Viduslaiku būtiskais saturs
Ir viens svarīgs iemesls, kāpēc jālasa avīzes: starp nevajadzīgās un pārsvarā kaitīgās informācijas un dezinformācijas blāķiem šad tad var pamanīt ko tādu, kas, iespējams, raksturo laikmeta garu.
Latvijas presē tāds varbūt sīkums, bet patīkams un laikmeta garam atbilstošs ir ik pa brīdim te šur, te citur ieraugāmās atsevišķu publicistu bažas, pat vāji maskēta panika par iespējamu “pasaules” atgriešanos viduslaikos. Visbiežāk šāda rakstura izsaucieni pasprūk hedonistiem, abu joprojām vēl sastopamo dzimumu nekontrolētas brīvības un vienlīdzības iemiesotājiem, kas pārsvarā ņemas izteikt sevi tur, kur darīšana ar teātri, kino, literatūru un citām tā sauktās kultūras izdarībām.
Vispār šie hedonisti, liberāļi, vai, marķīza de Sada laikmeta valodā runājot, libertīni, vietējos apstākļos ir interesanta suga. Viņi, tāpat kā mēs pārējie, kam vairāk par trīsdesmit, kā sevi apzināties spējīgas personas ir veidojušies nesenajā vēlīnajā padomju Savienībā. “Stagnācijas” gadu PSRS apstākļi un apvāršņi cilvēkus padarīja ārējā veidolā līdzīgus pelēm, arī populācijas sabiedriskā dzīve, hierarhija u.tml. atbilda peļu sabiedrībai. Un kur nu vēl apbrīnojamā dzīvelība, spēja sekmīgi vairoties pat nelabvēlīgākajos apstākļos: kolhozā, DOSAAF pirmorganizācijā, LPSR mākslinieku savienībā vai mikrorajonā “Āgenskalna priedes.” Protams, bija vēl “trimdas latvieši”, bet viņi ne ar ko no mums neatšķīrās, vienīgi mums bija mīnuszīme priekšā, viņiem – pluss, vai otrādi, atkarībā, no kuras puses skatījās un skatās joprojām.
Mainoties apstākļiem, midzenī ieplūstot svaigam gaisam, mūsu līdz tam brīdim ne ar ko īpaši neievērojamie (protams, ne jau savās acīs) peļu inteliģenti pēkšņi nu kļuvuši “postmodernāki par pašiem postmodernistiem”: atceraties taču no PSKP vēstures kursa – kaut ko apmēram tādu par krieviem un nekrieviem teicis Ļeņins, raksturojot Fēliksa Dzeržinska centību. Slimības, kas Vakarzemes intelektuālo snobu un spindzeļu pulkus retinājušas un deģenerējušas pamazām, teju vai visu pusgadsimtu pēc Otrā pasaules kara (te es nedomāju tik daudz AIDS, cik brīnišķīgi netveramo gara aptumsumu), mūsu tautas priekšpulkam uzklupušas gandrīz vai vienā acumirklī, turklāt smagā, akūtā formā. Ja jau reiz esam “posttotalitāri”, tad lai iet arī “postmodernisms” visās jomās (tas nekas, ka latviešu sabiedrība nekad nav izdzīvojusi modernisma stadiju, pat ne tik šaurā jomā kā glezniecība, kur mūsu t.s. Rīgas grupas gleznotāji, paķēmojušies pakaļ Vakareiropas kubistiem un citiem -istiem, ātri vien metās atpakaļ siltā un omulīgā Ulmaņlaika socreālismā).
Bet ja reiz esam postmodernisti, ja esam tualetē uz sienas vai Delfu komentāros izlasījuši, ka Dievs ir miris, tad lai izčib ticība, cerība un mīlestība ar visu svēto Pāvilu, bet vietā lai nāk consumerism’s, cosmopolitan’isms (tie tādi divi smukumi, kas saistās ar iepirkšanās kāri un ar sava “seksuālā ķermeņa” pasludināšanu un uzaudzināšanu par vienīgo vērā ņemamo realitāti), līdz ar veco un ne tik smuko nihilismu.
Taču atgriezīsimies pie sākuma, pie neslēptajām bailēm no kādiem jauniem viduslaikiem. Franču liberālais literāts Alēns Menks (Alain Minc) brēku cēla jau 1995. gadā, Gallimard apgādā laižot klajā grāmatu Jaunie viduslaiki (Le nouveau Moyen Age), kurā bažījās, ka “postkomunistiskā” pasaule, nespējot atrast vienotu pamatu sevis identifikācijai, “atkritīs” atpakaļ kādos viduslaikos. Dabiski, kas mums tāds Menks, ne mēs viņu lasām, ne zinām. Un tikpat dabiski, ka ne lasām, ne zinām, kas tie tādi viduslaiki. Nu, jā, tumsonība, filosofija kā teoloģijas kalpone, ķeceru dedzināšana uz sārta, mēris, bads un posts – tās ir lietas, ko parasti piemin. Toties “sabiedriskā doma” nez kāpēc vairās atgādināt sev par kristīgo klosteru iedibināto
7. – 8. gadsimta civilizāciju Britu salās, ko vēlāk iznīcināja mežonīgie, nekristītie vēlāko skandināvu tautu priekšteči. Tāpat nav populāri runāt par apbrīnojamo klosteru kultūru Spānijas teritorijā pirms musulmaņu iebrukuma 8. gadsimtā. Barbaru karalistēs, kas saradās uz sabrukušās, laikam jau sevi daļēji arī pašiznīcinājušās antīkās civilizācijas drupām, valdīja tikai dūres spēks un viselementārākie izdzīvošanas instinkti. Ja nebūtu klosteru, kuros saglabājās rakstīt un lasīt prasme, kur uzkrājās grāmatas un tālāk attīstījās cilvēku spēja domāt, Eiropa tādos veidolos, kādu to pazīstam, vispār nekad nebūtu radusies. Ja nebūtu investitūras strīdu (laicīgās un garīgās varas domstarpību par ietekmes un pārraudzības atbildības sadalījumu) vēlāk, 11. gadsimtā, kas zina, varbūt nebūtu mokās un cīniņos radusies arī tā demokrātisko procedūru iespēja, ar ko tagadnes eiropieši tā lepojas un kurā tagad, šķiet, paši bezcerīgi sapinušies. Par to visu daudz rakstīts, piemēram, britu vēsturnieka Kristofera Dousona 1948.–1949. gada lekcijās Reliģija un Rietumu kultūras izcelšanās (Christopher Dawson. Religion and the Rise of Western Culture, Ņujorka, Doubleday, 1991).
Vienā īsā teikumā savelkot – tikai kristīgā ticība un kristīgā kultūra, respektīvi viss tā dēvēto viduslaiku būtiskais saturs – radīja Eiropu. Par to ir vērts padomāt, pirms sākt šķendēties par drūmo viduslaiku atgriešanos. Nemitīga paššaustīšanās jau sen no retu askētu prakses ir pārtapusi sadomazohistiskā politkorekto akadēmisko aprindu, demokrātisko vēlēto parlamentu, žurnālistu un “kultūras aprindu” nāves dejā. Vai Eiropā vēl ir pietiekoši daudz spēka, lai pārtrauktu šo Danse macabre, apklusinātu grabošos skeletus un atgrieztos pie vienkāršajiem un cēlajiem senlaiku cantus planus? Vai ir kāda cerība uz jauniem viduslaikiem, tātad uz Eiropas izdzīvošanu? Tāds, pavisam vienkāršs, ir tagadnes jautājums.
