Vienas fotogrāfijas tilpums

“Viena fotogrāfija var būt ietilpīgāka par desmit grāmatām,” esot teicis kāds fotogrāfs. Varbūt pat par simts. Pavisam nevietā atcerējos krievu sakāmvārdu “par vienu sistu divus nesistus dod”. Iespējams, saistībā ar grāmatu skaitu, taču ne par to ir runa. Un nevajag apvainoties, lai gan jau gribējās pateikt, ka fotografēt mūsdienās prot vairāk cilvēku nekā lasīt, nerunājot nemaz par rakstīšanu. Tas nav tiesa. Visai bieži uz žurnāla redakciju tiek atnesti jauki ceļojumu apraksti, bet fotogrāfijas — par kurām nezin kādēļ pats ceļotājs ir visai augstās domās — nekur nav liekamas. Un notiek arī otrādi. Statistika gan ir tāda, ka kopējais fotogrāfiju apjoms aizvien vairāk nomāc teksta apjomu, bet “viena fotogrāfija”, par kuru runāts šī raksta pirmajā rindiņā (baidos, ka runa ir par tā saucamo “mākslas foto”), kļūst arvien mazāk ietilpīga. Un — velns pār stenderi! — atkal es atcerējos, šoreiz nevis sakāmvārdu, bet anekdoti, kurā žīds tirgoja “irbīšu” pastēti uz pusēm ar zirga gaļu proporcijā “viens zirgs, viena irbīte, viens zirgs, viena irbīte…”

Galu galā RL ik žurnālu publicē redakcijas komentāru par kārtējā numura vāku, netieši pats norādot uz fotogrāfijas ietilpību, vismaz tajā nozīmē, ka bilde ļauj sevi komentēt vai liek par sevi domāt. Tā piemēram, šīs meitenes, pareizāk sakot, šie fotogrāfi un šīs meitenes, uz oktobra žurnāla vāka. Nekāda īpašā ietilpība neiznāktu, ja es teiktu, ka meitenes uz žurnāla vāka nonākušas tādēļ, ka viņas izraisa patīkamu (pirkšanai labvēlīgu) noskaņojumu, bet fotogrāfi — tādēļ, ka žurnāla tēma ir sociālais ekshibicionisms fotogrāfijā. Un pat ja es ļoti censtos, diez vai spētu daudz ko pateikt par meiteņu sejām, veļu vai fotoaparātiem, un pat par īpašajiem objektīvu skatieniem — diez vai. Fotogrāfijas ietilpība neslēpjas detaļu bagātībā — lai gan vienmēr, vismaz man, ir bijis interesanti bildēs pētīt lielu daudzumu sīkumu. Gandrīz vai droši, ka ikvienā fotogrāfijā, kas atstāj iespaidu, var atrast kaut ko, ko Rolands Barts nosauca par punctum, tas ir, kādu vietu, detaļu vai “punktu”, kas izsaka šīs fotogrāfijas pievilcību, lai gan tā vienalga būs bildes vienkāršošana, redukcija uz pasakāmo vai ievērojamo. Tikai — tas nav obligāti, kā nav obligāti norādīt uz aprocīti ap lecošās meitenes kreisās rokas augšdelmu pirmajā fotogrāfijā vai pirmās meitenes trīs pārsteidzošajām biksīšu lencītēm otrajā. Šādu punktu ieliek fotogrāfijas vērotājs, mēģinot piesavināt iespaidu, un teorētiski šādu punktu daudzums ir neierobežots. Patiesību sakot, punctum  nemaz neatrodas tieši fotogrāfijā, tas atrodas fotogrāfijas spējā atdzīvināt kādu sastingušu vietu skatītājā, un atmiņas iespaids, tēls vai doma atkal turpina viņa dzīvi — ja tic tam, ka iespaids, tēls vai doma ir dzīvuma nosacījums. Tāpēc iespējams, ka fotogrāfijas “ietilpība”, par kuru ir runa jau pirmajā šī raksta rindiņā, nav nekas cits kā fotogrāfijas spēja izraisīt iespaidu (dzīvi), bet tās komentētāja darbs ir šo iespaidu izprast.

Vispirms gan šķiet, ka nevis fotogrāfijas, bet fotografētāji un iespaida gribētāji cenšas kaut ko izraisīt. Teiksim, atkailinātas meitenes — erotisku kustību, raudoši bērni — līdzjūtību, asinis sniegā — šausmas, tās var būt saldas, smukas vai naturālistiskas bildes; šādi saprasta un orientēta fotogrāfija mērķtiecīgi izmanto attēla spēju tikt uztvertam noteiktā sajūtu “reģistrā”. Pilnā mērā šāds manipulāciju objekts ir priekšvēlēšanu fotogrāfija, kurai atbilstošā sajūta ir īpaša uzticības atmosfēra, vārdos neizsakāma kopības sajūta, kas balstās kādā citā, “īstākā” un vēlētājiem tuvākā sfērā nekā politika. Politiķi, kas tieši skatās mums virsū no priekšvēlēšanu plakātiem, it kā izmanto atklāta skatiena metaforu: mēs neko neslēpjam, mēs tieši un lietišķi ķeramies pie darba, mēs esam veči, kas lietas sakārtos. Uzvalks ir ne tikai politiķa uniforma; tādam, kam uzvalks ir svētku un solīduma zīme, tas ir atgādinājums, sava veida ķīla personas stabilitātei un uzticamībai. Pret vēlētāju katrs izvēlās savu aizbildniecības veidu — Tautas partija no laika gala “spiež” uz tēvišķumu, bet Latvijas Ceļš — vismaz politiķu “mājas” uzņēmumos — tēlo pleiboju, pašu zelli. Priekšvēlēšanu fotogrāfija ir viens no masu patēriņa attēlu veidiem, kas paredz uztveršanu bez refleksijas, varētu teikt, “ķīmisku”, tiešu sajūtu no kādas iracionālas tautiskas vides. Runas te ir liekas, tāpat arī teksti, politiķa attiecības ar sabiedrību vienalga regulē kaut kas cits, nepārdomāts un nepārdomājams, un tas, kā politiķis izskatās fotogrāfijā, arī nozīmē to, kā viņš izskatās “tautas acīs”. Bez šaubām, “tauta” nav vispateicīgākais labas fotogrāfijas skatītājs, un attēlos iespējama tāda pati primitivizācija kā tekstos.

Taču — “atpakaļ pie mūsu auniem,” tas ir, pie meitenēm un fotogrāfiem. Tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka pietiek aprakstīt fotogrāfijas saturu, un basta. Nu kā? — Mēs redzam attiecības starp fotogrāfu un to, kas fotografējas, un vēl mēs zinām, ka uz to skatāmies, kas varbūt arī ir svarīgi, lai gan nav īpaši oriģināli. Meitenes fotogrāfijā katra kaut ko dara ar savām kājām, kā gribēdamas tās noslēpt, tas arī viss ekshibicionisms. Fotogrāfs bildē parasti slēpjas “skatienā uz” (objektīvā), bet bildes “ar fotogrāfu” lielākoties ir marginālas, kur viņš ir gribējis nobildēties kopā ar modeli vai kādā nozīmīgā vietā. Fotogrāfa parādīšanās kā fotogrāfijas sastāvdaļa ir konceptuāla, tā tiek realizēta lielākoties kā cita fotografētāja klātbūtne vai paša atspīdums skatlogā, ūdenī vai spogulī, pa reizei — arī fotografējošā kāja vai kāda cita daļa. Es teiktu, ka tā ir sava veida fotogrāfa “paškritika”, mēģinājums ienest fotogrāfijā savus nosacījumus, vienlaikus attālinot objektu no vērotāja skatiena attālumā.  Ar fotografēšanas akta uzsvēršanu fotogrāfijā skatītājs tiek it kā nomainīts ar pašu fotogrāfu.  Es pat nerunāju par iespēju, ka skatītājs varētu ieburt sevi fotogrāfijas pasaulē — vienalga, svešas vai savas pagātnes —, es runāju par to vietu,  kur meitene lāsumainajā peldkostīmā tā arī nepiezemēsies.