Vēstures nodevējs?
Foto: Uldis Tīrons

Igora Šuvajeva saruna ar Āri Puriņu

Vēstures nodevējs?

Igors Šuvajevs: Vai jūs nevar uzskatīt par vēstures nodevēju, jo tieši, oficiāli savā arodā nestrādājat?

Āris Puriņš: Es domāju, ka nekādā gadījumā, jo vēstures jomā strādāju tāpat kā līdz šim. Vēsture gan man vairs nav maizes darbs, jo apstākļi ir būtiski mainījušies. Vēsture ir mans vaļasprieks. Tā tas ir, raugoties no merkantilā aspekta. Manu aiziešanu no šīs profesionālās vēstures daudzējādā ziņā veicināja arī, kā man pašam šķita, domstarpības ar mūsu vēsturnieku lielo pulku. Jo tās iestrādes, kuras daudzus gadus biju veicis padomju apstākļos un par kurām sāku publicēties, nonāca acīmredzamā pretrunā ar pastāvošajiem tradicionālajiem uzskatiem. Lūzums (kaut arī varbūt tas nav īstais vārds), kas notika mūsu vēstures (vismaz — oficiālajā) apziņā 1988. gadā, pavēra jaunas publicēšanās iespējas, taču, pārveidojot šo vēstures apziņu, tika pārņemta veca, sen jau savu laiku pārdzīvojusi metodoloģija — vēstures publikācijas, to saturs tika pieskaņots politiskajiem strāvojumiem. Liela nozīme, domāju, bija tam, ka vēsturnieki vienkārši gribēja izdzīvot, saglabājot savu sabiedrisko stāvokli, un pieskaņoja Latvijas pagātnes interpretāciju jaunajām politiskajām un ideoloģiskajām vēsmām. Manuprāt, viņi pat nebija gatavi sniegt neko jaunu. Latvijas vēsture tika politizēta padomju laikā un no šīs politizēšanas neatteicās arī pēc 1988. gada, tika mainīts tikai saturs; arī to, kas notika divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, bieži vien var saukt tikai par vēstures politizēšanu, nevis par zinātni. Bija jārēķinās ar nopietnu sabiedrisko spiedienu uz vēstures zinātni šajos pārvērtību laikos, kad toni noteica nevis vēsturnieki, bet gan divdesmito un trīsdesmito gadu publikācijas par it kā vēsturisku tematu. Īstenībā tās bija ļoti cieši saistītas ar tā laika politiku. Šo gadu publikācijas stājās četrdesmito, piecdesmito un turpmāko gadu sabiedriski politiskās literatūras vietā. Jau krietnu laiku esmu tās pārbaudījis, sevišķi jautājumā par Latvijas valsts dibināšanu, un mani aizvien vairāk izbrīnīja, ka Latvijā, it kā demokrātiskā valstī, tik politizēti tiek interpretēti vēstures notikumi. Faktiski runa ir nevis par vēsturi, bet gan tikai par ideoloģiju, par politisku koncepciju saistībā ar vēsturisku notikumu. Tā ka nodevība varbūt ir gluži pretējais: tā sauktie padomju vēsturnieki pieņēma it kā jaunu vēstures koncepciju, nenoslēdzot rēķinus ar savu pagātni, tā arī īsti nepasakot, kas ir bijis slikts padomju vēsturē, un kas tad nu būs jauns. Pateicoties dažu labu senilu padomju vēsturnieku pūlēm, pilnīgi atklāti mūsu tā sauktajai vēstures zinātnei tika uzspiesta (faktiski — no augšas) vēstures būtības interpretācija, kuru bija definējis Kārlis Ulmanis. Viņš izvirzīja prasību par vēstures rakstīšanu nacionālisma un patiesības garā.

Šuvajevs: ...savā prātnieciskajā Ieklausaities vēstures gaitā...

Puriņš: Klausīties jau mēs varam, tas būtu labi, bet mēs sākām runāt par patiesību, kuru neviens nezinām. Domāju, ka vēsture pati par sevi ir nemitīgs patiesības meklējums. “Rakstīt nacionālisma garā” — to es īsti labi nesaprotu. Ja vēsturi uzskata par zinātni, tad jāpastāv zinātniskiem kritērijiem, taču par tiem vēstures zinātnieki patlaban pat nerunā. 1999. gadā tika izdota grāmata skolām Vēstures būtība, kurā pārpublicēts 1936. gada likums — ka “uzdevums ir latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā”.

Foto: Andris Krieviņš Foto: Andris Krieviņš

Šuvajevs: Turpināsim par nodevību. Jūsu pētījumos īpaša uzmanība tiek veltīta vēl vienam nodevējam, proti, Niedram.

Puriņš: Andrieva Niedras darbību es par nodevību neuzskatu nekādā gadījumā. Jājautā, kas to visu tā traktē. Un traktētājs ir tā sauktā “tauta”, cilvēki, kas tic publikācijām, kurās Niedra tiek dēvēts par nodevēju. Bet cilvēki, kas tam nepiekrīt, stāv it kā ārpus “tautas”. Viņš tiek dēvēts par “tautas nodevēju”, taču tauta kā vienots subjekts šajā gadījumā vispār nav piesaucams. “Tautas nodevējs” faktiski ir Niedras paša ar rūgtu ironiju dots pašnovērtējums. Juridiskajā aspektā viņš tika tiesāts nevis kā tautas, bet gan kā valsts nodevējs. Bet juridiski prāva, kas notika Rīgā 1924. gadā, ir ļoti dīvaina. Var rasties jautājums, vai divdesmitajos gados, kad tiesāja Niedru, vispār bija tiesiska valsts. Šādā pašā garā tika veidots tiesas process 1934. gadā, kad Ulmanis tiesāja sociāldemokrātus. Izrēķināšanās ar politiskiem pretiniekiem tiesas ceļā zināmā mērā jau bija tradīcija. Un Ulmanis to nemaz nekautrējās izmantot. Niedra nevis ir nodevējs, bet gan īsteno ļoti loģisku politiku valsts dibināšanās laikā. Tā nebija tikai latviešu nacionālā problēma, tā bija Eiropas mēroga problēma, izvēloties, kādu ceļu iet pret boļševistisko, lieliniecisko Krieviju. Uzvarēja koncepcija, kas atstāja Krieviju savā vaļā, atstāja “vārīties savā sulā”, domājot, ka lieliniecisms ilgi neizdzīvos, sabruks no iekšienes un neradīs īpaši lielus draudus Eiropas civilizācijai. Taču notika pilnīgi pretējais. Lieliniecisms spēja pakļaut sev ļoti lielus nacionālos resursus, nodzīvoja ilgu mūžu un faktiski sagrāva visu veco pasauli. Tas, kas patlaban notiek pasaulē, drīzāk ir vērtējams septiņdesmit gadus Krievijā pastāvējušā režīma kontekstā. Tas ir izmainījis visu pasauli. Iepriekš mēs esam daudz runājuši par Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas nozīmi, bet ne tā, kā vajadzētu. Šis oktobra apvērsums bija graujošs.

Niedra nonāca pretrunā ar attieksmi, ko faktiski izveidoja britu imperiālisms. Politiskā konstrukcija, kas Eiropā bija izveidojusies 1919. gadā, izvirzīja jautājumu par attieksmi pret Krieviju, gluži tāpat, kā tas ir patlaban. Tolaik vajadzēja atrisināt jautājumu par to, vai pastiprināt militāro spiedienu pret Krieviju. Vajadzēja novērtēt arī pašu bailes par Vācijas iespējamo atdzimšanu, kura savienībā ar atjaunoto Krieviju, varētu mēģināt revanšēties par zaudējumiem Pirmajā pasaules karā. Tas ir jautājums, ar kuru principā vajadzētu sākt skatīt Eiropas attīstību, sākot ar 1919. gadu, tai skaitā — neatkarīgās Latvijas izveidi.

2b 1919. gada patoss pārtop parodijā, ja zinām, kas 1940. gadā, pateicoties latviešu politiskā nacionālisma sagatavotajai situācijai, ieradās padzīto vietā

Šuvajevs: Latvijas kā valsts tapšanas likumsakarīgais rezultāts ir 1940. gads, t.i., pašu rokām tas ir sagatavots, kaut arī vaimanājot tiek dēvēts par okupācijas sākumu...

Puriņš: Tā tas faktiski arī ir. Taču — un tāpēc arī esmu pievērsies Niedras fenomenam — bija spēki (vai tie būtu guvuši uzvaru, ir cits jautājums), kas konsekventi iestājās par to, ka pirmais jautājums ir — kā tikt galā ar komunismu. Kas no tā attīstīsies, neviens nevarēja pateikt, taču bija skaidrs, ka vispirms ir jātiek galā ar lieliniecismu un tad var risināt savu iekšējo nacionālo jautājumu. Šajā ziņā Niedram bija pilnīga taisnība. Tas bija objektīvais vēstures uzdevums, kuru latvieši ignorēja. Latvieši pagāja malā, tika izkopts politiskais nacionālisms. Viņi atteicās no šīs cīņas un teica — gan jau viss būs labi: mēs savu valstiņu šeit nodibināsim, lielās valstis-impērijas mūs aizstāvēs, un tie krievi mums neko padarīt nevarēs. Tā bija kļūda, milzīga politiska kļūda.

Šuvajevs: Pārlūkojot tā laika publikācijas, pārsteidz dažas lietas. Pirmkārt, brīvības fenomens. Par to runā Miķelis Valters — par indivīda un tautas kā personas brīvību. Trīsdesmito gadu sākumā par to bikli ieminas Teodors Celms, vairāk par to netiek runāts. Toties dažus gadus vēlāk Edvards Virza gvelž par atsvabināšanos no brīvības važām un došanos pa nacionālpatieso ceļu. Otrkārt, ne īpaši daudz runā (kur nu vēl dara) par tiesiskumu, kura simbolisko pārstāvi var saskatīt Niedrā. Treškārt, izņemot Celma teorētisko darbu Patiesība un šķitums, nerunā un nediskutē arī par patiesību.

Puriņš: Prakse gāja stihisko ceļu. Duļķes, kas tika saceltas kara laikā un pēc tam, nogulsnējās, un sabiedrība, domāju, ieņēma pret to dabisku attieksmi. Nokļuva pie ulmaniskās diktatūras. Niedra savulaik formulēja ļoti precīzi: valsts pieņem tādu formu, kas tai ļauj ievākt nodokļus. Viņš iedalīja valstis visai īpatnējos tipos, uzsvērdams, ka politiskai iekārtai jānodrošina atbilstīga nodokļu ievākšana, lai valsts vispār varētu pastāvēt.

Pastāv maznaudas vai beznaudas sabiedrība, savukārt demokrātija tiek dēvēta par naudas sabiedrību. Institūcijas ir pietiekami attīstījušās, un nauda arī nosaka pilsoņa attiecības ar valsti. Tu esi brīvs, ej un dari, ko gribi, tikai maksā nodokļus valstij. Niedra uzskatīja, ka demokrātija šādā nozīmē Latvijā nav iespējama, jo zeme ir sagrauta — krustām šķērsām ierakumi, viss izpostīts, iepriekšējās ekonomiskās attiecības sarautas. Viņš uzsver, ka ir nepieciešama “pilsoniska diktatūra”. Varbūt viņš šo jautājumu nav gluži teorētiski konsekventi atrisinājis. Domāju, ka pie šāda secinājuma viņš nonāk tāpēc, ka Latvijā ir nevis pilsoniska demokrātija, bet gan liela runāšana par to. Kaut gan pilsoniska sa­biedrība var būt tikai demokrātiska.

Šuvajevs: Mūsdienās šādas debates norisinās visā Eiropā, tikai iepriekšējo apzīmējumu nodeldēšanās dēļ bieži vien tiek izmantots franču apzīmējums citoyen. Tomēr jautāt gribu par ko citu. Nesen tika publicētas ne visai drošticamas atmiņas, proti, Pāvela Sudoplatova grāmata Izlūkošana un Kremlis. Viņš stāsta, ka 1940. gadā ieradies Rīgā, lai aranžētu sociālpolitisko uzvedumu, taču nav bijis ko darīt, jo viss jau bijis “kārtībā”. Vai 90. gados, atjaunojot “pirmo Latviju”, nav vērojams kas līdzīgs 20. gadiem, un vai arī sekas nav sagaidāmas tādas pašas? Pastāv murgains politiskais nacionālisms, kas ieperinājies dažā labā partijā. Pastāv infantils nacionālisms, ko producē dažs labs dzejdaris. Vēsturnieki, protams, nav īpaši iecienījuši paust prognozes, un tomēr — vai nepastāv pārāk zīmīgas paralēles?

Puriņš: Nu, mēs varam cerēt uz Eiropu šajā jautājumā, cerēt pēdiņās. Tā nu pamācīs, kā šīs lietas ir darāmas. Tikai šaubos, vai tas mums nāks par labu. Eiropā vienmēr ir viena attieksme pret mums un cita — pret Krieviju, un šai attieksmei ir prioritāte. Turklāt vēl jāņem vērā Krievijas mietpilsoniskās, solīdās diplomātijas darbība. Tā ka mūsu stāvoklis ir ļoti, ļoti riskants. Krievijas ēna, tās intereses Baltijā vienmēr tiks ņemtas vērā, lai ko mēs arī darītu. 20. gados, izveidojot neatkarīgu valsti, mērķtiecīgi tika aizmirsta latviešu inteliģences politiskā darbība cariskajā Krievijā. Par to neviens negribēja runāt, gluži tāpat kā patlaban. Paralēles ir interesantas, taču tā upe tomēr plūst, un mēs nekad nevaram pateikt, kāda nejaušība mums kritīs.

Šuvajevs: 20. gadsimta norišu aizsākums ir meklējams iepriekšējā gadsimtā.

Puriņš: Tagad mēs pilnīgi droši varam runāt par to pašu nodevību. Kāpēc tad Niedra kļuva par “tautas nodevēju”? Niedra ir devis atbildi dažos teikumos, kurus pavisam īsi var formulēt šādi: kas ir pilsoniska sabiedrība? Kas ir pilsonis? — Pilsonis ir tas, kurš savu īpašumu ieguvis privāttiesiskā ceļā. Pēc šādas formulas pilsonība arī veidojās Latvijā 19. gadsimtā. Šie pilsoņi ir tā sauktie vecsaimnieki vai namīpašnieki pilsētās, kuri savu īpašumu ir ieguvuši, strādājot vaiga sviedros. Runājot par 19. gadsimtu, mēs parasti ļoti labprāt atceramies rusifikācijas politiku. Bet Krievija 19. gadsimtā Latvijā strādāja ļoti perfekti — pateicoties tās politikai, manuprāt, latviešu zemnieks spēja pacelties līdz tam līmenim, kāds tas bija pašu valsts dibināšanas laikā. Agrārās reformas 19. gadsimtā ir milzīgs temats, par kuru mēs gandrīz nemaz nerunājam. Bet šī reforma ir latviešu zemniecības attīstības pamats. Nespriedīsim par reformas cēlajiem nodomiem, katrā ziņā Baltija bija pierobežas josla, Eiropa, tā teikt, “vārījās”, pierobežas joslā vajadzēja ieviest sociālu mieru, tāpēc ķērās pie zināmas izpatikšanas zemniecībai. Un tūdaļ pat redzama vācbaltu muižniecības reakcija, tā par katru cenu gribēja saglabāt savu izcilo stāvokli, saglabāt savas īpašumtiesības. Te nu arī veidojas lielais trijstūris: latviešu zemnieks — Baltijas muižniecība — Krievijas patvaldība. Šīm interesēm savijoties, galvenais vinnētājs, domāju, tomēr bija latviešu zemnieks. Un pateicoties tikai tam, ka viņam nebija iespējams neko prihvatizēt, sadalīt. Tikai savā darbā viņš varēja iegūt zemi, kuru vēlāk dažs labs sāka uzskatīt par nolaupītu pirms 700 gadiem. Tā saimnieks izveidojās par pilsoni. Tas, lūk, ir pilsonis Niedras izpratnē, tāpēc viņam nebija pieņemama tā attieksme pret vācbaltu muižnieku zemes īpašumiem, kuru praktizēja latviešu politiskais nacionālisms. Minēšu dažus apsvērumus arī par tā saukto tautisko atmodu. 19. gadsimtu mēdz uzskatīt par individuālisma gadsimtu, taču tautiskā atmoda faktiski ir kolektīvs process. Latvieši zināmā mērā nonāk pretstatā Eiropai, latviešu cilvēkam bija iespējams attīstīties kā indivīdam, bet ne kā latvietim. Parādās kolektīvisms; mēs, lūk, latvieši, esam zemnieki, apspiesti, kopā celsim savu kultūru, izglītību u.tml. Šāda pretruna pastāvēja, un vācbalti tajā saskatīja pirmos soļus uz sociālismu, kaut arī plašai publikai domātajos rakstos par to faktiski nekas netiek teikts. Runa ir par pirmajiem sociālisma vēstnešiem Latvijā. Vēlāk no šīs kolektīvās apziņas arī izauga abi sadales principi: mantu iegūst nevis darbā un privāttiesiskā ceļā, bet tāpēc, ka tu esi vai nu proletārietis, vai arī latvietis. Šajā ziņā tiek runāts, ka Latvija bija otrā sociālistiskā valsts pasaulē. Tas arī patlaban atskan Eiropā. Iespējams, ka viņi zina labāk par mums pašiem, kas tad īsti ir noticis. Ja šādas tendences, izvirzot politisko nacionālismu par principu, saglabāsies, tas ir ārkārtīgi liels risks.

Šuvajevs: 19. gadsimtā aizsākas arī Latvijas zinātnes vai, pareizāk sakot, latviešu zinātnieku attīstība, taču tā ir attīstība Krievijas ietvaros.

Puriņš: Inteliģentam latvietim, protams, šeit nebija ko darīt, ierēdņi bija sveštautieši, politiķi — sveštautieši, žandarmi — sveštautieši. Latvieša izraušanās ceļš — izglītība, un prom uz Krieviju. Zeme jau tolaik šeit bija zināmā mērā pārapdzīvota. Iespējams, ka patvaldība tāpēc arī domāja, ko darīt ar visu šo lieko masu. Tas noveda pie rusifikācijas, vajadzēja taču tam zemniekam iemācīt krievu valodu, bez kuras viņš Krievijā neko nevarētu darīt. Bija pārspīlējumi, un tas izraisīja attiecīgu reakciju. Rusifikācija principā nebija draudoša, jo latviešu valodu tolaik taču varēja uzturēt līdzās krievu valodai. Par to liecina literatūras un preses uzplaukums. Zemnieks bija pieradis iegūt zemi privāttiesiskā ceļā, un nekādas krievu masas te neieplūda, kā tas neveiksmīgās politikas rezultātā notika pēc 1940. gada. Nekas tāds te nebija noticis visus tos “7 gadsimtus”. Latviešu valsts, mēģinot politiskām metodēm atrisināt savas nacionālās problēmas, panāca pilnīgi pretēju rezultātu.

Šuvajevs: Varbūt tas izglītotais cilvēks arī 21. gadsimtā īstenībā ir lieks? Atsaukšos uz jūsu grāmatu Pilsonības karš Latvijā un Niedras rakstu izlasi. Šie darbi ir sagatavoti, taču joprojām nav izdoti, kaut gan izdevniecības nepārtraukti laiž klajā karikatūrveida zinātniskus traktātus un pseidozinātniskus uzziņu krājumus. Atzīšos, kāpēc jautāju par nodevību. Iespējams, ka mūsdienu Latvijā vēsture, tāpat kā citas zinātnes, ir tikai vaļasprieks. Savulaik arī Filips Arjess tika dēvēts par svētdienas vēsturnieku, taču viņa devums bija lielāks par oficiālajās institūcijās strādājošo sacerējumiem.

Puriņš: Kaut arī Arjesa gadījumā runa ir par citu situāciju, tomēr Latvijā tā tas var būt. Savulaik jau Drīzulis ir teicis — mīļie draugi, klusējiet, nevienā valstī nav tik daudz vēsturnieku kā Latvijā. Vēsturnieku ir par daudz. Un no tās mazās bļodiņas, kuru valdība viņiem atvēl, varbūt katram arī tiek pa tējkarotei. Visiem nekad nepietiks, ja visi gribēs; savstarpējais karš arī noteiks likumus, pēc kuriem tiek rakstīta vēsture. Vēstures rakstīšanu noteiks nevis zinātniski postulāti, bet gan materiālā nepieciešamība, tas, kā vēsturnieki “izkasīsies” un kurš tad nu būs pirmais.

Šuvajevs: Tur jau ir tas joks: pastāv prasība pēc vēsturiskiem darbiem, kādi sacerējumi parādās, tomēr par vēsturi kā zinātni Latvijā ir visai pagrūti runāt.

Puriņš: Domāju, ka daļa vēsturnieku, kas pieskaņojušies tīri politiskām vēsmām, nekad nekļūs par zinātniekiem. Tas nav iespējams gluži objektīvi. Jautājums, ko viņi atstās aiz sevis. Vai jaunie spēs strādāt, teiksim, korekta zinātniskuma gaisotnē. Patlaban tas nav saskatāms.

Šuvajevs: Varbūt, runājot par vēstures un vēstures zināšanu nepieciešamību, runātāji īstenībā ir pret šīm zināšanām? Gluži tāpat, kā tas ir ar patiesību. Cilvēki nespēj izturēt patiesību.

Puriņš: Tā varētu būt. Varbūt skanēs rupji: Niedra latvietim ir kļuvis par nodevēju, jo latvietim dibens ir par vieglu — par vieglu tām prasībām, kuras, teiksim, Niedra izvirzīja pilsoniskai sabiedrībai.

Angļu jūrnieki uz karakuģa bermontiādes laikā 1919. gadā Angļu jūrnieki uz karakuģa bermontiādes laikā 1919. gadā

Šuvajevs: Vēsture kā zinātne vienmēr ir saistīta ar noteiktu filosofiju, metodoloģiju. Vai Latvijā vēsturniekiem ir šādas filosofiskas koncepcijas?

Puriņš: Domāju, ka pēdējais variants ir visticamākais. Varbūt par vēsturi, kas pēta agrākus laikus, var teikt, ka tā kļūst zinātniskāka. Par 20. gadsimtu Latvijā nepastāv vēsture kā zinātne.

Šuvajevs: Varbūt tas ir tāpēc, ka vēsturnieki nediskutē par to, kā rakstīt, bet vienkārši pieņem, ka pastāv fakti paši par sevi, kurus tikai vajag pareizi savirknēt?

Puriņš: Tas jau mums ir iegājies kopš marksisma laikiem. Kā Izkrāso pats! — bērniem jāizkrāso viņiem iedotās grāma­tiņas. Nesaprotu, kāpēc prezidentam Guntim Ulmanim vajadzēja dibināt vēsturnieku komisiju. Ar ko viņi nodarbojas? Ar žīdu šāvējiem. Taču tas ir nevis vēsturnieku, bet gan tiesībnieku uzdevums. Vēstur­nieks taču nav tiesnesis. Vēsturnieki, pro­tams, var iesaistīties šādas komisijas darbībā, taču viņiem būtu jārisina jautājums, kāpēc latviešiem vispār radās tāda Arāja komanda. Domāju, ka tas ir saistīts ar to pašu politisko nacionālismu. Bija baltvācu muižnieks, to mēs sagrāvām. Bija Krievijas patvaldība, to mēs sagrāvām. Nu mūsu ienaidnieki ir žīdi, tos mēs nošaujam. Un tā var turpināt bezgalīgi, parādītu tik kāds “pareizo mērķi”.

Šuvajevs: Kuri, jūsuprāt, ir jautājumi, par kuriem netiek diskutēts, pat vairāk — kas netiek pētīti, ja aprobežojamies tikai ar Latvijas valsts dibināšanu?

Puriņš: Domāju, ka vajadzētu pārskatīt Niedras lietu; kā tas beigsies — tas ir cits jautājums. Un tomēr, manuprāt, viņu vajag tiesiski reabilitēt. Vispār nav nopietni pētītas un atspoguļotas 1919. gada politiskās sakarības. Te īpaši atzīmējama ir 16. aprīļa valdības krišana. Nākamais — Cēsu kaujas. Pastāv tikai 20., 30. gadu darbu pārpublicējumi. Arī par tā laika latviešu un igauņu draudzību vajadzētu pateikt ļoti spēcīgu vārdu. Manā rīcībā esošie avoti liecina, ka igauņi vienkārši centās izmantot militāri politisko situāciju, lai anektētu zināmu Ziemeļlatvijas teritoriju. Nevar nepieminēt arī bermontiādi. Majors Bišofs pirmais teica, ka latvieši ir nodevēji, jo nepilda vienošanos, ka pēc 4 nedēļu cīņām pret lieli­nie­kiem ārvalstu karavīri iegūst Latvijas pavalstniecību. Taču Pagaidu valdība izvairījās no saistību pildīšanas, tas bija viens no tās krišanas iemesliem. Bermonts neforsēja Daugavu, kaut arī varēja — viņa mērķis bija cīņa pret lieliniekiem un mēģinājums piespiest Latvijas valdību sēsties pie sarunu galda, lai vienotos par kopīgu karagājienu pret padomju Krieviju. Tā, lūk, ir ar tiem nodevējiem.

Raksts sagatavots ar Latvijas Kultūras fonda atbalstu

Raksts no Februāris, 2000 žurnāla
;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">