Vienīgā sieviete

Patiešām, es esmu redzējis Goldu Meiru sapnī. Es sēdēju pītā klūdziņu krēslā un raudzījos uz jūru pie Herclijas, bet Golda Meira man klāstīja, kādēļ viņas uzvārds ir tāds kā citiem vārds, bet vārds tāds kā citiem uzvārds. Neatceros, kādēļ tas tā bija, bet kopš šīs sarunas nekādi nevaru likties mierā.

Man grūti vizualizēt Goldas Meiras tēlu, lai gan vēsturnieki un biogrāfi it kā darījuši visu, lai tas būtu iespējams. Piemēram, var aplūkot viņas fotogrāfijas, kas uzņemtas pagājušā gadsimta sākumā, kad viņa vēl dzīvoja Ukrainā. Golda pretgaismā pie loga, izlaistiem matiem, viņa izskatās gluži kā mana paziņa no Odesas. Vai vēlāk – Golda Merhavias kibucā novāc tomātus, apsējusi gaišu lakatiņu un blūzē ar augstu apkakli. Tikai vēlāk uzzināju, ka mūsdienās par reliģiozu uzskatītais dresscode patiesībā izvēlēts, lai izsargātos no knišļiem. Golda ar vistām – diezin vai tās ir tās pašas vistas, kas vēlāk viņai rādījās murgos malārijas karsonī? Laikā, kad Golda Meira kļuva par nozīmīgu politisku figūru Izraēlā – un arī pirmo un pagaidām pēdējo premjerministri –, sieviete politiķe bija retums. Biogrāfi sāka strādāt vēl Goldas dzīves laikā, viņa pati rakstīja memuārus un īsā laikā kļuva par brendu, kuru atkarībā no politiskajām simpātijām vai no glorificē vai kariķē. Uzrakstīt jaunu Goldas Meiras biogrāfiju vai pat dzīves apskatu ir teju vai neiespējami. Izraēlas politikas pētniece Sāra Šmite raksta, ka “mūsdienās vairs nepastāv Goldas Meiras biogrāfijas, tikai hagiogrāfijas.” Pie hagiogrāfijas jeb svētā dzīves stāsta pieder varoņdarbi, kopīgas fotogrāfijas ar bērniem, unikalitāte un ģēnijam atbilstoša rīcība neierastās situācijās. Tiesa gan, Golda Meira pati vienmēr noraidīja jebkuru glorifikācijas mēģinājumi, aizbildinoties, ka “daudzas lietas man nācās veikt vienkārši pienākuma dēļ, jo kādam tas bija jādara.”

Diezin vai Golda ir vienkārši tāds “pienākuma cilvēks”, kas neapzināti vienmēr parādās īstajā laikā un vietā. Kaut arī autobiogrāfijā un neskaitāmās intervijās viņa uzsver savu “pienākumu”, jāņem vērā tas, ka viņa pati nosaka, kas darāms. Viņa iemieso aktivitāti un darbību, viņa pieņem lēmumus un tos īsteno.

Autobiogrāfijā Golda Meira piemin Izraēlā plaši izplatīto baumu, ka Ben Gurions viņu it kā esot nosaucis par “vienīgo vīrieti ministru kabinetā”. Golda raksta: “Šajā situācijā mani visvairāk uzjautrināja tas, ka tie, kas izgudroja šo pastāstu, acīmredzot ticēja, ka tas ir lielākais kompliments, ko sieviete vispār var saņemt. Es gan stipri šaubos, vai kāds vīrietis justos glaimots, ja es būtu teikusi, ka viņš valdībā ir vienīgā sieviete.” Goldas vēsturiskais tēls ir tik ikonizēts (par to liecina neskaitāmās tekstuālās norādes uz viņas maskulīno veidolu, lai gan fotogrāfiju arhīvā ikviens var pārliecināties, ka politiķe izskatās pēc parastas ebreju māmuļas), ka pēc pāris gadu desmitiem kāds varētu sākt domāt, ka tāda Golda Meira ir izdomāta. Vēl jo vairāk tādēļ, ka viņas veikumu Izraēlas politikā nav spējusi atkārtot neviena sieviete.

Kijevā

Autobiogrāfijā Golda Meira par savu bērnību raksta: “Kad vēl biju maza meitene, mēs dzīvojām Kijevā un bijām nabagi. Bieži vien nebija ko ēst, trūka siltu drēbju un pat malka bija greznība. Atminos, ka vienmēr biju nobijusies. Biju dzirdējusi par ebreju grautiņiem, un zināju, ka nākotnē mūs negaida nekas labs. Ik vakaru tēvs centās nostiprināt durvis ar koka aizšaujamajiem. Es biju nobijusies un vienlaikus dusmīga – vai tiešām tas bija viss, ko tēvs varēja darīt, lai mūs pasargātu?! Jau tolaik man šķita, ka tam, kurš vēlas izdzīvot, jāmēģina sevis paša labā darīt vairāk.” 1948. gadā viņa ieradās Krievijā kā pirmā Izraēlas vēstniece, un tūkstošiem ebreju Lielajā Maskavas sinagogā sanāca paraudzīties uz viņu kā jaunās ebreju valsts iemiesojumu. Šis iemiesojums izrādījās sieviete, par kuru Dāvids Ben Gurions vēlāk rakstīja, ka “Izraēlas valsts tika nodibināta, pateicoties vienai sievietei, kura tam dabūja naudu.”

Golda Maboviča dzimusi Kijevā, 1898. gada 3. maijā, galdnieka ģimenē, un bērnībā viņai principā nebija nekā no tā, ko mūsdienās sauc par nākotnes izredzēm vai izaugsmes iespējām. Viņas ģimeni mūsdienās diezin vai dēvētu par ortodoksālu, taču tajā tika ievērotas tradīcijas, sabatu sagaidīja ar dziesmām un svinīgu maltīti. Visi strikti pieturējās pie košera ēšanas tradīcijām, taču grūti sacīt, vai tas notika reliģiozitātes vai tradīciju dēļ. Goldai bija vecāks brālis Cipke un vecāka māsa Šeina. Tāpat kā simtiem citu trūcīgu ebreju jauniešu viņi stundām ilgi strīdējās par politiku, bezgalīgi salīdzinot sociālisma, komunisma, anarhisma, cionisma un kapitālisma stiprās un vājās puses. Strīdu un sarunu vide ebreju kultūrā veidojusies jau kopš Babilonijas trimdas laikiem (6. gs. p.m.ē.), un jūdu studiju un lūgšanu namos to izkopa gadsimtiem ilgi. Goldas jaunībai bija lemts sakrist ar tradicionālā dzīves veida sekularizēšanos. Jauniešiem vairs nerūpēja reliģisko likumu normatīvu piemērošana ikdienas dzīvei – viņi sapņoja par ebreju valsti, ebreju proletariātu. Jāpiebilst, ka šie sapņi tolaik nozīmēja nevis vēlmi pēc specifiski ebrejiskas valsts vai kādā īpašā veidā ebrejiskas sociālās iekārtas – nē, viņi sapņoja, lai ebrejiem klātos tāpat kā visām pārējām tautām, kam jau ir savas valstis. Viens otrs, piemēram, Berdičevskis vai Brenners, tobrīd sāka rakstīt laicīgu ebreju literatūru. Agrīnajai ivrita literatūrai faktiski nebija lasītāju, neskaitot pašus autorus un viņu draugus. Tās varoņi nereti attēloti kā zaudētāji, kuri neko nespēj panākt vai novest līdz galam. Kāds no Brennera literārajiem varoņiem, uz Londonu aizbēdzis jauns rakstnieks, nolemj sev padarīt galu noslīcinoties. Pirms nāves viņš pārdod kurpes, lai par iegūto naudu pēdējo reizi mūžā aizietu uz galeriju pajūsmot par gleznām. Iznācis no galerijas, viņš saprot, ka nespēs noslīcināties, taču kurpes jau ir pārdotas un viņam bezspēcīgi nākas vilkties uz īrēto istabu avīžu skrandās ietītām kājām.

Tā laika piepīpētajās virtuvēs izlolotajām politiskajām teorijām bija lemts ilgs mūžs, turklāt paradoksālā kārtā ilgdzīvotājas izrādījās gan vadošās teorijas (cionisms un sociālisms), gan mazāk nozīmīgās (pēdējās jidiša anarhistu avīzes Izraēlā un Amerikā beidza iznākt tikai 20. gadsimta 90. gadu beigās). Iespējams, ka tieši vecākās māsas Šeinas politiskā kaisle ietekmēja Goldas agrīnās jaunības domāšanu un turpmākās intereses. Teorētiskie strīdi mijās ar praktiskiem labākas dzīves meklējumiem, un tolaik daudzi ebreji, nabadzības un vajāšanas dzīti, devās uz Ameriku, ko jidišā dēvēja par goldene land jeb zelta zemi, kur ebrejiem klājas labi.

Amerikā

1906. gadā Maboviču ģimene nokļuva Milvokos Viskonsīnā, un vecākā māsa Šeina apprecējās ar vīrieti, kuru vecāki neuzskatīja par atbilstošu līgavaini savai meitai, tādēļ jaunlaulātie bija spiesti pārcelties uz Denveru. Golda gāja skolā, labi mācījās un vēlējās turpināt izglītību, taču vecāki uzskatīja, ka meitenei pienācis laiks sākt strādāt un pelnīt iztiku. Tad arī Golda saķildojās ar vecākiem un pārcēlās uz Denveru pie māsas Šeinas un viņas vīra.

Šeinas mājvietu šodien droši vien dēvētu par bohēmas pulcēšanās vietu, jo tur caurām dienām apgrozījās jauni ebreju intelektuāļi, kas spriedelēja un diskutēja par filozofiju un politiku. Golda bija visjaunākā, taču tas meitenei netraucēja kļūt par aktīvu diskusiju dalībnieci. Šeit viņa iepazinās ar Morisu Meiersonu, jaunu, klusu cilvēku, kurš interesējās par mākslu, dzeju, mūziku un arī par Goldu.

Pēc kāda laika Golda salaba ar ģimeni un atgriezās Milvokos. Vecāki bija kļuvuši par vietējās ebreju kopienas aktīvistiem, un Pirmā pasaules kara laikā viņu mājas kļuva par cionistu tikšanās vietu. Vecāku mājās Golda iepazinās ar Nahmanu Sirkinu, kvēlu sociālistiskā cionisma spārna pārstāvi, Šemarjahu Levinu, vienu no tā laika spilgtākajiem cionisma ideologiem, Jichāku Ben Cvi, kuram liktenis vēlāk lēma kļūt par pirmo Izraēlas prezidentu, un Dāvidu Ben Gurionu, kuru Turcijas valdība tolaik bija izraidījusi no Palestīnas. Viesistabā mutuļoja tabakas dūmi, vīrieši kaismīgi strīdējās par Palestīnas un ebreju nākotni. Kāds pasvieda gaisā ideju, ka jānodibina ebreju leģions, kas cīnītos ar nīsto osmaņu režīmu, un Golda tūdaļ steidzās tajā pieteikties, taču tika noraidīta, jo meitenēm armijā neesot ko darīt.

Golda sāka strādāt par skolotāju kreisas cionistiskas orientācijas Milvoku ebreju skolā, kuras mācību valoda bija jidišs. Septiņpadsmit gadu vecumā viņa bija kļuvusi par kustības Poalei Cion (Cionas strādnieki) biedri un dzīvoja, cerot, ka pēc drīz varēs doties uz Palestīnu. Romantiskās attiecības ar Morisu turpinājās vēstuļu formā. Pirmā pasaules kara beigās viņi ar Morisu salaulājās laicīgā ceremonijā, taču vecāki vēlējās, lai notiktu arī reliģiskais laulību rituāls, un viņu meita ar savu līgavaini stātos zem laulību baldahīna kā ebreji darījuši gadsimtiem ilgi. Mīļā miera labad jaunieši padevās šai prasībai, lai gan tā nesakrita ar abu politiskajiem uzskatiem. Golda bija gatava uz šo kompromisu, un viss, ko viņa darīja, bija tikai pagaidām, neīsts, tikai ar mokām panesams – viss īstais un patiesais, viņasprāt, varēja būt tikai Palestīnā, taču radoši un romantiski noskaņotais Moriss nebūt nesteidzās atstāt Ameriku.

1917. gadā Lielbritānijas valdība paziņoja par saviem plāniem radīt Palestīnā mājvietu visiem ebrejiem. Plašās ebreju masās sākās sajūsma – britu valdības birokrātiskais paziņojums tika uztverts kā vēsts par tūkstošiem gadus ilgās trimdas beigšanos un ebreju valsts atjaunošanu. Vispārējo noskaņojumu varētu salīdzināt tikai ar Persijas impērijas laiku, kad valdnieks Kīrs I 538. gadā p.m.ē. izdeva pavēli, kas atļāva ebreju trimdiniekiem doties mājup no Babilonijas un atjaunot Jeruzālemes templi. Templis, ko vēlējās celt cionisti, bija Izraēlas valsts. Golda šajā laikā piebiedrojās sieviešu cionistu kustībai un, neraugoties uz neilgo piederību šai organizācijai, drīzi vien kļuva par tās oficiālo pārstāvi, ceļojot no vienas pilsētas uz otru un sludinot cionisma idejas. Viņa atteicās no regulāra darba un maz laika veltīja ģimenei. 1918. gadā Golda tika izvirzīta par kandidāti Amerikas Ebreju kongresam Filadelfijā. Kongresa galvenais mērķis bija pieņemt programmu Eiropas ebreju pilsonisko tiesību aizstāvībai. Golda jutās lepna, ka var piedalīties šajā konferencē, jo bija viena no jaunākajām delegātēm. Šis notikums uzskatāms par viņas politiskās karjeras sākumu.

Palestīnā

1920. gadā Meira kopā ar Morisu un vairākiem draugiem un domubiedriem devās uz Palestīnu. Viņi ar kuģi ieradās Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā, bet no turienes ar vilcienu 1921. gada jūlijā nokļuva Telavivā. 1909. gadā dibinātajā pilsētā tolaik dzīvoja apmēram piecpadsmit tūkstoši ebreju. Golda bija domājusi satikt savus draugus, kam bija veicies nokļūt Palestīnā daudz ātrāk, taču tie pirms pāris dienām bija devušies uz Jeruzālemi saņemt vīzas, kas ļautu atstāt Palestīnas teritoriju – dzīves apstākļi bija izrādījušies pārāk smagi.

Tolaik Telavivā higiēnas apstākļi bija nepanesami. Viesnīcas gulta čumēja un mudžēja no blaktīm, valdīja netīrība, bet vietējie par nožēlojamajiem mitekļiem plēsa šaušalīgas cenas. Gandrīz nekur nebija elektrības, arī tualete bija retums. Ieceļotāji bija jauni cilvēki, pieraduši pie politiskām diskusijām un teorētiskām batālijām, taču neko nesaprata no reālas praktiskās dzīves. Daudzi ar sajūsmu metās dibināt lauksaimniecības kolonijas, neprotot saimniekot un nezinot, kas būtu jāsēj vai jāstāda. Viņi zināja, kā ieņemt bērnus, bet neprata tikt galā ar dzemdībām.

Nesen, meklējot dzejnieces Raheles kapu, klīdu pa šādas “Otrās Alijas” (otrā ieceļošanas viļņa) pirmo veiksmīgo apmetni Degānijā A, kas atrodas netālu no Tibērijas ezera. Papļāpāju ar kādu sirmu sieviņu, kura zināja vēstīt, ka no malārijas un slimībām miruši gandrīz visi pirmie ieceļotāji un jaundzimušie, bet pirmais bērns, kas Degānijā A izdzīvojis, esot bijis Moše Dajans, vēlākais aizsardzības ministrs.

Fakts, ka viņa beidzot dzīvo īstā ebreju pilsētā, Goldu sajūsmināja. Tuvojoties sabatam, ļaudis slēdza veikalus un steidzās mājup. Tomēr palikt pilsētā nebija iespējams, jo tur dzīvot bija par dārgu. Tas nebija pamatojams arī ideoloģiski – vai gan bija vērts ceļot pāri puspasaulei, lai apmestos pie visa gatava? Īstam cionistam “jānopelna darbs”, jāatgriežas un jāsāk saimniekot savā zemē. Šāds viedoklis nebija tikai Goldas romantiska vai naiva pārliecība, tā bija ideoloģija, ko pauda viens no “Otrās Alijas” pionieriem Ārons Dāvids Gordons (1856-1922). Viņš uzskatīja, ka ebrejiem tiesības uz dzimteni dod vienīgi zemkopja darbs, un tikai atgriešanās pie fiziska darba, no kura vēsturisku apstākļu dēļ tie daudzu gadsimtu gaitā atraduši, ļaus tautai patiesi atdzimt. Viņa ietekmē izveidojās partija Hapoel hacair (“Jaunais strādnieks”), kuras galvenās idejas bija nacionālā atdzimšana, darbs un ivrita kā kultūras un ikdienas saziņas valodas atjaunošana. Nacionālais motīvs sociālistiskajiem cionistiem bija svarīgs tādēļ, ka – tā, piemēram, uzskatīja Engelss – internacionāla proletariāta kustība ir iespējama tikai starp patstāvīgām nācijām. Ideoloģiskā ziņā Hapoel hacair bija sociālistiski cionistiska partija, bet Poalej Cion bija marksistiska ievirze.

Golda ar vīru nolēma doties uz ziemeļiem, uz Merhavias kibucu (kolektīvas saimniecības forma), kas atrodas netālu no Afulas pilsētas. Iekļūt kibucā nebija vienkārši. Apmēram pēc piecdesmit gadiem Golda rakstīja: “Lai mūs pieņemtu, bija nepieciešamas vismaz trīs kopsapulces [..] un arī tad tas notika, tikai pateicoties bijušajiem Ebreju brigādes cīnītājiem, kuri paši bija izceļotāji no ASV. Biedri negribēja mūs uzņemt, jo es, pirmkārt, biju amerikāniete, otrkārt, tādēļ, ka biju precējusies, bet tur visi bija neprecējušies, un viņi pieņēma tikai tādus. Meitenēm arī bija savi aizspriedumi, pēc astoņiem Palestīnā pavadītiem gadiem [..] viņas zināja visu par amerikāņu meitenēm.”

Tolaik kibucs bija ne tikai darba vieta vai eksperimentāla sabiedrības šūniņa, kur sociālisma un kolektīvās saimniecības idejas izmēģināt praksē, bet arī pieturas punkts tiem daudzajiem, kas, ieradušies Palestīnā, īsti nezināja, ko pasākt. Atmiņās par kibucā pavadīto laiku Meira apraksta šādu situāciju: “Merhavias kibucā bija pāris barakas, kas palikušas mantojumā no lauksaimniecības kooperatīva, kas te darbojās pirms Pirmā pasaules kara. Pa logu pavērās skats uz Afulu, kas tolaik bija arābu pilsēta. [..] Jauniņie parasti ieradās ar pusdienas vilcienu tieši pusdienlaikā. Reiz manīju aptuveni divdesmit vīrus klusi pievienojamies kopgaldam. Tobrīd virtuvē strādājošais biedrs tikai piebilda: “Kamēr es te strādāju, ko ēst pietiks visiem!” – viņš paņēma lielu krūku un piešāva ūdeni zupai, kura jau tā nebija īpaši bieza. Todien ēdiena pietika visiem.”

Kibucā noturēties un palikt bija daudz grūtāk. Atmiņās par Merhaviā pavadīto laiku Golda raksta: “Vienīgā lieta, kuras dēļ es vai juku prātā, bija sīkās mušiņas barhaš. [..]Es zināju, ka reiz purvi tiks nosusināti un mums vairs nevajadzēs bīties no malārijas, taču es nezināju, kā tikt vaļā no tām nolādētajām mušiņām. Mēs ieziedāmies ar vazelīnu (kad tas bija dabūjams), valkājām kreklus ar garām piedurknēm un augstām apkaklēm, un aptinām galvas ar lakatiem. Bet mušiņas tik un tā līda acīs, ausīs, degunā. Pat govis nespēja ilgi izturēt uz lauka. Es varēju tikt galā ar visu, tikai ne ar mušiņām.”

Kibuca gados Jeruzālemē piedzima arī Goldas vecākais dēls Menahems. Kad zēnam apritēja četri mēneši, Golda kopā ar viņu devās uz kibucu. Pa to laiku kibucā bija piedzimuši vēl trīs bērni. Barakās, kur dzīvoja kibuca biedri, bija viena liela istaba un viena maza. Golda izdomāja, ka varētu visus bērnus novietot vienā, tādējādi ietaupot trīs auklēm darbu. Atmiņās viņa rakstīja: “Tā mēs ietaupījām trim sievietēm negulētas naktis. Viss gāja labi, taču mums bija tikai viena zīdaiņu pudelīte uz visiem. Drīzi vien kibucā izplatījās baumas, ka es dodu mazuļiem alkoholu. Tas bija tādēļ, ka es uzstāju, lai pēc katra zīdaiņa pudelīti dezinficē ar spirtu. Tas sadārdzināja izmaksas, un man nācās bez mitas strīdēties ar biedriem, kuri to uzskatīja par lieku izšķērdību. Tomēr es uzstāju, ka jādezinficē pat vanniņa, kurā mazuļi mazgājās.”

Bailēm no mušiņām bija pamats. Golda bija atbildīga par vistu kūti un inkubatoru, kurā varēja izperēt līdz pat pieciem simtiem cālēnu. Tomēr no malārijas neizdevās izvairīties arī viņai: “Es gulēju gultā un cīnījos ar karsoni, un manas slimības laikā nevienam nebija ienācis prātā, ka cāļus vajadzētu padzirdīt. Kad temperatūra atlaidās, un es spēju piecelties no gultas, atklāju, ka daži nomiruši no slāpēm. Tad drudzis sāka mani mocīt atkal un es redzēju halucinācijas – pilnu istabu ar beigtiem cāļiem.” Mūža nogalē Golda raksta, ka dzīvi kibucā vai lēmumu doties uz Palestīnu nevajadzētu uztvert kā kaut ko īpašu: “Es vēlētos vēl un vēlreiz atkārtot, ka Izraēlā vienmēr jutos tikai labi – šeit jau apritējuši piecdesmit gadu – un ka neuzskatu došanos uz šejieni par īpašu upuri, neuzskatu, ka kādam būtu mani jāslavē par to, ka dzīvoju šeit.”

Moriss, būdams trauslāks, nespēja izturēt smago ikdienu – daiļajām mākslām kibucā nebija atvēlēta īpaša vieta, un ārsts ieteica viņam doties prom. Golda aizbrauca no Merhavias kopā ar viņu. Moriss sāka strādāt celtniecības kompānijā Solel Bone, Histadrut (Darba Federācijas ) dibinātā uzņēmumā. Alga bija tik maza, ka nevarēja savilkt kopā galus. Šajā uzņēmumā īsu laiku strādāja arī Golda, taču lielāko daļu laika pavadīja kopā ar bērniem – pēc dažiem gadiem viņai piedzima arī meita Sāra. Mājas dzīve viņu nedarīja laimīgu – Golda cīnījās ar trūkumu un bērnu slimībām. Šādā situācijā īsti reizē izrādījās jaunais Histadrut darba piedāvājums. Šī organizācija mēģināja uzlabot strādnieku darba apstākļus, investējot līdzekļus jaunu darba vietu radīšanā, un līdzīgiem mērķiem tika izmantota arī peļņa. Šāda koncepcija sakrita ar sociālistiskā cionisma uzskatiem, un Golda ar prieku uzņēmās jaunos darba pienākumus – tie bija saistīti ar ceļošanu.

Golda nebija spējusi kļūt par īstu ebreju mājsaimnieci, un kaut gan mūsdienu lasītājam šāda rīcība varētu šķist lielisks lēmums, ar ko vēlāk lepoties visu mūžu, viņu nekad nebeidza plosīt sirdsapziņas pārmetumi. “Darbā visu laiku jādomā par bērniem, kas palikuši mājās. Mājās jādomā par to, kas palicis nepadarīts darbā. Iekšējā cīņā nekad nerimst, tā visu laiku plosa sirdi,” viņa raksta savos memuāros.

Ap 1928. gadu sāka jukt Goldas ģimene, taču viņa nekad nevainoja notikušajā Morisu, drīzāk savu ziedošanos politiskajai dzīvei un mērķiem. 1951. gadā Moriss nomira Goldas Telavivas dzīvoklī, kur bija ieradies nejauši; līdz pat šim laikam viņi tā arī nebija šķīrušies, lai gan Golda simboliski bija pārvākusies no Jeruzālemes uz Telavivu: no sakrālās galvaspilsētas uz profāno, ja šāds salīdzinājums ir īsti vietā.

Šajā laikā Golda iepazinās ar daudziem cionistu aktīvistiem, kuriem vēlāk bija lemts kļūt par jaunās ebreju valsts vadītājiem. Golda kļuva slavena ar savām spējām novest līdz galam jebkuru lietu – viņa nekad neteica nē, ja runa bija par kāda cionistu projekta īstenošanu. Viņa piedalījās Histadrut sociālās politikas veidošanā, gūdama atzīstamus panākumus – kritiski noskaņoti biogrāfi Izraēlā parasti sāk savus sacerējumus ar preambulu, ka sociālajā jomā vēlākā premjerministre bijusi veiksmīga, bet... un šiem vārdiem parasti seko kritika par Meiras rīcību Jom Kipur karā.[1. Jom Kipur  karš vai t.s. Oktobra karš, pazīstams arī kā 1973. gada arābu-ebreju karš, ilga no 1973. gada 6. oktobra līdz 26. oktobrim. Tas norisinājās starp Izraēlu un arābu valstu koalīciju, ko vadīja Sīrija un Ēģipte.]

Viņa bieži viesojās Amerikā, galvenokārt, lai vāktu līdzekļus, un šie braucieni bija veiksmīgi – to kulminācija bija viņas slavenā runa Čikāgā 1948. gada janvārī, par kuru Ben Gurions sacīja: “Šī runa darīja iespējamu Izraēlas valsts dibināšanu.”

Otrā pasaules kara laikā, kad Palestīnu pārvaldīja Lielbritānijas mandāta administrācija, Golda iesaistījās dažādās aktivitātēs, palīdzot iekļūt Palestīnā simtiem imigrantu un bēgļu. Viņa uzstājās kā lieciniece ieroču kontrabandas lietā, liecinot par labu apsūdzētajiem Sirkinam un Rihlinam. Tas bija laiks, kad dažādi grupējumi, kuru noskaņojums svārstījās no nogaidīšanas līdz bumbu spridzināšanai (Ecel, Palmach, Lehī u.c.) mēģināja patriekt britus no Palestīnas, lai pavērtu ceļu ebreju imigrantiem. Šo aktivitāšu laikā viņa iepazinās ar daudziem pusmilitāru grupējumu pārstāvjiem, kas vēlāk veidoja Izraēlas Aizsardzības spēku kodolu.

Pavērsiens

Golda kopš jaunības bija pazīstama ar Dāvidu Ben Gurionu, un tieši šī pazīšanās viņai ļāva uzturēt labas attiecības, ko tikai retais spēja viņa spilgtās personības un asā rakstura dēļ. Piemēram, 1936. gadā, kad Palestīnu apmeklēja tā dēvētā Pīla komisija, ko Lielbritānijas valdība bija nosūtījusi sadalīt Palestīnas teritoriju, lai novērstu asinsizliešanu starp arābiem un ebrejiem, izcēlās strīds. Dāvids Ben Gurions kaismīgi iebilda pret jebkādu teritorijas dalīšanu, bet lielākā daļa cionistu to atbalstīja. Tiesa, domstarpības atrisinājās pašas par sevi, jo sadalīšanas plānu pirmie noraidīja arābi. Daudzus gadus vēlāk, analizējot tā laika situāciju, Golda rakstīja: “Arābi nekad nelemj par to, kas būtu labi viņiem, viņi vienmēr lemj tā, lai sliktāk būtu ebrejiem. Tā bija pirmā reizi, kad viņi palaida garām izdevību tikt paši pie savas valsts.”

Otrā pasaules kara gados ebreju izmisums par nespēju palīdzēt saviem tautas brāļiem bija tik liels, ka ebreju pagrīdnieki nolēma organizēt kaujas grupējumus, kuriem vajadzēja palīdzēt nacistu bēgļiem nokļūt līdz britu mandāta Palestīnai. Golda piedalījās šī darba organizācijā, taču panākumi bija niecīgi.

Pēc kara Eiropu pārpludināja ebreju bēgļu straumes. Tie bija cilvēki bez pagātnes un nākotnes. Vienīgā vieta, kurp viņi varēja doties, bija Palestīna, taču britu varasiestādes nevēlējās saasināt attiecības ar arābiem, un lielākam skaitam ieceļotāju neļāva iebraukt Palestīnā. Golda mēģināja bēgļu jautājumu atrisināt, taču liela daļa no imigrantiem nonāca varasiestāžu rokās un tika izvietoti dažādās nometnēs Vidusjūras reģionā. Goldai nācās uzņemties nepatīkamu pienākumu – doties uz Kipru pie deportētajiem bēgļiem un mēģināt viņus pārliecināt, lai Palestīnā vispirms ļauj iebraukt ģimenēm ar bērniem. Taču palikt Kiprā nevēlējās neviens.

1946. gadā Golda Meira ieņēma Mošes Šareta vietu kā Ebreju Aģentūras Jeruzālemes nodaļas politiskās daļas vadītāja. Ebreju Aģentūra tolaik bija un arī tagad ir viena no ietekmīgākajām ebreju organizācijām, un šis postenis vērtējams ne tikai kā straujš karjeras kāpums, bet arī kā pārējo politiķu izteikts vērtējums – tātad Golda jau tolaik tiek uzskatīta par ietekmīgu politiķi.

Šajā laikā dažādi ebreju bruņotie grupējumi (piemēram, Ābrahāma Šterna kaujinieki, kā arī Menahema Begina militārā grupa Ecel) sāka uzbrukt britu karaspēkam, cerot padarīt britu dzīvi nepanesamu un pasteidzināt viņu aizvākšanos. Viņi spridzināja bumbas, zaga ieročus un munīciju. Ben Guriona vadītā Hagana (Cionistu Darba partijas militārais spārns) aprobežojās tikai ar aizsardzības operācijām, ticot, ka risinājumu izdosies panākt ar politiskiem paņēmieniem. Situācija bija nokaitēta, bet uzbrucēji savu mērķi panāca – briti pasludināja savu nodomu doties projām no Palestīnas. Tiesa, atkāpšanās notika, sadarbojoties ar arābu kaujinieku grupējumiem – tādā veidā briti cerēja nodrošināt karaspēka atkāpšanos ar mazākiem zaudējumiem, vienlaikus gūstot labumu, piemēram, no ieroču tirdzniecības. Politiskā un stratēģiskā situācija ebreju pusei bija nelabvēlīga, jo atkāpjoties britu karaspēka vienības nodeva nocietinājumus arābu pusei, un tie spēja kontrolēt stratēģiski izdevīgākās vietas.

1948. gada 2. janvārī Golda Meira Čikāgā, līdzekļu vākšanas kampaņas laikā, teica jau pieminēto runu. Viņa iesāka, atsaucoties uz Apvienoto Nāciju lēmumu nodibināt Palestīnā ebreju valsti, un sacīja, ka pārstāv Palestīnas ebreju intereses. Pēc īsā ievada sekoja emocijas: “Draugi, mums nav citas iespējas. Mums jācīnās par savu dzīvību, mums jāaizsargā tas, ko jau esam sasnieguši, mums jācīnās par ebreju godu un neatkarību. [..] Mēs lūdzam visu pasauli un galvenokārt ASV ebrejus palīdzēt, lai mēs varētu savu cīņu turpināt. Ja šie 700 tūkstoši Palestīnas ebreju paliks dzīvi, tad ebreju tauta izdzīvos, ja nē – tad daudzus gadsimtus ilgi mums atkal būs tikai sapnis. [..] Draugi, ir sācies karš un nevis jūs, bet mēs izlemsim par to, kā sevi aizstāvēt. [..] Apmēram 300 cilvēku ir jau nogalināti un kritušo būs vēl vairāk. Mums nav valdības, bet aiz mums stāv miljoniem klaida ebreju, un es ticu viņu spējai saprast situāciju. Lūgt nav viegli. [..] Mēs neesam labāki vai izcilāki, vienkārši tā ir gadījies, ka mēs esam tur, bet jūs šeit. [..] Taču es jūs lūdzu, nevilcinieties tagad dažas dienas, lai nenāktos nožēlot daudzus mēnešus.”

Līdzekļu bija pietiekami, un Golda bija viena no tiem, kas 1948. gada 14. maijā parakstīja Izraēlas Neatkarības deklarāciju. Tūdaļ pēc tam sākās Neatkarības karš, kurā izdevās gūt uzvaru.[2. Izraēlas Neatkarības karš, ko arābi pazīst arī kā Al-Nakba (Katastrofa) sākās 1947. gada novembrī pirms Izraēlas Valsts neatkarības pasludināšanas un ilga līdz 1949. gada martam. Kara cēlonis bija arābu nevēlēšanās pieņemt Apvienoto Nāciju priekšlikumu Palestīnu sadalīt ebreju un arābu daļās. Arābu koalīcijā pret ebrejiem iesaistījās Ēģipte, Sīrija, Transjordānija, Libāna un Irāka. Tas bija pirmais nopietnais arābu– ebreju konflikts. Kara rezultātā strīdus teritorija tika sadalīta starp Ēģipti, Izraēlu un Transjordānu.]

Ben Gurions iecēla Goldu par pirmo Izraēlas vēstnieci Padomju Krievijā. Kādā fotogrāfijā aplūkojams pūlis, kur viena galva apvilkta ar aplīti. Tā ir Golda Meira, kas dodas uz Roš Hašana (jaungada) dievkalpojumu sinagogā.
“... taču iela, kas veda uz sinagogu, nebija tāda kā vienmēr. Bija sanākuši simtiem cilvēku, saspiedušies kā siļķes. Visu vecumu ļaudis, kareivji un sievietes ar zīdaiņiem, jaunieši [..] nevis 2000 ebreju kā parasti, bet vismaz 50 tūkstoši. Kādu mirkli es nespēju aptvert, kas te notiek un kas ir šie ļaudis. [..] Es nezinu, cik no viņiem pēc divdesmit gadiem ieradās Izraēlā, taču vienu es zināju droši – Padomju Savienībai nebija izdevies salauzt viņu garu; ebreji bija palikuši ebreji.” Viņa nekavējās paust atbalstu Padomju Savienības ebreju kopienai, izpelnīdamās cieņu un arī nelabvēļus – iespējams, ka vēstnieces rosība sabiedēja padomju varasiestādes, un valdība saprata, ka daudziem padomju ebrejiem Izraēlas valstiskums nav vienaldzīgs, tādēļ drīz vien daudzas ebreju kultūras iestādes slēdza, piemēram, Jidiša teātri un jidišā iznākošās avīzes.

1956. gadā Golda kļuva par ārlietu ministri. Tolaik Ben Gurionu bija pārņēmusi ideja, ka ebrejiem vajadzētu atbrīvoties no slāviskotajiem un ģermanizētajiem uzvārdiem, pieņemot bibliski un talmudiski skanošus vārdus. Arī pats Ben Gurions jau bija mainījis uzvārdu (viņa sākotnējais uzvārds bijis Grīns). Golda atbalstīja Ben Guriona ierosinājumu un no Mabovičas-Meiersones kļuva par Meiru. “Meir” ivritā burtiski nozīmē “apgaismot”. Interesanti, ka dažus gadu desmitus vēlāk, kad Izraēlas sabiedrībā bija palielinājusies plaisa starp ieceļotājiem no Eiropas un Austrumu valstīm, šie ieceļotāji labprāt pieņēma Austrumeiropas uzvārdus, piemēram, raksta autoram gadījies iepazīties ar marokāni Gureviču. Neatceros, kāds uzvārds viņam bijis pirms tam, taču par šādu maiņu Ben Gurions noteikti nebūtu priecīgs.

Ap šo laiku arī citās valstīs sievietes sāk ieņemt vadošus amatus (Sirimavo Bandaranaike 1960. gadā Ceilonā un Indira Gandija 1966. gadā Indijā), taču Goldai Meirai nekad nav bijis tās harizmas un līderes īpašību, kas viņām. Golda netiecās pēc darba un amatiem, tie viņu atrada paši. Oponenti viņai pārmeta emocionalitāti un pārliekus centienus jebkurā situācijā rast kompromisu.

1948. gadā Golda divas reizes devās pie Jordānijas karaļa Abdullas, kurš bija pazīstams kā viens no iecietīgākajiem arābu politiķiem. Abdulla deva viņai vārdu, ka neuzbruks jaunajai Izraēlas valstij. Taču ebreju izlūkdienests ziņoja, ka viņa karaspēks jau gatavojas uzbrukumam. Tad Golda ietērpās vienkāršas arābu sievietes drānās un vēlreiz apciemoja Abdullu viņa pilī. Abdulla pauda pārsteigumu par to, ka Golda nav viņam noticējusi. Viņš deva vārdu vēlreiz, sacīdams, ka ir beduīns, un beduīni vienmēr turot vārdu. Tūdaļ viņš steidza dot godavārdu vēlreiz, apgalvodams, ka ir karalis, un karaļiem jātur savs vārds. Pēc tam viņš deva vārdu trešo reizi – kā džentlmenis, un džentlmeņi taču vienmēr pildot dāmām solīto. Vārdu viņš tā arī neturēja, vēlāk taisnodamies, ka to darījis pārējās arābu pasaules spiediena dēļ un baidīdamies pats par savu dzīvību. Tomēr vēlāk arābu sazvērnieki karali Abdullu nogalināja tieši tādēļ, lai viņš nenoslēgtu mieru ar Izraēlu.

Premjerministre

1967. gadā, septiņdesmit gadu vecumā, Golda izlēma atstāt valsts darbu. Taču 1969. gadā no infarkta pēkšņi nomira Levī Eškols, sens Goldas Meiras draugs un politiskais līdzgaitnieks. Darba partijai tobrīd bija nepieciešama pietiekami spilgta personība, kas spētu uzņemties partijas un valdības vadību. Golda Meira piekrita kļūt par premjerministri. Viņa lika lietā vecos diplomātiskos sakarus un pieredzi sociālajā jomā, taču izrādījās nepieredzējusi aizsardzības lietās, kas arī kļuva par viņas vājāko punktu un klupšanas akmeni.

Taču 1973. gadā Ēģipte un Sīrija jau bija kļuvušas par draudīgu spēku. Izraēlas valdībai tolaik šķita, ka abas valstis vairāk mēģina izrādīties pārējo arābu valstu priekšā, nevis plāno reālu militāru uzbrukumu. Karaspēka daļas maršēja līdz Izraēlas robežām, bet parasti neuzbruka.
1967. gada kara laikā[3. Sešu dienu karš, pazīstams arī kā arābu-Izraēlas karš, ilga no 1967. gada 5. jūnija līdz 10. jūnijam. Tas norisinājās starp Izraēlu, no vienas puses, un Ēģipti, Jordāniju un Sīriju. Pēc ieilgušas politiskās krīzes Izraēla pirmā uzbruka Ēģiptei, kara rezultātā iegūstot Gazas sektoru, Sīnāja pussalu, Jordānas Rietumkrastu un Golānas augstienes.] Izraēla bija guvusi galvu reibinošus panākumus – iekarojusi Jordānas rietumkrastu, Golānas augstienes, Austrumjeruzālemi, un Sīnāja pussalu. Pie varas esošās aprindas bija pārliecinātas, ka Izraēlas armija ir neuzvarama un Izraēlai nav nopietnu pretinieku. Nacionālās pašapziņas apogeja brīdī tikai retais uzdrošinājās iebilst. Viens no tiem, kas to darīja, bija Jeruzālemes universitātes profesors Ješajahu Leibovičs, kurš sacīja, ka “Ebreju valsts pārvērtusies par Lielizraēlu [..] un mūsdienās iespējams runāt par tādu fenomenu kā judeonacisms.” Raksta autoram pieejamā mācību grāmatā, kas izdota daudzus gadus vēlāk, viņš raksturots kā “tipisks piemērs ebrejam, kas sevi ienīst.” Katrā ziņā Izraēlas politiskā elite bija pārliecināta, ka arābi jau guvuši pietiekamu mācību un neuzdrošināsies uzbrukumu atkārtot.

Tādēļ Golda Meira pat nedomāja piekāpties un “atdot zemi apmaiņā pret mieru”, kā ierosināja miera aktīvisti. Viņas uzskati par arābu un ebreju konfliktu bija pārāk vienkāršoti. Palestīnieši vēl šodien ir sapīkuši par Goldas izteikumu, ka “tādas palestīniešu tautas nemaz nav.” Pat ja viņai teorētiski būtu taisnība, faktiski paplašinot teritorijas, tika paplašināts arī problēmu apjoms. Divdesmit gadus vēlāk kādā runā Jichāks Rabins sacīja, ka “premjerministres Goldas Meiras laikā tika palaista garām iespēja panākt mieru.”

1973. gada Jom Kipur svētku priekšvakarā Golda Meira izvērtēja dažādus armijas ziņojumus. Vieni ierosināja katram gadījumam iesaukt rezervistus, citi ieteica pastiprināt militāro kontingentu uz robežām, kā arī veikt preventīvu uzbrukumu. Golda Meira pieņēma traģiski nepareizu lēmumu rezervistus neiesaukt un preventīvu uzbrukumu neveikt. Jom Kipur svētku dienā Ēģiptes un Sīrijas apvienotie spēki uzbruka Izraēlai, un karadarbība izvērtās īpaši traģiska: kaut gan Izraēla uzvarēja militāri, uzvara tika gūta ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem, zaudējot labākos karavīrus. Tūdaļ pēc kara Golda Meira iesniedza demisijas rakstu.

Haims Hercogs, kurš 1983. gadā kļuva par sesto Izraēlas prezidentu, asi kritizēja Goldu Meiru, liekot saprast, ka Golda nebūt nebija tikai čakls darbarūķis, kas netiecas pēc amatiem un varas. “Viņa nekad nemitējās uzskatīt, ka ir viena no tautas, taču patiesībā kā premjerministrei viņai ar cilvēkiem īpašu kontaktu nebija. Politiski doktrinālā apsēstībā viņa bija nokļuvusi varas lamatās, un sāka uzskatīt, ka tikai viņai ir taisnība. Viņas stūrgalvīgais politiskais aklums Izraēlai dārgi maksāja,” raksta Haims Hercogs. Patiešām, arī Golda pati kādā 1977. gada intervijā uzsver: “Es neko neesmu darījusi viena; visu, kas šajā valstī paveikts vai nodarīts, mēs esam izdarījuši visi kopā.”

Golda Meira, pati neapzinājās, ka kļuvusi ne tikai par darba partijas politiķi, ietekmīgu figūru Izraēlas politiskajā katlā, bet par simbolu visos Tuvajos Austrumos. Izraēlas politiķis Abba Ebans savās atmiņās raksta, ka Henrijs Kisindžers, kurš bija ieradies Izraēlā risināt sarunas par uguns pārtraukšanu, mazliet baidījies no Goldas Meiras, jo acīmredzot uztvēra viņu kā padzīvojušu stingru skolotāju. Arābu avīzes dēvēja viņu par “veco dāmu”, no viņas baidījās Padomju Savienības diplomāti (kuri bieži vien bija tie, kas raustīja aukliņas arābu valstu marionešu politiskajā teātrī), viņa bija kļuvusi par fenomenu, kas nepakļaujas racionalitātei, taču, neraugoties uz to, turpināja gūt panākumus. Panākumu cēlonis nav racionāli noskaidrojams, un biogrāfi atstāsta leģendas par to, kā Golda Meira valdījusi karaspēku ar dzelzs roku un nepieciešamības gadījumā pati zvanījusi armijas ģenerāļiem, lai iejauktos militāru darbību norisē. Taču nevajadzētu aizmirst, ka viņa piedalījās Tuvo Austrumu politiskajās intrigās jau krietnu laiku, pirms Izraēla ieguva valstisko neatkarību, un spēja rast veiksmīgus risinājumus, pateicoties praktiskai pieredzei. “Neraugoties uz politisko tuvredzību, kas izraisīja ievērojamus zaudējumus Jom Kipur kara sākumā, kad Izraēlas armija gandrīz tika sakauta, viņa demonstrēja ārkārtīgu gribasspēku un rakstura stingrību. [..] Taču tā nebija piemērošanās situācijai. Liekot lietā lielisku spriestspēju, viņa pieņēma militārus lēmumus, un tie nereti bija pretēji pieredzējušu armijnieku viedoklim. Neparastā kārtā viņai gandrīz vienmēr izrādījās taisnība,” vēlāk rakstīja Haims Hercogs.

1976. gada intervijā žurnāliste Orianna Fallači, kas nebūt nebija labvēlīgi noskaņota pret cionismu, pajautāja Goldai Meira, vai viņa pati sevi uzskatot par Izraēlas simbolu. Golda Meira atcirta: “Es lai būtu simbols? Kāds simbols!? Jūs nepazīstat izcilos vīrus, kas tiešām ir Izraēlas simbols; vīrus, kas dibināja un patiešām ietekmēja šo valsti. [..] Es zvēru pie saviem bērniem un mazbērniem, ka nekad neierindošu sevi vienā kategorijā ar Dāvidu Ben Gurionu vai Berlu Kacenelsonu. Es taču neesmu traka! Es darīju, kas bija jādara, tas tiesa. Taču es nevaru apgalvot – ja nebūtu darījusi, ko darīju, tad Izraēla šodien būtu citāda.”