Vien tumsa saredzama
Viljams stairons 1981. gadā. Foto: Corbis/Vida Press
Teritorija

Viljams Stairons

Vien tumsa saredzama

No kā bītin bijos, nu notiek; no kā baiļojos, nu nāk man!

Nav miera, un nav miega, atpūtas nav, mokas klāt!

Ījaba grāmata 3:25

Abija [Abots Hofmans (Abbot Hoffman) – amerikāņu politiskais aktīvists, miris 1989. gadā.] brālis, bēdu sagrauzts un nomākts, uzstājās televīzijā; bija grūti nejust šim cilvēkam līdzi, klausoties, kā viņš pūlas atgaiņāt domu, ka Abijs izdarījis pašnāvību, apgalvojot, ka viņš vienmēr bijis neuzmanīgs, lietojot zāles, un ka viņš nemūžam tīšuprāt nepamestu savu ģimeni sērojam. Un tomēr ekspertīze apstiprināja, ka Hofmans iedzēris 150 tabletēm līdzvērtīgu fenobarbitāla devu. Ir tikai dabiski, ka pašnāvības upuru tuvākie cilvēki tik bieži un izmisīgi cenšas noliegt patiesību; laikam gan šī sajūta, ka tu esi kaut kā iejaukts notikušajā, ka tur ir arī daļa tavas vainas, – doma, ka šo soli būtu bijis iespējams novērst, veicot zināmus piesardzības pasākumus vai izturoties kaut kā citādi, ir nenovēršama. Tomēr jebkurā gadījumā šāda apkārtējo atteikšanās pieņemt patiesību tieši it kā norāda, ka vainīgs ir pats cietējs – kurš vai nu patiešām padarījis sev galu, vai mēģinājis to izdarīt, vai tikai izteicis šādus draudus.

Kaut kas līdzīgs notika ar Randalu Džerelu, vienu no paaudzes labākajiem dzejniekiem un kritiķiem, kurš gāja bojā kādā 1965. gada vakarā, kad viņu netālu no Čapelhilas Ziemeļkarolīnas pavalstī notrieca auto. Džerela atrašanās šajā ceļa gabalā, turklāt tik dīvainā stundā, likās mulsinoša. Dažas pazīmes liecināja, ka viņš tīšuprāt ļāvis, lai mašīna viņu notriec, tāpēc sākumā tika secināts, ka dzejnieks izdarījis pašnāvību. Newsweek un vairāki citi preses izdevumi tā arī uzrakstīja, taču Džerela atraitne žurnālam nosūtīja protesta vēstuli; sašutumu pauda arī daudzi nelaiķa draugi un atbalstītāji, un beigu beigās kriminālizmeklētāja sasauktā komisija nāvi atzina par nelaimes gadījumu. Džerels cieta no ļoti smagas depresijas un nesen bija ārstējies arī slimnīcā; tikai dažus mēnešus pirms notikuma uz šosejas viņš slimnīcā bija pārgriezis sev vēnas.

Ikviens, kam kaut nedaudz pazīstamas Džerela dzīves saraustītās kontūras, ieskaitot vētrainās garastāvokļa svārstības un melnā izmisuma lēkmes, un kam ir kaut vai elementārs priekšstats par depresijas tipiskajiem briesmu signāliem, nopietni apšaubītu komisijas spriedumu. Taču ir cilvēki, kuriem pašnāvība šķiet pretīgs kauna traips, ko par katru cenu jāmēģina izdzēst. (Vairāk nekā 20 gadus pēc Džerela nāves žurnāla The American Scholar 1986. gada vasaras numurā kāds no viņa skolniekiem savu recenziju par dzejnieka vēstuļu krājumu izmantoja kā iespēju ne tik daudz atskatīties uz viņa daiļradi vai biogrāfiju kā turpināt izdzīt pretīgo pašnāvības rēgu.)

Nav gandrīz nekādu šaubu, ka Randals Džerels izdarīja pašnāvību. Viņš tā rīkojās ne tāpēc, ka bija gļēvulis, un ne jau arī kaut kāda morālā kusluma dēļ, bet gan tāpēc, ka cieta no depresijas – tik mokošas, ka šīs sāpes vairs nespēja izturēt.

Sabiedrības neizpratne par to, ko īsti nozīmē depresija, ļoti uzskatāmi atklājās saistībā ar Prīmo Lēvi nāvi. Šis izcilais itāļu rakstnieks, bijušais Aušvices ieslodzītais, 1987. gadā Turīnā sešdesmit septiņu gadu vecumā no trešā stāva nolēca kāpņu šahtā. Gadu iepriekš es pats biju piedzīvojis depresijas uzbrukumu, kas gandrīz vai beidzās letāli, tāpēc Lēvi nāve mani īpaši ieinteresēja. Un tā pērnā gada nogalē, ar lielu interesi iesācis lasīt The New York Times rakstu par Lēvi un viņa darbam veltītu simpoziju Ņujorkas Universitātē, es beigās biju gluži satriekts. Ja varēja ticēt rakstam, daudzus simpozija dalībniekus, dzīves vētrās rūdītus rakstniekus un zinātniekus, Lēvi pašnāvība mulsināja – mulsināja un sagādāja vilšanos. Šķita, ka šis cilvēks, kuru viņi visi bija tā apbrīnojuši un kurš bija tik daudz izcietis nacistu gūstā, – šis pārsteidzoši sīkstais un drosmīgais cilvēks, izdarot pašnāvību, bija nodemonstrējis savu trauslumu un iedragāto raksturu, ko simpozija dalībniekiem ļoti negribējās pieņemt. Saskaroties ar kaut ko tik šaušalīgi absolūtu kā pašiznīcināšanās, viņu reakcija bija bezpalīdzība un (raksta lasītājs nevarēja to nesajust) pat tāds kā kauns.

Tiktāl tas viss mani bija nokaitinājis, ka es apsēdos uzrakstīt nelielu rakstiņu laikraksta The New York Times komentāru lapai. Mani argumenti bija samērā vienkārši: cilvēkiem, kuri paši nav sajutuši smagas depresijas izraisītās sāpes, tās ir visai grūti iztēloties, taču tās, kad ciešanas vairs nav izturamas, mēdz nogalināt. Daudzās pašnāvības nebūs iespējams novērst tik ilgi, kamēr sabiedrībai nebūs saprotama šo sāpju daba. Pateicoties laika dziedējošajiem procesiem – un daudzos gadījumos arī medikamentiem vai hospitalizācijai –, daudzi depresijas slimnieki izdzīvo, un tā var būt šīs slimības vienīgā gaišā puse. Taču tam traģiskajam leģionam cietēju, kuri sajūt, ka sevi jāiznīcina, nedrīkstētu veltīt vairāk pārmetumu nekā nāvējoša vēža upuriem.

Savas domas The New York Times rakstā es izklāstīju samērā steidzīgi un spontāni, taču tikpat spontāna, turklāt milzīga, bija arī lasītāju atsaucība. Varbūt no manas puses nebija ne īpaši oriģināli, ne drosmīgi šādā publikācijā atklāti izteikt savas domas par pašnāvību vai vēlēšanos šādu soli spert, taču nepārprotami nebiju pienācīgi novērtējis, cik daudziem cilvēkiem šī tēma bija tabu, kaut kas slēpjams un apkaunojošs. Tāda vētraina reakcija man lika domāt, ka gluži neviļus esmu palīdzējis atslēgt durvis, pa kurām tik daudzas dvēseles ilgojās izlauzties, pasakot, ka arī izjutušas to pašu, ko aprakstīju es. Tā ir vienīgā reize manā mūžā, kad esmu sajutis, ka tiešām bijis vērts ielauzties savā iekšējā pasaulē un pavērt to citu acīm. Un vēl es nolēmu, ka, izmantojot šo uzviļņojumu, būtu vērts pamēģināt īsi aprakstīt pašam savu pieredzi saskarsmē ar depresiju un šajā procesā varbūt uzbūvēt atskaites sistēmu, kas ļautu izdarīt dažu labu noderīgu secinājumu. Jāuzsver, ka šādu secinājumu pamatā tik un tā jābūt notikumiem, ko pieredzējis kāds konkrēts cilvēks. Izklāstot šīs pārdomas, es netaisos apgalvot, ka manis izciestais kaut kādā mērā atspoguļo to, kas notiek vai varētu notikt ar citiem. Lai gan depresijai kā slimībai raksturīgas zināmas iezīmes, kas kopīgas visiem gadījumiem, tai iespējamas arī visdažādākās individuālās izpausmes; mani pašu nereti pārsteigušas dažas citiem slimniekiem nepazīstamas dīvainības, ar ko nācies sadurties mana prāta labirinta līkločos.

Depresija skar miljoniem cilvēku – un netiešā veidā vēl daudzus miljonus citu, slimības upuru tuvinieku un draugu. Tā ir tikpat uzstājīgi demokrātiska kā Normana Rokvela plakāts un nešķirojot uzbrūk visu vecumu, rasu, reliģisko pārliecību un šķiru cilvēkiem; tiesa, jāatzīmē, ka sievietēm depresijas risks ir krietni lielāks nekā vīriešiem. Pacientu profesiju saraksts (šuvēji, baržu kapteiņi, suši pavāri, ministru kabineta locekļi) ir pārāk garš un apnicīgs; pietiks, ja pateikšu, ka tikai retais no mums nav uzskatāms par potenciālu depresijas slimnieku, vismaz tās maigākajā formā. Neraugoties uz depresijas eklektisko pieeju upuru izvēlē, uzskatāmi pierādījies, ka sevišķi uzņēmīgi ir mākslinieciski orientēti cilvēki, īpaši dzejnieki. Nopietnākajā, klīniskajā izpausmē depresija noved līdz pašnāvībai vairāk nekā 20% upuru. Ja nosaucam kaut vai tikai dažu kritušo mākslinieku vārdus, rezultāts ir ļoti skumjš, taču žilbinošs saraksts: Hārts Kreins, Vinsents van Gogs, Virdžīnija Vulfa, Aršīls Gorkijs, Čēzare Pavēze, Romēns Garī, Silvija Plāta, Marks Rotko, Džons Berimans, Džeks Londons, Ernests Hemingvejs, Diāna Arbusa, Tadeušs Borovskis, Pauls Cēlans, Anna Sekstone, Sergejs Jeseņins, Vladimirs Majakovskis – un vēl, un vēl. (Krievu dzejnieks Majakovskis savulaik skarbi izteicās par sava izcilā laikabiedra Jeseņina pašnāvību dažus gadus pirms paša nāves; šo faktu kā brīdinājumu vajadzētu ņemt vērā visiem, kas pauž nosodījumu brīvprātīgai aiziešanai no dzīves.) Domājot par šiem nāvei nolemtajiem brīnišķīgi radošajiem ļaudīm, rodas vēlēšanās papētīt viņu bērnību – laiku, kad, cik nu par to iespējams spriest, šīs slimības sēklas jau izdzen stipras saknes; vai iespējams, ka kāds no viņiem jau tolaik nojautis, cik smalka un trausla, cik viegli ievainojama ir cilvēka psihe? Un kāpēc depresija iznīcināja tieši šos cilvēkus, bet citi, ne mazāk sāpīgi skarti, tomēr šo cīņu izturēja?

Kad es pirmo reizi apzinājos, ka mani skārusi šī slimība, viena no manām izjūtām bija vēlēšanās skaļi paust spēcīgu protestu pret vārdu “depresija”. Daudzi zina, ka depresiju senāk mēdza dēvēt par melanholiju – vārdā, kas angļu valodā rakstiski parādījies jau 1303. gadā un vairākkārt sastopams Čosera darbos; tā lietojums vedina domāt, ka Čosers apzinājies vārda patoloģiskās nianses. “Melanholija” vēl aizvien šķiet krietni trāpīgāks un asociācijām bagātāks apzīmējums slimības drūmākajām formām, taču tās vietu uzurpējis pliekans lietvārds bez jebkādas autoritātes auras – izmantots vienlīdz vienaldzīgi, lai aprakstītu ekonomikas pagrimumu un pazemināta atmosfēras spiediena apgabalu. Pārlieku nīkulīgs vārds tik nopietnai slimībai. Iespējams, ka zinātnieks, kuram pieņemts piedēvēt atbildību par šī vārda lietojumu mūsdienās, pamatoti godinātais šveiciešu izcelsmes psihiatrs Ādolfs Meiers, Džonsa Hopkinsa Medicīnas augstskolas pasniedzējs, vienkārši nespēja saklausīt angļu valodas smalkumus, tāpēc neapzinājās, kādu semantisku ļaunumu nodara, piedāvājot vārdu “depresija”, lai aprakstītu tik briesmīgu un plaši izplatītu slimību. Nu jau vairāk nekā 75 gadus šis vārds nevainīgi šļūcis pa valodu kā gļotains gliemis, atstājot aiz sevis visai maz pēdu no savas fundamentālās ļaundabības un tikai ar savu pliekanumu vien neļaujot sabiedrībai izprast, cik šaušalīgs spēks ir šai slimībai, kad pār to zaudēta kontrole.

Kā cilvēks, kurš cietis no šīs kaites tās galējā izpausmē, taču izdzīvojis un spēj liecināt, es iestātos par jaunu vārdu, kas nopietni piesaistītu uzmanību. Tāds apzīmējums kā “smadzeņu vētra” (brainstorm) diemžēl jau aizņemts, lai nedaudz vieglprātīgā garā aprakstītu intelektuālu iedvesmu. Taču kaut kas tamlīdzīgs būtu nepieciešams. Dzirdot, ka no kāda cilvēka garastāvokļa traucējumiem attīstījusies vētra – īsta, kaucoša vētra smadzenēs, jo tieši tam klīniska depresija līdzinās visvairāk –, pat pilnīgi neinformēts lajs varētu izrādīt līdzcietību, nevis parasto reakciju, ko izsauc vārds “depresija”, kaut ko tādu kā “Nu un tad?” vai “Saņemies, tas pāries”. Vai – “Katram jau ir savas sliktās dienas”. Frāze “nervu sabrukums”, šķiet, pamazām izzūd no vārdu krājuma, turklāt pilnīgi pelnīti, jo šis apzīmējums it kā vedina uz domām par kaut kādu vispārēju mīkstčaulību. Taču, kamēr netiks radīts labāks, pamatīgāks vārds, šķiet, ka no “depresijas” mēs vaļā netiksim.

Depresija, kas mani pārņēma, nepiederēja pie maniakālā tipa, kam līdzi nāk eiforiskas pacilātības brīži; tāda, visticamāk, mani būtu piemeklējusi jau krietni jaunākā vecumā. Kad slimība uzbruka pirmo reizi, man bija sešdesmit; tā bija “unipolārā” depresija, kas cilvēku jau uzreiz iemet izmisuma dzīlēs. Es nekad neuzzināšu, kas “izraisīja” manu depresiju, tāpat kā tas neizdosies nevienam citam. Domājams, ka tas paliks neiespējami uz visiem laikiem – ķīmiska līdzsvara zudums, uzvedības un ģenētikas faktoru sajaukums ir pārāk sarežģīts. Ir pilnīgi skaidrs, ka iesaistīti vairāki elementi – varbūt trīs vai četri, bet varbūt vairāk –, kas savā starpā veido līdz galam neizzināmas kombinācijas. Un tāpēc vislielākā kļūda priekšstatos par pašnāvību slēpjas pārliecībā, ka iespējams atrast vienu tūlītēju atbildi (vai vismaz atbilžu kombināciju) uz jautājumu, kāpēc īsti tā noticis.

Neizbēgamais jautājums “Kāpēc viņš (vai viņa) tā izdarīja?” parasti noved pie dažādiem minējumiem, lielākoties kļūdainiem. Arī Abija Hofmana nāvei aši vien sameklēja dažādus iemeslus: viņa reakciju uz senāk piedzīvotu autokatastrofu, neveiksmīgo pēdējo grāmatu, mātes nopietno slimību. Randala Džerela gadījumā tā bija karjeras lejupslīde, ko nežēlīgi pastiprināja graujoša grāmatas recenzija un tai sekojošie mokošie pārdzīvojumi. Prīmo Lēvi pārāk smaga nasta esot izrādījušās rūpes par paralizēto māti; viņa garam tas izrādījies smagāk nekā paša piedzīvotais Aušvicē. Jebkurš no šiem faktoriem tik tiešām varēja būt kā ērkšķis šo trīs cilvēku sirdīs. Tādas grūtības var izrādīties būtiski svarīgas, un tās nedrīkst ignorēt. Taču vairums cilvēku rāmi pacieš fiziskas traumas, neveiksmes karjerā, naidīgas grāmatu recenzijas, tuvinieku slimības un tamlīdzīgus pārbaudījumus. Lielais vairums no izdzīvojušajiem Aušvices ieslodzītajiem arī turas gluži labi. Noasiņojuši un eksistences nelaimju saliekti, vairums cilvēku tomēr streipuļo tālāk pa dzīves ceļu, patiesas depresijas neskarti. Lai atklātu, kāpēc depresijas lejupnesošais virpulis dažus tomēr aizrauj sev līdzi, mums jāskatās tālāk par acīmredzamo krīzi – un jāsamierinās ar to, ka tik un tā netiksim tālāk par gudru pieņēmumu.

Vētra, kas mani 1985. gada decembrī aizrāva uz slimnīcu, sākās ar nelielu mākonīti, ne lielāku par iepriekšējā gada jūnijā izdzertu vīna glāzi. Mākonis – acīmredzamā krīze – bija saistīts ar alkoholu, vielu, ko biju pārmērīgi lietojis jau četrdesmit gadus. Tāpat kā daudzi citi amerikāņu rakstnieki, kuru palaikam nāvējošā atkarība no alkohola ir tik leģendāra, ka pati kļuvusi par avotu veselai pētījumu un grāmatu straumei, arī es alkoholu lietoju kā burvju gaiteni uz fantāzijas un pacilātības pasauli un kā savas iztēles veicinātāju. Nav vajadzības ne nožēlot, ne atvainoties par to, ka esmu lietojis šo mierinošo, bieži vien brīnišķīgo līdzekli, kas ļoti daudz devis manam darbam. Lai gan grādīgu dzērienu iespaidā neesmu uzrakstījis nevienu rindiņu, es tos izmantoju citādi (bieži apvienojumā ar mūziku) – lai ļautu savam prātam atvērties vīzijām, kurām alkohola neskartas smadzenes nespēj piekļūt. Alkohols bija gan nenovērtējams vecākais partneris manam intelektam, gan arī draugs, pie kura es ik dienu vērsos pēc palīdzības. Tagad es saprotu, ka izmantoju to arī, lai nomierinātu trauksmi un nāves baiļu aizmetni, ko tik ilgi slēpu kaut kur savas dvēseles pagrabos.

Nelaime tāda, ka šīs konkrētās vasaras sākumā es piedzīvoju nodevību. Tas notika pēkšņi, gandrīz vienas dienas laikā: es vairs nespēju dzert. Likās, ka mans ķermenis sadumpojies un, metoties uz vienu roku ar prātu, nolēmis atraidīt šīs dienišķās labā garastāvokļa vannas, ko tik ilgi bija ar patiku pieņēmis; kas zina, varbūt tas pat bija sācis just pēc tām vajadzību. Daudzi alkohola lietotāji pēc gadiem ilgas dzeršanas sastapušies ar šādu nepanesību. Man ir aizdomas, ka krīzei vismaz daļēji bija metaboliska daba – mana akna sadumpojās un pateica: “Viss, pietiek!” Atklājās, ka pat no niecīgiem alkohola daudzumiem, pat no viena vīna malka man kļūst slikti – uznāk izmisīgs un nepatīkams reibonis, nelabums un visbeidzot arī skaidri izteikts pretīgums. Mierinošais draugs mani bija pametis ne jau pakāpeniski un negribīgi, kā darītu īsts biedrs, bet uzreiz un vienā rāvienā. Es biju pamests viens un uz sēkļa – bez sava drauga pie stūres rata.

Pret paša gribu biju kļuvis par atturībnieku. Šī situācija man likās mulsinoša, taču vienlaikus arī traumatiska; sava depresīvā noskaņojuma aizmetņus es meklēju tieši šajā smagā zaudējuma laikā. Būtu loģiski līksmot, ka mans ķermenis tik ātri un vienkārši atteicies no substances, kas grauj tā veselību, – it kā mans organisms pats būtu sācis ražot zāles pret alkoholismu. Man būtu vajadzējis laimīgi dzīvot tālāk, priecājoties, ka šāds dabas triks mani paglābis no kaitīgas atkarības. Taču tā vietā es sāku vārguļot; mani mocīja sajūta, ka manā mājas dzīves universā, kur tik ilgi un tik ērti biju mitinājies, kaut kas sagriezies galīgi šķērsām. Depresija nudien nav nekas neparasts cilvēkiem, kuri tikko pārtraukuši dzert, bet parasti tās mērogi tomēr nav draudīgi. Taču jāpatur prātā, cik dažādas var būt depresijas daudzās sejas.

Iesākumā tas vēl nelikās nekas briesmīgs, jo pārmaiņas bija tikko manāmas, taču es ievēroju, ka zināmos laikos mainās arī apkārtējās vides noskaņa. Iestājoties krēslai, ēnas likās drūmākas; mani rīti vairs nebija tik dzīvespriecīgi, bet pastaigas mežā – tik enerģiskas kā senāk. Vēlā pēcpusdienā, kad es parasti strādāju, vienmēr iestājās kāds brīdis, kad mani pārņēma kaut kāds trauksmains nemiers. Tas ilga tikai dažas minūtes, bet šo panikas uzbrukumu pavadīja fizisks nelabums. Tāda lēkme man tomēr lika sākt vismaz nedaudz raizēties. Tagad, rakstot šīs atmiņas, es skaidri redzu – tolaik man jau vajadzēja saprast, ka tie ir kaut kādu garastāvokļa traucējumu aizmetņi, taču es par šādu problēmu pilnīgi neko nezināju.

Kad es domāju par šīm dīvainajām izmaiņām savā apziņā – un tās man likās pietiekami mulsinošas, lai to palaikam tiešām darītu –, pieņēmu, ka tam visam ir kaut kāds sakars ar manu piespiedu atteikšanos no alkohola. Un tas, protams, zināmā mērā tā arī bija. Taču tagad esmu nonācis pie atziņas, ka alkohols izspēlēja ar mani nelāgu joku brīdī, kad pateicām viens otram ardievas: lai gan alkohols, kā labi zināms, ir spēcīgs depresants, manas grādīgo dzērienu lietotāja karjeras laikā tas nekad nelika man grimt depresijā, toties kalpoja par vairogu pret trauksmi. Bet nu es piepeši biju zaudējis šo brīnišķīgo sabiedroto, kurš tik ilgi bija valdījis manus dēmonus, un tiem vairs nekas netraucēja spietot manā zemapziņā. Es biju emocionāli kails – tik neaizsargāts kā nekad mūžā. Nav šaubu, ka depresija jau gadiem bija metusi ap mani lokus, gaidot īsto brīdi uzbrukumam. Es tagad biju depresijas melnās vētras pirmajā, brīdinājuma stadijā, kas ir tik tikko pamanāma – kā zibens uzplaiksnījums.

Tajā neparasti skaistajā vasarā es dzīvoju Martasvinjardā, kur jau kopš 60. gadiem pavadu krietnu gada daļu. Taču tagad es biju sācis uz salas piedāvātajiem priekiem reaģēt vienaldzīgi. Es jutu tādu kā sastingumu, spēku izsīkumu, bet visvairāk – savādu trauslumu, it kā mans ķermenis patiešām būtu kļuvis viegli ievainojams, pārspīlēti jutīgs, bet vienlaikus arī neveikls; maniem locekļiem trūka normālas kustību koordinācijas. Un drīz vien man sāka uzmākties hipohondrija. Manā ķermeniskajā “es” nekas nebija īsti kārtībā; man nemitīgi kaut kur dūra vai smeldza, reizēm – ar pārtraukumiem, reizēm – šķietami nemitīgi; visi šie simptomi šķita kādu smagu slimību priekšvēstneši. (Ņemot vērā šīs pazīmes, liekas gluži saprotami, kāpēc 17. gadsimtā tā laika ārstu pierakstos un Džona Draidena un citu autoru darbos melanholija un hipohondrija ir cieši saistītas; šie vārdi bieži tika lietoti kā sinonīmi, un tā tas turpinājās arī 19. gadsimtā, kad tik atšķirīgi rakstnieki kā Valters Skots un māsas Brontē arī saistīja melanholiju ar slimīgu raizēšanos par dažādām ķermeņa kaitēm.) Nav grūti saprast, ka šie simptomi ir daļa no psihes aizsargmehānisma: nevēloties atzīt pats sava stāvokļa progresējošo pasliktināšanos, prāts signalizē apziņai, ka grīstē sagājis ne jau viņš, tik vērtīgais un ne ar ko neaizstājamais prāts, bet tieši ķermenis, kura defektus varbūt vēl var labot.

Mans stāvoklis sāka kļūt biedējošs. Tas vēl jo vairāk pastiprināja trauksmes sajūtu, kas mani nu jau vairs nepameta visu nomoda laiku, un uzkurināja vēl citu dīvainu uzvedību – dīdīšanos un nemieru, kas lika nemitīgi rosīties (par apmulsumu maniem tuviniekiem un draugiem). Reiz vasaras beigās, lidojot uz Ņujorku, es pieļāvu neapdomīgu kļūdu un iedzēru viskiju ar sodas ūdeni (savu pirmo alkoholisko dzērienu vairāku mēnešu laikā); tas mani uzreiz sagrieza nekontrolējamā emociju viesulī. Mani pārņēma tik šausmīga slimības un iekšķīgas katastrofas sajūta, ka jau nākamajā dienā aizmetos pie kāda Manhatanas iekšķīgo slimību speciālista, kurš uzsāka veselu izmeklējumu sēriju. Normāli es būtu juties apmierināts, pat pacilāts, kad pēc trīs nedēļas garas un ārkārtīgi dārgas high-tech izmeklēšanas ārsts mani pasludināja par pilnīgi veselu. Un es tiešām arī priecājos, vismaz dienu vai divas; pēc tam jau atkal atsākās mana garastāvokļa ritmiskā ikdienas erozija – trauksme, nemiers, nekonkrētas bailes.

Nu jau es biju pārcēlies atpakaļ uz savu māju Konektikutā. Bija oktobris, un viena no neaizmirstamākajām šīs slimības stadijas īpatnībām bija tā, ka mana vecā lauku māja, mans pēdējo 30 gadu mīļotais mājoklis, manās acīs kļuva gandrīz vai fiziski draudīgs – sevišķi vēlā pēcpusdienā, kad mans garīgais stāvoklis regulāri sasniedza zemāko punktu. Dziestošajai vakara gaismai (tā bija radniecīga Emilijas Dikinsones slavenajai “slīpajai gaismai” – “slant of light”, kas viņai stāstīja par nāvi, par saltu iznīcību) vairs nepiemita itin nekas no senākās labi pazīstamās rudenīgās burvības; tā mani sagūstīja smacējošā nomāktībā. Es pats nesapratu, kā šī draudzīgā vieta, kur ik uz soļa gaidīja atmiņas (atkal citējot Dikinsoni) par meitenēm un zēniem, par smiekliem un nopūtām, un kleitām, un cirtām, varēja likties gandrīz vai taustāmi naidīga. Fiziski es nebiju viens. Mana sieva Roza vienmēr bija līdzās un ar neizsmeļamu pacietību uzklausīja manas sūdzības. Taču es jutu neizmērojamu un sāpīgu vientulību. Es vairs nespēju koncentrēties arī pēcpusdienā, kas gadiem ilgi bija mans ierastais darba laiks, un pati rakstīšana, arvien grūtāka un nogurdinošāka, vispirms kļuva gausāka, tad apstājās pavisam.

Palaikam man uzklupa arī mokošas trauksmes lēkmes. Kādā saulainā dienā, pastaigājoties mežā ar suni, es izdzirdēju, kā augstu virs ugunssarkanās koku lapotnes sakliedzoties aizlido Kanādas zosu bars. Šis skats un šīs skaņas, kas normāli būtu mani saviļņojušas, tagad lika apstāties kā zemē iemietam. Bailēs sastindzis, es bezpalīdzīgi stāvēju, trīcot pie visām miesām, – pirmo reizi apzinoties, ka mani moka ne jau abstinences simptomi, bet gan nopietna slimība, kuras vārdu un eksistenci es tagad pirmo reizi spēju atzīt. Mājupceļā nespēju padzīt no prāta kādu Bodlēra rindu; izvilkta no tālas pagātnes dzīlēm, tā nu jau vairākas dienas bija zibinājusies kaut kur manas apziņas tālākajos nostūros: “Esmu sajutis vēju, ko saceļ vājprāta spārni.”

Saprotamā mūsdienīgā nepieciešamība nogludināt savu tik daudzo nelaimju aszobainās malas novedusi pie tā, ka mēs esam padzinuši no savas ikdienas tādus skarbus vecmodīgus vārdus kā “trakomāja”, “vājprāts”, “melanholija”, “trakais”. Tomēr skaidri jāapzinās, ka depresija savā smagākajā formā ir tieši vājprāts. Tā cēlonis ir novirzes cilvēka bioķīmiskajos procesos. Gandrīz pilnīgi droši (par spīti daudzu psihiatru pretestībai – un vēl diezgan nesen) konstatēts, ka šis vājprāts ķīmiskā ceļā rodas smadzeņu neirotransmiteros; visticamāk, to izraisa sistēmisks stress, kurš nezināmu iemeslu dēļ izraisa norepinefrīna un serotonīna deficītu un pastiprinātu kortizola izdalīšanos. Ņemot vērā visus šos nemierus smadzeņu audos, šo pārmaiņus pārplūdināšanu un izsūkšanu, – kāds gan tur brīnums, ka prāts sajūt sāpes un apmiglotie domāšanas procesi reģistrē satricinātā orgāna ciešanas? Reizēm, tiesa gan, ne pārāk bieži, šāds satraukts prāts pievēršas vardarbīgām domām attiecībā uz citiem. Taču cilvēkiem, kas cieš no depresijas, prāts ir mokoši vērsts uz iekšpusi, un viņi parasti ir bīstami tikai paši sev. Depresijas vājprāts, vispārināti runājot, ir vardarbības antitēze. Tā ir vētra – taču miglas vētra. Drīz kļūst uzkrītoši pamanāmas arī palēninātās reakcijas, gandrīz paralizētā rīcībspēja un psihiskā enerģija, kas tuva nullei. Pēc zināma laika cietis arī ķermenis; tas jūtas izsūkts, iztukšots.

Toruden, slimībai pakāpeniski pārņemot visu manu organismu, es sāku iztēloties, ka mans prāts ir kā vecmodīga mazpilsētas telefona centrāle, ko pamazām aprij plūdu ūdeņi: cits pēc cita zem ūdens nonāk visi normālie saslēgumi, liekot lēni atvienoties zināmām ķermeņa un gandrīz visām instinkta un intelekta funkcijām.

Ir sastādīts un labi pazīstams šo funkciju un to bojājumu kontrolsaraksts; manas atslēdzās vairāk vai mazāk pēc plāna. Daudzos gadījumos šis process atbilda tradicionālajam depresijas lēkmes paraugam. Sevišķi spilgti es atceros, kā gandrīz pilnībā zaudēju balsi. Tā piedzīvoja dīvainas pārvērtības, brīžiem kļūstot pavisam vārga, sēcoša un saraustīta; kāds draugs vēlāk izteicās, ka tā bijusi deviņdesmitgadīga večuka balss. Arī mans libido atvadījās diezgan drīz, kā jau tas lielākoties mēdz notikt smagu slimību gadījumā, – ieilguša ārkārtas stāvokļa gadījumā tā ir pilnīgi lieka ķermeņa funkcija. Daudzi cilvēki zaudē apetīti; man tā bija diezgan normāla, taču pamanīju, ka ēdu tikai, lai izdzīvotu: ēdiens, tāpat kā viss cits, kas saistīts ar jutekļiem, likās pilnīgi bezgaršīgs. Pats nepatīkamākais no instinktu pasaules traucējumiem bija bezmiegs un pilnīgs sapņu trūkums, ja tomēr aizmigu.

Spēku izsīkums savienojumā ar bezmiegu ir briesmīga mocība. Par tām divām vai trim stundām miega, ko man naktī izdevās izcīnīt, vienmēr bija jāpateicas trankvilizatoram Halcion – un tas ir apstāklis, kam jāpievērš īpaša uzmanība. Nu jau kādu laiku daudzi psihofarmakoloģijas eksperti brīdina, ka pie benzodiazepīnu grupas piederošie trankvilizatori, tajā skaitā Halcion (tādi ir arī Valium un Ativan), var izraisīt nomāktu garastāvokli un pat izprovocēt nopietnu depresijas lēkmi. Vairāk nekā divus gadus pirms manas krīzes kāds bezrūpīgs ārsts izrakstīja man Ativan kā laba nakts miega veicinātāju, vieglprātīgi piebilstot, ka to drīkst lietot tikpat brīvi kā aspirīnu. “Ārsta rokasgrāmata”, šī farmakoloģijas bībele, raksta, ka zāles, ko es regulāri lietoju, a) bijušas trīs reizes stiprākas par standarta devu, b) netiek rekomendētas lietošanai ilgāk par mēnesi, c) īpaši uzmanīgi lietojamas cilvēkiem manos gados. Laikā, par ko es stāstu, biju kļuvis pilnīgi atkarīgs no Halcion kā ikdienas miega zālēm un lietoju tās ļoti lielās devās. Liekas tikai saprātīgi pieņemt, ka tas bija vēl viens faktors, kas veicināja mani piemeklējušās nelaimes padziļināšanos. Visādā ziņā citiem vajadzētu izdarīt no tā secinājumus.

Manas nedaudzās miega stundas parasti aprāvās trijos vai četros no rīta. Es gulēju, veroties bezdibenīgajā tumsā, brīnoties un šausminoties par izmisumu, kas pārņēmis manu prātu, un gaidot rītausmu, kas parasti dāvāja man iespēju ieslīgt drudžainā snaudā bez sapņiem. Esmu diezgan drošs, ka tieši vienā no šiem transa brīžiem, kādos iekrīt bezmiega upuris, mani piemeklēja apziņa – dīvaina un šokējoša atklāsme kā gadsimtiem ilgi noslēpumā glabāta metafiziska patiesība –, ka šī slimība paņems manu dzīvību, ja turpinās netraucēti iet savu gaitu.

Es biju nonācis pie atklājuma, ka noslēpumainā kārtā un pilnīgi nesaistīti ar normālas dzīves izjūtām depresijas izraisītais pelēkais šausmu slapjdraņķis ar laiku sāk līdzināties fiziskām sāpēm. Taču tās nav sāpes, kuras varētu nekavējoties pazīt, teiksim, kā tas būtu salauztas rokas vai kājas gadījumā. Daudz precīzāk būtu sacīt, ka izmisums, pateicoties nejaukajam jokam, ko ar slimajām smadzenēm izspēlē tajās mītošā psihe, sāk atgādināt to ellišķīgo diskomfortu, ko izjūt cilvēks, kurš iesprostots neizturami pārkarsētā telpā. Tā kā šajā elles katlā neielaužas ne mazākā vēsmiņa un no šī smacējošā ieslodzījuma nav iespējams izbēgt, ir tikai dabiski, ka upuris sāk nemitīgi domāt par nebūtību.

Viens no neaizmirstamākajiem mirkļiem Flobēra “Bovarī kundzē” ir aina, kurā varone lūdz palīdzību ciema priesterim. Vainas apziņas vajāta, satraukta un ļoti nomākta, laulības pārkāpēja Emma – kura pamazām tuvojas lēmumam izdarīt pašnāvību – stomīdamās mēģina izlūgties, lai abats palīdz viņai atrast izeju no šīm mokām. Taču priesteris, būdams vienkārša dvēsele, turklāt apveltīts ar ne pārāk spožu prātu, ir spējīgs tikai plūkāt savu traipu izraibināto sutanu, izklaidīgi kliegt uz palīgiem un piedāvāt banālas kristiešu frāzes. Emma klusi aiziet savu izmisuma pilno ceļu, ne Dieva, ne cilvēka mierinājuma neaizsniegta.

Savās attiecībās ar psihiatru, kuru šeit dēvēšu par doktoru Goldu, es jutos mazliet kā Emma Bovarī. Es viņu sāku apmeklēt oktobra beigās, kad izmisums bija atsācis rībināt savas nepielūdzamās dienišķās bundziņas. Nekad agrāk nebiju konsultējies ar psihoterapeitu un jutos neveikli. Manas sāpes bija kļuvušas tik stipras, ka es nopietni šaubījos, vai saruna ar citu mirstīgo, lai cik tas būtu izglītots garastāvokļa traucējumu jautājumos, spēs manas ciešanas atvieglot. Tieši tāpat vilcinoties un šauboties arī Bovarī kundze devās pie priestera. Un tomēr – tā nu iekārtota mūsu sabiedrība, ka doktors Golds vai kāds viņa līdzinieks ir tas, pie kā cilvēks spiests vērsties krīzes situācijā, un tā nebūt nav zemē metama doma, jo doktors Golds – Jeilā skolots un augsti kvalificēts psihiatrs – vismaz piedāvā punktu, uz kuru fokusēt savu dziestošo enerģiju, sniedzot mierinājumu, lai arī ne pārāk daudz cerību un kļūstot par tvertni, kurā izkratīt žēlabu pilno sirdi šim nolūkam atvēlētajās piecdesmit minūtēs, kas pie viena ļauj arī atvilkt elpu sievai. Un tomēr, lai gan es nekādā gadījumā neapšaubu psihoterapijas iedarbīgumu slimības sākuma fāzē vai tās vieglākajās formās – vai varbūt pat pēc nopietnas lēkmes –, tās lietderība tajā ielaistajā stadijā, kādā atrados es, praktiski līdzinājās nullei. Mans krietni konkrētākais nolūks, vēršoties pie doktora Golda, bija saņemt farmakoloģisku palīdzību – lai gan arī tā bija tikai himeriska iedoma tik dziļi slimībā iegrimušam depresijas upurim, par kādu es biju kļuvis.

Golds jautāja, vai man ir pašnāvnieciskas tieksmes, un es negribīgi atbildēju, ka ir. Es neiedziļinājos sīkumos – man šķita, ka tas nav vajadzīgs, – un nepastāstīju, ka patiesībā neskaitāmi objekti manās mājās kļuvuši par potenciālām pašnogalināšanās ierīcēm: bēniņu sijas (un pāris kļavas pie mājas) noderētu, lai pakārtos, garāža – lai saelpotos oglekļa monoksīdu, vanna – lai notecinātu asiņu straumes no pārgrieztām artērijām. Nažiem virtuves atvilktnē manās acīs bija tikai viens pielietojums. Nāve no sirdslēkmes šķita īpaši vilinoša, jo tā šķietami varētu atbrīvot no aktīvas līdzdalības; biju apcerējis arī iespēju paša spēkiem iedzīvoties pneimonijā, vienā kreklā dodoties garā, ledainā pārgājienā pa lietaino mežu. Es iedomājos arī par satiksmes negadījumu Randala Džerela stilā, apsverot iespēju izskriet kravas auto priekšā uz tuvējās šosejas. Šīs domas var likties ekstravagantas un slimīgi drūmas, tāds kā uzspēlēts joks – taču tās ir īstas. Tās, bez šaubām, šķiet īpaši pretīgas veselīgiem amerikāņiem, kuri tik ļoti tic sevis pilnveidošanai. Un tomēr – tik atbaidošas iedomas, kas normālam cilvēkam uzdzen drebuļus, dziļā depresijā iegrimušam prātam ir tas pats, kas jutekliskas iztēles ainas – cilvēkiem ar veselīgu seksualitāti. Mēs ar doktoru Goldu sākām tikties un tērzēt divas reizes nedēļā, tikai es viņam varēju pateikt ļoti maz – vienīgi velti nopūlēties aprakstīt savu izmisumu.

Tieši tāpat neko vērtīgu man nevarēja pateikt arī viņš. Viņa banalitātes gan nebija no kristīgā repertuāra, taču gandrīz tikpat neiedarbīgas – frāzes, kas aizgūtas taisnā ceļā no “Amerikas Psihiatru asociācijas diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas” (ko es jau biju izlasījis). Mierinājums, ko viņš man piedāvāja, izpaudās kā antidepresants ar nosaukumu Ludiomil. Šīs tabletes padarīja mani nervozu un nepatīkami hiperaktīvu; piedevām, kad Golds pēc desmit dienām palielināja dienas devu, šīs zāles kādu nakti uz daudzām stundām aizsprostoja manu urīnpūsli. Es informēju doktoru Goldu par minēto problēmu, un viņš man pavēstīja, ka jāpaiet desmit dienām, līdz mans organisms būs atbrīvojies no šī medikamenta un mēs varēsim izmēģināt citas tabletes. Desmit dienas uz moku rīka ir tikpat kā desmit gadsimti – un piedevām vēl, uzsākot lietot jaunas zāles, vajadzīgas vairākas nedēļas, iekams tās sāks iedarboties; jebkurā gadījumā nav nekādas garantijas, ka tas patiešām notiks.

Tas noved pie jautājuma par medikamentu lietošanu vispār. Vajadzētu pienācīgi novērtēt psihiatrijas pastāvīgos centienus ārstēt depresiju farmakoloģiskā ceļā. Litija izmantošana garastāvokļa stabilizēšanai maniakālās depresijas gadījumos ir liels medicīnas sasniegums; tas pats medikaments tiek efektīvi izmantots kā preventīvs līdzeklis daudzos unipolārās depresijas gadījumos. Nav šaubu, ka daudzos mēreni smagos gadījumos un dažās slimības hroniskajās formās (tā saucamās endogēnās depresijas ārstēšanā) medikamenti izrādījušies neaizstājami un reizēm palīdzējuši dramatiski mainīt arī ļoti smagu traucējumu gaitu. Taču, kamēr nav atrasts kāds straujas iedarbības līdzeklis, uz iespēju ārstēt smagu depresiju farmakoloģiski drīkstētu paļauties tikai ļoti nosacīti. Antidepresantu nespēja iedarboties droši un ātri (tas ir trūkums, kas pagaidām piemīt tiem visiem) ir savā ziņā līdzīga situācijai, kāda valdīja laikos, kad antibiotikas vēl netika izmantotas smagu bakteriālu infekciju gadījumos, kad nepalīdzēja tikpat kā nevienas zāles. Un tas var būt tikpat bīstami.

Tā nu konsultācijas ar doktoru Goldu man nelikās īpaši vērtīgas. Manu apmeklējumu laikā mēs turpinājām apmainīties ar banālām frāzēm, tikai es savas (nešaubos, ka tikpat garlaicīgas kā viņējās) tagad izrunāju visai gausi: mana runa, it kā pielāgojoties kustēšanās veidam, bija kļuvusi tik lēna, ka to jau varēja nosaukt par šļūkāšanas skanisko ekvivalentu.

Par spīti vēl nedrošajiem ārstēšanas metožu meklējumiem, analītiskā un filozofiskā līmenī psihiatrija ievērojami palīdzējusi pietuvoties depresijas cēloņu izpratnei. Protams, ļoti daudz kas vēl palicis nenoskaidrots (un ļoti daudz kas slimības slēptās dabas un pastāvīgās dažādo faktoru maiņas dēļ tā arī paliks noslēpums), taču vismaz vienu psiholoģisko elementu izdevies noskaidrot un vairs nav iespējams apšaubīt – un tas ir zaudējuma jēdziens. Zaudējums visās savās izpausmēs ir depresijas galvenais atskaites punkts, gan runājot par slimības gaitu, gan, visticamāk, arī tās cēloņiem. Jau krietni vēlāk mani pamazām pārliecināja, ka manas slimības avots, visticamāk, ir bērnībā piedzīvots smags zaudējums, taču pagaidām, sekojot savai lejupslīdei, es izjutu zaudējumus ik uz soļa. Pašvērtības zudums ir plaši pazīstams depresijas simptoms, un mana pašapziņa tagad bija tikpat kā pilnīgi izzudusi – līdz ar jebkādām pašpaļāvības paliekām. Šāds stāvoklis var strauji pārvērsties par pilnīgu atkarību, bet no atkarības tālāk – par infantilām bailēm. Šāds cilvēks baidās zaudēt pilnīgi visu, tai skaitā visus tuvos un mīļos cilvēkus.

No tā laika atmiņu ainām pati dīvainākā un nepatīkamākā ir viena: man ir četrarpus gadu, un es velkos pa tirgu nopakaļ savai daudzcietušajai sievai; es ne mirkli nespēju izlaist no acīm šo neizmērojami pacietīgo dvēseli, kura bija kļuvusi par manu auklīti, māmiņu, mierinātāju, priesterieni un, galvenais, uzticības personu – padomdevēju, kura kā klints stāvēja manas eksistences centrā un savā viedumā daudzkārt pārspēja doktoru Goldu. Es uzdrošināšos apgalvot, ka daudzos depresijas gadījumos būtu iespējams novērst traģisku iznākumu, ja slimības upuri būtu saņēmuši tādu atbalstu, kādu viņa sniedza man. Tikmēr mani zaudējumi vairojās un auga augumā. Nav šaubu, ka, tuvojoties depresijas dzīļu priekšpēdējai stadijai – proti, kādu soli pirms brīža, kad cilvēks sāk patiešām gatavoties pašnāvībai, nevis vienkārši apsver tādu iespēju –, spējā zaudējuma sajūta ir saistīta ar apziņu, ka dzīve izslīd no rokām arvien straujāk. Cilvēks sāk fanātiski pieķerties lietām. Gluži smieklīgi priekšmeti – lasāmbrilles, kabatlakatiņš, iemīļotā pildspalva – kļuva par manas maniakālās pieķeršanās objektiem. Pietika kādu no tiem uz brīdi pazaudēt, un mani jau pārņēma izmisīgas šausmas; katrs no šiem priekšmetiem bija kā taustāms atgādinājums par pasauli, kurai drīz bija lemts tikt iznīcinātai.

Novembris vilkās lēni – drūms, drēgns un auksts. Reiz svētdienā ieradās fotogrāfs ar palīgiem, lai uzņemtu fotogrāfijas rakstam, ko drīzumā taisījās publicēt kāds valsts mēroga žurnāls. No fotosesijas es atceros ļoti maz, ja neskaita tās ziemas pirmās sniegpārslas, kas ņirbēja aiz loga. Man pašam likās, ka es paklausu fotogrāfa lūgumam daudz smaidīt. Pēc pāris dienām žurnāla redaktors piezvanīja manai sievai un vaicāja, vai es piekristu vēl vienai sesijai. Par iemeslu viņš minēja faktu, ka visos attēlos, pat tajos, kuros es smaidīju, man sejā esot “pārāk daudz ciešanu”.

Es biju sasniedzis to slimības fāzi, kurā zūd jebkādas cerības – līdz ar domu par kaut kādu iespējamu nākotni; manas smadzenes, savu sadumpojušos hormonu paverdzinātas, tagad bija ne tik daudz domāšanas orgāns, cik instruments, kas minūti pēc minūtes reģistrē dažādās paša ciešanu pakāpes. Rīti, kad es pēc sava sintētiskā miega letarģiski klejoju pa māju, jau bija briesmīgi, taču pats ļaunākais bija pēcpusdienas – sākot no pulksten trijiem, kad es jutu, kā šausmas gluži kā indīgs miglas vāls uzguļas manam prātam, spiežot mani likties gultā. Tā es truls un gandrīz paralizēts varēju nogulēt vai sešas stundas, stingi veroties griestos un gaidot to vakara brīdi, kad šis Golgātas tvēriens noslēpumainā kārtā kļuva nedaudz vaļīgāks un es biju spējīgs iemocīt mazliet ēdiena, lai pēc tam kā automāts atkal uz pāris stundām iegrimtu miegā. Kāpēc es neatrados slimnīcā? Atbilde sekos.

Gadiem ilgi es biju rakstījis piezīmes; tā nebija gluži dienasgrāmata, jo ieraksti bija neregulāri un saraustīti, taču es negribēju, ka šī sējuma saturu pēta kādas citas acis, izņemot manas. Es to biju paslēpis kādā drošā vietā turpat savā mājā. Nevajadzētu iedomāties neko skandalozu; mani vērojumi nebija ne tuvu tik pikanti, ļauni vai dvēseles dzīles atkailinoši, kā mana vēlēšanās pasargāt piezīmju grāmatu no svešiem skatieniem varētu likt domāt. Un tomēr mans nolūks jau no paša sākuma bija izmantot biezo burtnīcu profesionāliem mērķiem un tad to iznīcināt, vēl pirms veco ļaužu pansionāta rēgs būs pienācis par tuvu. Un tā, slimībai saasinoties, es ar pretīgumu sapratu, ka, ja reiz esmu izlēmis piezīmju grāmatu iznīcināt, tam jānotiek vienlaikus ar lēmumu padarīt sev galu. Un kādā decembra vakarā šis brīdis bija klāt.

Tajā pēcpusdienā mani aizveda (es pats vairs nespēju sēsties pie stūres) uz doktora Golda pieņemšanas telpām, kur viņš paziņoja, ka nolēmis man parakstīt Nardil, vecākas paaudzes antidepresantu, kas atšķirībā no diviem citiem medikamentiem, ko Golds man bija licis lietot iepriekš, neizraisītu urīna aizturi. Taču arī šīm zālēm bija trūkumi. Nardil, visticamāk, neiedarbotos agrāk kā četru līdz sešu nedēļu laikā (es tik tikko spēju noticēt savām ausīm), un man vajadzētu stingri ievērot zināmus uztura ierobežojumus, laimīgā kārtā – diezgan epikūriskus (es nedrīkstētu ēst ne desu, ne sieru, ne zosu aknu pastēti), lai izvairītos no iespējamas savstarpēji nesavienojamu enzīmu sadursmes, kas varētu novest pie insulta. Turklāt, doktors Golds vēsā mierā piebilda, šim medikamentam, lietotam ideālajā devā, varētu būt tāda blakne kā impotence. Līdz šim brīdim es, lai gan reizēm nebiju sajūsmā par Goldu kā par cilvēku, neuzskatīju, ka viņš galīgi nejēgtu, ko runā; tagad man par to radās zināmas šaubas. Mēģinot iztēloties sevi doktora Golda vietā, prātoju, vai tiešām viņš nopietni domā, ka šis panīkušais un nomocītais pusinvalīds, kurš pārvietojas šļūcošiem soļiem un sēc kā vecs prauls, no rītiem mostas no sava sazāļotā miega ar domu par miesas baudām.

Todien terapijas seansā bija kaut kas tik nepatīkams, ka es atgriezos mājās sevišķi nožēlojamā stāvoklī un sāku gatavoties vakaram. Mēs vakariņās gaidījām dažus viesus; tas mani nešausmināja, taču nesagādāja arī nekādu prieku, un šī apātiskā vienaldzība ilustrē kādu aizraujošu depresijas patoloģijas aspektu. Tas saistīts nevis ar labi zināmo sāpju slieksni, bet gan kādu paralēlu parādību, un tā ir psihes nespēja absorbēt sāpes tālāk par prognozējamām laika robežām. Sāpju fenomenā ir zināms apgabals, kurā droša pārliecība par gaidāmo atvieglojumu bieži vien ļauj demonstrēt pārcilvēcisku izturību. Mēs iemācāmies ik dienu vai garākos laika posmos sadzīvot ar dažādas intensitātes sāpēm un visbiežāk tomēr laimīgā kārtā tiekam no tām brīvi. Kad izjūtam spēcīgu fiziskas dabas diskomfortu, pieredze jau kopš bērnības mums mācījusi pielāgoties sāpju prasībām, proti, paciest tās, vienalga, varonīgi klusējot vai činkstot un žēlojoties, – atkarībā no mūsu individuālās stoicisma pakāpes, taču jebkurā gadījumā – paciest. Ja vien runa nav par nāvei nolemta cilvēka neremdināmām sāpēm, gandrīz vienmēr pieejams kaut kāda veida atvieglojums. Mēs gaidām, kad tiks remdētas mūsu sāpes, vienalga, vai ar miegu, paracetamolu, hipnozi, pozas maiņu vai, visbiežāk, ķermeņa pašizdziedēšanās spējām, un šo atvieglojumu, kas agri vai vēlu pienāk, mēs pieņemam kā dabisku atlīdzību par to, ka zināmu laiku sirdī esam bijuši tik pacietīgi, tik izturīgi veldzes gaidītāji, tik optimistiski dzīves fani.

Depresijā šīs ticības tam, ka pienāks atvieglojums un viss agri vai vēlu atgriezīsies normālā stāvoklī, nav. Sāpes nemitējas, un situāciju neciešamu padara tas, ka jau iepriekš skaidri zināms – zāļu nebūs, ne pēc dienas, ne stundas, ne mēneša, ne minūtes. Šī bezcerība salauž dvēseli vairāk nekā pašas sāpes. Pieņemt savus ikdienas lēmumus nozīmē nevis pāriet no vienas nepatīkamas situācijas uz citu, ne tik nepatīkamu vai no diskomforta – uz ērtībām, no garlaicības – uz rosību, bet gan – no sāpēm uz sāpēm. Tāds cilvēks ne uz mirkli neatstāj savu dzelkšņu gultu, bet paliek tajā gulot, lai kur arī ietu.

Teiksim, tajā decembra vakarā es varēju, kā parasti, palikt gultā, nogaidot, līdz paies grūtākās stundas, – vai arī piedalīties sievas sarīkotajās nelielajās viesībās. Taču pati doma, ka jāpieņem lēmums, bija tīri akadēmiska. Gan viens, gan otrs variants man nozīmēja mocības, un es izvēlējos vakariņas – ne tāpēc, ka tās ar kaut ko būtu labākas, bet gan aiz vienaldzības pret savā starpā neatšķiramajiem miglā tītu šausmu pārbaudījumiem. Pie vakariņu galda es tik tikko spēju izrunāt kādu vārdu, taču viesi, tuvi ģimenes draugi, zināja par manu stāvokli un pieklājīgi ignorēja manu katatonisko mēmumu. Un tad, pēc vakariņām, sēžot dzīvojamajā istabā, es sajutu dīvainu iekšēju konvulsiju, ko varu aprakstīt vienīgi kā visu izmisumu izmisumu. Tas mani piemeklēja no zila gaisa; nezināju, ka tādas mokas vispār iespējamas.

Atstājis draugus mierīgi tērzējam kamīna priekšā, es atvainojos un uzkāpu augšstāvā; tur es no īpašās slēptuves izņēmu savu piezīmju grāmatu. Tad devos uz virtuvi un žilbinošā prāta skaidrībā – skaidrībā, kādu izjūt cilvēks, kurš apzinās, ka izpilda kādu svinīgu rituālu, – ievērojot visas firmas zīmes uz plaši reklamētajiem sadzīves priekšmetiem, ko savācu, lai atbrīvotos no dienasgrāmatas sējuma: vēl neskartā Viva papīra dvieļu ruļļa, ko es izsaiņoju, lai ietītu tajā biezo burtnīcu, zīmola Scotch līmlentes, ar ko to notinu, un tukšās Post Raisin Bran brokastu pārslu kastes, kurā saini ievietoju, es to iznesu pagalmā un iegrūdu dziļi atkritumu urnā; es zināju, ka tā tiks iztukšota nākamajā rītā. Uguns burtnīcu iznīcinātu ātrāk, taču izmešana atkritumos bija īsti piemērota melanholijas pārņemta cilvēka tieksmei uz sevis pazemošanu. Jutu, kā krūtīs mežonīgi dauzās sirds – kā cilvēkam, kas stāv šāvēju komandas priekšā, – un sapratu, ka esmu pieņēmis neatgriezenisku lēmumu.

Fenomens, ko novērojuši daudzi smagas depresijas skarti cilvēki, ir sajūta, ka tev līdzās stāv otrs “es” – rēgam līdzīgs novērotājs, kurš necieš no sava dubultnieka demences, tāpēc spēj bezkaislīgā ziņkārībā noraudzīties, kā viņa līdzgaitnieks vai nu cīnās ar tuvojošos nelaimi, vai arī nolemj tai ļauties. Šai situācijā ir kaut kas teatrāls, un dažu turpmāko dienu gaitā, nesatricināmā mierā gatavojoties sevis nonāvēšanai, man neizdevās atbrīvoties no sajūtas, ka piedalos melodrāmā – melodrāmā, kurā es, topošais pašnāvības upuris, biju gan vientuļš aktieris, gan arī vienīgais skatītājs. Es vēl nebiju izvēlējies veidu, kādā aiziešu, taču zināju, ka šis solis sekos, turklāt drīz – neizbēgams kā nakts iestāšanās.

Reizē šausmu pārņemts un apburts, es vēroju sevi veicam nepieciešamos priekšdarbus: apmeklēju savu advokātu tuvējā pilsētā (kur uzrakstīju jaunu testamentu) un pavadīju pāris pēcpusdienas, juceklīgi nopūloties aplaimot nākamību ar atvadu vēstuli. Izrādījās, ka pirmsnāves zīmīte (es jutu uzmācīgu vajadzību tādu sacerēt) ir pats grūtākais rakstu darbs manā mūžā. Pārāk daudzus cilvēkus vajadzēja pieminēt, pārāk daudziem pateikties un pasniegt atvadu buķetes. Visbeidzot, es nespēju sagremot vēstules sēro svinīgumu; piemēram, teikums “Jau labu laiku es savā darbā sajūtu arvien spēcīgāku psihozes klātbūtni, kas neapšaubāmi tikai atspoguļo psihiskos traucējumus, kas saindē manu dzīvi” (tā ir viena no nedaudzajām frāzēm, ko es atceros vārds vārdā) ar savu pompozo toni man likās gandrīz komiski aizskarošs. Man likās pazemojoša arī doma, ka testaments, kurā es vēlējos ielikt vismaz nedaudz pašcieņas un daiļrunības, visticamāk, pārvērtīsies par gurdeni stostīgu nepārliecinošu atvainošanās frāžu un patmīlīgu paskaidrojumu savārstījumu. Man vajadzēja sekot itāļu rakstnieka Čēzares Pavēzes piemēram; šķiroties viņš uzrakstīja vienkārši: “Lūdzu, pārāk daudz netenkojiet.”

Taču pamazām arī pavisam nedaudzie atvadu teikumi man sāka likties pārāk izplūduši, un es saplēsu visus melnrakstus, nolēmis aiziet klusējot. Kādā vēlā un stindzinoši aukstā vakarā, kad man bija kļuvis pilnīgi skaidrs, ka nākamo dienu vienkārši vairs neizturēšu, es sēdēju dzīvojamajā istabā, biezi satuntulējies, lai glābtos no aukstuma – kaut kas bija noticis ar mājas kurtuves katlu. Sieva jau bija aizgājusi gulēt, un es biju piespiedis sevi noskatīties kaseti ar filmu, kurā nelielu lomu tēloja kāda jauna aktrise, kas bija spēlējusi vienā no manām lugām. Filmā (darbība norisinājās 19. gadsimta beigu Bostonā) bija vieta, kurā varoņi atradās konservatorijas telpās; aiz tās sienām atskanēja kontralts – neredzamu mūziķu izpildīta pēkšņa plaši plūstoša pasāža no Brāmsa “Rapsodijas altam”.

Šī skaņa, pret kuru, tāpat kā jebkuru citu mūziku – vēl vairāk, pret jebkuru citu baudu –, es mēnešiem ilgi biju bijis nejūtīgs, iedūrās man sirdī kā duncis, un pēkšņos atmiņu uzplūdos es sāku domāt par visiem tiem priekiem, kurus šī māja savulaik pazinusi: par bērniem, kas skraidelējuši pa tās istabām, par svētkiem, par mīlestību un darbu, par godīgi nopelnītu miegu, par balsīm un rāmo rosību, par mūžīgo kaķu, suņu un putnu cilti, par klusajiem putekļiem, kas bija “smiekli un nopūtas,/ un kleitas, un cirtas”. Es sapratu, ka tas viss man nozīmē pārāk daudz, lai es to jebkad spētu pamest, – un tāpat arī, ka nespēju aptraipīt šīs atmiņas un tuvos cilvēkus, ar kuriem tās saistītas, ar soli, ko tik vēsā apņēmībā grasījos spert. Un ar tādu pašu spēku es apzinājos arī, ka nespēju tā apgānīt pats sevi. Es pieķēros pie kaut kādas pēdējās veselā saprāta atblāzmas, mēģinot aptvert uzbrukušās nāvējoši bīstamās nelaimes šausmīgos apmērus. Tad es pamodināju sievu, un drīz sekoja arī telefona zvani. Nākamajā dienā mani aizveda uz slimnīcu.

Lai nokārtotu manu uzņemšanu slimnīcā, tika ataicināts doktors Golds, kurš pildīja mana ārstējošā ārsta funkcijas. Interesantā kārtā tieši viņš mūsu terapijas seansu laikā vienu vai divas reizes (kad biju visai nedroši ieminējies par tādu iespēju) brīdināja, ka no slimnīcas vajadzētu par katru cenu izvairīties, jo tā varētu atstāt neizdzēšamu kauna traipu. Toreiz šāds komentārs likās ārkārtīgi kļūdains; tāds tas šķiet arī šodien. Man bija licies, ka psihiatrija attīstījusies daudz tālāk nekā tajos laikos, kad jebkādiem garīgas slimības aspektiem, tajā skaitā psihiatriskajai slimnīcai, līdzi nāca šāda apkaunojuma aura. Šis patvērums, kaut arī nav nekāda jaukā iestāde, ir vieta, kur slimnieki vēl joprojām var doties gadījumos, kad medikamenti nepalīdz (kā tas bija ar mani), un kur ārstēšanos var uzskatīt par turpinājumu terapijas seansiem, kas sākas doktora Golda un viņa kolēģu kabinetos.

Protams, nevar pateikt, kāda būtu bijusi cita ārsta pieeja, vai arī citi būtu mēģinājuši mani atrunāt no ārstēšanās slimnīcā. Daudzi psihiatri, kuri vienkārši nav spējīgi aptvert savu pacientu ciešanu dabu un spēku, stūrgalvīgi paliek uzticīgi medikamentiem, būdami cieši pārliecināti, ka agri vai vēlu zāles iedarbosies, pacients sāks reaģēt un varēs izvairīties no drūmās psihiatriskās slimnīcas vides. Tieši pie šī tipa psihiatriem piederēja arī doktors Golds, taču manā gadījumā viņam noteikti nebija taisnība. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka man vajadzēja nonākt slimnīcā jau daudzas nedēļas agrāk. Patiesībā slimnīca bija mans glābiņš, un tas ir savā ziņā paradokss, ka šajā skarbajā vietā ar slēgtajām un aizrestotajām durvīm un nemīlīgajiem zaļajiem gaiteņiem – un dienu un nakti kaucošajām neatliekamās palīdzības mašīnu sirēnām desmit stāvus zemāk – es atradu mieru, atpūtu savām vētru mocītajām smadzenēm, ko man nespēja dot paša mierīgā lauku māja.

Daļēji tas notika, pateicoties izolācijai, drošības sajūtai, apziņai, ka tu esi pārcēlies uz pasauli, kurā vēlēšanās paņemt nazi un ietriekt sev krūtīs izšķīst jauniegūtajā atklāsmē, kas piemeklē pat smagas depresijas slimnieka miglainās smadzenes, proti, ka nazis, ar kuru viņš pūlas sagriezt savu nebaudāmo sautēto liellopa gaļu tomātos, ir gatavots no lokanas plastmasas. Taču slimnīca piedāvā arī vieglo, dīvaini apmierinošo pēkšņas stabilizācijas traumu – pārcelšanos no pārlieku pazīstamās mājas vides, kur viss saistās ar nemieru un disharmoniju, uz stingri organizētu un labdabīgu ieslodzījumu, kur vienīgais pienākums ir mēģināt veseļoties. Manā gadījumā patiesās zāles bija izolācija un laiks.

Slimnīca bija pagaidu pietura, šķīstītava. Tūlīt pēc uzņemšanas mana depresija likās tik dziļa, ka, pēc dažu turienes mediķu domām, es biju kandidāts ārstēšanai ar EKT, elektrokonvulsīvo terapiju, kas pazīstama arī kā elektrošoka metode. Daudzos gadījumos tas ir iedarbīgs līdzeklis; mūsdienās tas ticis pilnveidots un atgriezies medicīniskajā praksē kā gluži cienījams depresijas ārstēšanas paņēmiens – gandrīz pilnībā atspēkojis agrāko neslavu, taču neapšaubāmi tik un tā uzskatāms par ārkārtīgi nopietnu procedūru, no kuras jebkurš vēlētos izvairīties. Man tas izdevās tādējādi, ka es sāku veseļoties – pamazām, taču neatlaidīgi. Es pārsteigts atklāju, ka jau dažas dienas pēc ierašanās manas pašiznīcināšanās fantāzijas bija gandrīz pilnībā pazudušas; tas lieku reizi apliecina, ka slimnīca spēj radīt mierinošu efektu un ka tās lielākā vērtība ir kalpot par drošu patvērumu, kur prāts palēnām var atgūt zaudēto mieru.

Es pavadīju slimnīcā gandrīz septiņas nedēļas. Droši vien ne visi reaģētu tā kā es; depresijai ir tik daudz variāciju un tik daudz smalku šķautņu – īsi sakot, tā ir tik ļoti atkarīga no katra indivīda cēloņsakarību un reakciju kopuma –, ka viena cilvēka zāles otram var kļūt par lamatām. Taču visādā ziņā slimnīcu (un es, protams, runāju par daudzajām labajām slimnīcām) vajadzētu atbrīvot no tās draudīgās reputācijas; to nevajadzētu tik bieži uzskatīt par pēdējo cerību depresijas ārstēšanā. Slimnīca nav nekāds kūrorts; tajā, kurā biju ievietots es (man bija privilēģija uzturēties vienā no labākajām visā valstī), valdīja jebkurai šāda tipa iestādei raksturīgā apstulbinoši drūmā atmosfēra. Un, ja vēl piedevām vienā slimnīcas nodaļā, kā tas bija manā gadījumā, savākušies četrpadsmit vai piecpadsmit suicidāli iekrāsotas melanholijas pārņemti pusmūža vīrieši, tad var iztēloties, ka tā ir vide, kurā samērā reti skan smiekli. Situāciju neatviegloja ne ēdiens (tik sliktu nepasniedz pat lidmašīnās), ne arī ik vakaru pieejamais logs uz ārpasauli – seriālu “Dinastija” un “Notslandinga” un CBS vakara ziņu seansi trūcīgi mēbelētajā atpūtas istabā; tie gan man reizēm vismaz atgādināja, ka vieta, kur esmu atradis patvērumu, ir labāka, saudzīgāka trakomāja nekā tā, no kuras biju aizbēdzis.

Kad man pamazām sāka kļūt labāk, zināmu izklaidi es atradu slimnīcas dzīves ikdienā, kurā netrūka pašai savu institucionalizētu situāciju komēdiju. Grupas terapija (man stāsta, ka dažiem cilvēkiem tā tiešām palīdzot) man nedeva pilnīgi neko, tikai pastāvīgi nokaitināja – iespējams, tāpēc, ka nodarbības vadīja pretīgi pašapmierināts jauns psihoterapeits ar ieapaļu bārdiņu (der junge Freud?), kurš, mēģinot likt mums atrīt savas nelaimes sēklas, izturējās pārmaiņus augstprātīgi iecietīgi un agresīvi un ik pa brīdim noveda līdz asarām vienu vai divas no skumīgā paskata pacientēm kimono un matu rullīšos; es nešaubos, ka viņam tas šķita vēlamais rezultāts. (Pārējo psihiatriskās slimnīcas medicīnisko personālu es uzskatīju par smalkjūtības un līdzcietības paraugu.) Laiks slimnīcā iet smagiem soļiem, un labākais, ko es par grupu terapiju varu pateikt, ir, ka tas ir veids, kā aizpildīt stundas.

Vairāk vai mazāk to pašu var sacīt par mākslas terapiju, kas gluži vienkārši ir organizēts infantilisms. Mūsu nodarbības vadīja nesakarīga jauna sieviete ar sastingušu, nevīstošu smaidu; viņa nepārprotami bija studējusi kādā augstskolā, kur piedāvā lekciju kursu “Mākslas mācīšana garīgi slimajiem”; pat ļoti mazu garīgi atpalikušu bērnu skolotāja bez īpašiem norādījumiem neredzētu vajadzību apbērt savus audzēkņus ar tik samākslotu ķiķināšanu un dūdošanu. Atritinot garus slidena tapešu papīra ruļļus, viņa aicināja mūs paņemt savus krāsainos vaska krītiņus un ilustrēt pašu izraudzītas tēmas. Teiksim, “Mana māja”. Norijot pazemojuma dusmas, es paklausīju un uzzīmēju kvadrātu ar durvīm un četriem šķielējošiem logiem, bet uz kvadrāta – skursteni, no kura vijas dekoratīva dūmu spirāle. Nodarbības vadītāja dāsni apbalvoja mani ar uzslavām. Nedēļām ritot un manai veselībai uzlabojoties, progresēja arī mana spēja piedalīties šajā komēdijā. Es sāku izbaudīt ķēpāšanos ar krāsainu plastilīnu. Sāku ar mazu, briesmīgu zaļu galvaskausiņu ar atieztiem zobiem; mūsu skolotāja to pasludināja par brīnišķīgu manas depresijas atveidojumu. Tālākajās veseļošanās stadijās es uzmeistaroju maigi sārtu eņģelisku galvu ar smaidu, kas it kā novēlēja “jauku dienu”. Šī mākslas darba pabeigšana sakrita ar manu izrakstīšanos, tāpēc no sirds iepriecināja manu instruktori (kurai es, pats sev par spīti, biju nemanot pieķēries); viņa pavēstīja, ka tas simbolizējot manu izveseļošanos un ka es esot vēl viens piemērs mākslas terapijas triumfam pār slimību.

Tikmēr bija klāt jau februāris, un, lai gan es vēl joprojām nejutos īsti droši, tomēr zināju, ka no tumsas esmu iznācis. Es vairs nejutos kā tukša čaula, bet gan kā ķermenis, kurā jau atkal rit šādas tādas no dzīvības saldajām sulām. Pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem es redzēju sapni – juceklīgu, taču līdz šai dienai neaizmirstamu; tajā bija flauta, meža zoss un dejojoša meitene.

Vairākums cilvēku, kurus skārusi pat vissmagākā depresija, to iztur un pēc tam dzīvo vismaz tikpat laimīgi kā viņu līdzcilvēki, kurus šādas garīgas kaites nav piemeklējušas. Ja neskaita šaušalīgas atmiņas, kas paliek uz visiem laikiem, akūta depresija atstāj maz nedzīstošu rētu. Zināmu Sīsifa mocību elementu ievieš fakts, ka daudzi – apmēram puse – no reiz depresijas piemeklētajiem to piedzīvo atkal: šai slimībai ir tendence atgriezties. Bet vairums upuru izdzīvo arī šajos recidīvos un bieži pat tiek galā labāk nekā pirmajā reizē – pagātnes pieredze viņus psiholoģiski noskaņojusi cīnīties ar šo briesmoni. Ir ļoti svarīgi tiem, kuriem uzbrukusi depresija (iespējams, pirmo reizi), pastāstīt (pareizāk, iestāstīt), ka šī slimība ies savu gaitu un ka viņi izķepurosies. Tas nav viegls darbs; droši stāvot krastā, saukt “Degunu augšā!” slīkstošam cilvēkam ir tikpat kā apvainojums, taču atkal un atkal pierādījies – ja uzmundrinājums ir pietiekami neatlaidīgs, bet atbalsts – tikpat konsekvents un kaismīgs, tad briesmās nonākušo gandrīz vienmēr iespējams glābt. Vairums pašas drausmīgākās depresijas nagos nonākušo kaut kāda iemesla dēļ dzīvo nereālistiskas bezcerības stāvoklī; viņus plosa pārspīlētas nelaimes un liktenīgi draudi, kam nav ne mazākā sakara ar īstenību. Šāda cilvēka draugiem, mīļotajiem, tuviniekiem un cienītājiem nepieciešama gandrīz reliģioza misijas apziņa, lai viņu pārliecinātu, ka dzīvi tomēr ir vērts dzīvot – bet tas tik bieži ir pretrunā ar slimnieka paša nevērtības apziņu. Un tomēr šāda ziedošanās novērsusi neskaitāmas pašnāvības.

Kad biju jau sācis veseļoties, slimnīcā man pirmo reizi ienāca prātā kaut cik nopietni uzdot sev jautājumu, kāpēc šāda nelaime mani piemeklējusi. Depresijai veltīti neaptverami zinātniskās literatūras kalni, turklāt teorijas par slimības izcelšanos dzimst cita pēc citas, tikpat ražīgi kā hipotēzes par dinozauru izmiršanas vai melno caurumu rašanās cēloņiem. Jau dažādo hipotēžu skaits liecina par šīs slimības tikpat kā neatrisināmo noslēpumu. Runājot par to, kāds mehānisms izraisīja manu krīzi, – vai es patiešām varu apmierināties ar skaidrojumu, ka straujā lejupslīde sākās ar manu pēkšņo un pilnīgo atteikšanos no alkohola? Kā paliek ar citām iespējām – piemēram, ar skarbo faktu, ka depresija man uzbruka gandrīz reizē ar sešdesmito dzimšanas dienu, šo gigantisko kilometru stabu paša mirstības ceļa malā? Vai varbūt neskaidrā neapmierinātība ar to, kā ievirzījies darbs – visu savu rakstnieka mūžu palaikam esmu cietis no kūtruma lēkmēm, un tas mani vienmēr padara ērcīgu un īgnu –, šajā laikā man uzbruka niknāk nekā parasti, kaut kādā veidā saasinot problēmu ar alkoholu? Un kādu lomu spēlēja mana atkarība no trankvilizatoriem? Tie ir neatrisināmi jautājumi, ko labāk arī atstāt neatrisinātus.

Daudz vairāk mani interesē krietni senāku slimības sakņu meklējumi. Kuri ir tie aizmirstie vai tīši apglabātie notikumi, kas ļautu atrast pārliecinošu izskaidrojumu depresijas attīstībai un tās kulminācijai vājprāta lēkmē? Līdz slimības uzbrukumam un tās atrisinājumam es nebiju veltījis īpaši daudz uzmanības sava darba saiknei ar zemapziņu; tā ir joma, ko es atstāju literatūras detektīvu ziņā. Taču, atguvis veselību un reizē ar to arī spēju domāt par pagātni savas slimības kontekstā, es skaidri ieraudzīju, kā depresija jau daudzus gadus gaidījusi turpat manas dzīves perifērijā. Es atrados alkohola lieliskajā aizsardzībā, un tas neļāva depresijai pienākt pārāk tuvu; bailes es padzinu ar paša parakstītiem medikamentiem. Taču pašnāvība ir tēma, kas neatlaidīgi atgriežas manās grāmatās; trīs no manu darbu varoņiem padarījuši sev galu. Pirmo reizi daudzu gadu laikā pārlasot savu grāmatu fragmentus – rindkopas, kurās manas varones metušās pretim iznīcībai –, es satriekts atklāju, cik precīzi esmu uzbūris depresijas ainavu šo jauno sieviešu prātā, instinktīvi, smeļoties zināšanas garastāvokļa svārstību saduļķotajā zemapziņā, aprakstot psihisko nelīdzsvarotību, kas viņas noveda līdz pašnāvībai. Iznāk, ka depresija, kad tā beidzot mani tiešām apciemoja, vairs nebija nekāda svešiniece – pat ne negaidīts ciemiņš; tā jau desmitiem gadu bija klauvējusi pie manām durvīm.

Esmu nonācis pie secinājuma, ka mana slimīgā stāvokļa pirmsākumi meklējami jau dzīves pirmajos gados kā mantojums no tēva, kurš ar šo Gorgonu cīnījās lielāko mūža daļu un manā bērnībā nonāca slimnīcā pēc vairākiem grūtsirdīgas lejupslīdes lokiem, kas – to es saprotu tagad, raugoties šodienas acīm, – bija ārkārtīgi līdzīgi maniem. Mūsdienās, šķiet, neviens vairs neapstrīd depresijas ģenētiskās saknes. Taču esmu pārliecināts, ka vēl nozīmīgāks faktors bija mātes nāve, kad man bija trīspadsmit gadu; šādi traģiski pārdzīvojumi tik agrīnā stadijā – tēva vai mātes nāve pirms pubertātes vai tās laikā – atkārtoti minēti zinātniskajā literatūrā kā trauma, kas reizēm spēj nodarīt gandrīz nelabojamu emocionālu kaitējumu. Briesmas ir īpaši uzkrītošas, ja uz jauno cilvēku attiecināms apzīmējums “nepabeigtas sēras” – proti, viņš nav spējis sasniegt sēru katarses punktu, tāpēc arī turpmākajos gados nes sev līdzi neciešamu nastu, pie kuras pieder ne tikai apspiestas skumjas, bet arī dusmas un vainas apziņa, kas kļūst par potenciālām pašiznīcināšanās sēklām.

Savā jaunajā ļoti izglītojošajā grāmatā “Pašiznīcināšanās Apsolītajā zemē” [2. Self-Destruction in the Promised Land, Rutgers University Press, 1989.], kas veltīta pašnāvības jautājumiem, Hauards Kušners, kurš nav psihiatrs, bet gan sabiedrības vēsturnieks, izvirza ļoti pārliecinošus argumentus par labu šai nepabeigto sēru teorijai, kā piemēru minot Abrahamu Linkolnu. Linkolna drudžainās melanholijas lēkmes ir leģendāras, taču daudz mazāk zināms ir fakts, ka jaunībā viņš bieži mocījies ar domām par pašnāvību un vairākkārt bijis ļoti tuvu mēģinājumam padarīt sev galu. Šī uzvedība šķiet tieši saistīta ar Linkolna mātes Nansijas Hanksas nāvi, kad viņam bija deviņi gadi, un apspiestajām sērām, ko vēl vairāk saasināja māsas nāve pēc desmit gadiem. Izdarot secinājumus no Linkolna sāpīgās, taču veiksmīgās cīņas ar vēlmi izdarīt pašnāvību, Kušners pārliecinoši izsakās par labu ne tikai idejai, ka agrīni smagi zaudējumi veicina pašiznīcināšanās tieksmi, bet arī pozitīvajai tendencei, kad šāda uzvedība kļūst par stratēģiju, kas palīdz tikt pāri savai vainas apziņai un dusmām un gūt virsroku pār vēlēšanos aiziet no dzīves. Šāds izlīgums ar sevi var būt cieši saistīts ar nemirstības meklējumiem – Linkolna gadījumā, tāpat kā rakstniekam, tas saistās ar tieksmi uzvarēt nāvi savā darbā, ko godās nākamās paaudzes.

Tātad, ja šī nepabeigto sēru teorija ir pamatota – un es uzskatu, ka tā ir, – un ja ir taisnība arī, ka cilvēks savas suicidālās uzvedības dzīlēs neapzināti vēl joprojām mēģina aptvert kādu milzīgu zaudējumu, vienlaikus cenšoties tikt pāri tā postošajām sekām, tad mana paša novēršanās no nāves varēja būt novēlots veltījums mātei. Es skaidri zinu, ka tajās pēdējās stundās pirms izglābšanās, kad klausījos pasāžu no “Rapsodijas altam” – es biju dzirdējis, ka māte to dzied –, manas domas bija par viņu.

Neilgi pirms Ingmara Bergmana agrīnās filmas “Mīklaini kā spogulī“ fināla jaunai depresijas mocītai sievietei ir šaušalīga halucinācija. Viņa gaida kaut kādu transcendentālu un glābjošu parādību, kurā uz īsu mirkli ieraudzīs Dievu, taču tā vietā viņas skatam paveras briesmīga zirnekļa drebelīgais ķermenis. Tas ir šausmu un neciešami sāpīgas patiesības brīdis. Taču arī pēc šīs vīzijas neatstāj sajūta, ka pat Bergmans (kurš pats smagi cieta no depresijas) savos mākslinieciskajos paņēmienos tā īsti nespēj reālistiski atveidot slimības skarta prāta šausmīgo fantasmagoriju. Kopš sendienām – Ījaba ciešanu pilnajās žēlabās, Sofokla un Aishila koros – cilvēka gara hronisti ir nerimtīgi meklējuši vārdus, kas ļautu pienācīgi aprakstīt melanholijas drūmo izmisumu. Depresijas tēma vijas cauri visai literatūras un mākslas vēsturei kā nezūdošs ciešanu pavediens – no Hamleta monologa līdz Emilijas Dikinsones un Džerarda Menlija Hopkinsa dzejai, no Džona Donna un Miltona līdz Hotornam un Po, Kamī, Konradam un Virdžīnijai Vulfai. Daudzas sirdi plosošās Albrehta Dīrera gravīras ataino viņa paša melanholiju; van Goga maniakālie zvaigžņu virpuļi bija priekšvēstneši mākslinieka iegrimšanai demencē un sevis iznīcināšanai. Tās ir ciešanas, kas bieži iekrāso Bēthovena, Šūmaņa un Mālera mūziku un caurvij Baha drūmākās kantātes. Taču vistuvāk šīs neizmērojamās mocības apraksta Dantes metafora, un viņa pazīstamās rindas vēl joprojām pārsteidz iztēli kā priekšnojauta par neizzināmo, tumšo cīņu, kas vēl tikai sekos:

Nel mezzo del cammin di nostra vita
mi ritrovai per una selva oscura,
ché la diritta via era smarrita.

Bij mūža gaita tikai pusē spēta,
kad atģidos es mežā, tumsas tītā,
jo taisnā taka bija pazaudēta.[3. Dievišķā komēdija, atdz. Valdis Bisenieks.]

Varam būt droši, ka šie vārdi ne reizi vien izmantoti, lai acu priekšā uzburtu melanholijas ārdošo spēku, taču drūmās priekšnojautas bieži aizēnojušas poēmas visplašāk pazīstamās daļas pēdējās rindas, kam lasītājā vajadzētu modināt cerību. Lielākajai daļai cilvēku, kas piedzīvojuši depresiju, tās šausmas šķiet tik nepārvaramas, ka liekas vārdos vai attēlos neizsakāmas; tāpēc viņos pat visizcilāko mākslinieku darbi rada tikai neapmierinātību un nesamērojamības sajūtu. Tomēr nav šaubu, ka gan zinātnē, gan mākslā turpināsies mēģinājumi atrast skaidru melanholijas atainojumu. Tiem, kuri pazīstami ar depresiju, tā reizēm šķiet visu šīs pasaules ļaunumu simulakrs, kas sevī nes mūsu ikdienas nesaskaņas un haosu, mūsu iracionalitāti, karus un noziegumus, spīdzināšanu un vardarbību, mūsu tiekšanos pēc nāves un bēgšanu no tās, – kas turas neizturamā vēstures līdzsvarā.

Ja mūsu dzīvē nebūtu iespējama nekāda cita kārtībā kā vienīgi šī, mums vajadzētu – un mēs droši vien būtu pelnījuši – iet bojā; ja depresijai nebūtu gala, tad pašnāvība tik tiešām būtu vienīgās zāles. Taču nav nemaz jāuzņem māksloti uzmundrinošs tonis, lai uzsvērtu patiesību, ka depresija nav dvēseles bojāeja; cilvēki, kuri izveseļojušies (un tādu ir neskaitāmi daudz), var liecināt par laikam gan vienīgo šīs slimības gaišo pusi: depresija ir uzveicama.

Tiem, kuri mājojuši depresijas tumsas tītajā mežā un iepazinuši tās neizskaidrojamās mocības, atgriešanās no šī bezdibeņa var atgādināt dzejnieka lēno un grūto ceļu augšup, ārā no elles melnajām dzīlēm, un visbeidzot – iznākšanu “saules apstarotajā” pasaulē (kāda tā pavērās viņa acīm). Un, tur nonākuši, tie, kuri atguvuši veselību, gandrīz vienmēr atgūst arī spēju sajust mieru un prieku, un tā varētu būt pietiekama atlīdzība par to, ka šis visu izmisumu izmisums ir izturēts.

E quindi uscimmo a riveder le stelle.

Mēs iznācām, lai ieraudzītu zvaigznes.

Vanity Fair, 1989. gada 30. novembrī

Raksts no Janvāris 2016 žurnāla