju. Man likās, ka es uzrakstīju normāli. Parādīju vēl kaut kādām savām klases biedrenēm, kas mācījās ar mani līdz astotajai klasei – un viņas bija pārsteigtas, ka es tik skarbi to visu redzēju. Ka bija grūti un smagi, zināmā mērā pat aizvainojums pret skolu.

RL: Man jāatzīstas tādā skolas gadu iedomā – es savā iztēlē ļoti romantizēju dzīvi internātskolā vai pat bērnu namā, droši vien kādu grāmatu iespaidā, piemēram, bija tāda igauņu grāmata Kadrija. Man likās, ka internātos ir pilnīgi cita dzīve, draudzība, mīlestība un tādā garā, es pat rakstīju tādus stāstiņus, kuru galvenie romantiskie varoņi vienmēr ierodas parastajā skolā no internātskolas un ir pavisam citādi nekā pārējie.

Blūma: Jā, labākais un jaukākais jau arī bija atiecības, draudzēšanās, pirmā mīlestība, zīmīšu sūtīšana, satikšanās, telšu celšana, pastaigas. Arī izpalīdzēšana. Liela patstāvība un brīvība, un tas man patika. Bet tam visam klāt bija diezgan nežēlīgie sporta treniņi. Ļoti daudziem cilvēkiem, kas Murjāņus ir pabeiguši, ir nepatika pret sportu kā tādu. Tu noskrien sacensībās un uzvari, un tajā brīdī esi laimīgs, bet jau nākamajā minūtē treneris tevi rupji izsmej visu priekšā un paziņo, ka tas nebija skrējiens, bet karikatūra...

RL: Vai jūs aizkustina citu cilvēku traģēdijas?

Blūma: Jā un nē. Tā ļoti konkrēti saskaroties, pārdzīvoju ļoti, varu, lasot kādu emocionālu rakstu, sākt raudāt, bet kā lielākā daļa cilvēku esmu iemācījusies arī kaut kā nedomāt par šīm traģēdijām – kastas Indijā – vienkārši ārprāts, Afganistāna, Irāka, zemestrīce Japānā – protams, smiekli par to nenāk, bet teikt, ka es tā ļoti mēģinu iejusties šo daudzo cilvēku izpostītajās dzīvēs un līdzi just – nu tā arī nav.

RL: Vai jūs esat piekrāpta?

Blūma: Rīgā noteikti ir vismaz simt cilvēku, kas nepārtraukti funktierē, kā varētu kādu no bankām apkrāpt. (Smejas.) Dažreiz viņiem izdodas, un tas ir ierēķināts – ka tā tas vienkārši ir mūsu biznesā. Mūsu kredītportfelis ir ap vienu miljardu, rēķinot dolāros, un, protams, vēl daudz vairāk ir projektu, kurus mēs neesam akceptējuši un kuros ir kaut kādi krāpšanās elementi.

Šobrīd jau valstī ir datu bāzes un mēs paši jau esam pietiekoši lieli, lai šo to zinātu. Bet tad, kad te vēl bija pilnīgi mežonīgie Rietumi, es sēdēju pa nakti un šķirstīju Dienas biznesu, kur toreiz gāja uz diezgan daudzām lapām tiesu hronikas – es vienkārši jutu, ka būs kaut kas priekš tikšanās, kas man bija nākamajā dienā... Un bija.

RL: Bet, ja kādam biznesmenim izdotos jūs piekrāpt kā baņķieri – vai jūs uztvertu to kā personisku aizvainojumu?

Blūma: Man ir bijis patiešām aizvainojošs gadījums ar vienu treniņbiedru, kas priecīgs atnāk pie manis ar projektu – un mēs to kredītu izsniedzām, lielā mērā, paļaujoties uz šā cilvēka rekomendācijām. Ar kuru es piecus gadus kopā skrēju! Un tad, kad laiks cauri, piepeši nekas nenotiek un tā nauda atpakaļ nenāk. Nu, toreiz es nemaz tik apņēmīga nebiju, bet es viņam piezvanīju un pateicu – tā ka lai tas tiktu sakārtots! Vienkārši. (Smejas.) Pēc pusstundas parādījās durvīs mans toreiz ļoti jauniņais vietnieks un teica: tie cilvēki ir klāt. Viņš tā pateica vārdu “tie”... – mēs toreiz vārdu neprasījām, es neteicu, kā mani sauc, viņš neteica, kā viņu sauc, bet katrā ziņā mums to kredītu atdeva.

RL: Pietika ar stingru toni?

Blūma: Latvijas likumdošana atļauj parādu vienkārši nodot citam. Pietika ar to, ka mēs pateicām, ka mēs nodosim to parādu šiem cilvēkiem. Tā jaunkundze, kurai tolaik bija veiksmīga biznesmeņa slava, tad arī pratās – ka tanī lietā jokoties laikam nevajag.

RL: Vai jums būtu iespējas kādam atriebties, ja jūs nolemtu to darīt?

Blūma: Tādās lietās ir grūti sevi objektīvi novērtēt. Kaut kādas mazas atriebībiņas kaut kur negribot izlaužas ārā, tādi atgādinājumi cilvēkiem – es zinu, ka tas nav labi, bet droši vien, ka ik pa brītiņam tas tā notiek arī no manas puses. Es pa laikam esmu pie sevis domājusi par tādām traģēdijām, kad nogalina kādu cilvēku – bet es nezinu, kā es tad rīkotos, man ir grūti pateikt.
Tikai, nokļūstot tādā situācijā, var to izvērtēt, bet es negribētu tādā nonākt.

Es domāju, ka abējādi ir smagi. Ir smagi neatriebties un sajust, ka tu kaut ko neesi atdarījis, ka taisnīgums nav vinnējis, bet atriebība arī lielākoties ir saistīta ar ļaunumu.

RL: Vai kalnos jūs apvainojāties?

Blūma: Jā... Bet es jau arī lielos kalnos neesmu gājusi. Vairākas reizes Hibīnos, Karpatos, bet pa ledājiem es neesmu gājusi. Es domāju, ka kalnos es nokļuvu ne tik daudz pašu kalnu, vairāk cilvēku dēļ. Man patīk cilvēkos uzdrošināšanās, patīk vienkāršas attiecības, patīk dziedāt dziesmas pie ugunskura. Pirmais brauciens bija skolas laikā, jau pēc  7. klases, kad izvēle bija būt mājās un ravēt dārzu vai braukt kopā ar skolas biedriem kaut kur uz interesantām vietām. Vajag tikai kādas pāris dienas, kad sāc jau justies normāli arī stāvot kraujas malā. Un ja vajag, ja nav citas izejas, tad tu vienkārši sakod zobus, saņemies un ej, vai lien, iemācies nekunkstēt visu laiku. Novērtēt palīdzību, novērtēt savu nevarību un vēlēšanos pavilkt deķīti kaut kur uz savu pusi. Nopietnākais bija līšana Turkmēnijas alās – es nesaprotu, kā es to izdarīju, es nesaprotu, jo man ir bail no noslēgtām vietām, bail līst tumsā. Bet kaut kā visi to dara – un man arī tik ļoti interesēja, kas tur būs. Kā es palaidīšu izdevību garām! Es arī ielīdu kopā ar pārējiem. Un pēc tam priecājos.

Tie bija dabas liegumi, vajadzēja sameklēt speleologu, iedot viņam kukuli un tad mēs līdām slēpjoties, naktī, lai nevar noķert – bet alās jau ir vienalga, diena vai nakts. Mūs sagaidīja kaut kādi turkmēņu automātisti, kas teica, ka katrai grupai pieliks klāt cilvēku, kurš skatīsies, lai mēs tiešām neejam alās, mums izdevās tomēr kādas trīs alas apskatīt. Vienai alai kopgarums ir kādi 50 kilometri, speleologi, kas veica tur nopietnus pētījumus, brīdināja, lai nemaz nedomājam līst iekšā bez viņiem. Ja neproti izsekot saliktajām zīmēm, tad vienā brīdī tu vienkārši redzi četrus caurumus un neko nesaproti, uz kuru pusi tev jāiet. Mums bija ļoti skarbs grupas vadītājs, kuram likās, ka nevajag riskus samazināt, ka mums ir jāiziet tiem riskiem cauri. Vienā no alām vajadzēja apiet akmeni pa citu akmeni, kas bija mitrs un slidens – es pakritu un sāku slīdēt uz leju. Un tu nezini, kur tu slīdi...

Es pati nobremzēju un arī viens no speleologiem paguva ļoti ātri, viņš būtu mani pārķēris un es nebūtu nokritusi nezin kur lejā. Nu, tad es aizvainojos uz to grupas vadītāju, man likās – nu kā tā, vai tomēr vajag riskēt tur, kur tas ir bezjēdzīgi, tikai tāpēc, lai būtu adrenalīna klātbūtne procesā?

RL: Es saprotu tā, ka jums nav sveša nepieciešamība pārvarēt reālas bailes?

Blūma: Noteikti nē. Bet pirms gadiem  15-20 es biju tam gatavāka, tagad man pat ir tā, ka aizbraucu slēpot, nokrītu, apstājos – un sāku kāpt augšā uz kalna, es vairs nevaru... nezinu, kas tas ir – vecums? Lielāka piesardzība.

RL: Kādas bailes ir grūtāk pārvaramas, bailes no reālas nelaimes vai abstraktas bailes no nāves?

Blūma: Es nebaidos abstrakti no nāves, tāpēc man ir grūti salīdzināt šīs divas lietas. Konkrētās bīstamās situācijās es rīkojos kā piesardzīgs baņķieris – braucu lēnāk, ar lielākiem pagriezieniem, tā lai nenokristu. Un arī tad es jau nebaidos no nāves, varbūt no kādām sāpēm, no kaut kā absolūti reāla. No nāves vismaz šobrīd es pagaidām nebaidos, jo man liekas, ka dzīve ir diezgan grūta. Nāve ir tas, kad tu jau esi izdzīvojis grūtības, kaut kādas beigas visam. Man ir bijusi tāda reāla saruna ar manas mammas māsām, kuras ir piecas un kurām visām, manuprāt, ir ļoti grūta dzīve bijusi. Viņas visas ir pieķērušās dzīvei tā kā dadži!

Viņām ir visādas kaites, bet es taisni apbrīnoju viņu dzīvotgribu. Es esmu jautājusi – jums tiešām vēl gribas dzīvot? Visām gribas.

RL: Vai jums ir draudzīgas attiecības ar savu ķermeni?

Blūma: Reizēm ir arī karastāvoklis. Es mēģinu veidot draudzīgas attiecības, bet reizēm gribu no viņa vairāk, nekā viņš man grib dot. Un viņš signalizē: viss, Ingrīda, vēl mazlietiņ un tad es tev rādīšu tās īstās lietas... Bet visā visumā – draudzīgas.

RL: Kāpēc jūs izjūtat skaudību pret ļoti skaistām sievietēm?

Blūma: Tā nav tik uzmācīga lieta, par ko es vienmēr domāju, bet ja es redzu kādu tiešām skaistu sievieti, kurai, man liekas, nevajag iet trīsreiz nedēļā uz trenažieru zāli, lai izskatītos tik slaida, es domāju – kā viņai ir veicies, viņa var atļauties krietni vairāk un var nekarot ar savu ķermeni.

RL: Kāda jēga ir karošanai ar savu ķermeni, kāds ir ultimāta saturs?

Blūma: Nu, tādas prastas lietas... Nu, es gribētu būt tievāka.

RL: Tas jau ir skaidrs, bet – jautājums ir, kāpēc?

Blūma: Es gribētu skaistāk izskatīties. Bet tagad jau aizvien biežāk es vienkārši gribu labi justies. Man ir bijusi laime būt veselai, es maz slimoju – un katra mazākā sāpīte man ir traģēdija. Kad es savai draudzenei žēlojos, ka man sāp galva, es piebilstu – nu, tas ir relatīvi, priekš manis tās ir sāpes. Tāpēc, ka viņai galva sāp gandrīz katru dienu.

RL: Kā jūs raksturotu tos pavecos vīriešus, kas aizpilda starptautiskās baņķieru sanāksmes? Kas jums varētu būt līdzīgs ar viņiem?

Blūma: Viņi visi man tik labvēlīgi uzsmaida savā lielajā dzīves un darba pieredzē... Atšķirīgo ir vieglāk pateikt – cik mēs esam jauni un gribīgi kaut ko mainīt, tik viņi ir kritiski, piesardzīgi un tradicionāli. Vislīdzīgākie varbūt ir skandināvi – viņi arī iet sēņot un līdzīgas sēnes lasa. Hansabankas padomes priekšsēdētājs, zviedrs, kuram drīz būs 60 gadi, piemēram, ir ar teltīm izbraucis Igauniju, Latviju un Lietuvu, mēs pat nezinām, kurās vietās viņš bija, un neorganizējām šos braucienus, un viņam bija padomā tāds brauciens arī pa Karēliju un Murmanskas apgabalu.

RL: Vai ir iespējams mīlēt zemi? Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki laukos dara pavisam neracionālas lietas, kas viņiem sagādā daudz ciešanu un maz praktiska labuma?

Blūma: Es varu mīlēt Latviju, bet mīlēt apstrādājamu zemi... Es personīgi, kā lauciniece savā pagātnē, nemaz to nemīlu, jo es esmu tik daudz ravējusi un kaplējusi, stādījusi un novākusi kartupeļus, neizjūtu es tur nekādu mīlestību. Varbūt šis jēdziens “mīlēt zemi” ir vairāk stabilitātes jautājums, lietu kārtība, ko cilvēki vienkārši saprot. Ja ir šī saprotamā lietu kārtība, ir vieglāk dzīvot – pat tad, ja dzīvo slikti.

Tu zini, vai līst lietus vai snieg sniegs, tev no rīta ir jāceļas, jo kūtī stāv govs. Un šī lietu kārtība varbūt pat neļauj aizdomāties par to, vai tu slikti dzīvo. Un tā ir arī vērtību sistēma, ir taču cilcēki, pret kuriem var tiešām izjust cieņu, tie, kas nesaprot, kā var zemi neapstrādāt, kā var nenopļaut pļavu. Žēl tikai, ka viņi nedomā par to arī ekonomiskās kategorijās un nav iemācīti ar šo savu vērtību sistēmu arī normāli dzīvot.

RL: Vai Latvija asociatīvi ir vīrietis vai sieviete? Piemēra pēc – neraugoties uz populāro teicienu “roģina maķ”, Krieviju es personiski uztveru kā vīrieti. Un kas ir Igaunija vai, teiksim, Zviedrija?

Blūma: Igaunija man liekas vīrietis, racionāls, uz tehnoloģijām orientēts, runā gandrīz vai kodētā valodā. Es esmu sapratusi, ka igauņi tiešām uzvedas kā vīrieši: vīriešiem ir jūtas, tāpat kā sievietēm, bet viņi tās meistarīgi noslēpj un tās nevar pamanīt. Latvija noteikti vairāk asociējas ar sievieti, jo mēs esam krāsaināki un atraktīvāki. Bet par Zviedriju – viņa ir tāda mazliet... nekāda, tāda nesaprotama. Es Zviedrijai, protams, esmu pateicīga par iespējām, bet es jūtu, ka es tur nepiederu, nejūtos kā savējā. Maskavā, šķiet es labāk iederētos, es tur ātrāk iejustos.

RL: Viens no pēdējiem rupjajiem jautājumiem: kāpēc cilvēkiem šķiet, ka jūsu dzīve nav interesanta?

Blūma: Man šķiet, lielākā daļa Latvijas cilvēku domā, ka mana dzīve ir ļoti ļoti interesanta, bet pavisam citu iemeslu dēļ, nekā tā ir interesanta patiesībā.

Viņiem varbūt liekas, ka interesants ir tas publiskais, braucieni, intervijas, tikšanās ar svarīgiem cilvēkiem. Uz prezentācijām es gandrīz neeju, es varu tikai apbrīnot Vitāliju Gavrilovu, kurš vienreiz man teica: šitā šodien man ir ceturtā un vispār šodien man ir septiņas.

Bet reāli interesantais ir tas, ka, strādājot tik lielā bankā, Latvijas ekonomiskā dzīve, finansu tirgus un darījumi ir kā uz delnas. Un mani tas interesē. Protams, ir citi cilvēki, kuriem tas nemūžam neliktos interesanti, bet tiem jau ir viņu dzīve. Man jādzīvo tā, lai man liktos interesanti. Mana problēma jau ir tā, ka man ir pārāk interesanti. Es nesen izskaitīju, ka mums bija, vidēji rēķinot, desmit minūtēs jālemj par miljonu, un tās bija četras stundas.

RL: Kas ir smieklīgs banku biznesā?

Blūma: Nemaz nevajag lielas lietas, mēs ik pa brītiņam par kaut ko smejamies. Pietiek jau ar to avīžu ziņu par šaušanos boksa sacīkstēs – ka vienas līzinga kompānijas analītiskā grupa ieradās, lai atgūtu... (Smejas.) Kad mēs iedomājāmies, kā mūsu analītiskā aizdevumu atgūšanas grupa ar vecāko analītiķi un jaunāko analītiķi... (Smejas.) Ar klientiem ir ļoti smieklīgi. Pie manis 1995. gadā atnāca cilvēks ar brillēm, kam bija tikai viens stikliņš, un prasīja tieši vienu miljonu latu zemnieku saimniecībai. Un vēl bija tā, ka bankomāta kasetē atrada beigtu peli, kas tur kaut kā bija ielīdusi un nomirusi, iepakota naudā.