Vēstures izsole

Ielecam zālē. Zīds un zelts, un mirdzošs parkets. Saules staros milzu telpa zaigo un laistās. Logi ciet. Karstums nepanesams. Es tveru pirmo atzveltnes krēslu un triecu stikla durvīs pret balkonu. Kājas krēslam nolūst, bet stikli paliek veseli.
Velns zina, kas par stikliem!
Tveram greznās mēbeles un rīkojam zāles vidū ugunskuru. Velna Roberts, Ragainis un Zemzars nes uz sārtu greznas koncertklavieres. Es steidzos palīgā. Zemzars uzvelk sērkociņu. Liesma rāmi un garlaicīgi laiza apzeltīto malku.
– Caurvēju! – kliedz Velna Roberts. – Vells lai parauj, caurvēju!
Svaiga gaisa strāva uzpūš liesmu. Uguns šaujas augšup, atsizdamies griestos. Dārgais ugunskurs nu deg!
Mēs nežēlojam pūliņus, ka Remte nodegtu ar garšu. Mēs tāpēc kraujam sārtā visu skaistāko un labāko. Tikai zīdu, samtu, zeltītus griezumus! Tik slavētus un daudzinātus meistardarbus! Pie sienām simtiem gleznu! Simtiem! Remtes pilī vairāk gleznu nekā latvju biedrības izstādē Koknesē. Remtes pilī gleznas visur.
Gleznas lielajā dejas zālē. Gleznas plašajos koridoros. Gleznas guļamtelpā ar divām milzu gultām. Un visas gleznas impozantos zelta rāmjos. Un visur kailums, sievu miesas kailums. Te savākts viss, kas pliks un kails, un kairinošs.
Mēs šodien esam lepni. Lepni tādēļ, ka Remtes pilī slēgta gleznu izstāde priekš mežabrāļiem. Slēgta izstāde šai asiņu un kauna zaņķī. Aizdedzināta jau lielā ieroču zāle, kur uguns karstumā sprāgst patronas. Deg lielās parādes kāpnes pie trepēm. Deg moku kambari pils apakšā. Jau liesmu strāvas aizskar asiņainos moku beņķus.
Mežabrāļi – temperamenta cilvēki. Viņi izklīduši neskaitāmajās istabās. Nes un nes. Nes grāfu portrejas un koka skulptūras. Nes raibas grīdsegas un zīda spilvenus, visu, visu tagad nes uz sārtu!

No Dāvida Beikas grāmatas Mežabrāļu gads. R., 1956

1937. gadā Maskavā izdotajā grāmatā Dāvida Beikas revolucionāro patosu spilgtinājis staļiniskais dzīves fons, liekot vēstījumā ievest tālaika ideoloģisko stilistiku. Dedzināšanas iemesls šķiet visai apšaubāms, taču labi atbilst šķiru cīņas dramaturģijai – tā ir atriebība par tik nežēlīgu kāda Remtes kalpa nopēršanu, ka tas bijis pārvērties par vienu vienīgu asiņainu gaļas gabalu.

Tomēr jādomā, ka Remtes pils dedzināšana 1906. gada 11. jūlijā tiešām varēja noritēt gluži kā aprakstītā – ja nu vienīgi Remtes pils gleznās nebija tik daudz kailo un kairinošo sieviešu miesu, kas Dāvidam Beikam ļāva ieņemt gluži vai labo tikumu aizstāvja pozu.

Beika būtu saskumis, ja uzzinātu, ka tomēr ne visu viņiem Remtes pilī izdevās iznīcināt. Viņš neko nemin par marmora skulptūrām, bet tās par nelaimi nedeg. Četri marmora krūšutēli izdzīvoja, bet pati pils tika atjaunota.

Remtes pilij Latvijas arhitektūras vēsturē nav tik spoža slava kā tās radiniecei Elejas pilij. Lai gan Elejas pils ir drupās jau kopš 1915. gada, Džakomo Kvarengi vārds tai piešķīris Latvijas arhitektūras ikonas lomu, turpretī Remtes pils literatūrā gandrīz nav pieminēta. Tomēr patiesībā tās loma nav mazāka, kaut gan atšķirībā no klasiski harmonizētās, taču pompozās Elejas celtnes ar tās vareno kolonnu portiku Remte savā sākotnējā izskatā bija vienkārši liela māja.

Abas ēkas tapa apmēram vienā laikā, 19. gadsimta sākumā, un cēlāji bija brāļi – Elejā grāfs Žanno Mēdems, Remtē – viņa vecākais brālis Karls. Stilistiskās pazīmes liek domāt, ka Remtes pils projektu izstrādājis Berlīnes arhitekts Hanss Kristians Genelli, kuru brāļi Mēdemi kopā ar daudziem citiem māksliniekiem bija iepazinuši dienesta laikā Prūsijas armijā un kuru Žanno Mēdems bija uzaicinājis oranžērijas projektēšanai Elejā.

Genelli Remtes pils ārējā arhitektūrā atļāvies iztikt bez jebkādām kolonnām, pilastriem, un lielajā taisnstūra paralēlskaldnī tikai kupola zāles izvirzījums, monumentālās kāpnes parka fasādē un smagnējais cokols ar pusloka logiem un spēcīgo virsmas rustojumu atgādina par tālaika Berlīnes arhitektūru meklējumiem. Genelli stils bija tuvs brīnumbērna Frīdriha Žillī vai ne mazāk ģeniālā Karla Frīdriha Šinkela agrīnajiem darbiem. Tas viss bija iecerēts savam laikam tik modernistiski skopi un tik avangardistiski sterili, ka to gandrīz nav iespējams pa īstam novērtēt. Ne toreiz, ne tagad. Vēl vairāk šo novērtējumu apgrūtina Remtes pils pārbūve 19. gadsimta 80. gados, kad pagalma pusē tapa šļaugani grezns neorenesanses portiks un gala rizalīti: acīmredzot grāfam Frīdriham fon Mēdemam greznību mīlošā historisma laika gaisotnē Hansa Kristiana Genelli minimālisms vienreiz nu bija kļuvis nepanesams.

Gandrīz nekas nav zināms par Remtes pils iekštelpām, kuras Dāvidam Beikam veiksmīgi izdevies izdzēst no Latvijas mākslas vēstures. Vienīgi muižas pēdējā īpašnieka grāfa Karla Frīdriha fon Mēdema sievas Helēnas vēstulē, kas rakstīta 1968. gada 26. oktobrī, minēts, ka viss zāles dekors bijis uzgleznots. Tas labi atbilst priekšstatam par Berlīnes skolas augsto klasicismu, kas sienu un griestu gleznojumus labprāt izvērsa pompejiskā dekora garā.

Grāfiene Helēna arī min, ka pils kupola zāles nišās atradušās divas dāņu tēlnieka Bertela Torvaldsena bistes – Elīze fon der Reke un viņas draugs rakstnieks Augusts Tīdge. Pēc 1920. gada agrārās reformas, kad Karls Frīdrihs fon Mēdems zaudēja Remtes muižu, abas bistes tika pārdotas Torvaldsena muzejam Kopenhāgenā. Bet grāfiene Helēna piemin vēl divas bistes. Viena attēlojusi Vidzemes ģenerālgubernatoru grāfu Georgu Braunu, pils cēlāja sievastēvu, bet otra – Kurzemes hercogieni Doroteju.

Tātad Remtes pilī atradies arī Kurzemes hercogienes Dorotejas, hercoga Pētera trešās sievas un brāļu Mēdemu māsas, krūšutēls. Tas varētu palikt kā kails fakts, pāris vārdu grāfienes vēstulē, ja liktenis pirms vairākiem gadu desmitiem nebūtu piesūtījis nākošo ziņu par šīs bistes ceļojumiem. Tā ieradās Berlīnes ūtrupju nama Karl Ernst Henrici izsoles kataloga izskatā, un šo katalogu Rundāles pils muzejs bija nopircis pavisam nejauši. Tātad sestdienā, 1920. gada 17. aprīlī desmitos no rīta Berlīnē Lützowstraße 82 sākusies mākslas darbu izsole, kurā ar septīto numuru tika piedāvāta Kurzemes hercogienes Dorotejas biste – “Antonio Kanova, ap 1810. g. , balts marmors, augstums 58 cm” līdz ar norādi, ka skulptūra nāk no grāfu Mēdemu Remtes pils Kurzemē. Katalogā ievietots arī bistes attēls – apgaismota no augšas, skaistā hercogiene izskatās diezgan padrūma. Mati sacelti uz augšu romiskā mezglā, tunikas veida tērps iemieso to konsekvenci antīkās pasaules tēlu atdarināšanā, kas iezīmē teatrālo ampīra laikmetu. Tas bija laiks, kad hercogiene Doroteja, nupat kā izprecinājusi Šarla Morisa de Taleirāna brāļadēlam Edmonam savu jaunāko meitu Doroteju, dzīvoja Parīzē, baudīdama ietekmīgas hercogienes, pie tam – skaistas un bagātas sievietes, priekšrocības. Ne tik klasiski vienkāršā tērpā viņa bija posusies, kad kāds laikabiedrs apbrīnā rakstīja: “Hercogienei mugurā bija balta tilla un ažūra zīda kleita ar tulpju vītni no zīda un sudraba tilla, viņas matos un ap kaklu mirdzēja briljanti un safīri. Pēc tam bija vakariņas Diānas galerijā, Kurzemes hercogiene sēdēja pie ķeizarienes galda, kas bija klāts desmit personām. Divas dienas vēlāk viņa piedalījās vakara pieņemšanā, ko rīkoja hercogs de Basano: šoreiz viņa bija tērpusies rozā zīda kleitā ar zīda mežģīņu tuniku un sudraba cepuri, ko rotāja baltas spalvas...”

Šis katalogs un izsole šķita kā ziņa no viņpasaules, kurā mīt gan hercogiene pati, gan viņas biste. Nebija ne jausmas, kurā pasaules nostūrī varēja būt nokļuvis šis marmora tēls, ko bija darinājis Antonio Kanova un ko tik ļoti alka iznīcināt Dāvids Beika. 1920. gadā kara izpostītajā, pusbadā dzīvojošajā Vācijā pirkt mākslas priekšmetus varēja atļauties tikai ārzemnieki. Vai biste būtu aizceļojusi uz Ameriku tāpat kā citi šajā katalogā uzskaitītie portreti, kas, domājams, arī nāca no grāfu Mēdemu krājuma – Johana Frīdriha Augusta Tišbeina gleznotais hercogienes Dorotejas portrets (gan maldīgi nosaukts par Elīzas fon der Rekes ģīmetni), Dorisas Štokas pasteļa portreti, kas rādīja hercogienes meitas Vilhelmīni un Doroteju?

Kad 1991. gada decembrī kopā ar sievu Ievu apciemoju Bīronu dzimtas pēcnācējus Somijā, Vācijā, Francijā un Spānijā, viena no Parīzes adresēm bija Manuela Gonzalesa de Andia savrupnams Parīzē rue de la Faisanderie 36. Un tā nu viesojoties de Andia namā, enerģiskais Ginters Brīninghauss no Somijas, kura sieva Anna Luīze ir hercogienes Dorotejas vecākās meitas Vilhelmīnes pēcnācēja, vedināja celties no nedaudz pastīvās kafijas dzeršanas salonā, lai ielūkotos lielā nama tālākajās ejās un telpās, ko viņš jau pazina. Un tieši aiz durvīm stūrī uz postamenta stāvēja tā biste. Diezgan necilā vietā, pustumsā un ar nosmulētu degunu. Fatāla satikšanās, taču hercogiene atšķirībā no mums nebija te iemaldījusies nejauši. Viņa bija pie radiem. Manuela de Andia tēvs, spāņu marķīzs Villahermosa, bija apprecējis hercoga Aršambo de Taleirāna meitu Felisiju, kura savukārt bija hercogienes Dorotejas mazmazmeita. Viņas brālis hercogs Elī de Taleirāns, būdams dzimtas jaunākā atvase un nepavisam ne bagāts, tika sekojis sava drauga hercoga Albas padomam un meties antikvāru biznesā, kas izrādījās veiksmīgs. Mākslas izpratne, izkopta gaume, bet pāri visam – spožs tituls, kas imponēja bagātiem amerikāņiem, nodrošināja panākumus un ļāva arī pašam hercogam savākt nozīmīgu mākslas darbu kolekciju. Jāsecina, ka sakarā ar savu antikvāra darbību Elī de Taleirānam būs bijis lemts 1920. gadā nokļūt Berlīnē, tur ieraudzīt savas vecvecmāmiņas bisti un to nopirkt. Viņa kolekcija pēc tam nokļuva svaiņa de Andia īpašumā. Manuels de Andia bija slavens jurists, spīdoša augstākās sabiedrības personība, Francijas 100 gardēžu kluba prezidents. 1975. gadā Itālijas ekskaralis Umberto II viņam bija piešķīris hercoga de Dino titulu, kas savukārt izraisīja protestus Taleirānu dzimtas pēdējā atvasē  Violetā – Dino bija viens no četriem Taleirānu dzimtas tituliem.

Turpat gaitenī pie sienas karājās kāda reta gravīra ar Kurzemes hercoga Pētera medaļas attēliem, kura līdz tam bija zināma tikai pēc 20. gadsimta sākuma Lēbihavas pils, hercogienes Dorotejas iemīļotās rezidences, fotogrāfijas. Vēl tālāk, paverot kādas durvis, aiz 18. gadsimta gultas ar augstu baldahīnu pavīdēja nedaudz izbaidītas vecākas kundzes seja, līdz ar to tikai īstu brīdi bija iespējams pieklājīgi pakavēties, lai ieraudzītu pie sienas vēl vienu hercogienes Dorotejas portretu. Hercoga Pētera mīļotā sieva tur bija redzama mājas tērpā, ar aubi galvā, varbūt ne tik daiļi saposta kā parasti, taču iespējams, pašā ticamākajā no visiem viņas attēlojumiem, kuros mākslinieku glaimi bieži aizklājuši patiesības spoguli.

2000. gadā uz Rundāles pili atceļoja bistes kopija. Manuela de Andia meita Beatrise to izdarīja paslepus no sava tēva, kam šāda izdarība galīgi nebūtu patikusi. Tā ieņēma vietu Kurzemes hercoga Pētera 200 gadu nāves piemiņas izstādē, kas izraisīja hercoga Pētera, viņa sievas Dorotejas un meitu Vilhelmīnes un Dorotejas satikšanos Rundāles pils hercoga ēdamzālē – tie bija ģipša atlējumi no dažādos muzejos un privātos krājumos glabātiem oriģināliem. De Andia kundze vairākas reizes ir braukusi uz Rundāles pili, un viņa arī palīdzējusi sagādāt naudu pils restaurācijai no Pasaules pieminekļu fonda.

Kad 2005.gada 2. novembra vakarā par atklātu tika pasludināts festivāls Pārsteidzošā Latvija un slavenie runājošie akmeņi, lēna rudens lietus aprasināti, palika runājamies Place du Palais Royal, sākās pieņemšana Francijas Kultūras ministrijā, kura atrodas turpat blakus, Palais Royal sānu korpusā.

Lūgto viesu vidū bija arī Beatrise de Andia. Izrunājusies par šo un to, jau gatavojoties atvadīties, viņa divos īsos teikumos pavēstīja ziņu, kas mani tik ļoti apstulbināja, ka pirmajā brīdī šķita – esmu pārklausījies. 26. novembrī Christie’s Parīzes filiālē notiks ūtrupe. Viņas tēva savrupnama inventārs tiks izpārdots. Man bija neērti iztaujāt jauko de Andia kundzi sīkāk. Viņas tēvs bija miris 18. martā 97 gadu vecumā.

Nācās iekrist patosā gluži kā Dāvidam Beikam, tikai ar pretēju zīmi. Bezcerība mijās ar cerību, ka varbūt notiks brīnums, no kaut kurienes parādīsies nauda un Latvijā atgriezīsies aizklīdušie mākslas darbi, ak, nē! – Latvijas vēstures ikonas. Bet vairāk gan acu priekšā vīdēja skumjas ainas, kas rādīja Remtes bistes vēlreizēju aizklīšanu plašajā pasaulē, gleznu un gravīru aiziešanu svešās un nejūtīgās rokās. Nezin kāpēc visvairāk biedēja doma, ka uz visiem laikiem zudīs glezna ar nesaposto, noslēpumaino hercogieni Doroteju zaļajā mājas tērpā.

Kad nākošajā rītā, lietum gāžot, devos uz Christie’s mītni rue Matignon 9, izsoles katalogā ar atvieglojumu ieraudzīju, ka par laimi ne viss tiks likts priekšā kolekcionāru iekārei. Acīmredzot daudzas dzimtas relikvijas de Andia kundze bija izšķīrusies paturēt savai La Chatonnière pilij pie Luāras. Katalogā kopā ar daudziem skaistiem, bet par laimi ar Latviju nesaistītiem mākslas darbiem, bija tikai hercogienes Dorotejas biste, glezna, kas attēlo viņas vecāko meitu Vilhelmīni – dzeltenā tunikā lidojam gaisā, hercoga Pētera gravīra un vēl vairākas ļoti retas grafikas lapas ar Vilhelmīnes un citu Bīronu nama piederīgo portretiem. Starta vērtējums bistei šķita niecīgs, runa bija par 3000 – 5000 eiro, dārgāk novērtēta bija lidojošā, ēteriskā Vilhelmīne – 5000 – 7000 eiro. Par laimi, katalogā nebija minēts Kanovas vārds, biste tika dēvēta par 19. gadsimta pirmās puses franču darbu, kas starta cenai neļāva uzlekt bezcerīgos augstumos.

Lieki teikt, ka muzejam nebija naudas, lai piedalītos izsolē. Vienīgā cerība bija Helēna Demakova, kura jo bieži iespēj neiespējamo. Mans iesniegums, ko steidzīgi vajadzēja atdot ministrei, veidoja vēl vienu sagadīšanos, kas vēl vairāk nostiprināja pārliecību par likteņa labvēlību. Ministre visu dienu pavadīja dažādās apspriedēs, un bija paredzēts, ka viņa atbrīvosies tikai vakarā ap sešiem. Ap puspieciem piebraucis pie Kultūras ministrijas ēkas, kāpjot automašīnā un kāpjot no tās ārā, neirastēniskā neizlēmībā prātojot, vai gaidīt uz vietas, vai doties uz tuvējo kafejnīcu vai darīt vēl ko citu, es stāvēju pie mašīnas durvīm kad garām paslīdēja un apstājās cits auto. No tā izkāpa Helēna Demakova. Tikai desmit sekundes, vienīgās, kas varēja pieļaut šo satikšanos, es atrados pozīcijā, kas ļāva mani ieraudzīt. Vēl 45 sekundes turpat uz ielas ilga paskaidrojums, tad iesniegums – lūgums tika laimīgi nodots. Ministre neslēpa, ka cerība ir Arkādijs Suharenko, cilvēks, kas bija palīdzējis kultūras avārijās, piedaloties arī Venēcijas bjennāles sponsorēšanā.

17. novembrī, kad atkal devos uz Parīzi, īsi pirms došanās uz lidmašīnu, brīdī, kad grasījos izslēgt mobilo telefonu, mani sasniedza zvans. Tā bija Helēna Demakova. Viņa zvanīja no Bordo, vārga pēc slimības krīzes, kas viņu bija piemeklējusi naktī, taču apņēmības pilna un laimīga, pastāstot, ka banka ir gatava garantēt izsoles apmaksu, ejot līdz summai, kas bija minēta lūgumā. Nu atlika gaidīt, stiprinoties cerībā, ka bistei lemts atgriezties Latvijā.

Liktenis gribēja, lai hercogiene, 1905. gada revolūcijas rēgi un domas par priekšā stāvošo izsoli drīz pēc tam vēlreiz savītos kopā publiska snieguma veidā. 24. novembrī, nākošajā rītā pēc atgriešanās no Parīzes, Latviešu biedrības namā notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas un bibliotekāru biedrības rīkotā konference par 1905. gada revolūciju Latvijā. Mans referāts 1905. gada revolūcija Latvijā un piektais bauslis bija veltīts revolūcijas morāles jautājumiem un nebūt ne skumjām par nodedzinātajām pilīm, ko, domājams, no manis gaidīja. Tomēr tas deva iespēju ietvert arī stāstu par Remtes pili un izglābušos hercogienes krūšutēlu. Tā bija kā buršanās – bistes atgriešanās Latvijā nozīmēs arī izlīdzināšanos ar 1905. gadu, tā būs garīga uzvara pār Beikas herostrātisko neprātu. Šķita, līdzīgi domāja arī zālē sēdošie.

26. novembris, liktenīgais datums, iekrita sestdienā, gluži tāpat kā 1920. gada izsolē. Pirmdien, 28. novembrī no rīta par lielo notikumu pat aizmirsu, tad apķēros, ka neviens nav pateicis rezultātus. Tiem vajadzēja būt iepriecinošiem; jau pārdomāju labākos veidus, kā visu labāk atgādāt uz Latviju. Mana palīdze Jana, kura vienmēr kārto sakarus ar ārzemēm, uz nepacietīgo jautājumu par izsoles iznākumu klusu un bikli bilda, ka viss gan neesot gluži tā, kā domāts. Patiesībā itin nekas nebija, kā domāts. Visi priekšmeti bija pārsolīti, un bistes cena vairāk nekā par 400 eiro bija pārsniegusi mūsu iecerētos 10 000.

Vajadzēja atcerēties – pārliecība par to, ka viss ir labākajā kārtībā, nozīmē biedinājumu, ka būs tieši otrādi. Bet pārāk daudz bija sakritību, lai nesāktu domāt, ka providence vēlas pasniegt dāvanu, ka tā iežēlojusies un ļauj hercogienei Dorotejai atgriezties Kurzemē, ja arī ne gluži Remtē, ko viņa visā krāšņumā ieraudzīja 1817. gadā, kad bija uzņēmusies ceļojumu uz dzimteni. Visticamāk, ka tieši toreiz hercogiene savu krūšutēlu bija paņēmusi līdzi, lai to uzdāvinātu brālim. Par šo apciemojumu līdz mūža beigām Dorotejai atgādināja arī lirisks Remtes skats akvarelī, tikpat romantisks, cik neprecīzs attēloto ēku proporcijās – tas karājās Lēbihavas pilī kopā ar otra brāļa Elejas pils attēlu.

Tā nu marmorā kaltā hercogiene atkal bija devusies nezināmā virzienā, un šķita, ka šoreiz būs pazudusi bez pēdām. Ūtrupes rīkotājiem nav tiesību atklāt nosolītāja vārdu. Tāpēc jo lielāks bija mans pārsteigums, kad jau pēc dažām dienām saņēmu vēstuli no Posteršteinas pils muzeja direktora Klausa Hofmaņa. Šī pils Saksijā-Altenburgā glabā to, kas izglābts no hercogienes Dorotejas mīļās Lēbihavas pils. Viņš pavēstīja, ka biste devusies uz Somiju un visu sīkāk zinot Ginters Brīninghauss, tas pats cilvēks, kura enerģija pirms 14 gadiem Parīzē palīdzēja šo skulptūru ieraudzīt. Patiesi, izrādījās, ka hercogiene bija devusies uz Somiju, un tā vairs nebija nejaušība. Liekas, ka Doroteja pati bija izvēlējusies vietu, kur kādreiz bija mitis viens no viņas mūža varoņiem – grāfs Gustavs Maurics Armfelts. Tas bija romantisks mīlas romāns. 1797. gadā hercogienes sirdī poļu grāfu Aleksandru Batovski nomainīja zviedrs Gustavs Maurics Armfelts, kurš pēc sava drauga karaļa Gustava III nogalināšanās politisku intrigu rezultātā bija spiests pamest dzimteni un klīda pa Eiropu. Trīs gadus vēlāk Armfelts savas jūtas pievērsa hercogienes vecākajai meitai Vilhelmīnei. Šis mīlas stāsts 1800. gadā vainagojās ar meitiņas Gustavas piedzimšanu, kura uzauga Armfeltu ģimenē. Vilhelmīne visu mūžu cieta no tā, ka bija šķirta no sava bērna – ar Vavas vārdu Gustavu pazīst dažādos Somijas nostūros, jo viņa kļuvusi par vairāku Somijā mītošo zviedru muižnieku dzimtu ciltsmāti. Savukārt pats Armfelts, Krievijas ķeizara Aleksandra I padomnieks un uzticības persona, iekļuvis Krievijas iekarotās, Zviedrijai atņemtās Somijas vēsturē kā tās autonomijas pamatlicējs, “Somijas tēvs”.

Hercogienes Dorotejas krūšutēlu ir nopircis ģenerālkonsuls Fredriks Rozenlēvs, Paddais Gård muižas īpašnieks. Viņš arī cēlies no Vavas Armfeltas. Hercogiene nu vēro melanholisko Somijas ainavu, kas ir nedaudz ziemeļnieciskāka par kādreizējo Remtes angļu parku.

Vilhelmīnes liriski lidojošais portrets toties bija nokļuvis citā Armfelta piemiņas vietā. Viens no viņa skaistākajiem īpašumiem bija Āminne Gård, klasicistiski cildena koka ēka. Arī to mēs ar Ievu apciemojām 1991. gadā. Uz kāpnēm mūs toreiz sagaidīja sirmais fon Knoringa kungs, lai vestu iekšā un izrādītu šo apbrīnojamo celtni, kur viss vēstīja par Gustavu Mauricu Armfeltu, ieskaitot viņa bibliotēku ar greznajiem ampīra stila skapjiem.

Nu smalkais un jaukais Knoringa kungs ir miris, bet mantinieki ēku pārdevuši profesoram Bjērnam Vālrosam, apdrošināšanas un banku koncerna Sampo ģenerāldirektoram. Viņš nopircis ne tikai māju, kas patlaban tiek restaurēta, bet arī tās vēsturisko iekārtojumu un pat kādreizējo īpašnieku ēnas. Tām nu pievienojusies arī Vilhelmīne.

Gravīru liktenis nav zināms. Tās devušās savās slēptās gaitās, lai, kā tas mēdz būt pasakās, atkal iznirtu pēc simt gadiem.