Vēsture bez sūdzēšanās un taisnošanās

Vai atceraties Ārona Gureviča grāmatu Viduslaiku kultūras kategorijas? Neatceraties? Es gan atceros.
Tā iznāca 1972. gadā un acumirklī kļuva par tādu kā kulta lasāmvielu (tiesa, tolaik tādu apzīmējumu padomju cilvēki nepazina, turklāt pelēki pagurušajā Brežņeva laikmetā arī “kultam” neizbēgami nāca līdzi pieklusinājums un rezignācija). Cilvēki savu garīgo dzīvi dzīvoja uz iekšu, Imants Ziedonis jau 1968. gadā nodeklarēja savu klasisko – Es ieeju sevī. Taisnību sakot, cilvēka patībai nekur citur kā vien iekšup nav jātiecas, taču tas ir cits stāsts – par “aktīvo” laikmetu ilūzijām. Iespējams, ka tieši iekšupvērstības un nemanāmības dēļ aktualizējās padomju valodošanā aizvien svarīgais, bet ļoti dažādi traktētais jautājums par personību. Tas ir jautājums, kas allaž interesējis arī Āronu Gureviču. Ne velti grāmatā Viduslaiku kultūras kategorijas nodaļām, kurās iztirzāta 10.–12. gadsimta indivīda saikne ar laiku (tā “plūdumu” un izpratni par to), ar tiesiskajām un mantiskajām attiecībām u.c., seko pārspriedumi tieši par personības iezīmju veidošanos viduslaiku cilvēkam. Lai cik savādi mums tas liktos, Gureviča argumentācija par labu viduslaiku cilvēkam kā personībai visbiežāk saskārās ar neizpratni, pat tika uzskatīta par skandalozu. Ne tikai Padomju Savienībā vien tradicionāli domājoši vēsturnieki turējās pie ieskata, ka par “personību” var runāt tikai, sākot ar tā dēvēto renesansi. Interesanti, ka domstarpības par to, vai viduslaiku personair vai nav “personība”, turpinās joprojām, par to varat pārliecināties, kaut vai ieskatoties Gureviča drauga un citos jautājumos arī domubiedra Leonīda Batkina nesenā grāmatā.[1. Batkin L. Jevropeiskij čelovek najedine s soboj. Očerki o kuļturno-istoričeskih osnovaņijah i predjelah ļičnogo samosoznaņija. Maskava, Rossijskij gumaņitarnij uņiversitjet, 2000.] Tur komentāru daļā autors pamatīgi iztirzā “personas” kā Kristus hipostāžu apzīmējuma lietojumu viduslaikos un uzstāj, ka Gurevičs šo specifisko terminu tiecas piemērot individualizētiem un šo savu individualizāciju apzināties sākušiem cilvēkiem.

Tieši Batkins atklāti un nešaubīgi ir pasludinājis Gureviču par “redzamu” Annāļu skolas pārstāvi. Gurevičs, protams, nenoliedz milzīgo ietekmi, kādu uz viņu ir atstājusi franču vēsturnieku Marka Bloka un Lisjēna Fevra 1929. gadā dibinātā žurnāla Annales d’histoire economique et sociale postulētā Jaunā vēsture (La nouvelle histoire), taču pats kādā vietā ir rakstījis, ka faktiski tādas Annāļu skolas nemaz nav, ir Annāļu gars. Un šis “gars” izpaužas kā vēsturiskās antropoloģijas un mentalitāšu vēstures ierakstīšana stāstījuma centrā.

Sevi Gurevičs pieskaitaiezīmīgajai 20. gadsimta 60. gadu padomju paaudzei – “šestidesjatņikiem”. Jaunākas paaudzes vēsturnieks Nikolajs Koposovs monogrāfijā Kā domā vēsturnieki [2. Koposov N. Kak dumajut istoriki. Maskava, Novoje ļiteraturnoje obozreņije, 2001., 46. lpp.] raksta: “Sešdesmitie gadi profesijas kolektīvajā apziņā ir “varoņlaikmets”, laikmets – modelis, attiecībās ar kuru sevi identificē cits citu periodiski nomainošie mēģinājumi radīt jaunu paradigmu.” Citā vietā Koposovs akcentē šī “varoņlaikmeta” devumu un bilst, ka kultūras vēsture, ko “uz vairoga pacēla” Ž. Dibī, Ž. Legofa, Ā.Gureviča, J. Bessmertnija un L. Batkina paaudze, pasludināja personības kā kultūras “nesēja” tiesības būt. [3. Turpat, 194. lpp.] Ar šo “personība kā kultūras nesēja” acīmredzot jāsaprot nevis kaut kāda pārnēsāšana šurpu turpu, bet gan pavisam vienkārša lieta: kultūru  šī vārda pietiekami plašā izpratnē ģenerē nevis vēsturiskajam materiālismam obligātās šķiras, bet gan personību (indivīdu) kopums.

Personības tiesības “būt” ir arī Ārona Gureviča 2004. gadā klajā nākušo memuāru[4. Gurevič A. Istorija istorika. Maskava, ROSSPEN, 2004.]centrālā tēma.

Ārons Jakova dēls Gurevičs dzimis 1924. gada 12. maijā Maskavā. No 1963. līdz 1969. gadam bijis Kaļiņinas pedagoģiskā institūta profesors (to var uzskatīt par savveida trimdu vai drīzāk par nevardarbīgu izsūtījumu vai nometinājumu), no 1969. līdz 1992. gadam – Krievijas zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūta vadošais zinātniskais līdzstrādnieks, kopš 1992. gada – vadošais zinātniskais līdzstrādnieks jaundibinātās Krievijas Valsts humanitārās universitātes Augstāko humanitāro pētījumu institūtā. Profesors Gurevičs ir vairāku ārzemju akadēmiju goda loceklis, Lundas universitātes (Zviedrijā) goda doktors, vismaz 400 nopietnu zinātnisko rakstu un monogrāfiju autors. Taču, lai arī daudzas Vakarzemes universitātes uzskata par izcilu godu uzaicināt Gureviču par vieslektoru, viņa dzimtajā Alma mater Maskavas universitātē profesora talants nav pieprasīts.[5. Skat. Drugije sredņije veka. K 75-ļetiju A. J. Gurevicha. Maskava, Uņiversitetskaja kņiga, 1999.] Viņš mēdzot jokot, ka līdz pat šim brīdim nezinot, kurā stāvā atrodas Vēstures fakultāte. Patiešām no biogrāfiskajiem datiem izriet, ka Zvirbuļu kalnu augstceltnē Gurevičs dažus semestrus viesojies vien kā Filosofijas, bet nekad ne kā Vēstures fakultātes pasniedzējs. Tāpēc arī saprotams, ka ne vienā vien memuāru lappusē, atskatoties uz pagājušajiem gadu desmitiem, viņš neslēpj rūgtumu pret Maskavas universitāti un skumjas par to, ka nav izdevies iedibināt savu skolu.

Atmiņu grāmatā Vēsturnieka vēsture izvērstas vairākas tēmas, kas atrodamas jau agrāk publicētajos Gureviča Niknajos memuāros.[6. Niknie memuāri kā priekšvārds atrodami iecerētās četrsējumu darbu izlases 1. sējumā. Liekas, šī izlase tālāk par 2. sējumu tā arī nav tikusi. Gurevič A. Izbrannije trudi. V 4-h t.t. Tom 1. Drevņije germanci. Vikingi. Maskava, Uņiversitetskaja kņiga, 1999.] Memuāru rakstīšana viņam nav tikai cilvēciska vēlme gremdēties atmiņās, Gurevičs uzskata, ka humanitāro zinātņu, ja tā drīkst teikt, liktenis Padomju Savienībā ir dramatiska un pretrunīga, nopietnas refleksijas un analīzes vērta tēma, jo padomju un arī pēcpadomju sabiedrībai ir dziļi deformēta vēsturiskā apziņa un patiesu zināšanu vietā apritē ir mīti.[7. Skat., piem., Ārona Gureviča pēcvārdu grāmatai: Le Goff Ž. Civiļizacija sredņevekogovo Zapada. Maskava, Progress, Progress-Akademija, 1992.] Stāstot savu, savas dzīves un pieredzes stāstu, autors cer sniegt savu “privāto” versiju par kādu ideju vēstures segmentu un tā piedzīvojumiem Padomju Savienībā 20. gadsimta otrajā pusē, laikposmā, kad, kā viņš pats raksta žurnāla Annales antoloģijas krievu izdevuma [8. Annali na rubeže vekov: antologija. Maskava, XXI vek-soglasije, 2002.]priekšvārdā, notikusi “vēstures universa intensīva paplašināšanās”.

Gureviča memuāri ir stāsts par kustības un inerces nemitīgajām sadursmēm, tātad par vēsturi: “Vēsture ir zinātne par pārmaiņām, ko piedzīvo cilvēks un sabiedrība, tas nav noliedzams. Taču konservatīvisma, statikas spēks aizvien tiek it kā izcelts ārpus iekavām, tam netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība. Tāpēc man likās īpaši svarīgi izcelt tieši šo pusi, jo, tikai ņemot to vērā, varam saprast gan viduslaiku sabiedrībā notikušo pārmaiņu raksturu, gan šo pārmaiņu tempu, gan arī to, cik noturīgas, produktīvas un galu galā arī neatgriezeniskas ir šīs pārmaiņas.”[9. Gurevič A. Istorija istorika. Maskava, ROSSPEN, 2004., 229. lpp.] Citētais izteikums raksturo Gureviča vēstures pētniecības vienu metodoloģisko pamataspektu, un tas attiecas arī uz paša dzīvesstāstu. Stāstījuma centrā pašsaprotami atrodas autors kā neatkarīga, dinamiska un “progresīva” personība, taču daudz lielāka uzmanība pievērsta tieši konservatīvajam, statiskajam “fonam” – padomju vēstures zinātnes realitātei, kas memuāros atklājas kā autora dabisks, spēcīgs pretinieks, traģiskā varoņa izaicinātājs, daudzgalvains pūķis.

Varoņa un pūķa sadursme sākas jaunībā, kad tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām Padomju Savienība Staļina vadībā ar “ārstu lietu” un cīņu pret kosmopolītismu izvirzās antisemītiskās cīņas avangardā. Gurevičs – tolaik pēdējo kursu students, – detalizēti stāsta par vajāšanu, baiļu, nodevības gaisotni, kas pārņem universitāti, par pazemojumiem, kam pakļauti profesori ebreji. Pārpildītajā Maskavas universitātes Vēstures fakultātes konferenču zālē notiek “atmaskošanas” sapulces. Vienas tādas sapulces mērķis bija nosodīt viduslaiku Anglijas vēstures speciālista, profesora Īzaka Zvaviča ideoloģiskos un politiskos maldus. Pēc kritiskajiem uzbrukumiem vārds grēku nožēlai tika dots pašam “kosmopolītam”: “Kad mēs, jaunie, vērojām, kā šis padzīvojušais cilvēks stāvēja tribīnē un nodevās sevis šaustīšanai, mums līdztekus gluži cilvēciskiem pārdzīvojumiem, līdzjūtībai savam profesoram, tā bija arī skola. (..) Mums, pareizāk sakot, tiem no mums, kas bijām gatavi atvērt acis uz notiekošo, aizvien skaidrāks kļuva, ka mūsu sabiedrībā nepavisam nav tik labi, kā to vēsta propaganda.” [10. Turpat, 36. lpp.]

Tomēr ne visi jaunie izrādīja gatavību “atvērt acis”. Citā sapulcē, kas sākotnēji šķita sasaukta, lai kritizētu klāt neesošo Ļeņingradas universitātes profesoru Osipu Vainšteinu, pēc jau ierastajām apsūdzības runām pēkšņi cēlās kājās Vasilijs Dorošenko, profesora Aleksandra Ņeusihina mīļākais un it kā uzticamākais audzēknis (Ņeusihins bija arī Gureviča skolotājs), un pavēstīja, ka Ņeusihins, bez šaubām, ir ievērojams speciālists, taču profesora uzskati ir tāli no marksisma, tāpēc viņam – Dorošenko, studijas pie Ņeusihina bijušas saistītas ar ievērojamām grūtībām, visu laiku nācies iekšēji koriģēt profesora mācīto. Gurevičs raksta, kādā šokā nonākuši citi zālē sēdošie Ņeusihina skolnieki. Sirmais profesors atbildējis ar cieņu, teikdams, ka atšķirībā no Dorošenko, kas nav apmierināts ar savu zinātniskā darba vadītāju, viņš gan par sava audzēkņa tikko labi aizstāvēto disertāciju ir gandarīts un uzskata, ka šādā iznākumā ir arī viņa – profesora – nopelns. Pēc šīs uzstāšanās zālē iestājies klusums, ko pēkšņi pārtraukuši Gureviča un viņa vēlākās dzīvesbiedres Esfiras aplausi.

Kā raksta Gurevičs, tikai krietni vēlāk viņš uzzinājis, ka, notikušā uzbrukuma satriekts, profesors Ņeusihins visu nakti klaiņojis pa ielām, baidīdamies atgriezties mājās, kur, kā viņam licies, noteikti jau gaida cilvēki no “orgāniem”…

Bet Dorošenko? “Tas bez šaubām bija talantīgs un simpātisks cilvēks. Kāpēc viņš nodeva mīļoto skolotāju? Atminējums, kā man šķiet, ir vienkāršs. Viņš aizstāvēja disertāciju, un viņam teica: ja darīsi to, ko liksim, dabūsi vietu katedrā. Un viņš šo vietu dabūja. Taču jau pēc gada viņam nācās aiziet. Vai viņu piespieda aiziet, vai aizgāja pats, es nezinu, zinu vien to, ka atšķirībā no citiem, kas nodeva ar tādu kā vieglumu, Vasilijs guva nopietnu traumu, kas iespaidoja visu viņa turpmāko dzīvi. Šī grēkā krišana viņu salauza. Kad Ņeusihins nomira, Dorošenko atbrauca no Rīgas, kur tolaik strādāja, taču uz bērēm ierasties neuzdrošinājās.” [11. Turpat, 39. lpp.]

Ko te piebilst? Protams, nodevība un zemiskas intrigas akadēmiskajā vidē ir izplatīta parādība arī demokrātiskajās pasaules daļās, tomēr tām, atšķirībā no totalitāras vides, nav tādas baismīgas nolemtības “auras”.

Žurnālā Latvijas Arhīvi, sākot ar 2001. gada 1. numuru, sešos turpinājumos publicētas vēstures doktora, LPSR Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa Vasilija Dorošenko (1921–1992) mūža novakarā rakstītās Piezīmes. Tajās Gureviča aprakstītā epizode nav pieminēta nemaz. Toties kā garāmejot uzzinām par bērnībā pārdzīvoto 1932. gada badu. Piezīmju pēcvārdā Gvido Straube raksta par Dorošenko – spilgtu un nedaudz noslēpumainu personību, kas spējusi pat iedzīt bailes, un atzīst, ka dzīves laikā tikai retajam izdevies tuvāk viņu iepazīt. Izlasījis Dorošenko Piezīmēs teikumu ”Pārdoties karjeras, dzīvokļa un citu kārotu labumu dēļ man nešķita pievilcīgi,” Straube saka: “Šāda principialitāte var tikai krāšņot zinātnieku.”[12. Straube G. Skolnieka piezīme pēc skolotāja Piezīmēm // Latvijas Arhīvi.-2002.-Nr.2.- 125. lpp.]

Vai piemērā ar Dorošenko ir pretrunas? Ārons Gurevičs droši vien teiktu, ka nav. Kādā vietā viņš raksta: ”…ir maldīgi piemineklī esošās ziņas pieņemt par drošticamiem datiem. Vēsturniekam nekas nav “dots”, viņš mērķtiecīgi iegūst nepieciešamo informāciju pētāmajos avotos, divcīņā ar tiem, mēģinot atšifrēt citas kultūras valodas (valodas semiotiskā nozīmē) hieroglifus.” [13. Gurevič A. Zagadka školi “Annalov”: “Revoļucija v francuzskoi istoričeskoj nauke” iļi Ob intellektualnoj situacii sovremennoj istorii // Mirovoje derevo=Arbor Mundi. Maskava,1993., 2. izd., 175. lpp.] No šodienas skatpunkta raugoties, arī padomju kultūra jau ir kļuvusi par citu kultūru. Tās šifrēšanai noteikti noderīga ir jebkura liecība, bet vēsturnieka liecība – it īpaši. Ārons Gurevičs savu memuāru grāmatu ir nodiktējis, norunājis priekšlasījumu veidā, jo nu jau gadus piecus ir pilnīgi neredzīgs. Viņš saka: “Aklums, kas mani lēmis iegrimšanai absolūtā un nebeidzamā naktī, neizbēgami iekrāso manas domas drūmākos toņos, nekā tas būtu tad, ja manā rīcībā būtu visi sajūtu orgāni. Es nesūdzos un necenšos taisnoties…”[14. Gurevič A. Istorija istorika. Maskava, ROSSPEN, 2004., 175. lpp.]

Patiešām, Vēsturnieka vēsture nav taisnošanās. Grāmatā ir gan lepnums par padarīto un savu “vietu” vēstures zinātnē (Viduslaiku kultūras kategorijas, piemēram, ir tulkotas 15 valodās), gan vietumis patētika, kas robežojas ar lielību, ir īgnums pret padomju vēstures zinātnes “isteblišmentu”, kas nu pārkrāsojies un turpina veģetēt, bet ne tas ir galvenais. Tekstu caurvij vēlme saprast savu vēsturnieka dziņu, saprast, kas tā vēsture galu galā ir, atkal un atkal vīd vaicājumi par atmiņu un atmiņām, par privātās pieredzes iespējām un tiesībām pārtapt dokumentā, ko tad kādi citi vēsturnieki varētu izmantot kā avotu.Var teikt – notiek sevis ierakstīšana nebeidzamā apļojumā. Gluži kā tajā senajā, pasaules uzbūvi tēlojošajā gravīrā, kas rotā Viduslaiku kultūras kategoriju pirmizdevuma vāku.